Dzīvot prieka režīmā

Updated: Feb 24

Teju pēc mēneša marta pēdējā dienā radio SWH rīta šova “Tik, tik, tik!” vadītāja SANDA DEJUS svinēs savu 35 dzimšanas dienu. Un mūsu sarunas laikā viņa atklāja, ka šobrīd ir paņēmusi pauzi, ko pati sauc par radošo pārtraukumu - pirmo reizi visu šo gadu laikā! “Esmu paskrējusi, sasniegusi mērķus, piepildījusi daļu savu ambīciju un paspējusi arī nogurt,” viņa man sarunas beigās teiks. “Nē, es neeju pensijā, es tikai mācos strādāt un dzīvot citādāk - beidzot sevi jūtot.”


Pirms sarunas Sandai teicu - “Es tekstu vēl Tev sūtīšu, varēsi iziet cauri pirms publicēju.” “Vari nesūtīt,” viņa atbildēja. “Es it kā vēl saprotu, ko runāju, sekoju līdzi bazaram.” Mēs patiesībā smējāmies visu laiku, kamēr runājām. Visu to laiku, kad Sanda klusumā neraudzījās man pāri plecam un nedomāja, ko atbildēt.. Tajos mirkļos viņas acīs centos saskaīt, vai tas miers, ko redzu, ir pārgurums, vai tomēr miers, kas nāk bonusiņā līdzsvaram - kā ieelpa pirms jauna soļa speršanas..

Tu nupat no darba, lai gan vēl ir tikai 11:00. Kā Tev šobrīd klājas, kad kolēģis Kaspars Breidaks Tevi “pametis”?

Ar Kasparu strādājam kopā jau četrus gadus. Radošiem cilvēkiem ir vajadzīgi pārtraukumi, lai uzlādētu savas baterijas, jo baigi izsmeļas. Vienā brīdī mēs ar Kasparu viens otram palikām rutīniski, bijām pat apnikuši viens otram. Tā nu viņš izlēma paņemt pauzi, ar ģimeni paceļot, kamēr meitiņa vēl maza. Tāpēc tagad studijā pamatā esmu viena un man mainās partneri. Pati jūtos labi, bet bažos par klausītāju - katru nedēļu piedāvājam jaunu saturu, jaunu cilvēku. Parasti mēs izvēlamies radio staciju, jo mums patīk konkrēts saturs, kaut kas nemainīgs. Jā, man ir bažas par saturu kopumā - gribas, lai viss ir labi, lai ir interesanti arī šādā sastāvā. Un kur ir bažas, tur ir “nervi pa gaisu”. Kur ir “nervi pa gaisu”, tur diemžēl ir trauksme. Es esmu tāda cāļu māte, tāda vista. Man tomēr vajag “lai ir visi vakarā”. (Smaida.) Esmu diezgan kontrolējoša, man nevienā brīdī nav “pofig, maucam!” sajūtas. Bet vispār klausītāji mani ļoti mīļo un lutina.

Kā Tu to zini?

Man raksta uzmundrinājumus, sūta ziņas, zvana. Kad Kaspars vēl tikai taisījās projām, mani sauca par pamestu sievu. Domāju, vai tiešām mani jāžēlo, viss taču ir Okei.

Kas notiek ar izklaides jomu? Tur arī pirms pandēmijas aktīvi darbojies.

Šobrīd grūti pateikt, kas notiek. Skaidrs, ka mūsu nozare ir vājprātīgi cietusi. Par sevi vēl neko sliktu nevaru teikt, es varu strādāt vairākos virzienos - man ir radio, dažādi projekti televīzijā. Bet mūziķiem tas ir katastrofāli, jo jāizvēlas, kur gūt papildu ienākumus, - dārzniecībā vai celtniecībā, lai pabarotu ģimeni. Manā gadījā es vēl esmu luteklīte. Izklaides sfērā kopumā ir liels bardaks, viss ir neparedzami. Kā var ieplānot kāzas, ja nezini, kas būs vasarā? Cilvēki izvairās ko lielāku plānot. Nāk pasākuma datums tuvāk un man bieži zvana, lai pateiktu, ka ir jāatceļ. Bet es to saprotu un neļaunojos.


Kad pēdējo reizi vadīji kāzas?

2021. gada augustā. Esmu kāzās ne tikai vadītāja - varu būt bufetniece, vadīt ceremoniju, pieskatīt bērnus - varu darīt teju jebko, ko jaunais pāris vēlas! Improvizācijas šova “Spiediens” darbība gan ir iepauzēta kopš 2020. gada 13. marta vakara, kad nospēlējām pēdējo izrādi.

Jūties nogurusi?

Kad pandēmija sākās, man šķita - esmu īsta ragana, pati pandēmiju piesaucu. Es tiešām biju pārgurusi, vairs nevarēju. Atceros, ka 13. martā no rīta gāju uz darbu radio, pēc tam bija jāvada izstāde un vakarā vēl jāpiedalās improvizācijas šovā. Tas bija otrdienas vakars - sēdēju, raudāju un teicu vīram, ka vienkārši vairs nevaru. Trešdienā paziņoja par jauno situāciju un tik daudz kas atcēlās! Kauns jau teikt, bet es biju priecīga. Vajadzēja nākt kaut kam lielam, lai mani iepauzētu, es pati to stopkrānu nebūtu norāvusi. Šādos apstākļos sev nevar pārmest, ka nestrādāju. Citādi brīvākā dienā - “Kā tu tā sēdēsi, dari kaut ko!”

Trakums..

Jā, un tā ir tik daudziem! Tas ir briesmīgi.

Nevaram paši sev iedot pauzi, it kā visu laiku mums būtu jākapā, lai attaisnotu savu būšanu. “Nu, ko tad tu te dzīvo, ka neko nedari, kam tad tu te esi? Piedzimi pagulēt? Rambā!” (Smejamies.)

Pēc neilga laika projektiem parādījās citas formas, video saturi, piemēram. Baigi brīvāks nepalika, bet pauzi es tomēr dabūju. Ūdens tērcīte jau atradīs, kur izlauzties. Aizies jau atpakaļ vecajā ritenī, - zini kā, lai atkal teiktu - “Ak, Dievs, es vairs nevaru!” (Smejamies.)


Kādi secinājumi?

Nekādi, neko neesmu sapratusi! “O, nevajag tā skriet,” - nē, neesmu to sapratusi. Vienīgais, ko esmu atskārtusi, ka man pietiek. Man visa ir gana. Skriešanas periodā jutos kā Sprīdītis, kas izgājis pasaulē un redz tik daudzas uguntiņas - visas gribas salasīt. Kurš darbiņš paspīd, tas jāņem un jādara. Bet darbiņu var arī nedarīt. To var paveikt arī cits. Es tagad gribu vienkārši padzīvot, paskatīties, kas notiek, pati aiziet uz kādu pasākumu, pati brīvdienās paballēties. Citādi vienmēr visi atpūšas, bet es braucu strādāt. Man meitai Dārtai dzimšanas dienā ballītes pusē es braucu strādāt. Visu šo laiku atstāju sevi pēdējā vietā. Es arī gribu garšīgas brokastis restorānā, pagulēt viesnīcā nedēļas nogalē. Kāpēc man jāapkalpo citi, kad tie bauda dzīvi?

Vai Raivis (vīrs) nav teicis - met mieru?

Manī bija stipra pārliecība, ka darbs ir jāizdara. Kā tu Dievam sejā spļausi? Ja ir darbs - kāds “negribu”? Esmu patstāvīga, mani darbi ir mana atbildība, pati plānoju, pati daru. Mēs viens otra profesionālajā dzīvē nejaucamies, un es nemēģinu čīkstēt. Vīrs mani uzmundrina, un es to uztveru kā vēl vienu stimulu darīt. Es jau pati zinu, ka varu nedarīt. “Vīrs - pasaki man, ka es to varu nedarīt.” “Tu to vari nedarīt.” “Jā, es zinu.” Un eju un tāpat daru. (Smejamies.)


Vai ar vīru ejat randiņos?

Nē. Man nav vajadzīgi mirkļi, lai sev atgādinātu, kāpēc esam kopā. Mēs vairāk esam čupiņa. Izlaižam dīvānu un zem segas ēdam kaut ko neveselīgu. Mums visiem ir svarīga tā čupiņas sajūta. Kad Dārta bija maza, viņai bija teiciens - “Mamma, tētis, visi kopā.”

Kad man ir skumji vai pārdzīvoju par kaut ko, ja, piemēram, iedomājos, ka nāk pasaules gals, - tad tā sajūta, kurā gribu būt, - dīvānā zem segas kopā ar vīru un Dārtu - visi trīs čupiņā.

Kā Dārtas piedzimšana pamainīja Tavas un Raivja attiecības?

Dārta ģimenes lietu padarīja jēgpilnāku. Ja mēs kā pāris bijām kā dzelzceļa sliedes, tad Dārta salika redelītes pa vidu, viņa padarīja to visu stiprāku.


(Domā.) Lai gan tas nebija viegls laiks.. Es iedzīvojos veģetatīvajā distonijā, gribēju ātri atsākt strādāt. Dārtai bija divi mēneši, kad atsāku vadīt radio raidījumus, uz skatuves starpbrīžos pat atslaucu pienu. Mums bija aukle, bet ar laika menedžēšanu viss sagāja tūtē. Tolaik biju pie ārsta ar sirds pārsitieniem, man bija grūti elpot pirms miega. Veicu visādas pārbaudes un beigās ārste secināja, ka tā ir veģetatīvā distonija. Sapratu, ka tas ir galvā, domāju - “Fū, nenomiršu, tad jau viss labi.” Tas ir atstājis trauksmes sajūtu joprojām, bet citā formā. Varētu teikt, ka esmu kā jēla ola. Ja mani satricina, ilgi vēl “drebinos”. Mēģinu ar dažādiem veidiem sevi savākt kopā, saturēt.


Ko Tu dari? Kā sev palīdzi?

Taisu sulu kūres, piemēram. Lasu par meditāciju.


Ko Tu domā par psihoterapiju?

Tās ir ilgtermiņa attiecības. Ja iesāc, jāturpina, lai būtu rezultāti. Man ar regulāru iešanu kaut kur ir grūti, es pie manikīra knapi saņemos aiziet. Man ir baigi jāsaprot, kāpēc. Neesmu maratona skrējējs, regularitāte mani biedē.

Kā Tu vairo savu prieku sevī?

(Domā.) Es vēl meklēju to īsto veidu.

Hobiji?

Man patīk gatavot ēst.


Es saku, - Tev ir talants. (Smejos, rādot uz smūtijiem, ko Sanda man sapirkusi brokastīs.)

Man taču ir sākusies sulu kūre! Es vispār sevi diezgan bieži visādos veidos un strikti ierobežoju.

Un to Tu vari darīt ilgtermiņā?

Arī nē. Es mainu veidus, kā sevi sodu.

Ar ko, piemēram?

Ar ēšanas ierobežojumiem.


Tad Tu tagad dzīvosi tikai uz sulām?

Nu, šodien ir pirmā diena! Un vēl nav pusdienlaiks. (Smejamies.) Es ceru, ka izdosies. Es ļoti cenšos sevi audzināt un disciplinēt, lai sevi neizlutinātu, lai nepierastu pie laimes. (Smejas.) Lai saglabātu realitāti, skaidru skatu. Man dzīvē ir ļoti paveicies ar dažādām kolosālām iespējām, kas nenobriedušam prātam varētu šķist - “Ū, cik dzīve ir skaista - atpazīstamība, nauda, kontakti, draugi, woaa!” Un tad es sev saku - “Sandiņ, Sandiņ, iepaticies baigi internetā ēdienu pasūtīt? Davai uz sulām padzīvosi. Austeres viņa ēdīs...” (Smejamies.)

Nu, “draudzīgi” Tu ar sevi, jā..

Man ir bail norauties un aiziet par tālu.


Kas ir “par tālu”?

(Domā.) Nezinu.. Kļūt iedomīgai, augstprātīgai.

Tu kā Bargā kundze pati sev. (Smejamies.)

Jā.. Dzīve mani ļoti, ļoti lutina. Man ir iespējas piepildīt savus sapņus, es daru darbu, kas man patīk, esmu radio ēterā galvenā, man mainās partneri, es vadīšu ar Betu televīzijas šovs “Ko tu proti, Latvija?” Beidzot laikam sāksim filmēt, ļoti ceru. Neesam vēl pandēmijas dēļ šim projektam pieķērušies. Gribam aprīlī sākt rādīt, bet, zini, esmu jau apradusi ar “nē”. Tas mani daudz nesatrauc.

Tava meita Dārta arī drīz būs tik pat zināma, kā Tu. Kā tas sākās, - kad uztaisīji viņai savu Instagram kontu?

Laikam, jā. Bet es to darīju ar domu, lai man kontā nav tik daudz bērna saturs. Sākumā šķita, ka tikai kādi 40 cilvēki paskatīsies no maniem draugiem, kam jau tie bērni patīk. Tas nebija plānoti, nebija mērķis taisīt influenceri.


Šobrīd es viņai nāku “bonusā” kā satura redaktors. Ar bērniem nav viegli strādāt, nav jau viņiem tās apziņa, ka būtu kaut kas jādara. Televīzija strādā ar mani un es tālāk ar Dārtu. Arī filmēšanas brīdī esmu blakus.

Un kā viņai tas viss patīk?

Viņai garšoja cepumi. Filmēšana viņu neinteresē.

Vai viņa ir teikusi, kas viņa būs, kad izaugs liela?

Pārdevēja vai dizainere, domas viņai mainās. Bija arī apsardzes posms. Bet zini - viņa var būt jebkas! Un viņa ir brīva no manu nepiepildīto sapņu realizēšanas.

Kā viņa uztver, kad sevi redz televīzijā?

Nu, lūk, lai viņa nepaliek iedomīga, es viņai neko daudz nestāstu. Es saku, ka viņai ir kādi 20 sekotāji. Vienu televīzijas raidījumu mājās redzējām, bet neskatāmies atkal un atkal.

Viņai ir apziņa, ka mēs bijām televīzijā, darbiņu darījām un filmējām, viņa redzēja arī darba garoziņu, bet es nejūsmoju un mājās nečaloju “paskaties, kāda tu televīzijas zvaigzne”!

Bet citi cilvēki - Tava mamma, brālis vai vīra ģimene - vai tie Dārtu neslavē?

Es zinu, ka Dārtai ir gana mulsinoši, ja kāds saka - “Redzēju tevi televīzijā” vai “ tu intervēji sportistus”, viņa atceras - jā, es to darīju. Tas, ka viņu zina tiešām daudzi, ka tas kļuvis populāri, tas viņu vairs neskar. (Smaida.)


Iemācīsies lasīt un tad teiks - “Mammu, ko tu man neteici, ka esmu TIK zināma?”

Domāju, ka tā nebūs. Paskaties, kā es sevi disciplinēju, domāju, ka mana meita tiks pie iedomības? Gribu redzēt. (Smejamies.)

Bet Dārta tak saka, ka ir tēta meita!

Jā, tas gan. Viņa saka, ka abiem ar tēti ir brūnas acis, viņi abi ir traki, bet par cik man ir zilas, tad nez vai es esmu viņas mamma. (Smejamies.)

Humors viņai nāk dabiski?

Man jau šķiet, ka visiem bērniem tas ir dabiski, ja neaplaužam viņus. Iedod man jebkuru bērņuku, es dabūšu no viņa foršus video. Iedod man siera gabalu! (Smejamies.) Esmu pārliecināta, ka bērni ir radošuma kalngals. Kā Pikaso teica - “Visi bērni piedzimst par māksliniekiem.” Kāpēc mēs mācām viņus “pareizi” domāt?


Vienu vakaru ar Dārtu skaījāmies pasaku filmu un tur Pelnrušķīte, viņas pamāte, meitas. Dārta saka - “Kad es šādas filmas skatos, vienmēr domāju, kas es tur esmu.” Skatos uz tiem trim tēliem un prasu - “Nu, kura tad esi tu?” “Tas zirgs!” Aizmugurē tiešām ganās zirgs, un viņa to redz! Sūds par tām princesēm un drāmu, - tu vari būt zirgs! Nevis princesīte, “labais” vai “sliktais”. Pieaugušie ir tie, kas iestāsta, ka bērns ir princesīte, sliktā māsa vai vēl kāds cits varonis. Bērns varbūt vispār neko no tā neredz! Aizvedam uz skolu - pareizā atbilde ir viens variants. Nē, pareizā atbilde vienmēr ir 100 varianti! Tūkstošiem variantu!


Tu redzi Dārtā sevi? Vai mamma ļāva Tev būt tā, kā Dārtai ļauj Tu?

(Domā.) Mana mamma nepārkāpa robežas, kur beidzas audzināšana un sākas veidošana pēc sava prāta. Viņa darīja visu, lai mēs ar brāli būtu drošībā, neizdarītu sev pāri. Tādā ziņā mamma bija stingra - nevarēja palikt ārā ilgāk vai iet tālāk, kā sarunāts. Robežas mums bija, bet neviens neteica, kā spēlēties, kā pavadīt savu brīvo laiku.

Kā Tu redzi, vai radošums Tavā un Dārtas bērnībā ir atšķirīgs?

Es domāju, ka bērni visos laikos ir bijuši vienlīdz ļoti radoši. Iespējas ir vairāk, un tas ir kruti!

Te gan jābūt uzmanīgiem - visatļautību ar radošumu jaukt nevajag. Man ir kāzās bijis tā, ka vecāki stāv malā un smejas - “Re, mūsu mīlusi bāž tortē pirkstu.” Ļoti smieklīgi. Vai, piemēram, līgavas mamma saka uzrunu kāzu laikā, bet kādam viesim bērns spiedz. Nu, izved bērnu ārā! Tas vairs nav nekāds radošums.


Kad aicināju Tevi uz sarunu, teici, - “Tikai nekādus IG live..”

Jā, man Instagram liekas baigi neīsta lieta. Cilvēki te bieži to, ko redz, uzver kā realitāti. Bet tas nebūt tā nav. Varam iedvesmoties, izklaidēties - un viss!

Ja man ir jāiet IG live, tas ir izklaidējošs video, tā es to uztveru - kā izkalidējošu saturu. Ja tā ir saruna par mani, es to negribu padarīt par izklaidi.

Vai Tu arī izklaidē citus savā profilā? Piemēram, šīs traki seksīgās bildes - tā ir izklaide? (Kopā skatāmies viņas IG profilu.)

Protams, ka izklaidēju! Tas taču ir tēls, tā neesmu es! Man patīk spēlēties ar dažādiem tēliem gan pasākumos, gan fotosesijās, dažādos projektos, arī dzīvē. Tas ir veids, kā varu paslēpt pati savu iekšējo Sandulēnu. Neviens nezina, kura es esmu patiesībā. Mani Instagramā meklēt nevajag, atrast mani tur nevar.


Internets vispār nedrīkst konkurēt ar reālām attiecībām, es to klaji pozicionēju - tā nav īstenība, netici tam, ko redzi. Tur nokļūst tikai atlasīts saturs, tikai smukākais. Man Instagrams ir komiskss. Bildes ir smukas, bet tās ir tikai bildes. Nedod Dievs vēl salīdzināties!

Ja internets rīt pazudīs un vienīgais, kur esi bijis, ir internets, tevis realitātē nav - bļin, tad ar tevi ir baigi bēdīgi, baigi bēdīgi!

Visi šie ieteikumi - taisi reel pēc iespējas vairāk, jo tas piesaistīs skatītājus. Wtf? Man jāpiesaista skatītāji? Kāpēc?

Ja Instagram ir biznesa rīks.

Bet visam ir robežas.


Vai saprotu pareizi, ka tagad tad Tu esi paņēmusi pārtraukumu?

Radošo, jā, neko neplānoju. Visiem neatteikšu, bet lielai daļai gan. Man nav ambīciju darīt darbu, kas man varētu nesanākt, vai ja zinu, ka kāds to var paveikt labāk. Esmu vienmēr līdusi par korķi visām pudelēm, un esmu to atbalstījusi. Jādara, jābūt kustībā, jādara brīvprātīgi, bet jābūt arī godīgam pret sevi. Sakostiem zobiem, protams, varu darbu izdarīt, bet kāpēc to nodarīt kādam cilvēkam, kam tā plānota kā skaistākā diena mūžā? Kāpēc lai kāzu vadītājs būtu sakostiem zobiem? Nekad neesmu tāda bijusi, bet tagad jūtu, ka trūkst spēka.

Vairs negribu skriet katram darbiņam pakaļ un visu pasaules naudu nopelnīt. Gribu, lai var gūt baudu. Gribu strādāt, lai acis mirdz.

Darboties apzinātāk?

Jā, jo priecīga darot es biju arī pirms tam. Tikai tolaik daudz vairāk sevi nejūtot maucu. Esmu vecumā, kurā saprotu, ko varu, un ko nevaru, saprotu savas stiprās un vājās puses. Apzinātāk, jā! Gribu būt projektos, kuros grib mani, nevis kādu, kas to var izdarīt. Kur es esmu tā pievienotā vērtība. Esmu pie tā daudz strādājusi. Un nu gribu dzīvot un arī strādāt tikai prieka režīmā.


***

FOTO: no personīgā arhīva.

Pārpublicēt šo sarunu atļauts tikai ar platformas veidotājas piekrišanu.


204 views0 comments

Recent Posts

See All