top of page
  • Writer's pictureIzaugt Mīlestībā

Būt vecākajam bērnam ģimenē

Reiz nosmējos, dzirdot paziņas runājam par to, kā “iepazīstināt” bērnu ar nupat dzimušo brālīti vai māsiņu. “Vai tas nebūtu līdzīgi kā tad, ja vīrs atvestu mājās vēl vienu sievieti un teiktu tev: tā ir Anna, viņa tagad dzīvos kopā ar mums.” Ja bērns ir bijis klātesošs, kad mammai aug puncis, vecāki ir stāstījuši, ka drīz pievienosies māsa vai brālis, bet tikai tad, kad mazulītis ir klāt, “lielais” bērns saprot, ka nu sākas vecāku klēpja dalīšana. Un tās nu gan ir reālas izjūtas un reāli pārdzīvojumi.


Pārdzīvojums vai greizsirdība


Pieaugušie bieži vien aplami nolemj, ka vecākais bērns jau vēl neko nesaprot. Tas, ka bērns nesaprot kognitīvā līmenī, nenozīmē, ka viņu neskar šīs pārmaiņas. Bērns saprot, ka kaut kas notiek, kaut kas mainās. Un parasti viņš nevis saprot to, cik jauki tagad būs, ka būs jauns rotaļu biedrs, bet gan to, ka būs daudz grūtāk iegūt vecāku uzmanību. Bērns skatās uz vecākiem kā uz kaut ko stabilu, ko vienmēr var dabūt, bet nu situācija ir mainījusies. Un greizsirdība ir pilnīgi normāla, jo šīs izjūtas vienmēr ir klātesošas situācijās, kurās nejūtamies droši. 


Atkarībā no bērna temperamenta un vecuma viņš savu pārdzīvojumu var dažādi izpaust: kliegt un raudāt, noslēgties sevī, būt dusmīgs vai ļoti kustīgs un aktīvs, raudulīgs vai bailīgs. Bērns var izrādīt šīs emocijas, īsti nesaprazdams to cēloni. Mazuļi –  divus, trīs vai četrus gadus vecie – var kļūt nepaklausīgi, kašķīgi, viņiem var būt grūtāk iemigt, viņi var atsākt čurāt biksēs, bet lielāki bērni var noslēgties, biežāk neklausīt, var pasliktināties sekmes skolā, uzvedība var kļūt izaicinošāka.


Cīņa par teritoriju vai vecāku uzmanību


Vecāko bērnu starpā ļoti bieži notiek cīņa par teritoriju, par resursiem, arī vecāku uzmanību. Katrā ģimenē bērniem veidojas unikāls attiecību modelis, tāpēc nav divu vienādu brāļu un māsu cīņu. Ļoti mazi bērni cīnās par mantām un to, kurš tiks mammas vai tēta klēpī. Piemēram, kad mamma baro zīdaini, vecākais bērns gandrīz vienmēr vēlas sēdēt mammai klēpī – uzreiz ir klāt un stumj zīdaini ārā no klēpja.

Mamma dusmojas uz vecāko bērnu, bet faktiski viņš tikai vēlas to, kas līdz šim bija viņam piederējis. 

Ja jaunākais bērns vairs nav zīdainis, psiholoģe iesaka vecākiem strīdu gadījumos, pirms sodīt vecāko, padomāt, vai tiešām mazākais nav bijis strīda iniciators. Ļoti bieži mazais zina, ka viņu aizstāvēs, un provocē vecāko māsu vai brāli līdz brīdim, kamēr tas vairs nespēj izturēt. Tad atnāk mamma vai tētis un, neizvērtējot situāciju, soda vecāko bērnu. Mazajam amats rokās! 

Vecākiem labāk nejaukties bērnu strīdos, nenostāties kāda pusē, ja pāridarījumi nav tiešām nopietni. Ja tomēr nepieciešama vecāku iejaukšanās, tad nevajag mēģināt uzreiz noskaidrot, kurš ir vainīgs, jo katram būs sava versija. Tā vietā jāpalīdz lielākajam bērnam nomierināties, pēc tam pārrunājot, kas tieši notika. 


Svarīgi, lai katram bērnam ir sava teritorija, kur citi viņu netraucē. Kaut vai tā būtu atvilktne vai plaukts viņa mantām. Tāpat ieteicams sadalīt mammas uzmanību. Ja mazajam ir ēšanas reize un viņš ir mierīgs, vecākais bērns var uzturēties turpat blakus un vienkārši parunāties. Tā vecākajam bērnam tiks parādīts, ka mammas uzmanību ir iespējams sadalīt uz abiem. Lai vecākais bērns būtu drošs, ka viņam joprojām ir abu vecāku mīlestība un uzmanība, arī tētis iesaistoties.... Bet, ja jaundzimušais ir nemierīgs un pieprasa tuvību, tad palīgā var nākt tētis, kas ar mazāko iziet pastaigā, kamēr vecākajam ir laiks ar mammu.


Veselīga reakcija


Ar sliktu uzvedību bērns signalizē, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, visa ir par daudz un tas laužas uz āru kā dusmas, bailes, izmisums. “Šādās situācijās vecākiem ir ļoti svarīgi saglabāt mieru,” skaidro Diāna Zande.

Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt vecākajam bērnam pieņemt mazo māsu vai brāli un mācīt apvaldīt savas emocijas. Ja vecāki reaģē veselīgi, ar laiku greizsirdība mazinās vai pat izzūd pavisam. Tas nozīmē, ka lielo brāli vai māsu nekādā gadījumā nevajadzētu kaunināt. 

Bērns tādā veidā reaģē uz dzīves pārmaiņām, viņam šķiet: ja es būšu maziņš, tad varbūt vairāk saņemšu mammas vai tēta uzmanību. Ja nepieciešams, vecākais bērns vairāk jāsamīļo un jāapčubina. Un tāpat - bērnus nevajag savā starpā salīdzināt. Lielais bērns vēl aizvien ir mazulis, kurš cieš no uzmanības trūkuma. Bērns nepieaug tikai tāpēc, ka ir mainījies statuss. To no viņa nevar prasīt. 


Labā ziņa ir tā, ka laika gaitā bērns atgūs līdzsvaru un pieradīs pie pārmaiņām, līdz ar to greizsirdības izpausmes izzudīs. Parasti šim procesam nepieciešami seši mēneši, bet tas atkarīgs arī no pieaugušajiem, tāpēc psiholoģe iesaka vecākiem vispirms parūpēties pašiem par sevi. Ir vērtīgi ik pa laikam palūgt kādam pieskatīt bērnus, izvest viņus pastaigāties, lai mamma var atpūsties. Atrodi savu veidu, kā veselīgi atbrīvoties no negatīvām izjūtām – var palīdzēt fiziskas aktivitātes, hobiji, tikšanās ar draugiem. 


Tikpat svarīgs ir arī emocionālais atbalsts vecākiem. Ir labi zināt, ka līdzās ir cilvēki, ar kuriem mamma var aprunāties un atklāti pateikt, kā jūtas. Piemēram: “Es mīlu savu bērnu, bet dažreiz nevaru viņu izturēt.” Būt mammai reizēm ir grūti. Gluži tāpat, kā kļūt par tēti.

Psiholoģe iesaka pieņemt, ka viss, kas notiek, ir daļa no normālas dzīves. Mammām nav visu laiku jābūt laimīgām, iedvesmotām, priecīgām, viņas var būt arī nogurušas. 

Ja tomēr rodas sajūta, ka vairs netiekat galā, jāvēršas pie speciālista, kas var iemācīt paskatīties uz notiekošo no cita skatpunkta, iemācīt nedaudz citādi reaģēt uz situācijām, tā uzlabojot pašsajūtu un mikroklimatu ģimenē. 

Svarīgi ir neizgāzt dusmas uz bērnu, jo tā ir emocionālā vardarbība. Un tikpat svarīgi ir nedarīt pāri sev, nepārstrādāties, padomāt, kas konkrētajā brīdī ir svarīgākais. 


***

Konsultē: Diāna Zande, psiholoģe, psihoterapeite


84 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page