Tēma par to, kā zīdainis ietekmēs partnerattiecības, nav tā visvairāk apspriestā. Kādam šķiet, ka nekas nemainīsies. Cits domā, ka viņus jau tas neskars. Vēl kāds uzskata, ka tās vispār ir muļķības. Bet bērns maina partnerattiecības. Tas ir fakts. Un, kad pāris nonāk grūtībās, nereti ir kauns atzīt, ka attiecībās ir krīze... nepopulāri taču ir būt tiem, kuriem dzīve nav smuka kā Instagram bilde. Un vecāki piemirst, ka ar izaicinājumiem sastopas tiešām visi jaunie vecāki. Un tie, kuri saka, ka tā nav, vienkārši mānās.
Pārmaiņas ir neizbēgamas
Bērna piedzimšana tiešām ir dzīves pārmaiņa, kas var izraisīt krīzi attiecībās. Vairs nebūs iespējams noskatīties filmu no sākuma līdz beigām vai gulēt tik ilgi, cik vēlaties. Un vēl daudz citu situāciju, kas uz laiku būs jāpārkārto, jo prioritātes mainīsies. Tāpēc būtiski jau pirms bērna piedzimšanas saprast, ka pārmaiņas attiecībās ir neizbēgamas un pie attiecībām būs jāstrādā. Bērna ienākšana pasaulē maģiski nenokārto visas līdz tam esošās pāra problēmas un ķildas, tieši otrādi, tās izgaismojas un pat saasinās. Tāpat hormonālas izmaiņas un iespējamā pēcdzemdību depresija būtiski ietekmē mikroklimatu pārī.
Arī līdzcilvēku atbalsts, ja netiek realizēts pareizi, var kļūt par apgrūtinājumu attiecībām. Diāna Zande ir novērojusi, ka jaunie vecāki nereti no apkārtējiem saņem tā saucamo “nevēlamo atbalstu”. Tā vietā, lai sniegtu praktisku palīdzību, piemēram, atnesot jaunajiem vecākie pusdienas vai palīdzot mājas solī, līdzcilvēki apber vecākus ar nelūgtiem padomiem un norādēm, kas pa ausu galam dzirdētas vai izlasītas internetā. Visbiežāk ar šo “grēko” vecvecāki.
Savukārt jaunie vecāki nevis aizrāda saviem padomdevējiem, bet gan šo ieteikumu radītās negācijas izgāž viens uz otru.
“Mazliet nejauki, ka dažāda spektra speciālisti un amatieri aizgūtnēm sludina, cik lieliski būs kļūt par jaunajiem vecākiem, taču nepastāsta, no kā būs jāatsakās,” uzskata Zande. Tā grūtniecēm, kas līdz tam atradušas laiku veselīgu maltīšu gatavošanai, vingrošanai, manikīra apmeklējumam, rodas iespaids, ka viss būs kā iepriekš, tikai ar mazulīti blakus. Un mīļotais būs kā apmāts ar bērnu, nebūs ne pārstrādājies, ne pielipis ekrānam, skatoties hokeju. “Nereti satiekos ar mammām, kuras ir satriektas, jo realitāte neatbilst tam, kas viņām tika stāstīts. Daudzi topošie vecāki sagaida, ka viss notiks pats no sevis un viegli,” secina Zande.
Un arī apmierinātībai ar partnerattiecībām pēc mazuļa piedzimšanas ir tendence samazināties, jo tās vairs nav tik ciešas, tik viegli pieejamas. Tomēr pārim ir iespēja kļūt par komandu, jo palielinās iespēja sadarboties, risināt problēmas. Ja mēs atceramies, ka partnerība ir svarīga, viss būs kārtībā. Jāiemācās uz kādu brīdi nedaudz samainīt prioritātes.
Atslēgas vārds ir UZ LAIKU – bērna piedzimšana uz laiku visu pilnībā izmaina, bet pamazām mēs atgriežamies pie agrākās stabilitātes.
Diāde – mamma un bērns
Ja pāris jau pirms mazuļa piedzimšanas kādu laiku ir pavadījis kopā, viņi ir iepazinuši viens otru, pieņēmuši otra labās un sliktās puses, viņus pavisam noteikti var dēvēt par spēcīgākiem nekā pāri, kuri satikās, iemīlējās, apprecējās un kuriem uzreiz pieteicās mazulis. Šāds pāris vēl nav izplēsies par zeķēm, par zobu pastām, par trauku mazgāšanu, par draugiem, par vecākiem, par visām tām mazajām lietām, kas ir atšķirīgas, jo viens ir pieradis darīt tā, bet otrs – pavisam citādi. Ja pāris šo vēl nav izdzīvojis un sapratis, tad mazuļa ienākšana ģimenē neapšaubāmi var radīt milzīgu šoku, jo jaunie vecāki vēl nav tikuši galā ar tiem izaugsmes jautājumiem, kas viņiem ir jāizdzīvo pirms bērniem, bet jau nāk nākamie izaugsmes jautājumi kā vecākiem.
Sieviete jau grūtniecības laikā jūt, ka pavisam drīz dzīvē viss mainīsies. Kad piedzimst mazulis, instinktīvā piesaiste bērnam veidojas diezgan vienkārši. Tad, kad bērns prasa, sieviete instinktīvi atbild viņam, ņemot rokās, liekot pie krūts, izrādot rūpes par bērnu. Līdz ar to sieviete ir ļoti fokusēta uz mazo. Tajā brīdī diāde, kurā bija vīrietis un sieviete, pēkšņi pārvēršas par diādi – mamma un bērns. Veidojas saikne ar mazuli, un ir loģiski, ka tajā brīdī saikne ar partneri vairs nav tik liela kā agrāk.
Kas notiek ar tēti? Mūsu kultūrā no vīrieša sagaida to, ko viņš principā nav redzējis savā izcelsmes ģimenē, jo viņam nav reāla šā pieredzes modeļa.
Ir ļoti maz vīriešu, kuri var teikt: jā, manā ģimenē tētis rūpējās par bērniem tāpat kā mamma. Tas ir retums. Vīrietis ir apmulsis, bet viņš atbalsta sievieti tā, kā to saprot, kā ir redzējis savā ģimenē. Vīrietis ir tas, kurš strādā un nes mājās mamutu (naudu), kurš līdz pārgurumam sevi izdzen, lai ģimenei viss būtu, un mājās viņš grib atpūsties. Pat visjaukākais, sirsnīgākais tētis, kurš ļoti grib bērniņu aprūpēt, par prioritāti uztvers savu darbību ārpus mājas. Lai arī vīrs ir ļoti atbalstošs, naktī pie bērna lielākoties ceļas sieviete. Visa dežūra 24/7 ir viņas atbildība, un vienā brīdī sieviete var justies izsīkusi pat vislabākajās attiecībās. Un kas notiek tad? Viņa atkal saka vīram: “Tu man nepalīdzi!” Vīrs, kurš ir centies palīdzēt, tad jūtas slikts, vainīgs, atbildīgs un skrien vēl vairāk ārpus mājas, lai noķertu vēl treknāku mamutu. Sieva jūtas arvien vientuļāka un vēl vairāk sūdzas, bet vīrs arvien vairāk attālinās. Iestājas pretējais efekts gaidītajam.
Nobriedušās attiecībās vīrietis sapratīs, ka sieviete uzņemsies pamatrūpes par bērnu, bet vīrietis paliks otrajā plānā. Nobriedušās attiecībās pieaugušais pats spēj tikt galā ar savām vajadzībām, parūpēties par sevi gan fiziski, gan emocionāli.
Nenobriedušās attiecībās mēs ceram, ka partneris apmierinās mūsu emocionālās vajadzības. Un tad notiek tā – ja sieviete ir ar bērnu, vīrietis jūtas atstumts, nesaprasts. Kur ir sekss? Kāpēc viņa ar mani neparunā? Vai viņu vispār interesē, kā es jūtos?
To var izjust jebkurš vīrietis. Viņš sajūt, ka tā uzmanība, kas viņam tiek veltīta, vairs nav tik liela, viņš sākt justies vientuļš un attālinās. Vīrietis realizējas tur, kur viņš to prot: ar draugiem, hobijos, darbā, projektos un citur. Viņš bieži pavada laiku ārpus mājas, jo redz, ka viņam nav
vietas šajā mātes un bērna diādē. Attālināties viņš var arī, lietojot alkoholu un darot citas neveselīgas lietas.
Izveidot atbalsta sarakstu
Ir tik vērtīgi, ja pāris vēl pirms mazuļa piedzimšanas ir parūpējies par loģistiku mājās – sagatavojis visu, lai pēc tam nav jāstrīdas par ēst gatavošanu un citiem sadzīviskiem jautājumiem. Tāpat jāvienojas, kā pāris organizēs gulēšanu pēc mazuļa piedzimšanas. Vai viņi gulēs kopā, vai arī vīrs naktī celsies un palīdzēs aprūpēt mazuli? Divi neizgulējušies vecāki bērnam nav vajadzīgi. Varbūt tētis vairāk varēs pieslēgties vakaros? Tāpēc ir svarīgi sadalīt aprūpi pa diennakts posmiem un jau laikus padomāt, kā rīkosieties, ja mazais būs nemierīgs, kā viens otram varēsiet palīdzēt, lai kāds nepagurtu līdz bezspēkam.
Svarīgi padomāt, lai mammai būtu vismaz viena nakts nedēļā, kad viņa var aiziet uz blakusistabu izgulēties, iepriekš atslaucot pieniņu mazulim, un tētis viņu var pabarot ar pudelīti. Ja vīrs šo vienu nakti nedēļā var uzņemties uz saviem pleciem, sievietei tā ir reāla palīdzība. Biežākā sieviešu kļūda ir domāt, ka pēc mazuļa piedzimšanas viņa spēs izdarīt visu un vēl papildus tiks galā ar mazuļa vajadzībām un aprūpi. Ir maldīgi tā domāt.
Tāpēc vērtīgi ir veidot prioritāšu sarakstus: šodien ielikšu mazgāties drēbes, rīt iztīrīšu viesistabu, parīt sakārtošu bērna drēbju skapi. Nevajag pārslogot sevi ar pārlieku daudz darbiem vienā dienā, lai neveidotos lieks stress. Ja mazulis ir mierīgs, tad, protams, varēs izdarīt vairāk, bet, ja tā nebūs, viss var izvērsties krietni sarežģītāk.
Pārim jāvienojas arī par to, kurš un ko darīs mājās: kurš nomazgās traukus, kurš izžaus tīro veļu... Vīrietim jāsaprot, ka vajadzēs pieslēgties un reāli palīdzēt. Vēl labs variants ir piesaistīt tuvākos cilvēkus, kuri varētu praktiski palīdzēt.
Jāiemācās lūgt palīdzību tuvākajiem, ar kuriem var rēķināties. Var izveidot savu atbalsta komandas sarakstu. Piemēram, mammai varam palūgt iztīrīt dzīvokli, tētim varam palūgt, vai viņš aizved uz servisu auto, draudzenei varam palūgt, lai viņa divreiz nedēļā atved siltu zupu no kafejnīcas, kaimiņam varam palūgt, lai viņš, braucot mājās no darba, atved piena paku un maizi arī mums. Tās ir elementāras un ļoti konkrētas darbības. Šis atbalsta saraksts sniedz sajūtu, ka
jaunie vecāki nav vieni paši, ja būs nepieciešama palīdzība.
Runāšana – zelts
Lai pāris no mīlas balodīšiem nepārvērstos par dumpīgām lauvām, kas cīnās katrs par savu kumosu miega un to, kurš tiks pie siltām vakariņām, bet kuram būs jāēd atdzisuši pārpalikumi, svarīgi par gaidāmo gari un plaši runāt jau grūtniecības laikā.
Jau pirms bērniņa piedzimšanas abiem vajadzētu pieņemt domu, ka pirmos mēnešus būs maz brīžu, ko atlicināt otram. Bet tādus noteikti ir vērts mēģināt atrast.
Piemēram, kad mazais aizmidzis, var iedzert tēju un aprunāties ar partneri. Tāpat grūtniecības laikā aktīvi jārunā par to, ko sagaidāt viens no otra – kādu
vēlētos savu mīļoto kā otru vecāku.
Ja nestāstīsiet par savām gaidām,vilšanās būs neizbēgama. Un tā nebūs vilšanās partnerī, bet gan savās iekšējās fantāzijās.
Tāpēc, lai tāds sīkums kā netīrs paklājs neizraisītu liekas domstarpības, ir jādalās savā skatījumā uz ģimenes dzīvi. Arī skaidrs pienākumu sadalījums aiztaupīs pārmetumus. Reti kurš pāris domā jau laikus domā par to, kurš mazgās traukus pēc mazuļa piedzimšanas, kā risinās dažādas sadzīviskas lietas, uzskatot, ka tas notiks pats no sevis. Pāris biežāk diskutē par to, kādus ratus pirks, nevis par to, kā veidos attiecības, kad mazulis būs klāt.
Patiesībā ir pilnīgi vienalga, kādos ratos bērns gulēs, svarīgi, kā jūs tiksiet galā ar to, kurš vedīs bērnu pastaigā, kad abi būs noguruši.
Lai šī saruna noritētu veiksmīgi, abiem ir jāsaprot, ka tas nebūs tik viegli kā tērzēt par laikapstākļiem. Strīdi sākas, kad no vienas sarunas tēmas lēkājat uz citu, tāpēc, lai saruna būtu konstruktīva, jāvienojas, ka tiek izrunāts vispirms viens, pēc tam nākamais jautājums. Šis varētu būt labs treniņš, lai mācītos ieklausīties, ļautu otram runāt.
Labs paņēmiens, kā abiem tikt pie vārda, ir norunāt, ka minūti savās domās dalās viens, tikmēr otrs klausās un nepārtrauc, tad – otrs. Pēc tam jāpārliecinās, ka viens otru esat pareizi sapratuši. Vērtīgi būtu pajautāt, - ko Tu dzirdēji no tā, ko teicu?
Ja vēlaties sacīt, ka jums nepietiek laika sev, nevajadzētu savas vēlmes formulēt pārmetuma formā un otram teikt: tu mani nekad neatbalsti. Diāna Zande iesaka pārim runāt par to, kā otrs iztēlojas kopdzīvi pēc tam, kad piedzims mazulis – vispirms pirmajā dzīves mēnesī, tad otrajā, trešajā un tad no četriem līdz sešiem mēnešiem, visbeidzot no pusgada līdz gadam. “Ja mēs
domājam par dzīvi, tad parasti to darām diezgan nekonkrēti, piemēram, strādāsim, pelnīsim, būvēsim māju. Šeit jādomā, ko mēs darīsim tieši šajā gadā. Ko darīsim tieši šajā mēnesī. Soli pa solītim,” saka Zande. Sieviete varētu teikt: “Tas būs tik skaisti! Pie mums nāks ciemiņi, mazais tikai gulēs un ēdīs, mēs baudīsim, tev būs tēva atvaļinājums, tad mēs kopā varēsim iet pastaigās, es varēšu lepoties ar jauno ģimenes stāvokli. Protams, mums būs drusku jāpiestrādā, bet to jau mēs varēsim ātri izdarīt, jo visi taču var.” Tās ir tikai gaidas. Ir jādomā reāli un jāsaprot, ka pirmajā mēnesī abiem vecākiem pie bērna vispirms būs jāpierod. Turklāt vēl lieliskāk, ja mēs līdzcilvēkus pabrīdinām par savu nostāju jau pirms mazuļa piedzimšanas, lai ikviens var to pieņemt un akceptēt.
Neaizmirst par seksuālo dzīvi
Arī seksuālā dzīve mainīsies.
Tikai retos gadījumos sieviete pēc dzemdībām jūt seksuālo iekāri un ir fizioloģiski tam gatava. Paiet vidēji divi mēneši, kamēr sievietes ķermenis atkopjas pēc dzemdībām.
Bieži vien šajā laikā sievietei nav nekādas intereses par seksu. Ir gadījumi, kad sievietē tā arī neatgriežas seksualitāte, jo, zīdot mazuli, viņa gūst tās labās sajūtas. Bērns sniedz milzīgu laimes sajūtu, un seksam tajā brīdī vairs nav tik lielas nozīmes. Tomēr jāatceras, ka vīrieša seksuālās vajadzības nekur nepazūd.
Ja vīrietis ir seksuāli ļoti aktīvs, viņš noteikti var pieslēgt izdomu, lai sievietei palīdzētu ātrāk atgriezties pie seksuālajām attiecībām. Ja viņš vēlas, lai sieviete ir atsaucīga seksuālajā jomā, viņam ir pēc iespējas vairāk jāpalīdz viņai ikdienas pienākumos. Ja sieviete būs pārgurusi, seksualitāte būs pirmais, kas tiks atmests. Par to ir jārunā, jāstāsta par savām sajūtām un vēlmēm, jādomā, kā panākt kompromisu, kas pieņemams abām pusēm. Svarīgi saprast, ka patlaban seksuālie jautājumi ir nobīdīti otrajā plānā, bet pāris pie tiem noteikti pamazām atgriezīsies. Vīrietim ir jāsaprot un jāpieņem, ka sievietei arī fiziski var būt sarežģīti un nepatīkami atsākt šo procesu, tāpēc visam jānotiek pamazām, mierīgi un ar sapratni. Vīrietim jāpieņem, ka, gluži kā attiecību pirmsākumos, ceļš līdz seksualitātei atkal ir jāveido pamazām, pacietīgi, lai nonāktu tur, kur pāris bija pirms dzemdībām.
Labs treniņš, ko ieviest ikdienā, – katru dienu domājiet par savu partneri kā par cilvēku, kuru jūs iepazināt un iemīlējāt. Domājiet kaut vai tikai vienu minūti par to, kāpēc jums partneris patīk, atcerieties ķermeņa daļas, kas jūs uzrunā otrā partnerī, – tas rada tuvību, vēlmi arī pēc seksualitātes.
Tāpat visi zina, ka vīrietim pastāv arī iespēja pašapmierināties, un arī par to ir svarīgi runāt, lai gan sabiedrībā tas bieži vien ir milzīgs tabu temats. Pēc bērniņa piedzimšanas pašapmierināšanās var būt ļoti normāls un pieņemams veids, kā vīrietim mazināt savu seksuālo spriedzi.
Laiks diviem...
Desmit minūtes divvientulības un randiņš vismaz reizi mēnesī. Speciālistu ieteikumus, lai nepazaudētu vienam otru, kad piedzimis mazulis, varētu rezumēt tieši tik lakoniski.
Pilnīgi normāli, ka pirmajos mazuļa dzīves mēnešos izpaliek randiņi, tikšanās ar draugiem, partnerības jautājums kļūs sekundārs. Taču pamazām, bērnam augot, nepieciešams atgriezties vienam pie otra. Psihoterapeite ir novērojusi, ka ne visiem tas izdodas: “Itin bieži nākas sastapt mātes, kuru atvasēm jau ir četri pieci gadi, bet viņas uzvedas tā, it kā viņi būtu trīs mēnešus veci. Un nereti tētis arī tajā tiek iesaistīts, uzvedoties kā otrā mamma. Protams, gādīgi vecāki ir forši, bet kādi šie vecāki ir kā pāris?”
Kad mazulis jau ir ap trīs četrus mēnešus vecs, viņu droši var uzticēt kādam radiniekam vai draugam. Mazo ielikt ratos, lai vecmāmiņa, draugs, māsa vai kāds cits izved mazuli pastaigā pa parku. Savukārt pāris šajā laikā nevis mazgālogus un veic citus nepadarītos mājas darbus, bet kopā atpūšas.
Tāpat tā ir lieliska izdevība, lai nodotos gultas priekiem. Tiesa gan, šī iecere nereti paliek nerealizēta, jo, atlaižoties gultā, vecāki bieži aizmieg vēl pirms visām izpriecām. Lai gan jautājums par laiku, kad pārim atgriezties pie dzimumdzīves, ir ļoti individuāls, tomēr psihoterapeite iesaka nevilcināties ilgāk par pusgadu pēc mazuļa dzimšanas.
Arī tad, ja mazuli nav kam atstāt, nevajadzētu atteikties no divvientulības. Baudīt nelielu mirkli divatā var arī, dodoties ar mazuli uz kafejnīcu vai parku, kur divatā nesteidzīgi izbaudīt krūzi kafijas un parunāt vienam ar otru.
...un sev
Tāpat māmiņām ir gandrīz neiespējami atrast laiku sev. Bet šāds vienatnes mirklis noteikti ir akūti nepieciešams. Lai kārtīgi izvēdinātu galvu no ikdienas rūpēm, būtu labi šo individuālo laiku nesaistīt ar bērniņu, piemēram, nedoties uz veikalu pirkt mazulim drēbītes, bet labāk aiziet uz kino vai izstādi, satikties ar kādu draugu, uzspēlēt futbolu.
Lai neviens nebūtu apdalīts, var norunāt, ka katram pienākas viens brīvs vakars nedēļā. Turklāt šādi katrs tiek pie individuāla laika kopā ar mazuli, kas jo īpaši svarīgi ir tam no vecākiem, kurš nav bērna kopšanas atvaļinājumā.
Un te ir kāds noslēpums: laiks vienatnē uzlabo arī partnerattiecības. Ļaujot un pat mudinot otru darīt to, kas viņam sagādā prieku, mēs jūtamies brīvi būt tādi, kādi esam. Pieņemti, saprasti un pateicīgi partnerim.
Bērniņš bija kopīga izvēle
Pētījumi rāda, ka sievietes dzīve pēc bērniņa piedzimšanas krasi mainās, bet vīrietis ātri atgriežas pie savas ierastās dzīves: ierastā ritma, ierastā hokeja mača, ierastās piektdienas vakara brīvības kopā ar draugiem. Tomēr vīrietim būtu jāsaprot, ka bērns ir apzināta atteikšanās no brīvības. Sievietei brīvība pirmos mēnešus pavisam noteikti izpaliek, līdz ar to laika gaitā attiecībās var veidoties disonanse, jo sieviete var sajust nevienlīdzību un apvainoties uz vīrieti. Tad noteikti sievietes prātā var ieslēgties doma: kāpēc viņš var, bet es ne?
Bērns ir kopīga izvēle, un bērns prasa, lai sieviete uz kādu laiku paliek mājās, bet viņas atbildība ir arī runāt ar vīru un teikt: “Klau, mazajam tagad ir trīs mēneši, un viņš jau kļūst mierīgāks. Es ļoti jūtu, ka man ir svarīgi iziet vienu vakaru nedēļā ārpus mājas.” Ja sieviete zina, ka viņai reizi nedēļā būs šī iespēja iziet ārpus mājas kaut vai uz stundiņu, nomainīt vidi, atslēgties no mājas un bērna, tas viņai var sniegt laimes un pārmaiņu sajūtu, līdz ar to viņa mazāk pārmetīs vīram. Svarīgi ir ar partneri iepriekš sarunāt, kura diena nedēļā tā būs, kad sieviete varēs iziet. Jau svētdienā sieviete var gaidīt to ceturtdienas vakaru un pieciest visu, kas notiek mājās. Galvenais ir neatstāt jauno māmiņu bez izvēles. Ja tā notiek, tas nekādi neuzlabos partnerattiecības.
“Ja pāris jau pirms bērniņa piedzimšanas sapratīs, ka viņu laika un naudas resursi mainīsies, viņi spēs vienkāršāk un veselīgāk iziet cauri brīžiem, kad šķitīs, ka pietrūkst. Ja kāds iedomāsies, ka viss būs forši pats no sevis, un par to nerunās, sekos vilšanās. Tāpēc pārim par to ir jārunā. Tiklīdz mēs ieklausāmies otrā cilvēkā un viņa vēlmēs, ir vieglāk tās pieņemt un rast kompromisus.
Ir vērts iejusties otra cilvēka ādā. Ja es esmu pieaudzis, tad spēju saprast, ka dažreizmanas vajadzības ir nedaudz mazāk svarīgas par partnera vajadzībām, irsituācijas, kurās man ir jāpiekāpjas. Ja neesmu nobriedis, tad es kā mazameitene vai puišelis par visām varītēm vēlos panākt to, ko gribu tikai es. Šis ir stāsts par briedumu,” skaidro Diāna Zande.
Vai ar otro un trešo bērniņu ir vieglāk?
Katrs mazulis piedzimst ar atšķirīgām neirobioloģiskām iezīmēm: veselības stāvokli, temperamentu. Var gadīties, ka pirmais bērns bijis mierīgs un pat ērts mazulis, bet otrais ir ļoti prasīgs. Arī dinamika pāra attiecībās ietekmē to, kā tiek pārdzīvota otrā bērna ienākšana ģimenē – vai attiecības ir uzlabojušās, vai pāris ir atgriezies pie veiksmīgām partnerattiecībām. Jo lielāka bijusi pāra izaugsme, jo vieglāk būs uzņemt pasaulē otro atvasi. Bet, ja starplaikā bijuši kādi konflikti vai citas krīzes – tuvinieku nāve, finansiālas grūtības –, tas var radīt papildu spriedzi.
***