Kāpēc “Just do it” taktika bieži nestrādā?

Biju pārsteigta uzzināt, ka 92% no cilvēkiem, kas Jaunajā gadā apņemas ko mainīt, piedzīvo fiasko. Dažādi pētījumi pat norāda vidējo datumu, kad tieši viss atkal ir pa vecam – 13. janvārī! Ja šiem datiem var ticēt, tad ļoti liela daļa no tiem, kas šogad uzsākuši ko jaunu, tuvākajās dienās padosies. Iespējams, ka iemesls ir virzīšanās uz mērķi ar “Just do it!” karogu pār plecu.


Uz priekšu, bet maziem solīšiem


Ja gribam savā dzīvē pārmaiņas uz palikšanu, jāsāk pakāpeniski un ar kaut ko ļoti mazu, kas ved uz šo mērķi. Piemēram, ja vēlamies mosties agrāk, liekam modinātāju 15 minūtes, ne stundu ātrāk kā ierasts. Jāsper solītis, kas neprasa piepūli, izmaiņām jābūt tik viegli īstenojamām, ka tās sākumā pat nemanām. Kad izveidojies ieradums, liekam klāt nākamo solīti – tad modinātāju varam uzstādīt vēl 15 minūtes agrāk. “Tiem sākumā jābūt mikrorisinājumiem, maratonu nedrīkst pārvērst sprintā,” skaidro kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Agnese Orupe.


Tas, vai jaunās pārmaiņas kļūs par ieradumu, atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Ne vienmēr pietiks ar to, ka atkārtojam kādu darbību 21 dienu. “Kad veidojam jaunu ieradumu, mūsu smadzenēs veidojas jauni neironu ceļi jeb sinapšu pārejas. Jo biežāk ko darām, jo spēcīgāk šie savienojumi nostiprinās. Ieradums neveidojas, ja to neatkārto regulāri, un jo vienkāršāks jaunais ieradums, jo ātrāk tas tiks realizēts,” stāsta Agnese Orupe. Viņa šo skaidro, minot kādu piemēru par atslēgām. “Ja vēlamies izvairīties no atslēgu regulāras pazaudēšanas, tad varam izlemt atslēgas pēc pārnākšanas mājās regulāri novietot uz plauktiņa mazā groziņā vai trauciņā. Ieraugām trauciņu – atceramies, ka tur jāliek atslēgas. Šādu ieradumu noteikti būs daudz vieglāk īstenot, kā, piemēram, 20 minūšu vingrošanu katru dienu.”


Pretestība būs. Ar to rēķinies


Vajadzība piepūlēties gaida visus jebkuru pārmaiņu gadījumā, jo smadzenēs jāveido jauni neironu ceļi. Jā, kādam būs vieglāk kaut ko savā ikdienā pielikt klāt, citam – paņemt nost. Tāpat labāk veiksies tiem, kas darīs to, kas iepriecina, - proti, ja tev ļoti patīk skriet, tad apņemties katru rītu noskriet 10, nevis 5 kilometrus, būs vieglāk. Tomēr psiholoģiskās pretestības, iekšējās pretrunas, sevi sabotējošās domas un ārējā sistēma (arī vistuvākie cilvēki) tavas pārmaiņas var negribēt. Tie, kam pašvērtējums būs augstāks, spēs vieglāk tikt pāri šīm psiholoģiskajām pretestībām. “Kā reiz teica mūsu draudzene Kristīne Virsnīte, pašvērtējums ir kā nauda – ja tev tā ir, lietas nāk ar mazāku pretestību,” smaida Agnese Orupe. “Jo adekvāts pašvērtējums būtībā ir ticība sev un saviem spēkiem, kas palīdz izvairīties no paškritikas, ļauj pret sevi būt līdzcietīgam un iejūtīgam, kā pret labāko draugu, ko mēs atbalstam un iedrošinām.”


“Tieši tāpēc laikā, kad veidojam jauno apņemšanos sarakstu, ir ļoti svarīgi apdomāt un uz lapas sarakstīt iespējamās grūtības un risinājumus, ko šķēršļu gadījumos liksim lietā, lai tiktu tālāk,” norāda Agnese Orupe.


Motivācija, kas nemotivē


Īpaši izteikti dažādus psiholoģiskos procesus, kas protestēs pret pārmaiņām, mēs jutīsim, ja uz apņemšanos iesim tikai ar gribasspēka palīdzību vien. Šajā gadījumā pret sevi būsim daudz kritiskāki, nežēlīgāki, ja mums kaut kas neizdosies. Tieši tāpēc “Just do it” taktika spēkus un motivāciju biežāk atņems, kā dos, jo papildus mērķim būs vēl jātiek galā ar negatīvajām izjūtām un domām par sevi ceļā uz mērķi.


“Var šķist, ka ir cilvēki, kas ļoti labi sevi spēj paši motivēt un brīdī, kad ko apņemas, daudz nedomājot, vienkārši dara. Mums katram ir kāda joma, kurā “just do it” metodi īstenot būs viegli, tomēr jauni ieradumi prasa piepūli visiem, un nav tādu cilvēku, kas pilnīgi visās jomās būtu ļoti motivēti pārmaiņām,” stāsta Agnese Orupe. “Ikvienam ir savas stiprās un ne tik spēcīgās puses, tāpēc viss, kas būvēts tikai uz gribasspēka pamata, ļoti, ļoti iespējams, cietīs neveiksmi.”

Griba ir kā muskulis, tā nogurst. Ilgstoši skrienot, spēki ir jādala, jādomā, kā atjaunoties, kā sevi atbalstīt un regulāri jātrenējas. Mums nav tādu enerģijas rezervju, lai ilgstoši tērētu tikai gribas “muskuli” un sasniegtu savu mērķi. Var jau būt, ka tas ir iespējams, tomēr šāda pieeja pret sevi ir ļoti skarba.

Baudi procesu!


Agnese Orupe stāsta, ka mēs savu ikdienu metaforiski varam sadalīt trīs sistēmās.

  • Pirmā ir draudu sistēma, kad dzīvojam, jūtot apdraudējumu mūsu iekšējai vai ārējai pasaulei (labklājībai). Mūsu resursi fokusējas, lai šos draudus novērstu. Šī sajūta var būt gan objektīva, gan subjektīva.

  • Otrā ir draiva sistēma, kad dzīvojam, visu laiku esot ceļā uz kādu mērķi, sasniegumiem.

  • Trešā ir mierināšanas jeb atslābuma sistēma.

Pirmā un otrā sistēma savā ziņā ir ļoti līdzīgas, jo paredz, ka visu laiku būsim uzbudinātā stāvoklī. Tomēr otrā sistēma ir būšana tādā nepiesātināmā, nepiebarojamā stāvoklī - tiklīdz sasniedzam mērķi, uzreiz rodas jauns mērķis. Draiva sistēma balstās uz rezultātu. Dzīvojam ar “ja” - “tad” apziņu, un šādi jau sākumā nolemjam sevi neveiksmei. Slavas, laimes un prieka mirklis ir vien 15 sekundes un tad - atkal jauns mērķis.


“Laime būtu jārod procesā, ne rezultātā. Tas nenozīmē, ka nav jāpriecājas un jāsvin rezultāti, bet ceļš parasti būs stipri ilgāks. Ja nebaudīsim procesu, sevi pakļausim vien dažiem laimes mirkļiem gadā,” smaida Agnese Orupe.

Ja virzīšanās uz mērķi ilgstoši tērē vairāk tavu resursu, kā dod pretī, ja nespējam baudīt mērķa sasniegšanas procesu, tad pārskati savu mērķi. Kāpēc to vēlies? Kas mainīsies, kad to sasniegsi? Un varbūt.. tas nemaz nav tavs (!) mērķis?


Izmēģini!

Paņem papīra lapu un uzzīmē apli. Sadali to trīs daļās - draudu, draiva un atslābuma daļās.

Cik liela daļa ir katrai sistēmai - kā to izjūti šobrīd savā dzīvē?

Ko Tu tur redzi? Kas Tev ir nepieciešams, lai šīs “pīrāga daļas” līdzsvarotu?


***

Mūsu sarunu ar AGNESI ORUPI skaties ŠEIT

51 views0 comments

Recent Posts

See All