Ļauj sev kļūdīties. Un ļauj kļūdīties citiem

Updated: Dec 17, 2019

Ginta Filia Solis ir pseidonīms kādai gaišai un sirsnīgai dāmai. Četru bērnu mamma, bloga “Ginta Filia Solis” veidotāja, kas Facebook ļoti zināma ar saviem tulkotajiem tekstiem - reizēm neērtiem, pat sāpīgiem tematiem par to, kā mīlēt sevi un visu sev apkārt. Un ne vakar vai rīt, bet šodien. Jau tagad.


Ginta ar saviem bērniem - dēlu Miku un dvīņiem Elizabeti un Leo.

Vai tu atceries laiku, kad pirmo reizi kļuvi par mammu?

To noteikti nav iespējams aizmirst. Es tūkstošiem reižu biju pārdomājusi, kā tas būs, jo zināju, ka bērni man būs – vismaz divi. Taču realitāte no izsapņotā stipri atšķīrās. Tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka biju gatava bērniem, bet nebiju gatava laulības dzīvei un otra cilvēka pieņemšanai. Biju ļoti lepna, ambicioza, visam bija jānotiek tā, kā es to gribēju.


Tā jau ir klasika – visu varošā mamma un tētis, kas bieži tiek varbūt pat negribot pastumts malā.

Manā mūžā man ir bijuši trīs uzvārdi: mana tēva, mana pirmā vīra un mana otrā vīra. Līdz ar uzvārdiem ļoti mainījās arī mana dzīve – tas, kā dzīvoju pirms precēšanās, tas, kā dzīvoju un ko darīju pirmajā laulībā un mana dzīve šajā – otrajā laulībā, kura ilgst jau 15 gadus. Jāteic, ka man nav bijis garš kopdzīves laiks bez bērniem. Blakus vienmēr ir bijuši vīri un bērni tāpēc nezināšu teikt, vai bērns pāra attiecības ko maina. Kādam – droši vien.


Kā tad īsti izsapņotais atšķīrās no realitātes, kad tavs pirmais dēls piedzima?

Zināju, ka gribu, lai man ir sava vecmāte, kas būs lietas kursā par visu, kas ar mani notiek. Rīgas Dzemdību namā ar vīru apmeklējām pirmo jauno vecāku skolu. Es ar milzīgu pateicību atceros Leldi, savu pirmo vecmāti, – viņa bija lieliska, iejūtīga un sava darba entuziaste. Es jutos droši, un tas ir svarīgi. Dzemdības nebija vieglas, taču vecmātes atbalsts un tas, ka blakus bija vīrs, stiprināja. Viss noritēja veiksmīgi un no dzemdību nama mūs izrakstīja laicīgi. Toms piedzima 1994. gada 20. februārī, īsi pirms manas dzimšanas dienas. Tomēr īstā “jautrība” sākās, kad atbraucām mājās.


Ļoti stresoju, kad pirmajā dienā pēc atgriešanās mājās puikam uzmetās pumpas. Izrādījās, ka tas ir stafilokoks. Ieradās ģimenes ārste, sabāra mani, ka neesmu novārījusi paladziņus, lika nokrāsot bērnu zaļu ar „zeļonku”, pamperu vietā siet vēl vecos labos autiņus, lai nekairina dupsi. Es biju uztraukusies, naktīs sēdēju pie gultiņas, klausījos sava bērna elpā un tik ļoti baidījos par to, ka var notikt kas traki briesmīgs.


Nemitīgi zvanīja abas mammas – mana un vīra māte, visu laiku deva padomus. Tik kaitinoši! Baroju pati, taču arī tas nenotika kā iedomājos - sūrstēja un plaisāja krūšu gali, uz skapīša rindojās visvisādas eļļiņas, kāpostu lapas un biezpiens, lai noņemtu sāpes.


Tajā laikā vēl bija pieņemts bērnus satīt mazuļus autiņos kā tādus kokoniņus, pietīt rokas klāt, lai bērns sev netraucētu. Manas šīs prasmes nebija līmenī, un jau pēc pāris minūtēm Toms bija atbrīvojies no tiem pinekļiem un vicinājās uz nebēdu.


Metodes, par kuru nepieciešamību šodien stipri diskutē.

Jā, tajā laikā ikvienai priekšzīmīgai mātei Bendžamina Spoka grāmata „Bērns un tā kopšana” bija pamats visai gudrībai, kā būt labai mammai. Labāk nekomentēšu savu viedokli par tajā rakstīto, bet zinu, ka arī es izaugu ar tās “padomiem”, jo saņēmu šo grāmatu mantojumā no savas mammas.


Pieļauju, ka par emocionālo labsajūtu mammai un bērnam tur bija rakstīts gana maz?

Padomju gados par emocijām vispār nemēdza runāt, tāpat kā par labsajūtu. Man ir bijusi iespēja salīdzināt apstākļus jaundzimušajiem un mammām padomju gados un šodien. Kāda gan emocionālā labsajūta, ja bērnu tev atnes tikai pabarot noteiktos laikos, pēc tam atkal aiznes prom. Manu gadu sievietes ļoti labi atceras gan ginekologa kabinetus ar aukstajiem metāla kāju balstiem, gan aukstās un nemājīgās dzemdību zāles, gan arī bieži vien cietsirdīgo attieksmi pret dzemdētāju un sievieti vispār – tā, it kā tu būtu sadarījusi ko nelabu, nosodāmu, ja jau reiz esi stāvoklī. Tā bija sistēma, kuru reti kura sieviete atceras ar laimes sajūtu. Labi, ka manai meitai nekas tāds nebūs jaredz.


Tāpēc arī nejutos gudra un pietiekami laba mamma. Man šķita, ka esmu sevi pievīlusi. Kad Tomam bija pāris mēneši, es pamanījos viņu silti saģērbt, rezultātā temperatūra pacēlās līdz 40 grādiem, izsaucām ātros un es dabūju pa kaklu par to, ka „muļķa māte nezina, ka bērnu ar temperatūru vajag atvēsināt nevis sildīt un skat, bērnam jau gandrīz krampji sākušies”. Kā murgu atceros kad Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcā Gaiļerezā karstā vasaras dienā viņu aizveda uz procedūru istabu, mani atstājot aiz durvīm. Laikam jau ņēma no vēnas asinis, viņš bļāva ārprātīgi un kopš tās reizes nebija iespējams viņu aizvest ne uz poliklīniku uz pārbaudēm, ne pie zobārsta.


Vai šo nedrošību par sevi vari norakstīt uz to, ka tas bija pirmais bērns?

Nē, tāda es biju, ārēji pašpārliecināta, iekšēji ārkārtīgi kompleksaina un nedroša. Parasti aiz valdonīguma slēpjas kompleksi un bailes. Cilvēkam, kurš ir par sevi pārliecināts, uzticas sev un Dievam, nav vajadzības nevienu kontrolēt un pār kādu valdīt.


Arī tad, kad pēc diviem gadiem piedzima otrais dēls Miks, mana sajūta par to, ka neesmu gana laba mamma, turpinājās. Bērni parāk bieži apaukstējās, daktere izrakstīja arvien jaunas antibiotikas (tolaik tās vispār bija „modē”), un bērni slimoja arvien biežāk, līdz bija jāved operēt aizdegunes. Un tajā brīdī es laikam nopietni sāku apzināties to, ka vairs nevēlos atbildību par savu bērnu veselību atdot ārstiem.


Tad es iemācījos profilaktiski rūpēties par viņu veselību un turpmāk vairs šādas problēmas mūs nemocīja. Vienu gan es nesapratu, -

laimīgi un veseli bērni var būt laimīgai un sevi mīlošai mammai.

Ar to man lielāko daļu manas dzīves ir bijušas problēmas. Par savu veselību es nedomāju, par savu labsajūtu – ne tik, es mēdzu pārstrādāties, pārkreņķēties, biju kategoriska savās attiecībās, nepieņēmu citu viedokļus. Biju radusi, ka visa pasaule „danco pēc manas stabules”, un te pēkšņi izrādījās, ka nedanco. Nācās piedzīvot kritienu pēc kritiena un saprast Lielās kopsakarības: gan, kas attiecas uz Visuma likumiem, gan dzimtu kā milzīgu spēku un atbalstu, gan to, ka patiesībā mēs paši izvēlamies it visu savai Dvēseles pieredzei vajadzīgo, un tāpat arī mūsu bērni izvēlas mūs – tādus, iespējams, neattīstītus, tādus, kuri kļūdās, kuri ne vienmēr spēj pieņemt, piedot un būt pateicīgi.


Tad tu tici, ka bērni izvēlas savus vecākus?

Jā, un es esmu ārkārtīgi pateicīga saviem bērniem par to, ka viņi izvēlējās mani. Viņi katrs ir tik atsķirīgi, bet viennozīmīgi visi ļoti labestīgi cilvēki un lieliski skolotāji. Cik bieži mans vidējais dēls Miks ir teicis: “Mammu, nu kāpec tu provocē manu tēti (viņš par tēti sauc gan savu īsto tēvu gan patēvu)?” Un es paskatos it kā no malas – jā, patiešam, es tā daru, tās ir manas programmas, ar kurām man pašai jātiek galā. Un tieši ar bērnu palīdzību es tās labāk ieraugu. Blakus viņiem es daudz vairāk iemācos un man ir stimuls strādāt ar sevi.


Es taču zinu, ka bērniem nevajag neko mācīt, viņi redz, ko dari tu, un to atkārto. Un tad, kad mana 13 gadus vecā meita novelk “Nu, mammuuu....”, es atpazīstu to toni, to neiecietīgo, kādā es mēdzu runāt ar savu mammu. Es ievēroju it visu, kas ir tik ļoti mans un ar ko man ir jātiek galā. Jo, līdzko es ar sakārtoju kādu sev sarežģītu jautājumu, tas zaudē aktualitāti, tas pazūd.


Cik liela nozīme ģimenes veidošanā bijusi tavas bērnības ģimenes paraugam?

Es tikai tagad apjaušu, cik lieliski vecāki man ir bijuši – tagad, kad tēta vairs nav, bet mammītei ir jau daudz gadu. Mans tētis paraugs bija jau vien ar to, ka ļoti mīlēja mammu. Viņš neprata vārdos izteikt to, ko juta, arī droši vien kautrējās, taču darbos – mēs ar visu bijām nodrošināti. Bet viņš pats – visticamākais, nerealizēja to, ko patiešām vēlējās.

Es biju skarba pret saviem vecākiem un es, tāpat kā daudzi, meklēju savu problēmu un neprasmju cēloni viņos, viņu dzīvē un attiecībās. Taču tikai tagad saprotu, ka tas, ko viņi mums ar brāli iedeva, bija labākais, ko viņi varēja iedot. Labākais, kas viņiem bija.

Tie bija padomju laiki un tad jau neviens īpaši par mīlestību ģimenē nerunāja – mīlēt nozīmēja iet uz darbu, iedot saviem bērniem izglītību, mājas, ēdienu un arī aizmugures sajūtu. Un tas bija daudz un tas bija un ir svarīgi.


Arī es pati esmu pērusies cauri dažādām pieredzēm, veidojot savu ģimeni. Ar pirmo vīru mēs izšķīrāmies, kad vecākais dēls vēl gāja bērnu dārzā. Ar otro apprecējāmies pēc trīs gadiem un pirms 13 gadiem man piedzima dvīņi – Elizabete un Leo. Tolaik biju vēl ambiciozāka, lepnāka, ar skaidru apziņu, ka varu daudz, ka visi ceļi ir vaļā, ka manām iespējām nav robežu un ka bērni ir mans nopelns. Es skatījos „no augšas” uz savu vīru, uz citiem vīriešiem un savu tēvu. Un to es nesaku tāpec, lai sevi peltu, lai sevi šaustītu, bet gan tāpēc, ka šobrīd apzinos to, ka tādai man bija jābūt, ka tieši tas, kas notika, notika tāpēc, lai ar manu dzīvi reiz notiktu kvalitatīvas pārmaiņas.


Vai kā četru bērnu mammai tev gadu gaitā ir mainījušies priekšstati par bērnu audzināšanu?

Zini, manuprāt, bērni vienkārši ir jāmīl un tad arī jāaudzina nebūs. Bet, lai kādu mīlētu, pirmkārt, jāiemīl un jāpieņem sevi.

Ja vecāki sevi mīl, sevi ciena, tad bērni to „nolasa” un vienkārši atkārto. Un tad aug laimīgas meitas un vīrišķīgi dēli, ja ģimenē mamma IR SIEVIETE un tētis IR VĪRIETIS.

Necensties gaidīt no bērniem, ka viņi būs ideāli, paklausīgi, ka dzīvē īstenos tās gaidas, ko mēs paši neesam spējuši īstenot. Tāpēc labāk negaidīt, bet dot iespēju viņiem pieņemt lēmumus un kļūdīties, pašiem macīties, nevis censties visu laiku palikt spilventiņu, lai nesasitas krītot. Ja mēs iedosim viņiem ticību, viss būs labi un bērni izaugs stipri un laimīgi.


Patiesībā mēs dzīvojam ideālā laikā, kad varam baudīt visas iespējas, macīties analizēt informāciju, sajust, šķirot. Kas tad mums trūkst? Cilvēki mēdz šausmināties tikai dēļ tā, ka pie ērtībām ir pieraduši un ir aizmirsuši, kā ir tad, kad nav brīvības, kad nav īsti izvēles iespēju. Acīmredzot, pateicības par maz.


Vai tu šodien gribētu ko teikt Gintai pirms 25 gadiem, kad biji “jauno vecāku” lomā?

Ir tādas pamatlietas, kam, manuprāt, ir jābūt, lai cilvēks varētu justies labi un laimīgs – pat neatkarīgi no tā, vai viņam ir vai nav bērni, vīrs. Pirmkārt tā ir ticība Dievam – sauc kā gribi – Augstākajiem spēkiem, Visumam. Ticība tam, ka viss ir taisnīgi.

Un ja reiz bērns ir tevi izvēlējies kā mammu vai tēti, tu esi labākais no vecākiem, kāds viņam šajā dzīvē ir vajadzīgs. Tāpēc ir svarīgi, ka tu spēj sevi pieņemt.

Zinu, ka tolaik man nebija pienācis laiks zināt to, par ko esmu droša tagad - ka nevajag skatīties uz citiem, jo mēs nekad nezinām, kā viņiem patiesībā iet. Ka vajag paļauties uz savu intuīciju, jo tikai mēs kā vecāki varam zināt, kas ir labākais mūsu bērnam.


Tolaik nezināju arī to, cik svarīgi ļaut kļūdīties sev, bērniem, vīram.. Tā ir dzīve! Jā, un vēl - nenosodi nevienu. Tas gan - arī pats tad netiksi nosodīts.


***

Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.


  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā