Kad ģimenē gaidāms pieaugums, patīkami satraukti ir visi tuvākie, tomēr māmiņa jo īpaši. Augot puncim, nereti prātojam, - kāds būs vārdiņš, uz kādām nodarbībām bērniņš varētu iet, kad piedzims, vai mati būs tik tumši kā mammai, bet acis tik zilas kā tētim? Tomēr reizēm jābūt piesardzīgam ar gaidām, ko savā mīlestībā liekam uz topošā bērniņa pleciem, lai nebūtu jāpiedzīvo vilšanās sajūta, jo mazulis pasaulē nāks pats ar savām domām, sapņiem un mērķiem.
Tas, ka apkārtējā vide, kamēr sieviete ir stāvoklī, ietekmē arī augli, vairs diskusijas neizsauc. Ir neskaitāmi pētījumi un speciālistu atzinumi, ka gaidāmo bērniņu ietekmē tas, ko māmiņa redz, dzird, ēd, domā, kāds ir nomoda un miega režīms, un īpaši tas, kā viņa jūtas, kā emocionāli pārdzīvo prieku, dusmas, kaunu, skumjas un citas izjūtas.
Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad māmiņa vēl pirms uzzina gaidāmā bērniņa dzimumu, pieņem, ka būs tieši meitiņa vai tieši dēliņš, un iztēlē par to vien prāto. “Ja mammas domas, jūtas un fantāzijas koncentrējas uz vienu dzimumu, bet pēc bērna nākšanas pasaulē redzams, ka stārķis atnesis ko citu, tad šis dabas brīnums var izsaukt vilšanos,” stāsta terapeite. Tas patiesībā ir nopietns narcistisks ievainojums, kad nepiepildītās gaidas mātes sejā tiek pārnestas uz bērniņu, kas vēlāk veidos bērna personības kodolu un ar to viņam būs jāmācās sadzīvot visu dzīvi. Tāpēc svarīgi par to aizdomāties, kamēr zem savas sirds nēsājam mazuli, jo neviena sieviete jau tīši savam bērniņam pāri darīt nevēlas.
Saiknes nozīme
Precizēšu, ka situācija ne vienmēr ir fatāla. Ar vienu skatu „Ak, atkal puika!” vai „Tiešām arī trešā būs meita?” bērnam, protams, pāri nodarīt nevar. Arī tad, ja vecāki uzreiz pēc bērna dzimšanas spēj „pārslēgties” - „Labi, ka vesels! Un tos rozā ratus taču varam nomainīt pret zilajiem!”, viss ir kārtībā. Paliekošs kaitējums var nebūt arī gadījumos, kad topošajam tēvam kāds autoritatīvs vīrietis izmetis, ka īstam vecim dzimst tikai dēli – un šis topošais tēvs ar šo konstrukciju galvā var to pieņemt kā pareizo, lai pēc tam citu vīriešu kompānijā izmestu, piemēram, - „Nu, sanāca kļūda!”, lai gan pats tā nemaz nedomā. Arī tā ir situācija, kad nevar viennozīmīgi pateikt, vai konkrētā tēva emocionālā attieksme pret bērnu būs trauma bērnam ar ilgstošām un paliekošām sekām, vai nē.
Runa ir par gadījumiem, kad no mātes puses vilšanās kā emocionālā attieksme pret zīdaini ir nemainīga un ilgstoša.
Un primāri tieši mātes, jo bērns sevi un savu atspulgu (māti) līdz trīs gadu vecumam uztver par vienu veselu, tāpēc arī priekšstatu par sevi, sevis apzināšanos un pieņemšanu viņš veido ar spoguļneironu palīdzību caur saskarsmi ar citiem (primāri – māti), redzot mammas seju, mīmiku un jūtu atspoguļojumu.
Ja māte, bērnam augot domā - „re, kā, solīju vīram dēlu, bet piedzima meita”, mātes kauna un vainas sajūta bērnam var likt justies kā vilšanās objektam. Un tālākās psiholoģiskās konstrukcijas tad veidojas bojātas, var teikt – viss attīstās likumsakarīgi, jo pašvērtība un priekšstats bērnam par sevi ir deformēts.
Vilšanās sajūta bērnam liek būt izdabājošam un veido nedrošo piesaisti, dzīvojot pēc – „kas man ir jāizdara, lai tu mani mīlētu un pieņemtu?” Tas notiek arī gadījumos, kad bērns vēlas saņemt uzmanību. Kad bērns gaidītās emocijas nesaņem, viņš var izjust bezspēcīgas dusmas, kauna un vainas apziņu un zemais pašvērtējums tad var izpausties divējādi – kā depresija, izolējoties no cilvēkiem, vai kā uzbrukums, kliedzot, bļaujot, esot agresīvam.
Dabīgi, ja esam tie, kas rada citos prieku, mīlestību un to pašu arī saņemam, jo tad nav vēlēšanās būt skaļam, melīgam, ievainot otru vai izolēties.
Esmu tepat
Mēs katrs vēlamies būt mīlēts un saprasts. Arī tad, kad esam jau pieauguši, vecāku domas un pozitīvās attiecības ar tiem mums ir svarīgas. Ja, piemēram, 30 vai 40 gadīga sieviete atzīst, ka attiecības ar tēvu šobrīd nav labas, jo patiesībā jau viņš gaidīja dēlu, tas netieši parāda, ka tēva vilšanās attieksme pret meitu var būt joprojām saglabājusies. Var gadīties arī tā, ka, piemēram, meitiņa, redzot, ka ģimenē netiek pieņemta, bet brālītis gan, var nolemt būt vīrišķīga gan ārējā izskatā, gan uzvedībā, darīt vīrišķīgas lietas, vai nodarboties vēlāk ar vīrišķīgiem sporta veidiem.
Tieši neverbālā komunikācija – acu kontakts, mīmika, balss tembrs, kustības un līdzīgi – veido 80% no vēstījuma.
Un lai gan saikne, kāda bērnam ir savas dzīves pirmajos divos gados ar savu māti, nevar būt līdzvērtīgi tik cieša ar kādu citu, tēvs ir tas, kurš rada vidi, lai māte un bērns jūtos labi, tāpēc, ja vilšanās par mazuli nāks no tēva puses, šo vidi radīt labvēlīgu būs grūti, dažiem teju vai neiespējami. Tādās situācījās vīrietis to var izpaust, provocējot strīdus, pēc darba nenākot mājās, noniecinot, kauninot, kritizējot bērna māti, piemēram, pieprasot, lai bērnu apklusina, kad tas saniķojies.
Ceļš, kuru neizvēlos
Tas, protams, nenozīmē, ka šīs izpausmes, kas no bērna pāriet pieaugušajā, ir tik tiešas. Pieaugušais savu iekšējo depresīvo sajūtu var izpaust, izolējoties no sabiedrības, iegūstot amatu, kas neprasa komunicēšanu, vai veidojot tādu saskarsmi, kas nespēj nodrošināt ilgstošas, emocionāli siltas attiecības, jo nepamet doma – es neesmu vajadzīgs. Pārdzīvojumi, ka nav draugu, ka nevar nodibināt attiecības var izpausties kā tieša vai netieša atriebība. Piemēram, izvēloties kontrolējošas, represīvas profesijas vai iesaistoties tādās sociālās grupās, kuru pamatmērķis ir konfrontēties ar jebko un jebkuru, pēc principa, ja teiksi balts, es teikšu melns.
Tāpat vecāku hroniska vilšanās var izpausties arī kā slikto sajūtu somatizācija bērnam. Tas nozīmē, ka vecāki bērniem vai vēlāk pieaugušais sev konstatē vai meklē slimības, kurām nevar atrast medicīnisku pamatojumu. Tādā gadījumā iemeslus sāpēm, ciešanām un sliktai pašsajūtai analīzes, izmeklējumi neuzrādīs, jo tās visticamāk būs aizturētas un neatzītas emocijas. Smaidīgā, apmierinātā sejas izteiksme ir vien maska dvēseles sāpēm, ka esmu labsajūtā un mierā ar sevi. Pašam izkļūt no sajūtas „neesmu bijis vēlams” var būt ļoti sarežģīti.
Katram citādi, katram īpaši
Vecāku gaidas var atšķirties, ja pieteicies pirmais bērniņš, vai arī pulciņam pievienojas otrais vai trešais. Mēdz būt tā, ka no otrā mazulīša gaida pretējo dzimumu, jo sabiedrībā ir definēts, ka „normālā” ģimenē ir dēls un meita. Ja trīs dēli vēl ir akceptējami, jo ir taču tāda pasaka, tad trīs meitas jau izskatīsies pēc divām mātes meitām un pelnrušķītes. Reizēm der paskatīties, vai visi falšie ideāli, ko rada mistiskais jēdziens „sabiedrības doma”, kurā atrodam sarakstus, kā pareizi mīlēt, pareizi dzīvot, pareizi kāpt pa karjeras kāpnēm un tā tālāk, patiešām mums ir vajadzīgi. Tās konstrukcijas, kas ir mūsu galvās arī attiecībā uz pasakām, var veidot vēlmi izjust ar savu bērnu ārišķīgas un mākslīgas attiecības. Tāpēc arī ar vārdu un iesauku došanu, vai raksturu piedēvēšanu saviem bērniem jābūt piesardzīgiem.
Tas, kāpēc vecākos var izpausties narcistiskas gaidas, jāskata individuāli. Tā var būt atkārtotas pieredzes pārņemšana, kad uz sevi izjustā un neizprastā vilšanās var tikt neapzināti pārnesta. Ja spogulis (māte) ir bijis tukšs un neatsaucīgs, bērns savā uzvedībā būs izvairīgs, ja spogulis pildīts ar pašas jūtām, nevis ar bērna jūtu saprašanu, tad bērnos vērojama tāda uzvedība, kas vienlaikus izraisa diametrāli pretējas jūtas (mīlestību un naidu, prieku un bēdas u. tml.), bet ja spogulis bijis haotisks un maldinošs – rezultāts ir dezorganizēta bērna uzvedība. Izsakoties tēlaini, tas būtu kā dot tukšu trauku un lūgt otram paņemt konfekti, lai pēc neizpratnes – „Tur taču nekā nav!” – atbildētu – „Nu, tad iztēlojies, ka ir!”. Otram iedot to, ko pats neesi saņēmis, ir bezgala grūti.
Svarīgs ir atbalsts
Arī laikā, kad sieviete gaida bērniņu, un viņu pārņem šaubas, vai maz ir gatava kļūt par māti, ir svarīgi, ja blakus ir kāds, ar ko visu neskaidro izrunāt. Tad ir brīnišķīgi, ja ir atbalstoša otrā pusīte, vecmāmiņas vai vecāki, kam savas bailes uzticēt, jo bieži ir situācijas, kad nav ar ko parunāt, un savas emocijas nākas noventilēt uz „viena tante teica” vai „manai draudzenei tā arī bija”, lai gan divu vienādu stāstu nav un nebūs.
Jaunajiem vecākiem ir vajadzīgs apliecinājums un atbalsts, lai apzinātos, ka jaunā loma pieprasīs atbildību, un, lai savu atvasīti sagaidītu ar veselīgu priekšstatu, ka tiek gaidīts bērniņš (ne konkrēti meitenīte vai puisītis). Un ir normāli lūgt padomu, ja nejūtu zem kājām stabilitāti. Ja sieviete jūtas labi gan kā māte-sieviete, gaidot bērniņu, gan kā sieva-sieviete, esot attiecībās ar vīrieti, arī mazulis to jutīs, kas ļaus bērnam izaugt par veselīgu personību.
Kļūdu labojums ir iespējams!
Pusaudžu vecums (11 līdz 18 gadi) ir pats piemērotākais laiks, lai vecāki labotu savas neapzināti pieļautās audzināšanas un attieksmes kļūdas, jo tas ir laiks, kad psihoemocionālā attīstība atkārtojas, bet nevis secīgi, posms pēc posma, bet spontānā, jauktā kārtībā.
Pusaudža vecākiem jātur acis un ausis vaļā, lai uzzinātu, kā bērns jūtas, lai sarunas neapstātos pie „Kā tev gāja skolā?” – „Labi.” – „Ko uzdeva?” – „Neko.” Arī runājot par dzimumidentitāti, ir divi vecumposmi, kad šis jautājums ir būtiski aktuāls. Pirmo reizi 3-4 gados, kad mazie pēta viens otru un meklē ārējās atšķirības, lai saprastu, kas es esmu – puisis vai meitene? Un pusaudžu vecumā, kad tas ir daudz komplicētāk un sarežģītāk, jo jārod atbildes sev uz galvenajiem jautājumiem - kas es esmu un kas, kāds es gribētu būt? Šis sensitīvais jautājums par laiku, kad bērnā mostas apziņa par savu dzimumu un šīs sajūtas iemesliem, nav viennozīmīgs, tomēr zināms ir tas, ka vēlēšanās vai nevēlēšanās būt savā dzimumā ir atkarīga tieši no bērnu un vecāku attiecībām.
***
Konsultē: Gunta Andžāne, ārste – psihoterapeite
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.