Lai gan Annas uzvārds nav Panna, Latvijā viņu tomēr pazīst kā kulinārijas grāmatu autori Annu Pannu. Viņa ir arī mamma Hannai (6 gadi) un nesen dzimušajai Margaretai (6 mēneši). Annna ļoti labi saprot saliktās ģimenes definīciju, tomēr šajā reizē vienojamies, ka fokusēsimies uz viņas pieredzi par to, kā otrā bērna piedzimšana mainījusi ierasto dienas kārtību un viņu pašu. Par mīlestību, kas dalot tikai vairojas.
Ar Annu tiekamies uz ratu pastaigu Ziedoņdārzā saulainā septembra rītā. Ik pa laikam, pārtraucot sarunu ar klusumu, Annas skatiens aizpeld tālumā. “Tagad domāju, kāpēc piekritu intervijai, ja tik daudz ko negribu publiski atklāt,” viņa man smaidot teiks tuvākajās desmit sarunas minūtēs. Bet mans mērķis nav lauzties durvīs, ko viņa vēlas turēt ciet. Un es pat priecājos. Tas, kas svarīgs, ir jāsargā. Tomēr Anna atlkāti dalās ar grūtībām, kam gājusi un iet cauri nu jau kā divu meitiņu mamma. Un atkal, un atkal atgādina, cik svarīgs, cik neizbēgams ir darbs ar sevi, ja mums kā vecākiem rūp mūsu attiecības ar saviem bērniem. Pie tā arī sarunas laikā turamies.
Atceros, ka aicināju tevi uz sarunu teju pirms diviem gadiem. Kad tikāmies manas grāmatas atklāšanas svētkos, tu pačukstēji, ka gaidi bēbīti, - tieši tāpēc mums tolaik neizdevās satikties, jo grūtniecības sākums tev bija fiziski smags. Publiski par mazuli izstāstīji tikai tad, kad Margareta jau bija piedzimusi. Kāpēc tāds lēmums?
Ir lietas, ko gribas paturēt tikai sev. Jo vecāka kļūstu, jo mazāk gribu dalīties un stāstīt, sabiedrība ir diezgan toksiska. Cilvēkus diemžēl interesē vieglas ziņas, par daudz mēs lienam citu dzīvēs. Bet ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Vai tad nav tā, ka vislabāk tirgojas žurnāli, kuriem uz vāka ir bildes no kādām bērēm? Tāpēc ziņu par meitiņu pavisam noteikti gribēju paturēt tikai savās mājās.
Kāpēc cilvēki pavelkas uz negatīvo, privāto?
Kad redzam, ka otram iet slikti, varam par sevi sajusties labāk. Kad lasām par svešām dzīvēm, varam nedomāt par savējo.
Vai jūsmajās šobrīd ir izveidojies jau savs ritms?
Ritms ir tāds, ka ritma nav. Ņemot vērā, ka Margaretai kaut kādā paātrinājuma režīmā aug zobi, tad šobrīd ir pagrūti. Trīs zobi iznāca teju reizē. Daudz domāju par pareizo bēbīša gulēšanu un gulēt likšanu. Mēģinu saprast mūsu ritmu. Tagad Margareta sāk lēnām čāpstināt iekšā avokado un griķus. Ja es būtu tikko sākusi rāpot, līst, man augtu zobi, man dotu visu ko garšot, kā es varētu naktīs pagulēt? Ja mēs iekāptu bēbīša kurpēs, ja tikai mēģinātu saprast to mazo cilvēku, spētu uztvert šo visu mierīgāk.
Sešus gadus atpakaļ tava grūtniecība bija stipri citādāka?
Tolaik jaunības maksimālismā uzturēju aktīvu karjeras dzīvi, tad vēl nesapratu, ko nozīmēs izrotēt no savas darba vides. Šķita, ka tas nedrīkst notikt, jo citādi pazaudēšu “savu impēriju”. Abās grūtniecībās sākumā piedzīvoju lielu toksikozi - pirmie četri mēneši tika pavadīti vieglā delīrijā. Šobrīd, ejot pie terapeita, saprotu, ka tā bija īpaša pašaizsardzība, ķermenis deva signālus - “tev nav tur jāiet, tev nav tas jādara, tu esi mājiņa bēbītim, nevajag paspēt izskriet visas ballītes un pasākumus”.
Gaidot Margaretu, es jau mācēju atšķirt, kad man tiešām ir fiziski nelabi un kad man patiesībā gribas no visa norobežoties. Jo apzinātāki mēs kļūstam pret savu ķermeni, jo vieglāk ir to atpazīt.
Vai otrais pēcdzemdību periods bija mierpilnāks?
Pirmajā grūtniecībā ļoti salīdzināju sevi ar citiem. Kad meita piedzima, satraucos katru reizi, kad Hannai bija nosalušas pēdiņas. Viss jaunais bija tik satraucošs! Ar Hannu gāju uz bēbīšu skoliņām, dažādām nodarbībām, bet tagad šķiet - kāpēc es to darīju? (Smaida.) Tolaik man vajadzēja satikt citas mammas, būt komūnā, socializēties, bet tā bija mana, ne mazuļa vajadzība. Ar pirmo bērnu mēs bieži pārspīlējam, bet ar otro daudz kas jau ir pazīstams, tomēr vientulība tik un tā ik pa laikam piezogas. (Smaida.) Citi tev blakus dzīvo savas košās dzīves, bet tu viens ar bēbīti mājās...
Tā ir viena tāda lieta, ko mēs negribam atzīt - ka iespējams piedzīvot skumjas arī tad, ja viss taču ir it kā kārtībā. Galvā skan dažādas domas “tev ir mazulis - tev viņš ir jāmīl”, “kā tu tā teiksi, ka esi noskumusi un tev ir garlaicīgi?” Tieši tāpēc ir tik svarīgi ap sevi pulcēt labvēlīgu cilvēku grupu. Pat, ja šķiet, ka to zupu es varu sev uzvārīt pati, palūdz draudzenei! Tieši satikšanās un pozitīvo emociju gūšana ir nozīmīgākā daļa. Jā, mēs neesam mācīti atzīt tiešām īstas grūtības. Sabiedrībā valda tāda toksiska un traumējoša pozitivitāte, kura ir tik pat kaitīga, kā ilgstoša negativitāte.
Tā rodas tā puspatiesā realitāte - kultivējot to, kam paši neticam.
Jā, uz cilvēku jautājumu “kā tev iet?” atbildam ar “viss forši”, jo šķiet, ka viņi negribēs dzirdēt, ja teikšu, kā ir - ka iet tomēr sūdīgi. Esmu domājusi par to, kāpēc ar savām grūtībām godīgi nedalāmies, - jo ticam, ka labās mammas ar visu tiek galā pašas un ka šādi izaicinājumi ir tikai man? Bet kad tu satiec citu mammu, kas drosmīgi atklāj, kam iet cauri, tad ieraugi - nemaz tik vientuļa ar savu problēmu uz šīs pasaules es tomēr neesmu.
Ar otro meitu pret sevi esi daudz atklātāka?
Atceros, ka biju noskaņojusies uz mājās palikšanu, jo ļoti negribēju atkārtoti saskarties ar pēcdzemdību depresiju. Man tiešām no tā bija bail. Tomēr es arī ieguldīju lielu darbu, lai nesaskartos ar šo atkal. Viens no iemesliem, kāpēc, manuprāt, jaunās mammas pirmajā pēcdzemdību periodā izdeg, ir neparūpēšanās par pamatu - miegu, ēdienu, ir vēlme vai nepieciešamība izdabāt citiem ģimenes locekļiem.
Man šķiet, ka latvietim upurēšanās un izdabāšana kādam vispār ir ielikta DNS. Ar sevi ir ļoti, ļoti jāstrādā, lai tiktu no tā mantojuma vaļā.
Šoreiz es sagatavojos - mums joprojām ir, kā mēs smejamies, 72 h izdzīvošanas komplekts - konservi, pilna saldētava ar ēdienu, jo mana pieredze rāda, ka tas ir ļoti svarīgi. Par kādu veselo saprātu varam runāt, ja vairākas dienas neesi paēdis vai normāli gulējis? Ja ilgstoši esi nogurusi, par pūķi pārvēršas gan jaunā, gan vecā māmiņa. (Smejas.) Kā jaunās mammas daudz ko nevaram ietekmēt, piemēram, savus hormonus vai to, kāds būs bēbītis. Bet noteikti ir kaut kas, ko ietekmēt varam. Šīs lietas ir jāapzinās un jāsakārto.
Varbūt arī tāpēc īsi pec dzemdībām radīju projektu, kas noder ne tikai jaunajām mammām, bet visai ģimenei kopumā. Izveidoju e-grāmatiņu “Pēcdzemdību ledusskapis”, jo jaunās mammas reizēm piemirst, cik svarīgi pēc dzemdībām ir atjaunoties, atveseļoties. Apkopoju vērtīgu informāciju un receptes, kas dod spēku izturēt jauno režīmu. Patiesībā līdzīga rokasgrāmata būtu vērtīga arī ģimenēm, kurās bērni ir lieli.
Tieši tā, jo pēc darba noguris brauc mājās un domā - ko visiem tulīt taisīt ēst? Lielie bērni atnāk no skolas, visi jāpabaro…
Ēšana nav atcelta pat kara laikā. (Smejas.) Man gan šķiet, ka šajā jomā paši uz sevi esam salikuši nevajadzīgi lielas gaidas - nav jābūt Mišelina zvaigznes cienīgām maltītēm katru dienu. Šī arī ir sfēra, kurā mums vajadzētu atslābt.
Pie visām šīm atbildēm nonāci pati?
Lai gan pašanalīze manā galvā norisinās visu laiku, man ļoti palīdzējusi ir psihoterapijas uzsākšana. Agrāk domāju, ka terapija vajadzīga tad, kad piedzīvots kas dikti smags, bijusi kāda trauma. Šobrīd es domāju, ka terapijā jāiet preventīvi, kad vēl nav slikti. Protams, ka tam, kāda mamma esmu tagad, liela nozīme ir arī klumpučainajam sākumam ar Hannu.
Pirmie bērni mūs reizēm veido tādā kara režīmā, rada spiedienu ar sevi strādāt. Hanna noteikti bija grūdiens, lai es meklētu iemeslus savai trauksmei, ar ko dzīvoju ilgi vēl pirms Hannas dzimšanas. Ir ieguldīts liels darbs, rastas atbildes, tāpēc šis laiks ar Margaretu ir viegls.
Reizēm iedomājos - kāpēc netaisīt vēl desmit bērnus? (Smejas.)
Bieži nākas pašām mācīties no savām kļūdām, jo nav jau tāda bērnības parauga, uz ko paskatīties. Nezinu, varbūt tu atminies ainas, kad mamma ar tēti tavā bērnībā pēc darba dienas mājās mierpilni vakarē. Tā vienkārši - neko nedarot, esot kopā, runājoties..
Nē, neatceros gan... (Domīgi skatās tālumā.) Varbūt vienai draudzenei no desmit ir šāds piemērs. Man šķiet, ka mūsu paaudzes vienīgais jackpot ir tas, ka internetā ir pieejams teju viss, pat Hārvardas Universitātes lekcijas. Arī mūsu vecāku paaudzei patiesībai tas viss ir pieejams, tāpēc vairs nav attaisnojuma, kāpēc ar sevi nestrādāt. Jā, tas ir ilgs process, tas var būt sāpīgi, bet, jo vairāk mēs emocionāli notrulināmies, jo ilgāk kā nācija esam neveseli.
Zini, mēs esam tā paaudze, kas tagad audzina bērnus ar domu “tikai nesačakarēt”, jo paši redzam, kas mums kā bērniem pietrūka. Mēs mazliet pāršaujam pār strīpu ar savu traumu reflektēšanu uz saviem bērniem. Par traku izpaužam savu klātesamību, piemēram, ja mums tā trūcis no saviem vecākiem. Kompensējam, lai gan mūsu bērnam tik daudz tas nemaz nav vajadzīgs.
Mana mamma ir smilšu spēles terapeite, tāpēc viņai darbs ar sevi, mācīšanās un terapijas ir obligātas. Lai palīdzētu citiem, jāpalīdz vispirms sev. Man patīk vērot, kā mainos ne tikai es, bet arī mana mamma. Un ik pa laikam, kad esmu laukos, mums abām sarunājoties, viņa man saka: “Piedod par to un šo no bērnības, tagad skatos un domāju, kā es tā varēju..” Tad es atbildu: “Mammīt, jā, to piedzīvot bija tiešām sūdīgi, bet šodien tā jau ir mana lieta, mana atbildība. Tagad tas ir mans darbiņš.”
Cik daudz mums iedod mammas atvainošanās, vai ne? Es mēdzu atvainoties Hannai ar lielu pazemību, pat, ja tie ir sīkumi. Bērnam to dzirdēt ir svarīgi.
Un redzēt, ka mammas nav nekādi dievi..
Jā. Tas ir tuvības pamats. Hanna vasaras sākumā uzsāka smilšu terapiju. Nodarbības palīdz izlādēt un apzināties savas emocijas, savas dusmas. Man tik ļoti gribētos, lai meitas jau pamatos saprot, cik svarīgi ir pamanīt un strādāt ar savām emocijām. Terapeits ir trenēts profesionālis, kas var bērnam šīs iemaņas iedot. Vecākiem var pietrūkt zināšanu un patiesībā jau viņiem tas nemaz nav jāspēj.
Vai atceries, par ko visvairāk satraucies, domājot, ka drīz būsi divu bērniņu mamma?
Kad piedzima Margareta, man šķita, ka man Hanna jādod viss, ko varu no sevis izspiest. Pirmos mēnešus ņēmu ātrāk vecāko meitu no bērnudārza, visur kur braucām, ļāvu uz dārziņu neiet, visādi centos viņai izpatikt, lai tikai Hannā nerastos pārliecība, ka tagad viņa man mazāk nozīmē. Tagad man šķiet, ka izdarīju viņai tomēr sliktu, jo sagrāvu Hannas rutīnu. Bet to es saprotu diemžēl tikai tagad. Bāc, kā ar tik daudz ko, vai ne? (Smejas.) Es nevaru būt sešgadnieka rotaļu biedrs. Turklāt visu dienu esot kopā, vecākais bērns to vien redz, kā mazo bēbīti, ko turu uz rokām.
Kā Hanna uzņēma mazāko māsu? Vai bija greizsirdīga?
Es domāju, ka visi bērni ir greizsirdīgi. Pat es dažbrīd esmu greizsirdīga uz Margaretu! (Smejas.) Labākais, ko var darīt ar vecāko bērnu, ir mīļot, bet negaidīt, ka būs tā, kā agrāk. Lai arī vecākais varētu saprast, tomēr tā nav. Visas starpības ir grūtas, nav svarīgi, vai bērnam ir 2 vai 15 gadi, tas tik un tā ir svarīgi, kā un ko vecāki par bēbīša piedzimšanu izstāsta citiem bērniem ģimenē - arī pusaudzim.
Gaidot Margaretu, noklausījos Diānas Zandes lekciju par otrā bērna ienākšanu ģimenē. Grupā bija mamma, kuras vecākais bērns ir 17 gadīgs. Sākumā domāju - “nu, kāpēc, tas bērns tak jau liels!”, bet patiesībā - ļoti pareizi, tās ir pārmaiņas visiem! No šīs lekcijas paņēmu vairākus praktiskus ieteikumus. Piemēram, ka vecākajam vērtīgi savā ikdienas rutīnā sajust regulāru mammas apskāvienu, mammai jācenšas izbrīvēt laiks, kad mazais bēbītis tomēr nav uz rokām.
Vecākais bērns, kas varbūt joprojām ir maziņš, arī ir pelnījis laiku tikai ar mammu. Tomēr tāpat Diāna uzsvēra, ka jābūt uzmanīgam ar vecākā bērna uzpirkšanu, - nevajag savu klātesamības trūkumu aizpildīt ar dažādu mantu pirkšanu.
Vai tomēr bija kādas lietas, kas tevi ar šo bēbīti pamatīgi izsita no sliedēm?
Biju gatava visam kam, bet nebiju gatava tik apjomīgai laika plānošanai - pabarot mazāko, izvadāt uz pulciņiem un dārziņu vecāko, pašai atrast laiku savām lietām... Vakar tieši sapratu, ka tu vari būt visapņēmīgākais vecāks, bet tevi var pievilt kāds cits no malas - biju tik nikna uz Rīgas satiksmi! Vedu Hannu uz smilšu terapijas nodarbību, negribēju iet kājām, tāpēc gaidījām uz centru 11. tramvaju. Gaidām, gaidām - kā nenāk, tā nenāk. Teju 10 minūtes pirms nodarbības sapratu, ka nu ir jāskrien kājām. Hannai bija dzimšanas diena, galvā kronis, ap pleciem Harija Potera apmetnis. Mazā Margareta ratos brēc, pa ceļam saprotu, ka man izkrituši kaut kur 50 eiro. Nesos kā psihā māte, tas bija traki! Es vispār neesmu pret sevi ļoti prasīga - varu bez pārmetumiem savu reizi uzcept bērnam pelmeņus un uzlikt multeni. Tomēr vakar sapratu, ka jālaiž vēl brīvāk tie groži un jālūdz vairāk palīdzība.
Kā tev ir ar palīdzības lūgšanu?
Un kā tev ir ar palīdzības lūgšanu? (Smejamies.)
Skolā iemācījos, ka diskusija vienmēr beidzas, kad uz jautājumu atbild ar pretjautājumu. (Smejamies.)
Ai, nu, protams, ka nav viegli. Gribas pašai visu pagūt, jo šķiet, ka nekas daudz jau man nav jāizdara. Tagad meklējam aukli, kādu, kas palīdz ar ikdienas darbiem un laika plānošanu. Man pat nevajadzētu aukli, lai tiktu līdz saviem darbiem, tam es laiku atrodu. Es vēlos netraucēti ieiet vannā! (Smejas.) Man trūkst vienatnes ar sevi, vai laika, lai kopā ar partneri aizietu iedzert kafiju. Bet aukles pieņemšana arī nav viegls process - nav vienkārši palaist bēbīti. Tā ir otra puse atbalsta lūgšanai - spēja to pieņemt.
Hannai bija aukle?
Nē, bet tagad saprotu, ka tā bija tāda palaišanas lieta. Sākums bija tik grūts, ka pēc tam, kad sāku Hannu tik ļoti iemīlēt, es nevarēju viņu atlaist, jo pārmetu sev, ka ilgi nebiju viņai klātesoša.
Es tev ko izstāstīšu. Man bija ļoti smags pēcdzemdību periods. Godīgi jāsaka, es pirmos trīs mēnešus īsti neatceros. Un tolaik ievēroju, cik grūti man bija pieņemt Teodora smaržu. Lai gan visi vienmēr jūsminās par to, cik mazie bēbīši burvīgi smaržo, man no sava bērna smaržas bija nelabi.
Tu taču saproti, ka tagad, šo lasot, tev atseko kādas tūkstoš mammas. (Smejas.)
Jā, lai būtu, bet tā bija! Bija tāds laiks! Kad Teodora 18 mēnešos es viņu ieraudzīju kā skaistāko un mīļāko, kas man vispār uz šīs pasaules ir, man arī viņa smarža likās pati skaistākā pasaulē! Joprojām skatos uz savu dēliņu un domāju, - kā var tik ļoti kādu mīlēt! Bet sākums tāds nebija. Un man ir tik šausmīgi, tik bezgala žēl, ka tā.
Man ir tāds teiciens - skola maksā naudu. Un ar naudu mēs varam interpretēt jebko - laiku, tiešām fizisku naudu, savas emocijas... Tā tas vienkārši ir. Mums jāpiedzīvo savas mācības pašiem, jāiziet savs ceļš, mēs reti mācāmies no citu kļūdām. Un tā ir tik liela meistarība - atskatīties uz sevi un samīļot savu iepriekšējo “es”. Bez nosodījuma par to, kā reiz bijis.
***