Mazliet citāds Adventes kalendārs

Updated: Dec 17, 2019

Decembrim ir tāda silta aura. Īpaši, ja ir kaut nedaudz uzsnidzis. Daba pierimusi un aicina to darīt arī mūs. Kā būtu, ja šo gadu mēs noslēgtu ar tādu "bilanci"- sarunu pašam ar sevi? Kā būtu, ja mēs parūpētos par sevi šajā decembrī mazliet īpašāk?


1. DECEMBRIS
Kādas izvēles un cik apzināti es šodien pieņēmu?

Iespēja nebūt laimīgam ir brīnišķīgs piemineklis izvēles brīvībai. Tāpat kā izvēle tādam būt. Sākšu šo mēnesi ar atgādinājumu - man vienmēr ir izvēle. Varu pacelt ķepiņas un teikt "es taču neko te nespēju ietekmēt", "man nav nekādu izredžu", "ko tad es, tie citi jau labāki/gudrāki/veiksmīgāki.." Ir situācijas, kuras jāprot pieņemt vai atlaist, jā, - bet arī tā ir izvēle! Un arī neizdarīt izvēli ir izvēle. Kad šādi paskatos uz notikumiem savā dzīvē, es redzu, ka uzņemos atbildību par to, kā man klājas un kā es jūtos. Un vēl kāds būtisks moments - kad esmu apmierināts ar savu dzīvi un sevi tajā, es varu pieņemt pasauli arī ap sevi. Cilvēki līdzās tad vairs nebesī, lietus nav pārāk slapjš, boss - pārāk prasīgs un politiķi - stulbi. Tad arī nekaitina tie, kuri dara, kas uzdrīkstas savus sapņus īstenot. Kas pieņēmuši lēmumu būt laimīgiem.


2. DECEMBRIS
Cik bieži šodien manu prātu šķērso sevi graujošas domas?

Pirms izvēlos rīcību, izvēlos domas. Ja manu prātu pārņēmušas raizes, destruktīvas, negatīvas domas, ļoti iespējams, ka iekritīšu sevis žēlošanas lamatās. "Es esmu nabadzīte, man neviens nepalīdz.." Šodien es vērošu, ko es domāju. Protams, ir normāli just skumjas, un nevajag kādu no savām emocijām saukt par sliktu. Bet svarīgi neiesprūst šajā stāvoklī. Tagad jūtos nomākta, okei, bet ko es varu darīt, lai tā vairs nejustos? Paskumt un palaist..

3. DECEMBRIS
Ko es vēlos paveikt jau sen? Un kāpēc es vēl joprojām to neesmu izdarījusi?

Atlikšana tikai vairo trauksmi. Šodien pielikšu punktu prokrastinācijai un beidzot pabeigšu to, ko atlieku jau nedēļām. Šāda atlikšana nes līdzi kritiku un sevis šaustīšanu. (Ha, to pazīst visi studenti, arī paniku, ar ko tas parasti beidzas.) Vai tā būtu skapja atvilktņu sakārtošana, datorā esošo dokumentu izšķirošana, istabas puķu pārstādīšana, vai tieši pretēji - atelpas iedošana sev (jo tik bieži citu vajadzības man bijušas svarīgākas).. Manā gadījumā tās, visticamāk, būs drēbes, kas gaida gludekli.. Kaudzīte bieži ir manāmi liela. Bet, kad saņemos tās sagludināt (un parasti tas notiek 20 minūšu laikā), vienmēr domāju - kāpēc es agrāk to nevarēju paveikt? Ja par uzdrīkstēšanos kam lielākam - tur līdzās bieži ir bailes. Bet šodien es speršu mazu solīti, pavisam praktisku, ar tūlītēju rezultātu. Un gandarījumu.



4. DECEMBRIS
Ko es nebūtu ieguvis, ja kādreiz nebūtu ko zaudējis?

Slikts jūrnieks vienmēr vaino vēju. Vai esat dzirdējuši šādu teicienu? Man tas traki patīk, iespējams, tāpēc, ka arī man ir tendence ikdienā savas neveiksmes norakstīt uz ārējiem faktoriem - vecais stāsts par atbildības uzņemšanos. (Protams, būtiski, ko mēs uzskatām par neveiksmi. Reizēm tā beigās ir lielākā veiksme.) Bet šodien es uz izaicinājumiem ikdienā paskatīšos citādi - ko es varu paveikt jau šodien, lai tuvotos vēlamajam rezultātam? Un nav svarīgi, vai aktualitāte ir strīds attiecībās, projekta nevirzīšanās, kā plānots, veselības sarežģījumi.. Ko es varu darīt tieši šodien, lai spertu soli uz priekšu? Mazu solīti, kam sekos nākamais, un nākamais, un nākamais..



5. DECEMBRIS
Cik bieži es atļauju sev būt pašam?

Es esmu sava prieka arhitekts. Man ļoti patīk citiem dāvināt dāvanas. Patiešām ļoti! Tāpēc es daru tā - kad lielā sajūsma par kādu ideju "es viņam varētu nopirkt to" vai "pagatavošu viņai šo".. ir rimusi, es sev atkārtoti pajautāju - vai es vēlos, lai man pasaka "paldies, cik tu forša", vai es tomēr vēlos redzēt šo cilvēku priecīgu. (Jā, arī es reizēm maldīgi domāju, ka novērtējumu var nopirkt, izpelnīties..) Šodien es uzmanīgi pavērošu sevi un situācijas - kas man liek priecāties. Būt līksmai, dzīvai! Varbūt draudzenes aicinājums uz tēju (un sarunām), varbūt uz ielas atrasts interesantas formas akmenis vai otram pateikts mīļš vārds.. Un tad būt ar tiem cilvēkiem, kas šo prieku manī vairo, būt vidē, kas iedvesmo. Būt tur, kur patiešām gribas smaidīt.


6. DECEMBRIS
Kā es sveicinu svešiniekus?

Esiet laipni, jo katrs sastaptais cilvēks iet cauri smagai cīņai. Šis ir vēl kāds man mīļš teiciens. Tas atgādina, cik svarīgi būt empātiskam - sevis dēļ. Tas nenozīmē būt mākslīgi jaukam, saglabāt vienmēr mieru un "nelēkt uz ecešām". Jo mani novērojumi rāda, - dzīves kvalitāte daudz biežāk ir atkarīga no tā, kā es izturos pret citiem, nekā no tā, kā citi izturas pret mani. Izrādot laipnību pret otru (īpaši, ja šķiet, ka otrs to nav pelnījis), kaut kas ļoti būtisks mainās manī pašā.

7. DECEMBRIS
Kam un par ko es šodien varu pateikt paldies? Nav būtiski - skaļi vai domās..

Mēs nekļūtu drosmīgi un pacietīgi, ja pasaulē valdītu tikai prieks. Šodienu es veltīšu pateicībai. Cilvēkiem, notikumiem, sev, dabai.. Esmu emocionāla un straujas dabas (jā, reizēm traki nelāgs salikums). Bet kad es tomēr saņemos un paraugos uz kādu, kas mani sāpinājis, ar līdzjūtību, es redzu, ka tas, kurš sāpina, pats ļoti cieš. Mēs jau arī bieži otram nodaram pāri, kad paši nejūtamies labi. Ne tāpēc, ka būtu piedzimuši riebīgi. Un tad es spēju arī pateikt šai situācijai "paldies".

8. DECEMBRIS
Enerģija ir tur, kur ir mūsu uzmanība? Kur šodien ir mana uzmanība?

Būt atbildīgam, bet ne vainīgam. Šie divi jēdzieni bieži tiek jaukti. Sevis sodīšana, kauns, nožēla, dzīvošana pagātnē, "ja vien es būtu rīkojies citādi.." - dzīve vainas sajūtā ir absolūti graujoša. Kā būtu, ja vainas vietā es šodien liktu atbildību? Arī tad, ja pieļauta kļūda, atzītu notikušo un darītu šodien visu, kas manos spēkos, lai vērstu situāciju uz labu. Vainas sajūta ir graujoša. Mammām to parasti "izdala" jau dzemdību iestādēs ar mazuli. Un tā nudien ir vērtīga pramse, ko apgūt - netiesāt sevi. Likt sev mieru. Rīkoties savu iespēju robežās, paliekot pret sevi iejūtīgs.



9. DECEMBRIS
Kas ir mani mīļākie ziedi? Un kā tie smaržo?

Svētku sajūta rodas mūsos pašos. Šodien es paraudzīšos uz vidi, kurā dzīvoju. Kāds ir mans mājoklis, darba vieta, pagalms.. Vai tas iedvesmo? Vai man ir prieks būt šādā dzīves telpā? Varbūt lieliem remontiem šobrīd nav resursu, bet es varu sakārtot virtuvi un nopirkt ziedus, ko ielikt vāzē. Es varbūt nevaru nomainīt dīvānu, bet varu radīt mājīgu atmosfēru viesistabā, iededzot sveces vai izliekot lampiņas. Reizēm ir gana ar mazliet, lai sevī iekustinātu siltu svētku sajūtu.

10. DECEMBRIS
Kādu dāvanu svētkos es tiešām vēlētos saņemt? Un ko es vēlētos patiešām no sirds apsveikt pati?

Svētki vienmēr ir par prieku. Reklāmas uz ielām un medijos aizvien uzstājīgāk aicina pirkt dāvanas un pirkt tās laicīgi.. Apsveikt vēlētos tik daudzus, bet tam visam kopā vajadzīga tik liela nauda! Un galu galā.. vai nopirktā dāvana beigās nebūs tikai ķeksītis darāmo darbu sarakstā? Kas gan tā par mīlestības enerģiju.. Tāpēc es šodien kopā ar savām draudzenēm ieplānošu tikšanos pie manis uz svētku vakariņām. Kopā gatavosim, kopā liesim sojas vaksa sveces, pļāpāsim. Būsim. Dāvana viena otrai svētkos būs mūsu kopā būšana.

11. DECEMBRIS
Kā es pavadu laiku, kad izvēlos "nesēdēt" sociālajos tīkos?

Mēs daudz vairāk enerģijas atdodam tam, lai izskatītos laimīgi, nekā tam, lai tā patiešām justos. Šodien es "neiešu" ne Instagramā, ne Facebookā. Vienas dienas digitālais detokss. Tur "dzīvo" gana daudz trigeru, kas arī manī nereti izsauc trauksmi. Lai arī saprotu, ka Instagram ir tēls, smukā dzīves puse, nereti lieki sevi tomēr salīdzinu, aizmirstot, ka arī manai dzīvei taču ir smukā puse :)


12. DECEMBRIS
Ko es ļoti, ļoti vēlos? Un vai tas ir sverams un pērkams veikalā?

Sapņi piepildās, jo tiem tic. (Un dara.) Šodien es uzrakstīšu Ziemassvētku vecītim vēstuli. Kā bērnībā - krāsainu, ar uzskatāmiem zīmējumiem (ja nu vecītis nesaprot latviski). Jau pēc gada mēs šādu vēstuli veidosim kopā ar dēlēnu, bet šogad es to rakstīšu kopā ar savu iekšējo bērnu - mazo Madaru. Un varbūt tomēr beidzot sev nopirkšu to lelli "BabyBjorn", ko uz maniem laukiem salavecis tā arī neatnesa..


13. DECEMBRIS
Kā es izbaudu maltīti? Un kas ir tā degviela, ko ikdienā dodu savam ķermenim?

Veselība sākas mūsu virtuvē. Ieradumiem ir liels spēks. Piemēram, neēst brokastis vai ēst "uz nakti". Šodien es paraudzīšos uz savu ķermeni kā brīnišķīgu māju, kur ir forši dzīvot. Šodien nekādu ātro ogļhidrātu. Man ikdienā patīk ēst un gatavot veselīgi, bet esmu ievērojsui - kad netieku galā ar savām emocijām, roka stiepjas pēc kā garda.. (Zinu, zinu - emocionāls ēdājs.) Bet šodien, ja kārosies šokolāde, es sev pajautāšu - kas man patiešām ir vajadzīgs?


14. DECEMBRIS
Kā es sev palīdzu, kad sajūtu bailes?

Ir divi veidi kā dzīvot - ticībā vai bailēs. Mūsu ego dara to, ko dara, lai pasargātu mūs no ciešanām, zaudējumiem, skumjām.. Arī "liels" ego, kā mums bieži patīk teikt, tik un tā ir baiļu radīts. Tāpēc man šķiet, ka mūsu ego galvenais "darbības režīms" ir bailes. Un ar bailēm nav jācīnās! Tās ir jāierauga un jāaptur. Jo bailes ir ļoti svarīga mūsu daļa. Šodien es pavērošu savas bailes..


15. DECEMBRIS
Ko man pasaule šodien vēlas pateikt?

Ieklausies savā dvēselē. Tā nepārtraukti dod tev mājienus. Šodien es vērošu zīmes. Man šķiet, ka pasaule ar mums sarunājas visu laiku, ja vien mēs tajā klausāmies. Un ja vien ticam, ka sajūtas, kas zīmē taciņu zem kājām, ir ļoti labas ceļazīmes. Ja vien nepierunājam sevi nejust to, ko jūtam, neredzēt to, ko redzam.. Ja esam atvērti. Ja esam mazliet pieklusuši.


16. DECEMBRIS
Kuru savu ēnas daļu es varētu sākt iemīlēt?

Kamēr tu nevarēsi izpaust dusmas, tu nekad neiemācīsies izpaust arī mīlestību. Tā ir viena un tā pati enerģija. Ja tu apspied dusmas, tev būs jāapspiež arī mīlestība. /Osho/ Esmu ilgus gadus dzīvojusi ar domu, ka mana ekspresīvā puse ir slikta puse. Bet tā ir MANA puse, un to noliegt būtu negodīgi. Vēl jo vairāk - man patiesībā patīk mans temperaments! Šodien es uz savām ēnām paraudzīšos ar iejūtību. Jo ēna bez gaismas taču nemaz nav iespējama.

17. DECEMBRIS
Kad man izdodas būt iejūtīgam?

Otram nav pienākums atbilst tavām cerībām. Ikviens no mums ir mazliet brīnums, tāds unikāls un tikai viens vienīgs. Ikviens. Arī līdzcilvēki, partneri, kolēģi.. - un ir tik svarīgi otram ļaut būt. Nelikt viņu savos rāmjos. Pieņemt vai nepieņemt, bet necensties otru lauzt. Mums nav tādas varas, mēs nemaz nedrīkstam tā darīt.. Tāpēc šodien es piedomāšu pie tā, vai manos vārdos un darbos neskan "gribu, lai esi citāds".

18. DECEMBRIS
Kad es pēdējo reizi pavēroju? Dabu, citus, sevi..

Nav divu cilvēku, kuri vienādi saprot vienu un to pašu teikumu. [..] Tāpēc saskarsmē ar cilvēkiem necenties pielāgot tos priekšstatam par to, kādiem tiem jābūt. /M. Eriksons/ Šodien es turpināšu vakardienas tēmu. Šodien es ļaušu līdzcilvēkiem būt. Un katru reizi, kad man būs kārdinājums teikt "kā tā var domāt, pilnīgs ku-kū esi?" es sevi apturēšu. Otram gluži tāpat kā man ir tiesības dzīvot tā, kā viņš vēlas. Un domāt to, ko viņš izvēlas. Lai!



19. DECEMBRIS
Cik bieži es ieklausos savā sirds balsī?

Ja jūs domājiet tikai un vienīgi loģiski, tad jūsu dzīvei patiesi nav nekādu iespēju. Jūsu dzīve var būt skaista tikai tad, ja zināt, kad loģiku vajadzētu izmantot un kad ir nepieciešams kāpt tai pāri. /Sadhguru/ Tas nu gan ir tiesa! Gluži kā teorijas, kas ir labas un vērtīgas vien tad, ja izmēģinātas un kā iedarbīgas atzītas praksē. Mums biežāk jādzīvo ar sajūtu. Kāda jēga no gudrām frāzēm, ja sirdī tomēr nav miera un prieka? Šodien es pievērsīšu uzmanību tam, vai rīkojos saskaņā ar savu iekšējo kompasu. Vai vados pēc tā, ko vēlos un jūtu kā pareizu, un kad (un svarīgākais - kāpēc?) man tas neizdodas? Un vēl - lai ko it kā "diktētu" sabiedrība, mēs paši drīkstam definēt savā dzīvē, kas ir "norma", kas ir "vērtīgi", kas ir "nepieņemams".. Tā ir mūsu dzīve.



20. DECEMBRIS
Kā es izvēlos pavadīt šo dienu?

Es esmu brīva, laimīga un vesela. Esmu dzimusi, lai būtu līksma. Tā man ir rakstīts uz lapiņas pie spoguļa vannas istabā. Es to sev atgādinu katru rītu. Kad mans modinātājs nozvana 5:20 (un es neielienu tomēr atpakaļ gultā), pēc pusstundas jau esmu laimīga, ka iedevu sev šo brīdi līdz mostas visi pārējie. Rītam ir liela nozīme visas dienas kopējā sajūtā. Katram. Tāpēc arī šo rītu sākšu tā, kā vēlos pavadīt visu dienu.

21. DECEMBRIS
Ko es uzsāktu, ja man nebūtu bail, ka tas neizdosies?

Neisepējami ir tikai viedoklis. Šo vērts atcerēties vienmēr. Lai gan lielākie kritiķi mēs visbiežāk esam sev paši, nereti gadās tādas frāzes kā "ko tu te ņemies, met mieru", "vai tev tiešām to vajag?", "tas ir pārāk sarežģīti, tici man" dzirdēt no apkārtējiem. Ja nav iespējams izvairīties no šādiem "labvēļiem", kas dalās pārdomās, ko neviens nelūdz, tad vērtīgi ir sev atgādināt, kāpēc mana sirds tomēr ir pārliecināta, ka jāturpina.


22. DECEMBRIS
Kā es šodien varu būt iejūtīga pret sevi?

Nekas tā neatbrīvo kā pieņemšana. Ziemas gaidītākie svētki tādā dziļā klusumā un sarunās ar sevi bieži satiekas ar piedošanu. Esmu daudz domājusi, ko īsti nozīmē piedot, un kā to izdarīt, ja to izdarīt nevar.. Kad man bija 14 gadi, savā pierakstu kladītē ierakstīju kaut kur dzirdētu frāzi - "Piedošana nenozīmē aizmirst notikušo. Tā vienkārši izceļ aizvainojumu starp diviem cilvēkim." Šodien es domāju, ka piedošana ir tāda ego lieta - mazliet pārākuma sajūta, ka es kādam varu ko piedot.. Tāpēc man labāk patīk "piedot" vietā izmantot vārdu "pieņemt". Un arī ar to man nesokas viegli. Un, ziniet, kas šajā visā man ir pats grūtākais? Pieņemt (piedot) pašai sevi (sev). Savas "vājības", savas "neizdošanās", savu "nezināšanu".. Tāpēc šodien es būšu īpaši laipna pret sevi.




23. DECEMBRIS
Cik bieži es pasaku sev labus vārdus?

Es izvēlos to, kurš pretim izvēlas mani. Es esmu stipra, laba, mīļa, gudra pati par sevi, man nav nepieciešams kāds, kurš to man iegalvotu, lai es tam noticētu. /Kristīne OmShanti/ Dzīve tāda spoguļošanās vien iznāk. Un reizēm šķiet, ka mēs esam tas, ko citi par mums saka. Vienā brīdī mēs vienkārši tam noticam. Un tā mēs apaugam ar lomām un priekštatiem it kā par sevi.. Tāpēc tik svarīgi, kādi cilvēki ir mums līdzās.


24. DECEMBRIS
Kā es vēlos sagaidīt svētkus?

Smiekli dara mundru. /Tolstojs/ Šis būs mans atgādinājums, kad svētku trakumā viss ies greizi. (Jo noteikti jau kaut kas neizdosies, kā plānots.) Svētki ir par mieru un ļaušanos, un prieku! Es šajā gadā centīšos vairāk ļauties, pretēji ir liels risks, ka neko dižu no gaidītās kopā būšanas neatcerēšos. Lēnām, soli pa solim, ko varu - izdaru, kam nav resursu - to atlaižu.



25. DECEMBRIS
Par ko un kā es rūpējos?

Priecīgus Ziemassvētkus! Patiešām - mierpilnus, priekpilnus, siltus! Kā Tu šorīt jūties? Kā es šorīt jūtos? Daudz darāmā. Bet kā es varētu vairot savu spēku šobrīd? Kas visefektīgāk uzladē manas baterijas? Šo rītu sākšu ar elpošanu, vingrošanu un vannu, tad kafijas krūzi sev. Un kad būšu atguvusi resursus, es atkal varēšu dot citiem. Vispirms mums katram ir jāparūpējas par sevi. Arī tiem, kas domā, ka šis ir egoisms. Jo mēs otram varam iedot tikai to, kas ir mums pašiem.

26. DECEMBRIS
Kā gurkst sniegs, kad es pa to eju?

Svaigs gaiss un kustība - tas reizēm ir viss, kas nepieciešams. Es šodien pēc iespējas vairāk laika pavadīšu laukā. Nav būtiski, vai tā ir pastaiga, malkas ienešana istabā, taciņu iztīrīšana, slēpošana vai slidošana pilsētas centra slidotavā. Silti saģērbšos un došos ārā. Izvēdināt arī galvu. Nedomāt. Sajust. Kā būtu, ja šī laukā būšana būtu šodien apzināta? Ik pa laikam sev pajautāšu, kā jūtas manas kājas un ceļi, manas rokas un kakls.. Daba visos gadalaikos ir dziedējoša, jo spēj apturēt prātu un domas. Kad no skata elpa aizraujas, galvā ir tikai apbrīns par to, ko redzam šeit un tagad. Vai kad vairs nav spēka turpināt brist pa sniegu, kad besis ir tik liels, nav enerģijas domāt par dzīves jēgu :) Viss, ko tajā brīdī mums visbiežāk gribas, - tikt mājās un nogāzties dīvāna. Un šāds nogurums ar sarkaniem vaigiem un nosalušu degunu ir superforšs.



27. DECEMBRIS
Ko es Jaunajā gadā gribētu piedzīvot?

Tas, ko tu meklē, meklē tevi. /Rūmī./ Šodien es paskatīšos uz savu aizvadīto gadu - cik dažāds tas bijis! Kas piedzīvots, kas saprasts, kas sajusts, kas atklāts.. Tāda kā mazā gada bilance. Un paskatīšos arī uz to, ko lieku "veiksmes" grozā, ko - atdodu "neveiksmei". Jo tik bieži taču mūsu "zaudējumi" sākumā izrādās lielākās uzvaras pēc laika..




28. DECEMBRIS
Kas manī ir skaists?

Unikalitātē sacensties ir ne vien muļķīgi, bet neiespējami. Skaistums ir ļoti subjektīvs jēdzies. Gluži kā "prieks", "vērtīgs", "zaudējums"..Tāpēc šodien es sevi pavērošu, kā apkārtējā vide manī vairo sajūtu, ka mana dzīve nav gana laba man pašai. Kurā brīdī es neviļus salīdzinu sevi ar kāda cita dzīvi, kāda cita Instagram profilu, kāda cita stāstiem par kārtējo superīgo nedēļas nogali siltajās zemēs.. Kas manī tajā brīdī notiek? Un kā es reaģēju? Vai sadusmojos un "uzbraucu" otram, sevi tā sargājot? Vai varbūt ieraujos sevī, saskumstu un krītu "ak, mana dzīve ir tāds sū**" sajūtā? Abu šo scenāriju vietā es šodien izvēlos priecāties par otru (un domāt, ka viņš patiešām ir šādi laimīgs). Un paskatīties uz savu brīnišķīgo (!) dzīvi.


29. DECEMBRIS
Cik liela ir mana elpa?

Miers ir brīvība klusumā. /Cicerons/ Situācijās, kad stress ņem virsroku, es sev atgādinu, ka ar mani vienmēr ir mana elpa. Es vēl tikai mācos "noskaitīt līdz 10", un arī par ieelpu-izelpu bieži atceros, kad esmu jau pateikusi, ko domāju... Tāpēc šodien es centīšos vispirms atcerēties par elpu un tikai tad,- ko es labprāt pateiktu vai izdarītu pirmajās emocijās :) Jo elpa tiešām strādā vienmēr.



30. DECEMBRIS
Kādi brīnumi ar mani dzīvē ir notikuši?

“Tas ir tas interesants izaicinājums - katru rītu pie kafijas krūzītes ar humoru pasmieties par šo absolūto brīnumu - eksistenci, un vienlaicīgi apzināties šī brīnuma trauslumu un nepakļāvību. Šī izpratne, uzmanība pret eksistenci strukturizē cilvēka psihi, uztveri, atbildību, attīstību. Humors un uzmanība ir ļoti būtiski eksistences pamatakmeņi.” /Pēteris Kļava/ Un humors ir svarīgs arī tāpēc, lai nezaudētu vieglumu. Agrāk es daudz un dikti domāju par jēgas jēgu, - līdz vienkārši saguru. Šobrīd par domāšanu man svarīgāk ir atļaut sev sajust un reizēm ar humoru par savu dzīvi un sevi tajā arī pasmieties. Vieglumam arī ir jābūt, bez tā jau nekur. Tāpēc šodien es biežāk atcerēšos par par būšanu. Plūšanu. Ļaušanos.



31. DECEMBRIS

Šis bija brīnišķīgs gads manā dzīvē! Tur bija VISAS krāsas, kas iespējamas. Un es apzinos, ka it viss, kas ar mani noticis, ir manis pašas radīts. Bez vainas sajūtas, bez nožēlas, bez sevis tirdīšanas. Mana skaistā, krāsainā dzīve, es mīlu Tevi! Un esmu pateicīga ikvienam manam ceļa biedram, kas bijuši līdzās. Kas pieskārušies manai pasaulei.

Lai mums visiem brīnišķīgs Jaunais gads!


Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā