Veiksmīga adaptācija bērnudārzam

“Viena no būtiskākajām lietām, kas vecākiem jānodrošina, ir pakāpeniska bērna attiecību izveidošana ar piesaistes personu bērnudārzā,” sarunas sākumā norāda psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste un centra “Līna” vadītāja VITA KALNIŅA. “Tikai tad, kad bērns iestādē jutīsies droši un būs emocionālā komfortā, iespējams runāt par veselīgu vidi mācību procesam.”


Līdz trīs gadu vecumam – audzējam bērnam drošības sajūtu


Aizvien biežāk nozaru speciālisti publiski atklāj savu viedokli par bērnam labvēlīgāko vecumu, uzsākot bērnudārzu. Un lai gan lielai daļai vecāku ir sāpīgi to dzirdēt, tomēr terapeiti ir droši – līdz trīs gadu vecumam bērnudārzs nav bērniem, bet gan vecākiem un sabiedrībai.

Pēdējos divdesmit gados veiktie psiholoģijas pētījumi piesaistes jomā, pierādījuši, ka bērni līdz trīs gadu vecumam vēl nespēj tikt galā paši ar savām emocijām, izregulēt tās stresa situācijā bez piesaistes personas palīdzības.

Līdz trīs gadu vecumam ir svarīgi stiprināt bērna pamata drošības sajūtu, nogaidot līdz bērns ieguvis nepieciešamo briedumu, lai tālāk tiktu galā jau patstāvīgāk.

Patiesībā jau mums nemaz nav vajadzīgi pētījumos balstīti secinājumi, jo kā vecāki to noteikti esam novērojuši katrs savā ikdienā – mazs bērns nespēj viens pats pārstrādāt emocijas, viņš nespēj sevi nomierināt, loģiski izdomāt, ka šim kreņķītim nav pamata. Un šis stress, ja bērnam tāds jāpiedzīvo, liedz iegūt jebkādas jaunas zināšanas, būt atvērtam rotaļām, grupas spēlēm un komunikācijai.

Darba devēji negaida..

Lielā sāpe, diskutējot par šo jautājumu, protams, ir fakts, ka atmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums mūsu valstī ir tieši tik garš, cik tas ir. “Skaidrs, ka neskaitāmās ģimenēs, ja nebūtu bērnudārzu, visa dzīve būtu jāgriež kājām gaisā, jāpārplāno ikdiena, jāmaina ļoti daudz,” norāda Vita Kalniņa. Un skaidrs, ka mūsu valsts situācija uz šo brīdi neparedz vecākiem iespēju laist bērnu uz iestādi no trīs gadu vecuma. Salīdzinoši Latviju pat varētu saukt vēl par gana priviliģētu, jo bērnudārza sākums iespējams arī no 18 mēnešu vecuma, tomēr 18 mēnešu vecs mazulis lielām bērnudārzu grupām joprojām psiholoģiski nav gatavs.

Bērnam var būt interesanti, bet brīdī, kad bērnam kaut kas notiks – nokritīs, saskums, ar kādu bērnu sastrīdēsies – bērnam celsies stresa līmenis, un vienīgais, kas spēs bērnu nomierināt, būs tas, ar kuru šim bērnam ir izveidotas piesaistes attiecības, uz kuru bērns var paļauties. Lai cik profesionāls ir pedagogs, kas ir kopā ar bērnu, ja viņš bērnam ir svešs cilvēks, tad stresa situācijā šis cilvēks bērnam rada vēl lielāku stresu, tāpēc bez pietiekamas attiecību izveidošanas ar konkrētu cilvēku viens pret vienu (nevis pieciem vai septiņiem mistiskiem darbiniekiem šajā bērnudārzā) bērnam būs grūti saņemt tādu atbalstu un mierinājumu, kāds bērnam vajadzīgs. Īpaši svarīgi tas ir vecumā līdz trīs gadiem, lai gan arī pēc tam ir būtiski, ka bērnudārza audzinātāja spēj nomierināt bērnu, kad tam ir stresa situācija.

Kādas ir alternatīvas?


Katrai ģimenei ir savas iespējas, tomēr Vita Kalniņa ir droša, ka labākais no scenārijiem jebkurā gadījumā tomēr ir jāmēģina atrast. Un tas teju nekad nebūs ideāls.


Var palīdzēt omes vai piesaistīt auklīti, meklēt mājdārziņu, kur uz vienu pieaugušo ir maksimums četri bērni. Bet svarīgākais – starp bērnu un piesaistes personu (kas paliek nemainīga) jābūt uzticamām attiecībām. Pakāpeniska adaptācija, kas ietver sevī viena vecāka vai citas bērnam nozīmīgas personas pilnīgu klātbūtni pierašanas procesā, svarīga jebkurā gadījumā, un šis laiks vidēji ir līdz vienam, diviem mēnešiem.

“Izvēloties savam bērnam pieskatītāju, vērtīgi saprast, vai šim cilvēkam ir izglītība un specifiskas zināšanas par bērnu un tā psiholoģisko attīstību un emocionālajām vajadzībām līdz trīs gadu vecumam, jo lielākajai daļai pedagogu bērnudārzos zināšanas ir par bērnu no trīs gadu vecuma, kas ar mazākiem bērniem nav īsti derīgas un lietojamas,” norāda Vita.

Un tik pat būtiski, ja bērns vēl nav sasniedzis trīs gadu vecumu, ir bērnu skaits uz vienu pieaugušo grupā:

Līdz bērna gada vecumam – uz vienu pieaugušo maksimums divi bērni. No gada līdz trīs gadu vecumam – uz vienu pieaugušo maksimums četri bērni.

“Ja bērnu skaits neatbilst korektam piesaistes personu skaitam, bērnudārzu par bērnam draudzīgu uzskatīt ir grūti,” stāsta Vita Kalniņa. Iemesls ir jau minētā bērna nespēja izregulēt savas emocijas bez pieauguša cilvēka atbalsta, un ja grupā ir 20 bērni un tikai divas skolotājas – tieši cik reāli ir fiziski kaut paņemt un samīļot katru mazuli, kad tam ir radusies stresa situācija? Būtībā labākajā gadījumā paveiksies dažiem, kuri skaļāk kliegs vai kā citādi būs pamanāmi.

“Līdz trīs gadiem bērniem bērnudārzā it nekas vēl nav jāiemācās, neko nevar nokavēt. Svarīgākais ir līdzās esošs pieaugušais, kas pamana un spēj reaģēt uz bērna vajadzībām. Tas arī ir galvenais kritērijs, ko vecākiem vajadzētu ņemt vērā, izvēloties bērnudārzu,” stāsta Vita.

Adaptācijas posmi

Adaptācijas laiks bērnam, kas tikko sācis bērnudārzu, ir četras līdz sešas nedēļas. Lieliskākajā scenārijā tas attīstas šādā secībā:

Pirmajā nedēļā bērns vēro grupiņas darbu un bērnus no mammas vai tēta klēpja, ja bērnam ir interese, iesaistās notiekošajā pēc savas iniciatīvas.


Otrajā nedēļā vecāks pakāpeniski sāk bērnu iepazīstināt ar audzinātāju, sakot bērnam, ka šī persona tev palīdzēs, tai vari lūgt palīdzību.


Trešajā nedēļā audzinātāja kļūst aktīvāka un aicina bērnu vairāk iesaistīties, mudina atdalīties no vecākiem. Sākumā šī atdalīšanās, kuras laikā mamma vai tētis iziet aiz durvīm, ir maksimāli 30 minūtes, ja bērns ļoti raud, vecākiem apmēram divu minūšu laikā ir jāatgriežas. Nākamajā dienā šo atdalīšanos var pagarināt vēl par 30 minūtēm.

Pandēmijs ierobežojumi

“Šajā mācību gadā bērnu atstāšana pie iestādes durvīm un tā nodošana audzinātājai ir šausmīga situācija. Tam var būt diezgan pamatīgas sekas, jo stress bērnam šajā brīdī ir milzīgs, īpaši, ja mazulim vēl nav trīs gadi,” bažīgi stāsta Vita Kalniņa.

“Iedomājieties tīri cilvēcīgi – vecāki atdod savu bērnu svešam cilvēkam, un bērns nesaprot, kāpēc viņam ir jāpamet mamma un tētis. Tā tiešām bērnam ir traumatiska situācija.”


Risinājums varētu būt skolotājas un bērna attiecību veidošana pagalmā, pakāpeniska bērna iesaistīšana vidē, kur noteikumi ļauj uzturēties. “Ja jums ļauts sēdēt līdzās savam bērnam adaptācijas posmā, pievēršat uzmanību maksimāli tikai savam bērnam, nesēžat telefonā un neizklaidējiet citus bērnus. Ir ļoti būtiski savu bērnu šajā laikā iepazīstināt ar jauno vidi, radīt bērnā drošības sajūtu par pārmaiņām, atsaukties katram viņa nedrošajam acu skatienam,” iesaka speciāliste.

Es zinu, ko jūs šobrīd domājat: “Skan lieliski, bet tā taču nekad nenotiks, vismaz valsts bērnudārzā noteikti ne.” Jā, tā nenotiks, kamēr mēs, vecāki, teiksim, ka tā drīkst nenotikt.

“Arī audzinātājām ir vieglāk veidot savu ikdienas mācību darbu, ja ar bērnu attiecības tiks izveidotas,” norāda Vita Kalniņa. “Neaizmirsīsim, ka bērnudārzs tomēr ir pakalpojuma sniedzējs, bet vecāki – pakalpojuma ņēmēji. Un ignorējot bērnu psihoemocionālās vajadzības, mēs it neko labu ilgtermiņā neiegūsim.


Lūk, vēl viena laba bērnudārza pazīme - audzinātājas ir atvērtas sarunām, palīdz vecākiem tikt galā ar viņu bailēm, vecāki netiek kaunināti, tiesāti, strostēti, bet gan atbalstīti. Iestādes filozofijai būtu jābūt uz risinājumiem un diskusijām vērstai.”

Savus bērnus vērosim

“Bērni labi pielāgojas, ko tas kuram maksā, vecāki var novērot ar laiku paši,” stāsta terapeite. “Nemierīgāks nakts miegs, raudulīgāks un čīkstulīgāks kopumā, - ja adaptācijas periodā tas vēl būtu pieņemami, tad pāris mēnešus pēc jaunā posma sākuma tam tomēr nevajadzētu tā būt.”


Tāpat nevar noliegt, ka bieža bērna slimošana (zema imunitāte) ir saistīta ar bērna stresu ikdienā – tas arī ir pētījumos apstiprināts fakts. “Man vecāki bieži jautā, ko darīt bērnudārza adaptācijas laikā, ja bērns saslimst? Es iesaku pēc bērna slimošanas uzreiz to atpakaļ uz bērnudārzu nevest, jo, ja iemesli ir emocionāli, bērnam ir vajadzīgs laiks vēl kopā ar vecākiem, protams, ja vien vecāki var kādas dienas veltīt tikai bērnam, lai ļautu viņam atkal uzpildīties drošības izjūtu un vecāku klātbūtni,” stāsta speciāliste.

Lai adaptācijas laiks būtu maksimāli mierpilnāks, jādomā arī par bērna “darba dienas” ilgumu, pirmajos mēnešos tai vajadzētu būt nepilnai dienai.

“Pirmos pāris mēnešus arī piecgadniekam ilgāk par četrām stundām pavadīt bērnudārzā parasti ir par grūtu,” norāda terapeite.

Ja iespējams, tad arī lielas pārmaiņas reizē bērnam nav vēlamas. “Gadījumos, kad gaidīta brālīša vai māsiņas dzimšana, labāk bērnu sākt pieradināt pie bērnudārza vides pirms mazākā bērna pievienošanās ģimenē. Tomēr, protams, jāizvērtē mazuļa vecums un visi pārējie faktori. Ar lielākiem bērniem tas nereti ir vienkāršāk, jo mājās viņiem šķiet garlaicīgi, un bērns pats vēlas doties uz dārziņu. Tāpat lielākam bērnam var pajautāt pašam, kā viņš labāk vēlētos – vai būt mājās, vai doties uz bērnudārzu. Arī te svarīgs ir pakāpeniskums, un vakaros būtisks ir tikai mammmas un tēta kopā pavadītais laiks viens pret viens ar lielāko bērnu.”

Labākais no iespējamā

“Katrai ģimenei vajadzētu būt iespējai izlemt, kas ir labākais mūsu bērnam, mums kā vecākiem un mūsu ģimenei, nevis samierināmies “visi taču tā dara”.

Mēs kā vecāki, kas paši tik bieži esam traumatizēti bērnudārzu un skolu sistēmās, audzinātājām un skolotājām mēdzam iedot pārāk lielas autoritātes statusu,” stāsta Vita Kalniņa, aicinot ar cieņu uztvert skolotājus un iedrošināt uz diskusiju, kur svarīgākās ir bērna intereses.

“Ja jūsu sirds saka: “Nē, šis nav labi”, jums ir tiesības teikt “nē” sistēmai, teikt: “Nē, es savam bērnam vēlos citādāku bērnudārzu pieredzi.”

Vērts aizdomāties!

Pirms laižam savus bērnus uz bērnudārzu, vecākiem ir vērtīgi saprast, kādas emocijas par šo tēmu raisās mums pašiem, kāda ir mūsu kā vecāku pieredze ar bērnudārzu, lai vecāki nepārnes savu pieredzi uz bērnu. Pretēji var gadīties, ka mamma pati nav gatava palaist mazuli grupiņā, lai gan bērns jau izrāda vēlmi doties un iepazīt jauno vidi. Šajos gadījumos svarīgi sevi nevainot, nekritizēt, un neuzvelt visu atbildību par bērna vešanu uz bērnudārzu tētim. Tā vietā vajadzētu meklēt palīdzību un atbalstu, lai šķiršanās no bērna būtu visiem vieglāka,” stāsta speciāliste.


***

Vairāk informācijas Vitas Kalniņas grāmatā "Niķu nav! Būt kopā ar bērnu no 6 mēnešu līdz 3 gadu vecumam", kas būs tirdzniecībā no 2020. gada novembra.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā