Vispirms mīlestība, un tikai tad - audzināšana

Updated: Dec 17, 2019

“Priecīgiem bērniem, kas savu reizi kopā ar vecākiem skatīsies multenītes nesakārtotā istabā, vai pārdomātas maltītes vietā priecīgi kādreiz uzēdīs pelmeņus, noteikti būs vairāk siltu atmiņu par savu bērnību, nekā stingri disciplinētiem un “vienmēr kārtīgiem” bērniem,” stāsta geštaltterapeite un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore Elīna Zelčāne. Bet tas bieži nozīmē vecākiem godīgi paskatīties uz sevi un pajautāt – kāpēc es tik ļoti vēlos, lai viss notiek pēc manā galvā iedomātas sistēmas?


Kur perfekcionistam “kājas aug”


Vēlme visu paveikt izcili bieži ir neapzināts pieņēmums, ka šādi iespējams nopelnīt līdzcilvēku atzinību un novērtējumu. Neapzināta doma, ka mūs vairāk mīlēs, akceptēs un pieņems, ja būsim perfekti. Šādām sajūtām iemesls meklējams agrā bērnībā, kad izveidojusies pārliecība – mīlestība ir janopelna. Tādas zemapziņas spēles ar mīlestības meklēšanu. Ja bērnībā mums ir teikts – “Ko tad tu vari! Tas jau nekas nav, ko tu dari! Kas no tevis nākotnē vispār iznāks..”, tad pieaugušā vecumā perfekcionisma iemesls var būt nemitīga vēlme joprojām apmierināt vecāku gaidas. Lai mamma vai tētis beidzot pateiktu – “Cik labi tev izdodas! Skaisti! Malacis!”.


Bet nemetīsim akmeņus vecāku dārziņā, jo reizēm bērna mīlestības valoda gluži vienkārši nesakrīt ar vecāku mīlestības valodu. Proti, vecāki vienmēr ir rūpējušies, lai bērni būtu paēduši, apģērbti, bet bērnam patiesībā ir trūcis mīļuma, sarunu, emocionāla tuvuma.

Tāpēc ir tik svarīgi pašam saprast un atzīt, kādas vajadzības pret sevi neesi apmierinājis. Vai tā ir vajadzība pēc atzinības, pēc novērtējuma, varbūt trūkst drošības sajūtas (jo līdz ar citu novērtējumu un atzīšanu nāk ilūzija, ka šādi saglabājam arī savu statusu).

Īsāk sakot – ceļš uz “atveseļošanos” ir prasmē darīt lietas, ne tāpēc, lai kādam mākslīgi izpatiktu, bet gan tāpēc, ka pašam tas sagādā prieku un gandarījumu. Un tas nozīmē – spēt pret sevi būt godīgam.

Kad novērtējums nebūs pašmērķis, ir iespējams maziem solīšiem tuvoties tam, ko gudri saucam par sevis mīlēšanu. Pārtraukt apburto apli ar aizvien jaunu mērķu sasniegšanu, aizvien jaunu grādu iegūšanu, aizvien, aizvien, aizvien..


Jā, kad ārējā pasaule mums dod apliecinājumus un novērtējumu, ka esam varoši un visādi citādi labi, tas ļauj celt pašvērtējumu, bet tikai īslaicīgi. Mēs turpināsim meklēt, kas vēl mūs nav atzinis, novērtējis. Mums šķitīs, ka tie labie vārdi no malas patiesībā nav īsti – “viņš jau to saka, lai man izpatiktu,” “viņam no manis tikai kaut ko vajag..”

Mēs meklēsim atrunas, lai nenoticēt savai vērtībai, tik ilgi, kamēr iemācīsimies paši sevi atzīt kā vērtīgus.

Tas nozīmē arī pieņemt, ka mēs kļūdāmies, ka neesam ideāli, ka ir lietas, ko nevaram mainīt – savu ģenētiku, savu vēsturi, savu stāstu līdz šim. Sevis mīlestība ietver ļoti praktiskus soļus, un bez tās no perfekcionisma neizbēgt.


Mantojums, ko labāk nenodot


Bieži vien šodienas mammām paraugs ir visu varošā sieviete, kas no malas izskatās apmēram tā – “nogurt drīkst tikai dienas beigās, kad neviens no tevis vairs neko negaida”. Kas notiek brīdī, kad perfekcioniste mamma vai tētis “uztur kārtību” ģimenē? Praktiski tas varētu izskatīties kā tāds vecs patafons, kas nemitīgi atkārto kādus noteikumus – “pacel zeķes”, “ej tīrīt zobus”, “ir astoņi vakarā, fiksi gulēt”, “nekādi cepumi dīvānā”, “mēs ejam ciemos, nomaini tās muļķīgās drēbes”, “kāpēc tev matemātikā ir seši, nevis astoņi, varēji jau pacensties vairāk”...

Ja vecākiem trūkst mīlestības pašiem pret sevi, ja mums šķiet, ka vienīgā mūsu vērtība ir sasniegumos, mēs nespējam kritiski paraudzīties uz sevi un savu dzīvi, lai pateiktu, ka šajā pasaulē ir situācijas, ar kurām reizēm var un vajag samierināties.

Un pieņemšana ir ļoti vērtīga māksla, lai cilvēks spētu būt ar sevi mierā.

Laba motivācija pārstāt no saviem bērniem gaidīt nepārtrauktu pašdisciplīnu, ir godīga atbilde sev pašam uz jautājumu, - ko es ar to vēlos savam bērnam pateikt? Ka svarīgi ir vienmēr iederēties? Ka kļūdīšanos nepiedod? Ka jābūt paklausīgam un ērtam? Var jau būt, ka mums šāds priekšstats ir izveidojies pašiem pret sevi, bet ticamāk tomēr, ka bērnus mēs radām, lai tie būtu laimīgi, ne tā? Un laimīgs bērns būs tas, kurš pratīs iestāties par sevi, uzdrīsktēsies un realizēs savus sapņus, un tajā pašā laikā pratīs sadarboties, veidot attiecības un būt daļa no komandas.


Tāpēc vecais stāsts par līdzsvaru arī šajā gadījumā ir atslēgas vārds. Vecāki, kas mēģinās savu bērnu audzināt pēc armijas prasībām un nemitīgiem noteikumiem, savam bērnam mantojumā iedos sajūtu “lai ko es darītu, tas nebūs gana labi”. Bet tie, kas savu bērnu laidīs tādā kā pašplūsmā, kas pieļaus paviršumu ikdienā, kas nemudinās un neizaicinās bērnu savu spēju robežās, kas neiedos pašdisciplīnu, var radīt bērnā sajūtu, ka viņš nav vērtīgs, ka vecākiem ir vienalga, kas ar bērnu notiek.

Vidusceļš, pie kura mums vajadzētu turēties, ir spēja teikt bērnam, ka ir okei, ka mums sākumā neizdodas, ir okei kļūdīties, bet ir svarīgi arī nedaudz pacensties, un, cik spējam, savas kļūdas izlabot.

Atteikšanās no perfekcionisma nenozīmē iekrist otrā grāvī, sacelt kājas gaisā un teikt – lai viss notiek, kā tas notiek! Tas nenozīmē atcelt visus noteikumus, pārtikt tikai no roltoniem un pilnībā aizmirst par savu uzvedību sabiedrībā. Nē, atteikšanās no perfekcionisma ir atteikšanās no visas pasaules kontrolēšanas. Attiekšanās no iedomas, ka tas ir iespējams.


Es daru tik, cik labi šobrīd spēju


Domāju, ka teorētiski jau mēs visi šīs lietas tīri labi saprotam (vai vismaz esam par to dzirdējuši). Tomēr praksē, īpaši, kad bērni vēl ir mazi, spēka, pacietības un visa kā var būt par maz, lai uz situācijām reaģētu apzināti.





Klasisks piemērs ir otrā bērna piedzimšana un vēlme visu turēt līmenī, kamēr terapeits vai ārsts neaizsūta mājās ar diagnozi “izdegšanas sindroms”. Vecākais bērns pēkšņi kļūst par “lielo” (lai gan joprojām divgadnieks), vīrusi mājās ir lielākais bieds, brāļu – māsu rotaļām vienmēr fonā dzirdams mammas “prātīgāk!”, bet atrast laiku un sadalīt uzmanību visiem, vecākiem ir milzīgs izaicinājums.


“Vērtīgi jau pašā sākumā saprast, ka, lai kā mamma un tētis censtos, piedzimstot vēl vienam mazulim, sākumā “lielais brālis vai māsa” jutīsies pastumts maliņā. Jā, ir svarīgs individuālais laiks kopā ar vecāko bērnu, tomēr ir neiespējami paveikt visu, dot savu uzmanību visam – un zīdainis pirmajā gadā ar savām vajadzībām vienmēr būs prioritāte,” stāsta Elīna Zelčāne.

Izdari labāko, ko tajā brīdī vari, un atceries, ka no vainas sajūtas neviens par labāku mammu vai tēti nekļūst.

“Man pašai ir četri bērni, un tagad varu teikt droši – no tās enerģijas, ar kādu es cīnījos, lai bērni slimošanas laikā cits citu neaplipinātu ar tiem pašiem vīrusiem, varētu ražot elektrību! Ja mazulim nav īpašas veselības problēmas, kas pieprasa pastiprinātu uzmanību, ir labi saprast, ka mēs kā vecāki – dodot citronus un dzērvenes, gatavojot spēcinošas maltītes, vēdinot telpas un cerot, ka dabīgā imunitāte nostrādās – izdarām gana daudz. Mūsu spēkos tiešām nav visu kontrolēt.”


Help! Vai te kāds ir?


“Kad man piedzima otrais bērniņš, pirmajam bija tikai gads un mēnesis. Tas bija laiks, kad visa ģimene sadzīvisku apsvērumu dēļ pārcēlāmies dzīvot uz Bulgāriju. Tur man nebija nekādas atbalsta komandas. Nekādas! Ne ģimenes ārsta, ne auklītes, ne valodas zināšanu! Vīram bija daudz jāstrādā, bet es ar katru dienu aizvien vairāk sapratu, ka netieku ar visu galā. Vairs nevaru!” atceras Elīna Zelčāne.

“Ar Google translate no krievu uz bulgāru valodu pārtulkoju sludinājumu auklītei, ko ievietoju kaut kādā vietējo māmiņu forumā, un atradu bulgāru sievieti, kas vismaz nedaudz runā arī krieviski. Viņa nāca pie mums divas reizes nedēļā uz divām stundām, kamēr es gāju dejot flamenko dejas, lai atslēgtos.”

Perfekcionistiem ir diezgan raksturīgi nemeklēt palīdzību, jo tas taču nozīmē atzīt, ka neesmu perfekts un nevaru visu izdarīt.. Jā, mēs neviens neesam perfekts. Nav tāda, kas visu var paveikt vienmēr paši, un tas nemaz nav vajadzīgs. Tāpēc arī risinājumi, lai gan tobrīd neiespējami, ir iespējami un ir jāmeklē! “Var taču taisīt “mammu barterus” – pirmdienā es savu divgadnieku uz pāris stundām uzticēšu kādai mammai, lai pati aizietu uz baseinu, bet trešdien es viņu palaidīšu pie friziera, un paņemšu uz pāris stundām viņas trīsgadnieku.

Jaunajiem vecākiem ir viegli iekrist upura pozīcijā – es neko nevaru, man nav atbalsta, un vīrs vispār neiesaistās..


Lai gan ļoti bieži mammas ar tētiem nemaz īsti nemāk runāt. “Vīrieši reizēm var nesaprats, ko un kā sievietei šobrīd palīdzēt, tāpēc ir vērtīgi savam partnerim (bez pārnetumiem!) pateikt tieši – vai vari, lūdzu, paņemt mazuli uz atraudziņu šobrīd, vai vari pārtīt tagad autiņus, vai vari paauklēt, kamēr es uz brīdi izeju?” atgādina terapeite. “Ja mēs sagaidām, ka vīrietis uzminēs vai pats sapratīs, visbiežāk mūs gaidīs vilšanās. Un tad aizvainojumā no mammas izlauzies “Kas ir ar tevi!? Nevari man kaut kā palīdzēt?” Bet “kaut ko palīdzēt” tētim var neizteikt neko. Un mammas kašķīgais noskaņojums noteikti nepalīdzēs tētim būt par labāku tēti un lielāku atbalstu.


Diezgan klasiski ir nepamierinātību pret savu partneri izreaģēt uz bērnu. “Kad tētis ir līdzās un mēs no viņa “kaut ko” sagaidām, bet viņš to nedara (jo neprot lasīt domas), mēs nereti sakliedzam, kļūstam nepacietīgākas, asākas tieši pret bērnu, jo nespējam noformulēt savu lūgumu un “celt to galdā” attiecībā pret partneri.

Savas vajadzības ir jāapzinās un jāspēj par tām bez aizvainojuma paziņot līdzcilvēkiem, tomēr tas nereti ir tāds “life task”.

Iespēju robežās dota brīvība


Starp divu un trīs gadu vecumu, kad bērns emocionāli atdalās no mammas, bērnam parādās izteikta “es” sajūta. Mīļākais vārds tad nereti ir “nē”. Un uz šo laiku būtu vērtīgi, ja ģimenē jau valdītu savi mazie noteikumi no sērijas “mēs tā nedarām”.



Bērnam var parādīties viedoklis, ka viņš vairs turpmāk nemazgās zobus, vai ēdīs tikai “Haribo” lācīšu. Ja viedoklis “es vēlos vilkt sarkano nevis balto kreklu” vai “vēlos gulēt uz grīdasm, nevis gultā” ir pieļaujams, tad gumijas lācīšu ēšana kārtīgas maltītes vietā visticamāk tāds nebūs. “Ģimenē jābūt drošības nolūkos izveidotiem noteikumiem, kas netiek apspriesti, piemēram, mēs mājās viens otru nesitam, vienmēr mazgājam zobus,” stāsta Elīna Zelčāne, norādot –

ja mēs tikai diktēsim noteikumus, mēs bērnu varam izdresēt un padarīt ērtu, jā, bet arī nespējīgu paust savu viedokli un aizstāvēt savas vajadzības nākotnē.

Ilgtermiņā šāda audzināšana sagadās jaunas problēmas – bērns tīņu gados var nezināt, ko grib, kas patīk.


“Bērnam nevajag draudēt, šantažēt, manipulēt ar to, lai tikai saglabātu ģimenes noteikumus, lai par katru nospraustu robeža. Vispirms mīlestība un tikai tad audzināšana,” atgādina terapeite. Piemēram, situācijā, kad bērni mājās dauzās un rezultātā trīsgadnieks ir sasitis degunu pa kuru tagad tek asinis. Kāda ir pirmā reakcija? Skriet pie vecākā bērna, dusmoties, vainot un sarāt to, un tikai tad pievērsties mazajam. Kā vajadzētu? Vispirms ir empātija un mīļums pret to, kam šobrīd tas visvairāk vajadzīgs, un tikai tad moralizēšana. Biežāk mēs dzirdam “es taču teicu!”, “ko var skriet!” Ja vien mēs spētu ievilkt elpu, noskaitīt līdz pieci.. tad mēs varētu sākt ar empātiju.

Ja nezinām, ko teikt, ja nav spēka būt mīļam, vislabāk ir paklusēt un neteikt neko. Apstādināt sevi un paturēt muti ciet. Tā mēs neizdarām neko labu, bet neko sliktu arī ne.

Izvēlēties - es negribu šodien būt dusmīgā mamma. Ja mēs bez apzinātības “ielecam situācijā”, mūs vadīs instinktīvas reakcijas, un bieži vien pēc laiciņa tās nožēlosim.

Un, protams, ka vecākiem pašiem jāsajūt vidusceļš, lai viņu bērns nekļūst ne par mazu diktatoru (kur savās vēlmēs un emocijās bērns nespēj orientēties un ir apjucis), ne stingri kontrolētu, rāmī ieliktu bērnu, kas zaudē savu personību.


Liec sevi mierā. Bet izdari labāko


“Es diezgan labi atceros reizi, kad pēc mājās pavadītas dienas, kurā sakliedzu uz saviem bērniem, vakarā gāju pie vecākiem uz semināru, lai stāstītu par bērnu emocionālo audzināšanu,” smejas Elīna. “Ar visu manu ilgo izglītību – es saprotu, ka tā gadās! Mums visiem gadās, kur nu vēl tiem, kam trūkst šādu psiholoģisko zināšanu.


Un brīdī, kad tev nepatīk tā mamma vai tētis, ko redzi spogulī, tu esi jau spēris pirmo soli. Tad ir jāsaprot, kas tieši tev traucē būt tādai mammai vai tētim, kāds tu gribētu būt. Kas ir tavi trigeri? Tā varētu būt steiga, kas satrauc. Bieži tas ir multitaskings – kad darām reizē septiņas lietas. Arī tad mēs nereti uzsprāgstam, kaut patiesībā problēma ir tajā, ka nespējam būt klātesoši, ka nevaram pagūt izdarīt to, ko esam izvēlējušies izdarīt. Jo tik bieži bērna izlietā piena glāze nav mūsu sprādziena iemesls. Kas ir par daudz, kā man trūkst? Svarīgi pasēdēt un sev godīgi atbildēt. Un, ja zini, ka to, kas trūkst, šobrīd iegūt vēl nevar, tad domāt citādāk – kā man spēt ar to samierināties?



Laba metode ir veidot savu uzvaru dienasgrāmatu, kurā tu ieraksti lietas un situācijas, kurās esi kaut ko pārvarējis, paveicis, kad tev ir izdevies. Tas stiprinās nākamajā reizē, kad domāsi, cik slikts vecāks es esmu. Atšķir vienu lapu un atgādini sev – re, man izdevās! Un arī toreiz man sanāca! Tas ļauj saprast un sev atzīt, ka ir dienas, kad mums katram kaut kas neizdodas, bet ir dienas, kad mums izdodas. Ir jākāpj no grāvja ārā, un jāturpina iet nospraustajā virzienu, lai kļūtu par labāku cilvēku vispirms sevis paša dēļ.


“Es atceros savu mammu kā bieži strādājošu sievieti, kas vienmēr darbojās arī pa māju – mazgāja, tīrīja, gatavoja ēst – visu laiku kaut ko darīja. Viņa nebija sieviete, kas pucējas, velta laiku sev. Kad apprecējos, arī es ieņēmu tādu lokomatīves lomu, kas tagad nu visu vilks. Tikai tad, kad sāku studēt psiholoģiju, es lēnām, apzināti, pamazām un druksu mākslīgi atteicos no iestrādātajiem modeļiem. Mācījos neizdarīt visu, mācījos atpūsties,” stāsta Elīna Zelčāne. Ir liela varbūtība, ka bērns savus bērnības scenārijus kopēs. Tāpēc,

ja vēlaties uzaudzināt laimīgus bērnus, esiet paši laimīgi! Ja gribat, lai bērns nepārtrauc jūs, kad runājat, mācieties nepārtraukt bērnu! Ja vēlaties, lai bērns kontrolē emocijas, mācies šo prasmi pats! Esi paraugs tajā, ko pieprasi no bērna.

Un atceries, ka katra reize, kad tev būs izdevies kaut nedaudz pārvarēt sevi, ir tava lielā uzvara.


***

Elīna ir četru bērnu mamma. Gada izskaņā grāmatnīcās būs nopērkama viņas jaunākā grāmata “Arī labas mammas drīkst kļūdīties”. Par to, kā pieņemt, ka teorija un prakse reizēm ir divas dažādas lietas, un kā sev praktiski palīdzēt.


***

Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā