Ar VIKTORIJU OZOLU “sarunājāmies” attālināti, un tas vienmēr ir risks – intervēt, neredzot sava sarunas biedra acis. “Tev sanāca uztrāpīt uz manām stīgām,” pēc sarunas teiks gaišā piecu bērnu mamma, Montesori pedagoģe un bloga “espats.lv” veidotāja. Un ziniet – viņas atbildes trāpīja arī uz manām stīgām. Pamatīgi.
Viktorija ar vīru Uģi ir vecāki 9 un 7 gadus vecam dēlam, 4 gadus vecai meitiņai un 2 gadus veciem dvīņiem – brālim un māsiņai. Uz jautājumu “Kā ar visu tiekat ikdienā galā?” viņa smejot atbild – “Netiekam”. Un vai tad ir jātiek? :)
Kā nosvinējāt Ziemassvētkus?
Patiesībā šie bija vieni no labākajiem Ziemassvētkiem pēdējo gadu laikā, jo viss bija daudz mierīgāk. No rīta noskatījāmies atkārtojumu Live video no Somijas, kā Ziemassvētku vecītis dodas ceļā no Lapzemes pie bērniem. Izdejojāmies pie “Pentatonix” Ziemassvētku dziesmām, sagaidījām Ziemassvētku rūķi (manu tēti), kas bija atnesis dāvanas, un noskaitījām viņam pantiņus no sava balkona, pie reizes samājāmies ar kaimiņiem. Un vakarā sēdāmies pie svētku galda. Ja ir septiņu cilvēku ģimene, tad galds pat ikdienā šķiet kā svētkos. (Smaida.)
Kāds kopumā jums bijis šis gads?
Pirmais notikums, kas nāk prātā, diemžēl ir mammas nāve janvārī. Pagājis ir gandrīz gads. Šķiet, ka nu jau esmu to sākusi pa īstam pieņemt. Mums nebija ļoti tuvas attiecības viņas alkoholisma dēļ. No 12 gadu vecuma ar viņu kopā nemaz nedzīvoju.
Tas laikam arī bija sāpīgākais pēc mammas nāves - apjaust, ka vairs nevar mainīt attiecības, vairs nav cerības tās uzlabot.
Daudzi nesaprata manas lielās bēdas, tā arī teica – “Jums tak` nebija nekādu baigo attiecību.” Jā, bet tā joprojām ir mana mamma. Es raudāju un turpinu raudāt par to, kas man nekad īsti nav bijis.
Draudzene šad un tad man zvana un stāsta, kā viņas mamma to vai šito saka saistībā ar bērna audzināšanu, kā viņas strīdas. Tad atbildu: “Iedomājies, ir vēl kāds cilvēks, kas tik ļoti mīl tavu bērnu, un jūs strīdaties, kā viņu labāk audzināt.”
Kad ar dvīņiem viņu pirmajā dzīves gada laikā biju tiešām nejēgā pārgurusi, brīžiem, stumjot ratus, apraudājos, redzot omes, kas pastaigājās ar mazbērniem. Tik ļoti ir pietrūcis kāds mammas padoms, klātbūtne - tāda tīri sievišķīga ievadīšana dzīvē! Tagad pēc gada noteikti esmu daudz vairāk pieņēmusi savu mammu, esmu mēģinājusi saprast viņas izvēles, mazāk vainoju sevi, domājot, ko tomēr varēju izdarīt.
Pārējais gads daudz maz kā jau visiem. Martā sākās pandēmija ar visu ģimeni mājās, ar attālināto mācīšanos, ar nemitīgu ēst gatavošanu, ar cenšanos nesajukt prātā, kad atelpas sev nav gandrīz nemaz. Tagad daudz vairāk novērtēju tos mazos ikdienas sīkumus, ko uztvēru kā “pats par sevi saprotams” - laist bērnus skolā un bērnudārzā, būt ar viņiem svētkos šajās iestādēs, aiziet brīvi uz kafejnīcu vai kaut vai iziet Jaungadā salūta laikā ārā.
Ko Tu šogad darīji pirmo reizi savā dzīvē?
Es izveidoju internetveikalu, kurā tirgoju pašas izveidotus materiālus. Man kādreiz šķita, ka par to tikai pasapņošu, bet man līdzās ir vīrs, kurš man neļauj sapņot vien. Viņš ir mans biznesa koučs, kā mēs ar viņu smejamies. Un lai gan es visu laiku atrunājos “neesmu pietiekami gudra un izglītota”, “kuram to vispār vajag?”, vīrs mani turpina bīdīt. Tāpat pirmo reizi 2020. gadā es izveidoju “Instagram” live video, tā pamatīgi pārkāpjot sava komforta zonu. (Smejas.) Tas deva drosmi darīt ko šādu biežāk.
Tu esi piecu bērnu mamma, un Tava profesija arī ir saistīta ar bērniem. Kā tiec galā ar tik daudz bērnu enerģiju ikdienā?
Kā es tieku galā? Netieku! (Smejas.) Mana nodarbošanās līdz bērnu dzimšanai nebija saistīta ar bērniem, jo augstāko profesionālo izglītību esmu ieguvusi kā ainavu arhitekte. Šo ceļu uz bērnu izglītību man parādīja tieši pašas bērni. Tomēr man vajag regulāru iziešu, aiziešanu, paslēpšanos no bērniem, lai atgrieztos enerģijas pilna un atkal varētu no sevis dot. Mums dažkārt mēdz likties – “kā tad es tagad ņemšu un kaut kur iziešu, bērni tak` bez manis nevar, te tak visiem kaut ko vajag” - bet viņi var! Bērni var lieliski padzīvoties arī ar tēti.
Nevienam nevajag izmocītu mammu, kas ar visu savu būtību bērniem nodod “vēstījumu”, cik grūta ir ģimenes dzīve un cik grūti ir būt par mammu. Labāk nodot vēsti, ka arī jūs, bērni, drīkstat savu reizi pateikt “stop”, paņemt pauzi, kaut ko nevarēt un doties atpūsties. Vecākiem nav jābūt visu varošiem un nereti tieši tāpēc pārgurušiem un pat nelaimīgiem.
Mēs, vecāki, varam parādīt bērniem veidus, kā paņemt šīs pauzes.
Papildus visam raksti arī blogu un esi aktīva “Instagram” satura veidotāja. Minēšu - šis viss par un ap bērniem Tavā dzīvē ir ar lielākas misijas sajūtu?
Man jāmin līdzība, ko Marija Montesori ir teikusi: “Mēs katrs kaut ko pasaulē darām savu vajadzību, domu, mērķu vadīti, bet tai pat laikā, caur saviem mērķiem dodam kaut ko arī pasaulei, pat ja paši to neapjaušam.” Piemēram, bite vāc nektāru savu vajadzību vadīta, bet pie reizes arī apputeksnē augus, kas var dot mums augļus. Bite par to nemaz nenojauš. Vai koks vienkārši elpo, bet caur savu elpošanu, dod skābekli mums visiem. Kokam nav tādas domas, tas vienkārši eksistē. Es bieži nemaz nedomāju, ka kādam palīdzu. Drīzāk mani vada vēlme dalīties, nedaudz godkāre un vēlme parādīt kādu foršu materiālu citiem. Es pat neapjaušu, cik lielam cilvēku daudzumam tas varētu būt vai nebūt noderīgi, jo latvieši ir diezgan kūtri uz atgriezeniskās saites došanu, bet ik pa laikam kāds atraksta – tas silda sirdi. Manī gluži vienkārši ir liela vēlme dalīties savos atklājumos.
Kas ir lieliskākais Montesori pedagoģijā kā metodē?
Tas patiesībā ir dzīvesveids, pat vairāk tieši filozofiskā daļa. Svarīga ir cieņa pret bērnu un milzīga brīnīšanās par pasauli. Spēja bērnu uztvert kā līdzvērtīgu. Redzēt bērnā, kas viņā veidojas, kas izaugs liels, to potenciālu! Un palīdzēt šim potenciālam realizēties. Tas nav “audzināt ģēnijus”, kā man kādreiz sarkastiski teikts no malas. Tā drīzāk ir loģika un izpratne jebkurā sfērā, ko palīdzi bērnam apgūt, un būšana līdzās kā pavadonim, kad bērns atklāj pasauli un tās likumus.
Kāda ir jūsu diena “parastā”?
Oj, kā man patīk dienas “parastās”! (Smejas.) Tās ir ļoti mierīgas dienas. Mēs mostamies laikā no 07:15 līdz 07:30. Tad es vai vīrs gatavo brokastis. Jā, maināmies ik pārdienas. Tad ģērbjamies uz skolu un bērnudārzu, sapinu meitenēm matus, noprasu visiem par sporta tērpiem. Tad es vai vīrs ved trīs vecākos uz mācību iestādēm – tās mums ir divu minūšu gājienā no mājām, ļoti ērti. Ja es pavadu bērnus, tad, nākot mājās, izmetu vēl kādu aplīti, klausoties mūziku. Ja bērnus ved vīrs, tad viņš pēc tam dodas uz savu biroju.
Pēc stundas nāk aukle dvīņiem, kas trīs vai četras dienas nedēļā no rītiem man iedod nepilnas divas stundas saviem darbiem pie vīra birojā. Taisu materiālus, konsultēju, atbildu uz vēstulēm, izveidoju kādu rakstu. Tad eju atpakaļ uz mājām un gatavoju pusdienas. Paēdam, saģērbju dvīņus pastaigai, palīdzu auklei ielikt bērnus ratos. Tad man atkal ir nepilnas trīs stundas.
Ko es daru šajā laikā? Vienreiz nedēļā dodos pie sava terapeita vai izskrienu līdz pilsētai. Vismaz vienu pusdienlaiku nedēļā paredzu arī darbam. Strādāju ļoti ātri un produktīvi, jo zinu, cik ierobežots laiks man ir. Tad dodos sagaidīt dvīņus no pastaigas, sarūpēju launagu un eju pēc Elizabetes uz bērnudārzu. Puiši jau pirms tam paši ap 15:00 ir atnākuši mājās no skolas. Un tad sākas vakara cēliens ar vakariņu gatavošanu, kopā būšanu un gulētiešanas rituāliem.
Nu, lielisks menedžments! Kā ar vīru atrodat laiku kopā būšanai?
Mēs viens otram ļoti patīkam, un mums patīk pavadīt laiku kopā, tāpēc kopābūšana ir mūsu oāze ikdienas skrējienā, mēs to vienkārši ieplānojam. Mums vienmēr ir vakara laiks kopā, kad bērni ir nolikti gulēt. Arī pa kādam randiņam vismaz reizi divās nedēļās mums sanāk. Nesen atsākām arī izbraucienus uz diennakti tikai divatā! Pagaidām gan pēc dvīņu dzimšanas tie ir bijuši tikai divi, bet esam nolēmuši reizi divos mēnešos šo tradīciju turpināt. Mums ideālais randiņš būtu vismaz nedēļu garš. Pats no sevis nekas nerodas - ne kāds uzburs Ziemassvētku sajūtu, ne dzirksteli attiecībās - tā ir jāuztur pašiem.
Saki, vai arī jūsus attiecībās katrs no bērniem nesis sava veida krīzi?
Ar pirmo bērnu tā noteikti bija.
Atceros, ka tolaik ar draudzenēm runājām, cik muļķīga ir iedoma, ka tikko dzimis bērns partnerattiecības satuvina. Gan mamma, gan tētis piedzīvo lielas pārmaiņas, abi ir pārguruši un neizgulējušies - kas te var satuvināt?
Bērns parāda sev tādas personības šķautnes, par kurām pat nenojauti! Man pirms bērniem šķita, ka esmu mierīga un pacietīga. (Smejas.) Kad esi uz spēku izsīkuma robežas, kad visa ikdiena ir pakārtota vienam mazulim, kas nebūt nav tikai smuki jāapģērbj, kas tik “neizlien” ārā. Un tad vēl hormonālās izmaiņas..
Pirms otrā bērna vīram jau laicīgi teicu: “Es droši vien raudāšu un kliegšu, bet tas nebūs par tevi, tā vienkārši notiks.” Tomēr savstarpēji ar katru nākamo bērnu mums bija vieglāk saprasties.
Dvīņu mammas mēdz teikt: “Viena mazuļa mammām nav ne jausmas, ko nozīmē viss reiz divi.” Tas tiešām ir riktīgi citādāk?
O jā…
Es tagad smuki sakniebju lūpas un smaidu, kad man kāda mamma mēģina iestāstīt, ka divi bērni ar mazu vecuma starpību ir gluži tas pats, kas dvīņi. Kožu mēlē un labāk nesaku neko, jo nav nekādas jēgas pierādīt pretējo.
Atceros, ka lasīju žurnālu “Mans Mazais” un vienā brīdī aizlaidu pa gaisu, jo sapratu, ka ar dvīņiem taču nemaz šos ieteikumus nav iespējams realizēt. Tu nevari mierīgi 30 minūtes zīdīt vienu un tad mierīgi otru, jo otrs jau ir noraudājies pa to laiku. Der tikai tandēma barošanas metode. Nevari vienu nēsāt rociņās līdz aizmieg, jo ir tikai divas rokas. Sava uzmanība visu laiku jādala uz divām pusēm. Un jā, ir vēl trīs citi bērni. Tas bija traki! Bet, protams, tā ir arī liela mīlestība, kad abus divus turi rokās, - tas ir neaprakstāmi skaisti.
Vai Tu kā mamma ar katru bērnu “piedzimi” no jauna?
Jā, noteikti. Katrs bērns ir tik ļoti atšķirīgs, katram bija vajadzīga cita pieeja, arī es pati katru reizi jau biju ar citu pieredzi. Reizēm raugos uz saviem bērniem un redzu viņos nedaudz sevi kā mammu tolaik, kad viņi bija mazi bēbīši. Redzu savu pašpārliecinātības trūkumu. Vecākais ir nepārliecinātāks – tāda ar viņu biju arī es. Ar otro jau nosvērtāka, bet ar ceturto un piekto – pilnīgi cita pārliecība par sevi.
Tad jau manai mammai ir taisnība, kas man reiz teica “ar trešo būs vienkāršāk.” (Smejos.) Man gan ir tikai viens brālis, un nezinu, kā viņa to varētu zināt, bet Tu gan zini!
No praktiskā viedokļa – jā, tas bija daudz vienkāršāk. Abi vecākie pa dienu bija bērnudārzā un es mājās tajā laikā biju tikai ar meitu. Tā sajūta bija līdzīga, kā ar pirmo un vienīgo bērnu, tikai visu jau zinu, biju ar pieredzi un varēju daudz vairāk baudīt pašu procesu. Tomēr emocionāli tas nebija vienkāršāk.
Pēc trešā bērna piedzīvoju pēcdzemdību depresija. Tas ir mans pats zemākais punkts, kādā savā dzīvē esmu bijusi. Daudziem tas varētu būt pārsteigums, jo tolaik ļoti daudz enerģijas tērēju, lai šo faktu noslēptu un neviens nepamanītu, ka iekšēji jutos briesmīgi. Biju izplānojusi savu pašnāvību, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka bez manis visiem būs vieglāk – pat bērniem!
Domāju, ka divi jaunākie mani nemaz neatcerēsies. Vīrs kaut ko nojauta, bet es nespēju visu viņam izstāstīt. Man šķita, ka viņam pašam tas jāredz un jāsaprot. Šķita, ka man uz pieres rakstīts “depresija” un viss, kas jādara, jāieguglē, lai saprastu, kā man palīdzēt. Viņš ļoti centās atvieglot manu ikdienu, bet es to redzēju kā kārtējo pierādījumu, ka bez manis var iztikt. Ar vairākām draudzenēm kopš tā laika man ir zudis tas dziļais kontakts, jo visi mani mēģinājumi pastāstīt, kā jūtos, beidzās ar frāzēm - “tev jāsaņemas”, “tev vajadzētu atrast aukli”. Vēlāk man terapeite stāstīja kādu līdzību, ko todien “iegravēju” savās smadzenēs – “ja cilvēkam ir caureja, tad neviens “saņemies” nespēs palīdzēt to apturēt. Ar depresiju ir līdzīgi.” Tu nevari vienkārši saņemties, tur vajag kādu, kas palīdz no tās bedres izrāpties. Tāpēc es pati arī esmu cilvēkus burtiski aiz rokas vilkusi pie psihologa, jo pats tajā brīdī izeju neredz. Lūk, trešā bērna stāsts!
Aizvien jūtos ļoti, ļoti vainīga savas meitas priekšā. Par to, ka neveltīju viņai tādu uzmanību, kādu būtu vajadzējis veltīt. Fiziski es viņu aprūpēju, bet tas bija kā caur biezu stiklu, bez tās siltās, siltās emocionālās saiknes, kas varētu būt bijusi. Tas gan nenozīmē, ka tagad mums nav šīs saiknes. Ir. Varbūt pat vēl īpašāka.
Viktorija, mīļā... Klausos un dzirdu, kā izrunā manas sajūtas. Padalīšos – es joprojām bieži skatos sava dēlēna kā okeāna dziļajās acīs un lūdzu viņam piedošanu, ka pirmo pusgadu nespēju būt tādā siltā tuvumā ar viņu. Es vienkārši tolaik to nespēju, jo pati biju izjukusi. Manis nebija. Bet vainas sajūta, ārprāts, cik tā ir postoša padarīšana!
Ir svarīgi pieņemt, ka arī tas patiesi bija labākais, ko spējām tajā brīdī darīt. Man bija svarīgi meitai izstāstīt savas sajūtas un pateikt, ka es viņu tiešām mīlu. Viņa man, starp citu, visbiežāk no visiem bērniem pārjautā, vai es viņu mīlu. Nezinu, vai tas ir kā saistīts, bet kaut kādas ķermeniskās atmiņas no zīdaiņa vecuma mums visiem noteikti ir. Zinu, ka mums kādreiz par šo posmu būs arī saruna, kad viņa būs pieaugusi. Ja viņai pašai kādreiz nāktos ko līdzīgu piedzīvot, es gribētu, lai viņa no sirds zina, ka nav viena. Tā bija mana spilgtākā sajūta – esmu pilnīgi viena, mani neviens pa īstam nesaprot. Vai nav ironiski? Apkārt ir liela ģimene, radi, draugi, kolēģi, bet jūties kā uz vientuļas salas. Tas ir tas depresijas biezais stikls.
Es reizēm domās nosmejos – “Neko darīt, Teodor, tu izvēlējies pats šādus vecākus. Tu zināji, uz ko “paraksties”. (Smejos.) Mēs viens otram esam skolotāji. Ko Tev katrs bērns ir iemācījis?
Es saku to pašu! Dvīņiem arī: “Paši gribējāt kopā nākt!” (Smejas.) Pirmie divi puikas, protams, ir mācījuši to, ko vispār nozīmē būt vecākiem. Kā tas ir, kad sirds staigā ārpus paša ķermeņa – mīlēt kādu tik ļoti! Un to, ka mīlestība nav jādala, ar katru nākamo bērnu tā reizinās! Trešais bērns, Elizabete ir mana pirmā meita. Būdama stāvoklī, pēkšņi sajutu izteiktu un spēcīgu vēlmi pucēties, būt sievišķīga. Tieši ar viņu zem sirds gribējās izskatīties skaistai. Tās ir durvis, ko viņa man atvēra.
Esmu mācījusies ļaut bērniem būt personībām. Mācījusies pieņemt, ka viss tiešām nav atkarīgs tikai no vecāku audzināšanas metodēm. Viņi visi pieci ir tik atšķirīgas personības, dvēseles, katra ar savu raksturu, ar savu sūtību, ar savām iezīmēm. Dvīņi to parāda tik spilgti! Un pāri visam – manas piecas atvases ir palīdzējušas kļūt man par to cilvēku, kas es esmu šobrīd.
***
Comments