Ieraudzīt savu vērtību

Updated: Dec 17, 2019

“Ja tev šķiet, ka otra labsajūta ir atkarīga no tevis, tad tu dzīvo maldos, jo tu esi atbildīgs tikai par savu apmierinātību un sajūtām. Tu nevari atbildēt par to, kā jūtas partneris, kolēģis, radinieks, tas nav iespējams,” stāsta topošā psihoterapeite Līva Spurava. Tikāmies uz sarunu lietainā augusta rītā pie gardas kafijas un parunājām par mums - perfekcionistēm, kurām šķiet, ka visu pasauli salāpīt ir iespējams. Jo "labās meitenes" taču var arī to. Bet vai vajag? Vai ir tā vērts?


Tevi iepazinu kā semināru vadītāju. Kā tas sākās?

Seminārus vadu jau astoņus gadus, vidēji tie ir pieci semināri gadā. Kad gaidīju pirmo bērniņu, tad pusotru gadu neko nerīkoju, jo tas vienmēr paņem daudz enerģijas. Es patiesībā joprojām mācos paturēt sev nedaudz arī sevi pašu, jo šādos pasākumos es tiešām maksimāli dodu to un cik vien varu iedot. Tomēr pēc pēdējā semināra sapratu, ka māku sev arī paņemt - meiteņu pieredzes, emocijas un es tiešām beidzot baudīju procesu. Jā, es biju nogurusi, bet es burtiski lidoju pēc semināra. Tā laikam jūtas skatuves mākslinieki - mācās atrast līdzsvaru starp došanu un ņemšanu.



Te man šķiet interesanti, ka Tavi temati semināros ir par cieņu un tādu sevis godīgu mīlēšanu, lai gan pati vēl, kā Tu saki, to mācies.

Jā, es to ļoti labi apzinos. Semināros, kad mēs tiekamies, es meitenēm vienmēr saku - mīļās, šis viss, ko stāstīšu, ir par mani. Es stāstu par sevi. Nekad neesmu nemaz citādāk pratusi stāstīt, kā caur savu pieredzi, par to, kam esmu gājusi cauri. Teorija ir viens, bet piedzīvotais - tas ir kas cits. Un arī šajā reizē meitenēm aktuālākais jautājums bija tas, kas aktuāls man pašai - kā neizšķīst citos, kā nepazaudēt sevi.


Kad man piedzima Teodors, aktuālākās tēmas personīgi bija par un ap to, kā nesačakarēt bērnu, kā nesabojāt personību, kā pareizi nest šo lielo atbildību. Bet uz šo brīdi nupat arī es esmu ieslēgusi pašsaglabāšanās programmu un redzu, ka šajās rūpēs par savu mazuli, esmu piemirsusi par savām vajadzībām. Un rūpes par sevi patiesībā taču ir rūpes par visu ģimeni.

Jā, tā ir, jo es tagad ļoti labi saprotu, ka

tikai mana laimes sajūta, mana labsajūta, mana pašas apmierinātība ar sevi, sevis pazīšana un pieņemšana ir galvenais pamatnoteikums veselīgu attiecību veidošanā ar vīru, bērniem, draugiem.

Laimīga mamma ir laimīgi bērni. Laimīga sieviete ir laimīga ģimene! Ne viss ir atkarīgs no sievietes, bet es redzu, ka mans emocionālais stāvoklis tieši ietekmē manus ģimenes locekļus. Un ne jau tikai par priekiem runājot, bet arī par to, ka tu drīksti būt tu pats arī grūtos brīžos, nebēgot no tiem. Tā taču ir īstā dzīve, un tur arī viss skaistums!


Vai Tevī šī pārliecība ir tā dabiski, jau no bērnības nākusi?

Oj, nē! Es nāku no ģimenes, kurā par sevi domāt nedrīkst, jo tas ir egoistiski. Emocionāli atkarīgu dzimtu uzstādījums manā zemapziņā, ar kuru joprojām mēģinu sadzīvot, ar kuru cīnos, ir tas, kas man ir "dabiski". Šāds “mantojums” ir arī man kā manas dzimtas sievietei - sevis nejušana, pilnīga saplūšana ar citiem, darīšana sev pāri un tā tālāk.. Un kā tu teici, kad piedzima pirmais bērniņš, es tik ļoti gribēju būt laba mamma, ka iekšā viss juka un bruka.

Ja agrāk es gribēju būt ideālā sieva, tad tagad es gribēju būt ideālā mamma. Un zini, uz ko tas ved? Tikai uz depresiju. Jo šādu ideālu nav nekur.

Man vajadzēja pāris gadus, lai saprastu, ka ir jāpadomā arī par sevi.


Kas Tev palīdzēja?

Es arī tolaik mācījos psihoterapiju, tad nu teorijas un semināri bija liels atbalsts. Un tikai pēc astoņiem mācību gadiem es sapratu, ka esmu tikai nedaudz parādījusies virs ūdens. Ka visu šo laiku dzimtas programmas manī bijušas tā ieēdušās, ka nespēju pat to aptvert. It kā saprotu, ka kaut kas nav, bet kas, un kā darīt citādāk? Man bija tāda sajūta, un joprojām reizēm tāda pārņem, - kā ar aizsietām acīm tumšā istabā. Tikai tagad es saprotu, ka šāda sajūta pieprasa rīcību - kaut kas ir jāmaina, tas ir jārisina.


Un tad es sāku vērot savu mammu un krustmāti, kas ir tik ļoti efektīgas un spēcīgas profesionālajā ziņā, bet iekšēji viņām tomēr ir ļoti grūti ar sevi emocionāli. Es sapratu, ka tā dzīvot negribu.


Jo arī mammai taču ir tāds pats “mantojums”.

Jā. Tā ir tā viltus vērtība, kad mums šķiet, ka labas esam tikai tad, ja kaut ko darām, jo nejūtamies labas tādas, kādas esam. Manas dzimtas sievietes nespēj mierīgi nosēdēt, nevar apsēsties un rāmi parunāties. Un lai gan sākumā jau arī es biju šāds visurgājējs, es sajutu, ka šis ceļš mani tikai emocionāli attālina no sava dēliņa un vīra. Šādi jau var kļūt tikai par neapmierinātu visurgājēju, jo nav baudas par dzīvi! “Vajag - izdarīšu - man nekas nav par grūtu. Pati tikšu galā.” Un joprojām manī šāda cīņa notiek, ar to strādāšu vēl ilgi, jo tas man ir jāmācās. Dabiski man tas nenāk.


Kad Tu par to sāki runāt publiski?

Man gribas pateikt paldies savam otram bērnam - meitiņai, kurai tagad būs divi gadi. Tas bija tāds kā klikšķis, ka man ir jādomā par sevi. Es ar meitiņu piedzimu par sievieti, tiešām! Ja ar pirmo bērniņu sākumposms bija trauksmes un neziņas pilns, tad meitiņa pirmo pusgadu tikai nogulēja. Smējos, ka man piedzimis “bērns – kūrorts”. Jo pirms otrā es vēl nedaudz bažījos, ka ar vēl vienu “bērnu – ne kūrortu” es nezinu, kā tikšu galā. (Smejas.)


Vai Tu pati arī nebiji jau mierīgāka?

Jā, protams, protams! Pirmo pusgadu, kad biju sagatavojusies negulēt un tik darīt, tā vietā es tiešām biju lielā eiforijā. Mēs daudz staigājām gan lietū, gan sniegā, svaigs gaiss un fiziskas kustības man bija ļoti stiprinošas.


Publiski esi teikusi arī to, ka ar vīru ejat uz pāru terapijām.

Tas tā ir, jā. Tieši šobrīd mācos par pāriem un ģimenes terapiju. Pirmo reizi man piedāvāja kļūt ar vīru par eksperimentālo pāri grupā, kuru vadīja pāru terapeite no Maskavas, kad mums bija piedzimis pirmais bērniņš. Sešpadsmit cilvēku grupa uz mums mācījās, ar mums strādāja, mūs vēroja. Lai gan to līdz galam nesapratu, mums ar vīru jau tad bija attiecību krīze. Bieži jau mēs to krīzi nemanām. Mums šķiet – viss taču ir okei, šķirties netaisāmies. Bet krīze ir.


Vīrs viegli uz to “parakstījās”?

Kad mēs iepazināmies, viņš zināja, ar ko nodarbojos, un jau tad daudz mācījos un apmeklēju dažādus kursus. Es patiesībā nezinu, kā man vīrs piekrita, jo vīrs ir introverts pēc dabas. Izteicos, ka šī būtu ļoti laba iespēja, un mēs, ja to neizmantosim, varam tiešām nožēlot.


Kā tas praktiski izskatījās?

Mēs sēdējām cilvēku aplim pa vidu un mums blakus bija trešais – pāru terapeits, un mēs ar vīru vienkārši runājāmies. Grupa mūs vēroja, veica piezīmes un pēc tam kopā stāstīja, ko redzēja, kā jutās, uz mums skatoties. Tad arī ieraudzījām, ka mēs viens par otru patiesībā ļoti rūpējamies. Pirms teicu skaļi visai grupai, jautāju vīram, vai drīkstu atbildēt, vai tas viņu neaizvainos, ja to pateikšu skaļi. Un arī viņš man jautāja šādu akceptu.


Tas prasa tik lielu drosmi!

Bet arī iedod baigos resursus.

Katram pārim ir gan savas vājās vietas, gan savi resursi. Vājās vietas mēs, protams, zinām labāk, bet pāru terapijas mērķis ir palīdzēt ieraudzīt abiem tos resursus, uz ko balstīties, lai nākamajā reizē, ejot krīzei cauri, pārbaudījumi būtu vieglāk pārvarami.

Un mēs šajās mācībās tās vasaras laikā sapratām, ka savstarpējais emocionālais siltums un spēja runāt ir divi mūsu attiecību lielie balsti. Tā nu mēs joprojām ik pa laikam ejam pie pāru terapeitiem. Un es tiešām nezinu nevienu pāri, kam nevajadzētu kaut profilaktisko kursu iziet. Bet ir jābūt gatavam uztvert to, ko tev teiks, tas ir jāgrib.


Ziemas laikā, kad meitiņas veselības dēļ mums gāja smagi, man bija pat trīs terapeiti – sev divi un pāru, jo es jutu, ka ar sevi viena netikšu galā.


Tās ir arī lielas izmaksas..

Jā, bet, ja cilvēkiem kaut ko dod par velti, to nenovērtē, ar sevi nestrādā. Tāda ir cilvēka daba. Un tāpat taču ir uzticības un krīzes tālruņi, kur bez makasas piedāvā palīdzību. Man vīrs ir strādājis krīzes centrā “Skalbes”, pie kura ir vērsušies cilvēki ne tikai ar psihozēm un smagiem gadījumiem, bet arī tādi, kas meklē palīdzību, ieteikumus, kur grezties. Tāpēc man šķiet, ka palīdzību var atrast vienmēr, ja meklē. Un otra lieta - prioritātes. Man kādreiz meitenes saka - tas ir par dārgu, nevaru atļauties. Tad es saku - bet tu vari atļauties katru dienu nopirkt kleitu. Ja mums tiešām gribas, mēs vienmēr atrodam veidu, kā to sasniegt.


Kā ir ar tām pāru lietām – kad terapijai varbūt jau ir par vēlu?

Kad ir vienaldzība, kad neinteresē ne tas, kā otrs jūtas, ne tas, kur pāris virzās.

Vienaldzība ir nāve attiecībām.

Bērniņš piedzimst, un vīrietis nereti aizmirstas, bet par to vajadzētu runāt pirms mazuļa, ka pirmajā gadā mamma būs tā saplūdusi ar bērniņu, ka izskatīsies, ka viņa ir sajukusi prātā, un vīrietim būtu jābūt spēcīgam, beznosacījumu balstam. Bet tā notiek tikai grāmatās un ideālās pasakās, dzīvē tā ir ļoti reti. Un, ja pāris emocionāli negatavojas mazuļa ienākšanai, var būt ļoti, ļoti grūti.


Un vēl viena problēma ir tad, kad mamma pēc šī pirmā gada nespēj no sava mazuļa atdalīties. Tad sanāk tā, ka mamma ar bērnu kļūst par komandu pret vīru. Bieži mammas tieši dēliņus ieceļ vīra vietā, un tad vīrs ir tas, kas “nekad nepalīdz un tikai vāļājas gultā”. Šādu piemēru man apkārt ir daudz.

Ja komandu neveido mamma un tētis, tas ir disfunkcionālas ģimenes sākums.

Tāpēc ir labi vīru iesaistīt jau no pirmā mazuļa mēnesīša. Un mācīties savam vīrietim uzticēties.


Un tomēr - visa pamatā jau ir apmierinātība vispirms pašam ar sevi. Bet arī tad, ja to saprotam, bieži nezinām, ar ko sākt.

Taisnība, jā. Es atceros, kad, gaidot savu otro bērniņu, es biežāk sev uzdevu jautājumu, vai man patīk būt tur, kur esmu, vai man patīk tas, ko es daru, biežāk sev pajautāju, kā jūtos. Pievērsu sev uzmanību. Es ar pirmo mazuli biju tā iesprūdusi “ideālās mammas” lomā, ka sapratu – no manis kā sievietes jau nekas vairs nepaliek pāri. Un tad, kad mēs atļaujam sev baudīt, ir tik liels kaifs par dzīvi!

Sieviete sievišķīga jau nav tikai tad, ja valkā zīda kleitas! Sieviete ir sievišķīga, kad bauda, kad IR. Bet tas var notikt tikai tad, ja atsakāmies no “ideālās” lomas.

Jo ideālisms ir perfekcionisms un tas, savukārt, ir bailes – ja es nebūšu gana laba, mani nemīlēs, nepieņems, pametīs.. Tie būtībā ir psihiski traucējumi, kas iekšēju rada milzīgu spriedzi, jo ir neiespējami augstas prasības pret sevi. Tad mūžīgi esam neapmierinātas ar sevi un savu vidi, viss besī, kafija ne tāda, tas ne tāds.. Savu neapmierinātību projicējam uz citiem. Un tas viss sākas ar bailēm, kas izaug par trauksmi un nespēju apstāties. Un klāt arī psihosomatiskās salimšanas. Bet to visu mēs radām pašas.


Tiešām? Pašas radām šo stāvokli?

Pati sakne tam meklējama bērnībā, kad bijuši ļoti prasīgi vai vienaldzīgi vecāki, kad mums bijis jāizpelnās novērtējums. Bet nu jau mēs esam lielas un tā atbildība par savu dzīvi ir jāuzņemas pašām. Vecāki darīja tā, kā viņi varēja, viņi tiešām darīja no sevis labāko.

Bet nu mēs varam izvēlēties, vai turpināt tā dzīvot, kā dzīvojām, attaisnot visas programmas - “labas meitenes tā nedara”, “kā tu esi apģērbusies”, “ko tu vispār no sevis iedomājies”, “beidz sapņot”, “priecājies par to, kas tev ir”, “kaunējusies būtu”, - kas ir mūsos, vai kaut ko mainīt.

Un ir tik daudz sieviešu ar šīm programmām! Neprātīgi daudz! Un arī es, protams.


Un es ar!

(Smejamies.) Vecāki gribēja, lai esam pieklājīgi, “adekvāti”, sabiedrības daļa, bet šādā veidā mēs pārstājam just, pārstājam izpaust savas vajadzība, jo ne vienmēr mums ir jābūt ērtiem. Lai gan vecākiem ir ērti būt ar ērtu bērnu, šādi apgriežot, tiek nogriezta arī spontanitāte, spēja baudīt, radošums.. Labās meitenes un teicamnieces sindroms apgriež, skolas laikā esam labie paraugi, vēlāk strādājam it kā to darbu, ko kādreiz vēlējāmies, bet nez kāpēc prieka nav. Ir ģimene, bērni, bet apmierinājuma kā nav, tā nav. Un tad sākas meklējumi. Mainām citas sejas maskas, kleitas, vīrus, bet nevēršamies pie sevis, kur tiešām ir ceļš.


Atslēga, lai no neapmierinātas, uz dzīvi apvainojušās sievietes kļūtu par laimīgu sievieti, ir rūpes par sevi. Un tā nav tikai silta vanna un grāmata, bet kaut kas dziļāks.

Mēs nēsājam līdzi čemodānu - savu pieredzi - un rūpes par sevi ir pārzināt šī čemodāna saturu. Izkratīt visu, kas iekšā, izmest to, kas vairs neder, ielikt jaunas lietas, kas dara laimīgu. Tas ir liels darbs ar sevi, bet no ārpuses nekas mūs nesalāpīs.


Vai arī šobrīd Tu stāsti par sevi?

Jā, es tiešām esmu ceļā pie sevis, no ārpasaules griežos pret sevi. Šad un tad sev pajautāju, vai manai ģimenei ir patīkami būt līdzās sievietei, kas nav apmierināta, kas visu izdara “perfekti”, bet beigās noraujas, jo spriedzei kaut kur ir jānāk uz āru. Un ideālistes taču to pašu prasa arī no apkārtējiem..

Bet, ja sieviete sper šos soļus tuvāk sev, un tas izsauc lielu pretestību partnerī?

Tas ir tikai normāli, jo visas pārmaiņas nes līdzi arī bailes, īpaši sievai vai vīram. Kad aizgāju mācīties psihoterapiju, mums pasniedzēji teica jau sākumā - kāds no jums izšķirsies, kāds atradīs jaunu partneri, kādam piedzims bērns, - pārmaiņas būs. Citi partneri spēj turēt līdzi to pārmaiņu ritmu, citi nespēj. Bet vēl kāds to darīs, jo viņam būs svarīgs savs partneris. Kaut tikai lai saprastu, kāpēc šīs pārmaiņas partnerim ir vajadzīgas.


Ar attiecībām ir tā, ka tās tiecas uz pārmaiņām, un tajā pašā laikā cenšas pašsaglabāties. Tāpēc ir sajūta, ka gribas iet uz priekšu, bet tik grūti.

Bet jebkura sistēma, ja nemainās, mirst. Un vienīgais veids, kā otrs var mazāk baidīties un vairāk pieņemt, ir runāšana. Godīgi pateikt, ka šādi es vairāk nevaru un negribu, ka vēlos pārmaiņas un vēlos tās piedzīvot ar tevi kopā.

Atklāt savu sirdi, un tas nav viegli. Bet tie ir tik tuvi brīži attiecībās! Tik ļoti vērtīgs resurss pārim, kad partneri spēj otram atklāt savu sirdi. Bet vispirms – atklāt sirdi pašam pret sevi.


***

Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā