Pēdējos trīs mēnešus ikdienā jo īpaši domāju par to, kāpēc liela stresa apstākļos ieteikums meditēt vai “vienkārši nomierināties” nestrādā. Kāpēc tas, ko moderni sauc par palikšanu “augstajās vibrācijās”, nav iespējams, ja piedzīvojam spēcīgu, ķermenisku satraukumu? Un kāda šai prasmei (vai neprasmei) ir saistība ar garīgumu?
Reakcija, kas sargā
Stresa reakcijas vienmēr izjūtam arī ķermeniski - kādu pārņem drebuļi, kādam sāk trīcēt rokas un balss, citam svīst plaukstas, piere noklājas sviedriem, tonizējas muskuļi. Kādam satraukumā sāk straujāk sisties sirds, paaugstinās pulss, elpošana kļūst ātra, bet kāds, šķiet, - vispār teju neelpo (jo elpo ļoti sekli).
Kad esam satraukti, samazinās patīkamie hormoni, kas rada labsajūtu. Vienlaicīgi izdalās stresa hormoni – kortizols un adrenalīns - daba to paredzējusi, lai mēs varētu sevi aizstāvētu, lai izjustu agresiju, ja nepieciešams aizstāvēties, cīnīties vai bēgt.
Piedzīvojot stresu ķermenī, aktivizējas fizioloģiskie procesi, kas paredzēti, lai veiktu aktīvu fizisku rīcību, tomēr mēs ļoti bieži tā vietā, lai no stresa atbrīvotos, turpinām pavadīt laiku, sēžot pie datora, telefona vai TV ekrāna. Šādi jau aktivizētā stresa reakcija ķermenī paliek neizraģēta.
Un ar laiku uzkrātais un neizreaģētais stress sāk radīt ar fizisko vai mentālo veselību saistītas problēmas.
Garīguma pamatā ir drošība
Gluži tāpat, kā atšķiras situācijas, kas mums izraisa stresu, atšķiras arī tas, kā stresā uzvedamies, kā uz satraukumiem reaģējam, un tas nav atkarīgs no mūsu apzinātas izvēles - te liela loma ir refleksiem. Smadzenes cenšas “paredzēt” nākamo soli, balstoties uz pagātnes notikumiem, pieredzi, piedzīvoto, ieradumiem. Tieši tāpēc uz vienu notikumu varam reaģēt atšķirīgi.
Tomēr mūs visus vieno fizioloģiska nepieciešamība no stresa atbrīvoties, ļaut ķermenim piedzīvot kaut imitētu cīņu vai bēgšanu, tas nozīmē aktīvu fizisku kustību un/vai savu emociju izlādi, lai ķermenis atgūtu līdzsvaru. Un tikai pēc tam varam runāt par dažādām miera praksēm.
Ja satraukums ir “pīķa augstumā” un tas jau izpaužas ķermeniski, izjūtot nemieru, trauksmi, bailes, - par kādu palikšanu “augstajās vibrācijās” var būt runa?
“Reizēm dzirdu stāstus, ka cilvēks cenšas nomierināties, atslābināties un meditēt, bet tas padara situāciju tikai sliktāku, jo trauksme un nemiers pieaug,” stāsta Kristīne. “Tā ir droša zīme, ka stresa ir pārāk daudz, tas ir uzkrājies un nav izreaģēts. Tad es iesaku pirms atslābināšanās vispirms veikt kādu fizisku aktivitāti, piemēram, enerģiski iztīrīt māju, iziet pastaigā vai veikt dažus vingrojumus – to, kas liek pavisam nedaudz iesvīst un nedaudz paātrina sirdsritmu.”
Ļoti svarīgi atcerēties arī par Maslova vajadzību hierarhijas piramīdu. Bez bāzes drošības izjūtas nevaram “pakāpties“ augstāk, jo dziļu, patiesu mieru izjust sev nevaram piespiest, nevaram sevi uz to pierunāt ar prātu.
Tas nenozīmē, ka meditēt un relaksēties nevajag - tas ir pat vēlams (ja tas mūsos vairo drošības sajūtu), tomēr vispirms satraukums ķermeniski ir no sevis jāizreaģē ārā.
Kam pretojies - tas turpinās
Ja mēs cītīgi klausītos savā ķermenī, to pavērotu brīžos, kad satraukums kļūst lielāks par mums, noteikti pamanītu mirkli, kad ķermenis ziņo - laiks atbrīvoties no milzīgās spriedzes! Liela satraukuma brīžos mēdzam trīcēt, tā kā vibrēt - to sauc par neirogēno trīci, kas ir dabisks primitīvais reflekss un raksturīgs visiem zīdītājiem. Ar neirogēnās trīces palīdzību ķermenis cenšas atbrīvoties no liekā uzbudinājuma un satraukuma. Ja mēs tai ļautos, tas palīdzētu nomierināties ātrāk.
Tomēr cilvēks ir meistars uz savu emociju noliegšanu, izvairīšanos just un šai vibrācijai neļaujas, cenšoties to apslāpēt.
Mēs tik bieži sevi kušinām, liekam saņemties, sēdēt mierīgi, būt pieklājīgiem, izturēt, paciest, savākties, ka ar laiku iemācāmies - ir “labās” emocijas, ko izpaust drīkst, un ir “sliktās”, kas jāpatur pie sevis. Patiesībā ļoti bieži šo mēs “apgūstam” jau bērnībā. Tā ar gadiem kļūstam par profesionāliem savu sajūtu un emociju noliedzējiem, kamēr stress ķermenī tikai krājas.
(Un pēc gadiem vairs paši nesaprotam, ko jūtam, vai maz ko jūtam? Pst.- nespējai tikt klāt savām emocijām, nespējai citiem pateikt, ko jūtam, ir pat savs vārds - “aleksitīmija”.)
Bet sadziedēt varam tikai to, ko jūtam jeb If you can feel it, you can heal it. Ja vēlamies tikt no nepatīkamajām emocijām vaļā, mums tās sevī jāpiedzīvo.
“Ir pētījumi, kas pierāda, ka emocijas ilgst 90 sekundes un tad to intensitāte mazinās. Ja ļaujam sev just, piemēram, satraukumu vai bailes, necenšoties mazināt diskomfortu, - ja to spējam izturēt 90 sekundes, ja neliekam sev rimties, šī emocija pāriet,” uzsver Kristīne. “Emocijas ir kā viļņi - jo vairāk spējam tam ļauties, jo katrs nākamais vilnis ir mazāks.”
Piedzīvot nepatīkamās izjūtas ir dabiski
Lai nebūtu pārpratumu - tas, ka stresu izpaust ir svarīgi, nenozīmē, ka šādi izlādējoties varam darīt pāri citiem. Protams, ka dzīve ir dzīve - gadās, ka sakliedzam vai uz mums sakliedz nepelnīti. Tomēr būtu svarīgi saprast, kā varam sev palīdzēt veselīgā veidā, piemēram, izmantojot sava ķermeņa dabiskās stresa izreaģēšanas spējas. Stress paredzēts aktīvai fiziskai vai emocionālai izlādei, un piemērotākās metodes katram būs savas.
Pie ciešanām nav jāpierod
“Ir izpētīts, ka pēdējās desmitgadēs cilvēkam ikdienā ir jāpārstrādā desmitiem miljonu vairāk informācijas, kā agrāk,” norāda Kristīne. “Tiekam stimulēti ikdienā ik uz soļa no visām pusēm daudz un dažādos veidos, un tas mūsu nervu sistēmai ir liels izaicinājums. Pat tad, kad it kā atpūšamies, izvēlamies ņemt rokās telefonu vai TV pulti, dodot atkal savām smadzenēm jaunus impulsus.”
Tomēr tā ir un paliek tikai mūsu pašu atbildība - rūpēties par to, lai esam pilni enerģijas. Jā, cilvēkam atbildību uzņemties nepatīk, un visbiežāk meklējam palīdzību, kad esam krīzē, kad piedzīvojam fiziskas sāpes vai spēcīgas psiholoģiskas problēmas. Tāda ir cilvēka daba!
“Gadās, ka ar sāpēm samierināmies, gadiem dzīvojot diskomfortā, pastāvīgā stresā ar hroniski savilktiem muskuļiem, vienmēr aizkaitināti un sev sakām “tas jau normāli, tāda ir dzīve un tā jābūt”. Bet tā nav norma un tā tam nav jābūt,” norāda Kristīne.
“Tāpēc ļauj sev piedzīvot uztraukumu un atceries, ka visas izjūtas ir labas, tām visām ir sava un svarīga nozīme. Miers nāks, kad tam iedosi sevī vietu.”
Varbūt noder!
Stresa atbrīvošanas metodes:
Rūpējies par savu miegu. Miegs ir pamatu pamats, par ko būtu jārūpējas, jo gan fiziski, gan mentāli atjaunošanās visefektīvāk notiek tieši miega laikā.
Izmēģini “Tension and Trauma Release Exercises”. TRE jeb spriedzes un traumu atbrīvojoši vingrojumi palīdz piedzīvot neirogēno trīci. Tas palīdz līdzsvarot nervu sistēmu, atbrīvoties no satraukuma un sasprindzinājuma, ko uzkrājis ķermenis. Tā ir metode, kas palīdz izvairīties no hroniska stresa “bonusiņiem” - fiziskām sāpēm ķermenī.
Dod iespēju sportiņam. Kustība ir brīnišķīga metode, tomēr visefektīvāk stresu izlādēsim, ja fizisko slodzi sev iedosim tieši satraukuma brīdī. Protams, ka ļoti bieži darba dienas vidū nav iespējams izskriet aplīti parkā vai doties uz treniņu sporta zālē, tomēr 30 pietupienus pie darba galda uztaisīt mēs varam. Vēl kāds labs paņēmiens - nostājies pret sienu un “stum” to ar spēku no sevis prom. Svarīgi atcerēties, ka fiziskais treniņš, kas paredzēts stresa izlādei, nedrīkst būt lielas slodzes, izaicinošs treniņš, jo pārāk intensīva fiziskā slodze ķermenī paaugstina stresa hormonus. Tam jābūt mierīgam vai īslaicīgam, piemēram, pastaiga raitā, ritmiskā solī vai 20-30 minūšu joga. Ļoti labi strādā arī izlēkāšanās mūzikas pavadībā vai sava ķermeņa izpurināšana.
Atbrīvo savas emocijas. Raudāšana ir ļaušanās emocijām, kas ir būtisks priekšnosacījums stresa izreaģēšanai. Asaru sastāvā ir stresa hormons kortizols un raudot mēs no tā atbrīvojamies.
Biežāk sev pajautā – ko es šobrīd varu atslābināt savā ķermenī? Ja ķermenis ir hroniski saspringts un muskuļi ir savilkti, smadzenes to uztver kā zīmi - jāgatavojas cīņai vai bēgšanai, tāpēc uzbudinājums stresa stāvoklī nepāriet. Atslābinot savilktos, saspringtos muskuļus, mēs dodam smadzenēm ziņu, ka stress jeb apdraudējums ir pagājis un var atslābt.
Atceries - elpo! Satraukumā mēs sākam elpot ātri un sekli. Rezultātā saelpojamies pārāk daudz skābekļa un tas pastiprina trauksmi. Tāpēc ieteicama diafragmālā elpošana, fokusējoties uz izelpām. Elpojot izmanto diafragmu - elpo tā, lai izelpas ir garākas par ieelpām. Piemēram, ieelpo trīs sekundes, bet izelpo - sešas. Ar laiku ieelpas un izelpas ilgumu var palielināt.
Izmanto sazemēšanās tehniku. Paveries apkārt un atrodi 3 lietas, ko redzi, 3 lietas, ko dzirdi, 3 lietas, ko vari saost, 3 lietas, ko var sajust, pataustīt. Tas satraukto prātu pievērš esošai realitātei, atgriež šeit un tagad, nevis prāta radītajam, satraucošajam haosam. Jo visbiežāk stresu rada satraucošās domas un scenāriji par iespējamo nākotni, ko savā prātā “uzbūvējam”.
Rūpējies par atpūtu. Tāpat kā telefonam ik pa laikam jāuzlādē baterija, lai tas turpinātu darboties, tāpat kā mašīnai jāuzpilda bāka, lai tā brauktu tālāk, tāpat kā sirdij pirms nākamās saraušanās ir atpūtas pauze – tāpat arī cilvēkam ir nepieciešami miera un līdzsvara brīži, kuros atjaunoties un uzkrāt spēkus nākamajiem izaicinājumiem.
Cilvēkam šķiet, lai vairāk padarītu, ir jāstrādā vairāk. Lai sasniegtu vairāk, ir jādara vairāk. Tomēr glužit tā nemaz nav.
Mēs esam ieprogrammēti domāt, ka tad, kad neko nedarām un “neražojam”, mēs izniekojam savu laiku. Reizēm atpūtas mirkļos pat jūtamies vainīgi - taču pētījumi apliecina, ka šāda pieeja ir kļūdaina. Tas nav ilgtspējīgi un noved pie pārslodzes, spēka izsīkuma, stresa, izdegšanas un veselības problēmām. Cilvēks nav radīts triekties uz 100 km/h visas dienas garumā un tā katru dienu. Dodot sev laiku atjaunoties, restartēties, būsim daudz produktīvāki un radošāki darbā un komunikācijā ar citiem. Pretēji izdzītam, nogurušam prātam, kas ir pārslogots un nespēj saskatīt risinājumus, pieļauj kļūdas un kļūst emocionāli nestabils.
***
Konsultē: Kristīne Brice, Bc. Psych, jogas pasniedzēja un TRE® (Tension & Trauma Release Exercises) speciāliste Latvijā, JOGAS ELPA un TRE LATVIJA radītāja.
Comments