Es ļoti ceru, ka pavisam drīz mēs Tēvu dienu svinēsim tik pat skaļi, skaisti un bez izņēmuma visi, kā svinam Māmiņdienu. Tomēr šoreiz es aizdomājos par ģimenēm, kuras ir šķirtas.. Par tētiem, kas svētku brokastīs kopā ar saviem bērniem nebūs. Un par šo tēmu vairāk man lika padomāt biedrības "Tēvi" veiktais pētījums. Lūk, pāris secinājumi no tā!
Nekas nav viennozīmīgs
Uzreiz vēlos pateikt, ka nekāda pozīcija "par labu mammai" vai "par labu tētim" ar šo materiālu netiek ieņemta. Ir dažādas situācijas, ir dažādas mammas un dažādi tēti. Un galu galā - ir iespējami dažādi scenāriji, lai vecāki arī pēc šķiršanās būtu joprojām brīnišķīgi vecāki. Šis pētījums aktualizē jautājumus, par kuriem bieži nerunājam, jo tik daudz pieņēmumi mums šķiet pašsaprotami. Tieši tāpēc vēlējos padalīties - lai mēs paraudzītos uz šādu situāciju nedaudz plašāk. Kāds, protams, kliegs - "tas tēvs, kas svētku brokastis ar savu bērnu kopā neēd, noteikti pats arī ir vainīgs", tomēr šoreiz - bez nosodījuma. Protams, ka tētis, kas izlejm pats neiesaistīties bērnu dzīvē pēc šķiršanās, ir atbildīgs par attiecībām, kas veidosies starp bērniem un tēvu. Tomēr šoreiz iztiksim bez savām interpretācijām par šķirtajām ģimenēm, jo cita kurpēs mēs iekāpt nevaram. Jāstaigā vien pašiem ar savējām :)
Pētījuma secinājumi
Kaut arī netiek apšaubīta tēva nozīmīgā loma bērna aprūpē, tomēr uzskats, ka bērnam primāri jābūt kopā ar mammu, dominē gan abu vecāku, gan ģimenes jautājumu speciālistu un institūciju pārstāvju viedokļos. Šķiršanās gadījumā no savienības - „tēvs, māte, bērns”, kopā parasti paliek pēdējie divi.
Vecāku šķiršanās rezultātā, vīrieša kā tēva statuss tiek apdraudēts. Tēvi pārdzīvo šķiršanās procesu, īpaši to, ka tiek traucēta viņu saskarsme ar bērniem.
Šķiršanās rezultātā, kad bērns paliek dzīvot pie mātes, tēvam kā nerezidējošajam vecākam būtiski sarūk iespējas līdzvērtīgi iesaistīties bērna aprūpē. Arī lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, primāri pieņem tas vecāks, kurš nodrošina bērna ikdienas aprūpi, un parasti tā ir māte. Civillikumā noteiktais, ka abiem vecākiem ir vienādas tiesības un pienākumi attiecībā uz bērna aprūpi, realitātē parasti netiek īstenots.
Nerezidējošā tēva iesaistīšanās bērna dzīvē ir ļoti atkarīga no viņa attiecībām ar bērna māti.
Jo pozitīvākas ir šīs attiecības, jo harmoniskāka un pilnvērtīgāka ir tēva iesaiste bērna dzīvē arī pēc šķiršanās, un otrādi – jo konfliktējošākas ir šķirto vecāku attiecības, jo tēva līdzdalība bērna dzīvē ir apgrūtinātāka.
Pēdējos gados tiesās arvien pieaugošais izskatīto šķirto tēvu prasību skaits saskarsmes tiesību lietās liecina par saskarsmes jautājumu pieaugošo problemātiku šķirtajās ģimenēs.
Strīdos par ģimenes lietām šķirtie tēvi nereti ir vienīgie procesā iesaistītie vīrieši. Tāpēc nepārsteidz, ka tēvi intervijās pauž pārliecību, ka tiesas, skatot bērnu saskarsmes un apgādības lietas, ir labvēlīgākas pret mātēm. Tiesās par ģimenes jautājumiem atbildīgās institūcijas (tiesneši, bāriņtiesas, advokatūra) Latvijā ir galvenokārt sieviešu rokās. Neuzticēšanos palielina arī tas, ka tēviem trūkst zināšanas par efektīvu savu tiesību aizstāvēšanu.
Saskarsmes laiks (noteiktās dienas un stundas), ko tiesas piešķir šķirtajiem vecākiem ir izteikti neproporcionāli sadalīts. Vairāk nekā pusei nerezidējošo tēvu saskaņā ar tiesas spriedumu regulārās tikšanās ar bērnu nav biežāk par vienu reizi divās nedēļās.
Stundu izteiksmē tēvi pēc šķiršanās savus bērnus vidēji redz tikai 13% no visa laika.
Neatkarīgi no tā, vai saskarsme noteikta tiesas vai sarunu ceļā, visbiežāk tā tiek noteikta pēc vienas formulas: katru otro nedēļas nogali un katra otrā svētku diena. Tāpēc bērna ikdienas dzīve norit pie viena vecāka (parasti - mātes), savukārt, brīvais laiks tiek savstarpēji starp abiem vecākiem pārdalīts. Praksē šie principi nereti noved pie tā, ka tēva un bērnu saikne kļūst (vai turpina palikt) vāja.
Praktizētais „brīvdienu tēva” modelis būtiski ierobežo pilnvērtīgu un kvalitatīvu tēva iesaisti bērna aprūpē, turklāt fragmentāra saskarsme nereti ir psiholoģiski smaga kā bērnam, tā tēvam.
Brīvdienu tikšanās var būt arī finansiāli smaga, it īpaši maznodrošinātiem tēviem.
Tēva spēju parūpēties un audzināt bērnu tiesas un mātes nereti sasaista ar viņa finansiālo nodrošinājumu. Šāda līdzsvarotā reciprocitāte (“tu man, es tev” līdzīgā apjomā) ļauj uzturnaudu pielīdzināt nosacītai “nomas maksai” par privilēģiju baudīt saskarsmi ar bērnu. Gadījumos, ja vecāku attiecības ir draudzīgas, uzturnauda un saskarsmes tiesības var kļūt viena no otras mazāk atkarīgas.
Attieksme pret jaunām partnerattiecībām ir atšķirīga atkarībā no tā, vai tās izveidojas šķirtajam tēvam vai mātei. No tēva tiek sagaidīts, ka līdz ar jaunām partnerattiecībām mazināsies bērniem veltītais laiks un uzmanība. Savukārt mātēm jaunie partneri nereti aizstāj nerezidējošā vecāka tiesības un pienākumus. Abos gadījumos bioloģisko tēvu saikne ar paša bērniem mazinās.
Lai mums visiem mīļa Tēvu diena, bet galvenais - katram bērnam atbildīgs, sirds gudrs un foršs tētis! Tāds, par kuru ikviens bērns var teikt - viņš ir mans varonis!
***
Ir milzīgs prieks par "Tēvi" darbu un šo jautājumu aktualizēšanu! Un ne tikai! Ieskaties un izlasi arī ieteikumus, kā šo situāciju varētu (un vajadzētu!) uzlabot.
Comments