Durvis ir atvērtas

Šobrīd mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS jaunākais jeb Shipsea ar ģimeni atrodas diezgan tālu no Rīgas. Par darba telpu Jānim nu kalpo pirtiņa. Pirms sarunas viņš pabrīdina, ka telefonam zona uz brīdi var pazust. “Esmu mežā,” viņš nosaka. Bet ar sakariem viss ir lieliski. Un jau drīz pēc pirmo jautājumu uzdošanas prātā atmetu tik daudz tēmas, kas, intervijai gatavojoties, šķita būtiskas. “Šī nebūs tāda saruna,” nodomāju, ievērojot, cik mūziķis rūpīgi meklē un precīzi atrod vārdus. Tāpēc par lietām mēs tā arī neparunājām. Bet par cilvēkiem un sajūtām, par to gan.


Foto: Lūcija Rošāne


Kā Tev šobrīd klājas?


Grūti to vienā viennozīmīgā teikumā ietērpt. Klājas gan ļoti labi, gan no otras puses - daudzi mani kolēģi rosina atklāt, ka arī neklājas labi. Īpaši kultūras jomā strādājošajiem šis ir saspringts laiks, liels pārbaudījums ne tikai praktiski un finansiāli, jo nav darba, bet arī nervu sistēmai.

Ikviens cilvēks, kas ikdienā nodarbojas ar radīšanu, šobrīd liek eksāmenu tam, cik prāts un apzinātība ir spējīga nodalīt cilvēku no apkārt esošās elekrtrības un spriedzes.

Tas ir iespējams, bet šobrīd prasa vairāk enerģijas, lai apturētu tos mērkaķīšus, kas prātā ļoti aktīvi mētā bumbiņas un neļauj koncentrēties. Laika šobrīd viennozīmīgi ir vairāk, bet man personīgi nav tāda sajūta. Man šķiet, ka laikam ir parādījies cits blīvums. Tā ir jauna skola mums visiem, bet īpaši tiem, kam ikdiena nav došanās uz vienu konkrētu darba vietu, piesēšanos pie viena konkrēta aparāta. Darbā, kur katra diena pirms pandēmijas bija citādāka, šobrīd vajadzīgi daudz lielāki resursi.


Ko no sava ikdienas darbu šobrīd Tu darīt vari? Turpināt darbu pie kādiem projektiem..


Es domāju, ka esmu tajos 95 procentos ļaužu, kas izgājuši cauri etapiem – apjukums, prieks par to, ka viss ir citādi, kā ierasts, pēc tam piedzīvota arī neziņa, bailes, dusmas un tā tālāk.. Tad vienā brīdī sāku satrvert situāciju savās rokās. Trīs, četras nedēļas atpakaļ es sakārtoju savu ikdienu laika nogriežņos, noliku, ka 9:00-13:00 darba dienās mazajā pirts mājiņā domāju par to, kas nav saistīts ar mājas un saimniecības lietām. Domāju par profesionālajām izpausmēm, darbu, radīšanu. Šis ir laiks, lai sakrātu idejas, viedokļus, nodomus un spēkus, ko agrāk nav bijis laika apzināties.


Tomēr - paradoksāli, - bet apziņa, ka nu laika ir vairāk un var darboties vairāk, - iegrožo. Tā liekas kā liela atbildība: “Sēžu, neko nevaru izdomāt, man nav nekādu domu, ko ar to laiku darīt?” Tas ir līdzīgi kā, kad mums iedod īsu pārtraukumu, sakot: “Dari šobrīd, ko vēlies!” Tad tu nezini, ko vēlies. Kad Zane pieskata bērniņu, es atnāku mājās, saku savai sievai, ka paņemšu 15 minūtes mazo Kristapu, pasēdēšu, iedošu viņai atpūtu un Zane apjūk! Un es arī apjuktu! Ir vajadzīgs laiks vēl šim sagatavoties. Tā arī šobrīd - lai saprastu, kā pandēmijas “darba laiku” jēgpilni pavadīt, sākumā varam piedzīvot lielu spriedzi un atbildības slogu, jo ir sajūta, ka šo nedrīkst izniekot. Iespējams, ka tā normālība, pie kā bijām pieraduši, ir diezgan kļūdaina, pārprasta.

Šis ir laiks, lai mēs mācītos jaunus veidus, kā savu dzīvi veidot piepildītu, nevis pārblīvēt ar darbiem, radot sev neapturam noslogojumu, kas liek domāt, ka esam nodarbināti un tāpēc no mums ir jēga.

Darbs ir tam, lai mēs dzīvotu dzīvi, tas ir līdzeklis, ne gala mērķis. Un es pie šī esmu vienmēr centies turēties - es neesmu mans darbs. Mans darbs ir tikai viena no manām šķautnēm, kas man sagādā daudz prieka. Bet es nedzīvoju ar sajūtu, ka bez tā, ko daru profesionāli, man nav nekādas vērtības. Cilvēki, kas liek lielo kārti uz savu profesionālo dzīvi, kad tas posms dzīvē ir beidzies, ir dziļā bedrē. Darbs, arods, prasmes – tas ir līdzgaitnieks, tā nedrīkst būt dzīves jēga.

Saki, kā Tev šķiet, vai pandēmijas laiks mums māca, ka nav tādas jēdzīgi un nejēdzīgi nodzīvotas dienas? Ka laiks ir nozīmīgs katru dienu?


Es domāju, ka šī atziņa nav nekas jauns, ko mēs būtu atskārtuši tagad. Par to esam runājuši arī pirms pandēmijas laika. Šobrīd esam diezgan atsitušies pret sienu, un savā apdullumā varam pasēdēt un padomāt vairāk par to, kas ir ietilpināts šajos vārdos “jēgpilns laiks”. Šis laiks visas mūsu svarīgās, aktuālās un arī sasāpējušās tēmas padara spilgtākas.


Gluži kā bērna ienākšana ģimenē!


Tieši tā. Un te nepalīdz tāda mākslīga sevis nodarbināšana. Tas īstenībā ļoti traucē. Nu, piemēram, ja pirms pandēmijas jau jutām sevī dāžadus iekšējos procesus, kas ir sāpīgi, bet tīri praktiski gājām uz darbu, bija sajūta, “man ir jāsaņemas, esmu noderīgs, mana būtība ir pielietojumā”, mēs nolikām savas sāpes malā. Varējām par to nedomāt.

Tagad, kad ir atņemta šī iespēja distancēties no sevis, esam ļoti konfrontēti ar to visu, kas tiešām esi tu pats.

Ja pandēmijas sākumā bija sajūta, it kā vērotu ceļa malā lielu avāriju, tad pēc laika mēs sapratām, ka paši esam šī avārija. Šīs nedēļas, manuprāt, ir liels pārdzīvojums tiem, kam jau iepriekš bijušas neatrisinātas, sasāpējušas lietas, iekšējas sāpes.


Citi saki – ir vairāk laika ģimenei, kā ir Tev – vai tā bijis gana arī iepriekš?


Mēs viennozīmīgi esam vairāk kopā, un tā ir labā ziņa. Dēliņam piedzimstot, es pirmo mēnesi tiešām ļoti centos veltīt tam, lai būtu stipri klātesošs. Kaut kā arī bija iespēja visus lielos darbus apdarīt līdz tam, ir bijuši visādi lielie darbi, kad man ir jāskraida apkārt, jābrauc uz koncertiem, jābūt prom no mājām ilgāku laiku un vairākas nedēļas.

Bet zini, tā kopā būšana ģimenēm, kas ir tagad, ir tāda, kas agrāk nekad nevienai ģimenei nav bijusi. Tā ir citāda, lai cik laba būtu iepriekš bijusi plānošana. Jo “tuvu” šoreiz rakstāms ar visiem četriem lielajiem burtiem.

Tā ir gan silta sajūta, gan liels pārbaudījums. Kā šo lielo, nenoteikto “biju” pārvērst par tādu mazāku iekšēju struktūru, lai būtu iespēja mammai un tētim katram pabūt mazliet arī tikai ar sevi – tā ir ļoti būtiska lieta. Būt vienā istabā un gaidīt krīzes beigas – tas nav ilgtermiņa plāns. Šis ir jauna modeļa sākums, tāpēc ir vērts tajā saskatīt iespējas, kā varam šo situāciju izmantot kā attīstošu modeli, kurā mums nav par daudz arī mūsu pašu. Un tai pat laikā, kur varam piedzīvot arī savu telpu. Šo mēs visi kā sabiedrība tagad mācāmies.


Aprīlis jūsu ģimenei ir īpašs mēnesis. Gadu esi jau tētis, kā Tu jūties?


Es jūtos ļoti laimīgs. Nē, laimīgs laikam ir pārāk vispārīgs vārds. Es domāju, ka es jūtos.. (Domā.) Es jūtos piedzīvojis lielu svētību un dāvanu, ka varu to visu piedzīvot, un tas ir tas, ko cenšos novērtēt ik dienu. Katrs rīts un katrs vakars nekad nav bijis tik piepildīts ar tādas jēgas sajūtu par to, kāpēc es esmu un kāpēc es daru mazāku vai lielāku darbiņu.

Šis Mazais Skolotājs, kas ienāk tavā dzīvē, šis mazais bērniņš, atklāj daudz būtiska par tām istabām, par kurām savā iekšējā mājā pat nebiji zinājis, ka uz turieni ved vispār kādas durvis. Šis mazais cilvēciņš atver tās visas. Un tad nu tu ej un pēti.

Pēti ne tikai viņa uzaugšanu, attīstību un bērna pirmos soļus, bet arī savus pirmos soļus savās jaunajās istabās, kurās durvis ir atvērtas. Tāds man ir bijis šis gads – liela brīnīšanās par pilnīgi neizskaidrojamu, dievišķu notikumu, par kā jauna rašanos, un tu pēkšņi atklāj, ka tevī pašā ir tik daudz, par ko iepriekš pat nenojauti. Un tas ir jauns darba lauks visam tālākajam mūžam.


Kas bija lielākie izaicinājumi Tev kā tētim, kad dēliņš nupat piedzima?


(Domā.) Es neatceros kaut kādu lielu atsišanos pret jaunu sienu. Gan deviņus gaidību mēnešus, gan patiesībā laiciņu vēl pirms tam es jutu, ka tas tuvojas, iekšēji jutu briedumu sastapt šo mazo cilvēku. Biju ļoti dziļi noskaņojies jau gana agri, domājot par to, kāda šī dzīve būs, kad mana vistiešākā atbildība būs par vienu cilvēku, kas vispār nezina, kā šī pasaule ir uzbūvēta. Šim cilvēkam ienākot manā dzīvē, es ar lielu prieku uzņēmos to lielo, jauno, nezināmo. To lielo, jauno atbildību, kas man kā cilvēkam lika kļūt precīzākam, iepazīt jauna veida atbildību un noteiktību. Kaut kādā mērā man daudz vieglāk ir kļuvis pieņemt lēmumus. Esmu pieredzējis salīdzinoši tik daudz, ka negribu tērēt laiku uz nespēju saņemties kādu projektu sākt vai noslēgt. Bērns ir ļoti labs stimuls, lai kļūtu produktīvāks, efektīvāks, ražīgāks arī profesionāli tajā, ko darām. Šis viss dzīvi padara dinamiskāku, apzinātāku.


Vai dienas ritms nu ir plus mīnus sakārtojies?


Šobrīd grafiks ir diezgan skaidrs, daudz izlīdzinātāks, nekā pirms pandēmijas. Šobrīd ir dienas, kuru pēcpusdienas ir manas, ir dienas, kuru pēcpusdienas ir Zanes. Savukārt rīti man ir darba rīti.


Bet kopumā Zane noteikti ir iznesusi lielāko daļu uz saviem pleciem, pavadot daudzas jo daudzas stundas ar Kristapu, jo es bieži esmu koncertos un studijā. Bet kad esmu mājās, cenšos būt ļoti klātesošs. Ir nedēļas, kad varu dzīvoties mājās, būt atbalsts Zanei. Kopumā mūsu ģimenes modelis ir tāds, ka es daru darbus, bet Zane pamatā ir ar mazo. Auklītes neņemam, paši dzīvojam kopā ar mazo visu cauru laiku.


Kā jūs atrodat laiku viens otram?


Kopīgu laiku mēs kopā ar Zani tiešām apzināti meklējam, un tas, manuprāt, citādāk nevar atnākt. Kad mājās ir mazs bērniņš, tas ir liels izaicinājums, bet esmu sapratis, ka vienīgais ceļš ir rūpīga plānošana. Pat tad, ja tas ir laiks pēc puisīša vannas un gulētiešanas, ja ieplānots kas īpašs, zinām, ka skatīsimies filmu, domāsim par vasaras iecerēm, vai vienkārši dzersim tēju un pļāpāsim – vakaram ir pavisam cits svars, jo tas ir “mūsu vakars”, nevis vakars ar dažiem maziem e-pastiņiem, rēķinu apmaksāšanu un tā tālāk.

Protams, vecmāmiņas mums arī palīdz dažkārt izbraukt kādā ekskursijā divatā, mazo Kristapu pieskatot mūsu mājās vai pie sevis. Tās bijušas burvīgas reizes, kad dodamies piknikā, pārgājienā vai kādā kultūras iepriecinājumā divatā.


Pagājušā gada jūnijā medijos lasīju, ka esat nopirkši dēlēnam austiņas “Positivus” festivālam. Vai izdevās aizbraukt visiem trim kopā?


Mazajam pirkām austiņas ar citu domu - viņa pirmajam koncertceļojumam uz Itāliju, Veronu. Braucām uz grupas “Boniver” koncertu. Uz “Positivus” mēs diemžēl nenokļuvām, bet Kristaps bija klāt “Instrumentu” koncertā Daugavas stadionā, daudzos “Nepāriet” koncertos. Austiņas noderēja!


Esat no tiem vecākiem, kas ar mazuli padusē turpina dzīvi, kāda bijusi līdz šim..


Ir jomas, kurās mums šķiet, ka viss turpinās un bērniņš nav šķērslis, lai daudz no tā, ko esam mīlējuši darīt, joprojām baudītu un priecātos par to. Un tomēr negribam bērniņam likt piedzīvot visu, ko mēs darījām ar Zani iepriekš. Es tomēr ticu, ka bērniņi ir ļoti jūtīgi no dažādu cilvēku enerģijām, arī lielveikals ar visiem impulsiem ir diezgan liels pārbaudījums. Pa retam varbūt esam bijuši pārtikas veikalā visi kopā, bet man šķiet, ka sociālajā dzīvē ieiet tomēr ir veselīgi pakāpeniski. Es galīgi nevarētu teikt, ka būtu bijuši visos koncertos, sabiedriskajos notikumos, izstādēs visi kopā, bet tur, kur šķitis, ka noteikti negribam palaist garām, kur šķitis, ka tā būtu jauka piemiņa, ka Kristaps ir bijsi klāt, piemēram, Daugavas stadionā, kas, protams, ir milzīgs, mammas patvērumā ķengursomā, domāju, ka bija tā vērts. Bet kopumā esam samazinājuši savu sociālo dzīvi, tā ir mainījusi formu. Tā turpinās ar daudz lielāku kopā būšanu draugu lokā mājas vidē, pirms pandēmijas, protams. Un vēl – man ir arī daudz mazākas ilgas pēc lieliem cilvēku bariem.


Pirmo sava dēliņa bildi publicējāt teju gadu pēc mazulīša piedzimšanas. Kāpēc tāds lēmums?


(Domā.) Kristapa dzīve nav manas dzīves papildinājums.

Bērnam ir sava, suverēna personība, un es nevaru viņa vietā būt nolēmis, vai viņš grib būt apskatīts un novērtēts, vai nē.

Tādēļ cenšos ļoti uzmanīgi un cieņpilni izturēties pret to. Bērns ir tāds dārgumiņš, kas jānovērtē, pret ko jāizturas ar cieņu.


Zinu, ka fotografēt Tu mīli tik pat ļoti, kā muzicēt. Minu, ka esi savu dēlēnu daudz sabildējis pats.


Jā, jā! Tādā ziņā noteikti. Kad Kristaps būs liels, būs, ko papētīt. Bildes mums ir, bet ne publiski rādāmas. Mana publiskā, radošā telpa ir pavisam cita telpa, un tā arī ir svarīga telpa. Tomēr viss patiešām svarīgais ir privāts.


Kādā intervijā teici, ka mīļumu, ko nu dod savai ģimenei, esi smēlies no savas omītes.. Kā Tu redzi, cik nozīmīgi un kāda loma bērna dzīvē ir vecvecākiem?


Tagad es saprotu, cik ļoti svarīgu kodu man iedeva mana omīte un arī Liepājas vecmāmiņa. Es diemžēl nepiedzīvoju nevienu no saviem vectētiņiem, bet es redzu, kāds milzīgs prieks ir Kristapam, satiekot savus vectētiņus un vecmāmiņas. Tā mīlestība ir tik eksplozīva, pilnīgi jauna pakāpe, kurā vecvecāki var ieraudzīt savus mazbērnus, kā viņu turpinājumus. Kad nav dienu no dienas jārūpējas par sīkumiem, bet var baudīt kopā būšanu ar bērnu un viņu lutināt.. Vienmēr, kad Kristapa vecvecāki ierodas, ir svētki!


Ja es saku vārdu “saknes”, kas Tev nāk prātā, to dzirdot?


(Ilgi domā.) Saknes.. (Domā.) Saknes nosaka to, kur būs mūsu zari. Sakņu sistēma ir tā, kurā ir kods par jebko, kas ir tas augstākais.

Lai arī saknes atrodas zem zemes, saknes, kas piesātinātas ar mīlestību, garīgumu un kaut kādu jēgas pilnu eksistenci, spēj izaudzēt tādu stumbru un salapot zarus tieši tik krāšņi, cik stiprs iekšā ir bijis šis kods.

Dzīvi mēs sākam kā mazas zīlītes un pakāpeniski kļūstam par lapiņām un zariem, un to fundamendu. Tas pieprasa jaunu atbildības sajūtu, bet, kad to ar prieku pieņemam, tā kļūst par vislielāko dzīves jēgu un visskaistāko piepildījumu, lai katru vakaru dotos gulēt un gaidītu atkal rītu.

Foto: Lūcija Rošāne


***



  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā