Ārpus “rozā” un “zilās” kastītes

Kristīne Balode ir psiholoģe, kas Latvijā par seksualitāti runā visskaļāk. Kristīnē ir patīkami klausīties, jo viņai piemīt tas, kas “garšo” seksualitātes tematam – tāda brīvība un bauda būt. Šoreiz parunājām par to, kā piedzīvot savu seksualitāti un kā vecākiem palīdzēt bērnam izaugt par sava ķermeņa draugiem.


Sarunas beigās es viņai jautāšu, vai viņa raksta grāmatu. “Lūdzu, dari to!” es teikšu. Mēs kā sabiedrība par šo tik svarīgo tēmu zinām tiešām maz. Mūsu šaurā izpratne liek mums, pieaugušajiem (!), sakot “sekss” vai “erekcija” smieties vai kaunā nodurt acis. Elpot ir dabiski. Uzņemt enerģiju ēdot, ir dabiski. Un arī just, pazīt sevi, būt savā ķermenī brīvam - ir dabiski.



Kas vairāk par dzimumaktu


“Seksualitāte nav sekss un sekss nav dzimumakts,” sarunu sāk Kristīne Balode. “Šīs ir biežākās asociācijas. Kad sakām “seksualitāte”, maldīgi redzam vienveidīgu seksuālu darbību. Un ja ar to kaut kas nav kārtībā, tad mēs domājam, ka arī ar mūsu seksualitāti kaut kas nav kārtībā.” Seksualitātes izpratni ietekmē arī mūsu dažādie priekšstati par dzimumlomām un ar tām saistītajām uzvedībām, proti, - ko mūsu laikmetā un kultūrā no mums it kā sagaida.

Tātad, pirmā kļūda, ka seksualitāti nonievelējam līdz vienai mazai darbībai, kas ir dzimumakts, un otrā, - ka to definējam pēc dzimuma stereotipiem.

Vizualizēsim situāciju – jaunā mamma pēc bērniņa piedzimšanas sēž mājās savā ar bērna putru apvemtajā hūdijā, nemazgātiem matiem, jo ir pietiekami nogurusi, lai nespētu izgludināt tilla svārkus un iesiet matos rozes. Viņa nav šausmīgi laimīga, visu laiku nesmaida un nav tikai priecīga, - un jaunā mamma nodomā, ka ar viņa seksualitāti kaut kas nav kārtībā. Kāpēc? Jo realitāte atšķiras no iedomām, no tā, ko mēs sagaidām no sevis kā no seksuālas būtnes, idintificējot sevi kā piederīgu kādam dzimumam un prototipiem, kā man tagad būtu jāuzvedas kā seksuālai būtnei.


“Vīrišķības jautājums tiks apšaubīts, ja vīrietis nebūs sociāli realizējies, ar pietiekami augstu statusu un tik pat biezu naudas maku, ja viņš neuzturēs mājās sievieti, kas iet pa pulciņiem un meklē savas dzīves jēgu,” smaida Kristīne Balode. “Tad ar viņa vīrīšķību un seksualitāti kaut kas "nebūs" riktīgi – kur tad ir tas vecis un varēšana.” Un jau atkal – mēs vadāmies no dzimuma stereotipiem.


Trīs komponenti


“Seksualitāti veido mūsu fizioloģija, kādā esam piedzimuši, – dzimumpazīmes, hromosomas un hormoni, kas tālāk nosaka, kā mēs funkcionējam kā dzīvas būtnes šajā materiālajā pasaulē. Arī tas, ar kādu dzimumu mēs identificējamies, un vai mēs vispār identificējamies ar kādu no dzimumiem. Iespējams, ka to nevēlamies, jo dzimumu stereotipi, dzīve “rozā” un “zilajā” kastītē mums ir nodarījuši pāri,” skaidro Kristīne Balode. “Ir ļoti svarīgi, cik iederīgi mēs jūtamies savā fizioloģijā, jo mūsu dzimumidentitāte nav mūsu fizioloģiskais dotums."

Cilvēku nedefinē viņa dzimumpazīmes, cilvēka personība tiek definēta viņā pašā no tā, kā viņš jūtas ērti to piedzīvot.

Otra nozīmīga seksualitātes šķautne ir komunikācijas interese jeb orientācija. Cilvēks iekāro, iemīlas, jūt tuvību ar citiem cilvēkiem. Simpātiju līmenī mēs pamanām, aizraujamies, jūtam dažādus impulsus. “Laikmetīgi uz orientāciju būtu skatīties, uzdodot sev jautājumus - ko es iekāroju, kurā es iemīlos, kam jūtos tuvs? Arī šajā aspektā populārais binārais dalījums - heteronormatīvā, homoseksuālā orientācija - ir stipri ierobežojošs, lai definētu konkrētu indivīdu raksturojošās orientācijas nianses. Orientācijas aspektu veido vesela sajūtu, interešu un pieredžu amplitūda, kuras izzināšana piedāvā optimālākas iespējas realizēt savas personības intereses un vajadzības,” skaidro Kristīne Balode.


Un tad ir trešā daļa - attiecības. Ko no tā, kā jūtamies un uz ko esam orientēti, spējam pārvērst attiecību pieredzē. Iespējams, kaut kas no šī paliek mūsu iztēlē - vai tāpēc, ka nepietiek drosmes, nav labklājīgi apstākļi, vai tādēļ, ka ir priekšstati, ka tā nav pieņemts. “Šo seksualitātes izpratnes daļu varētu aprakstīt, atbildot sev uz jautājumu - cik brīvi savu seksuālo identitāti un orientāciju spēju reprezentēt ārējā pasaulē?” rezumē psiholoģe.


Un teju katram, rodot atbildi uz šo jautājumu, ir kāds klupšanas akmens. Tas nenozīmē, ka ar mums kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka mums trūkst zināšanu un izpratnes kādā no šiem jautājumiem. Bieži nepietiekams ir sociālais atbalsts, jo lai mēs sevī labi justos, mums tomēr ir vajadzīgs citu cilvēku redzējums, viedoklis un pieņemšana.

"Mēs esam sociālas būtnes, sevi definējam, spoguļojoties citu cilvēku realitātē. Tā mēs izvērtējam, ko atļausimies pārstāvēt, un ko ne. Mēs visi gribam piederēt kaut kam, tas ir dabiski. Par savas seksuālās identitātes autentisku piedzīvošanu neesam atbildīgi tikai mēs paši, bet arī sociālā vide, kurā mēs dzīvojam,” nosaka Kristīne Balode.

Protams, ievērojot cieņas un neaizskaramības principu, - vēlams, nepiedzīvojam sevi uz citu cilvēku “rēķina”, bet, ja mūsu pašrealizācijas nepieciešamība skar attiecību aspektu, vienojamies, kas abām pusēm ir vajadzīgs un pieņemams.



Seksualitāte pēc mazuļa piedzimšanas


Kad pārim pievienojas mazulis, uz brīdi telpā paliek tikai mamma un tētis, pazūd partneri, lai kāda dzimuma tie būtu. Mēdz pazust saikne ar seksuālo aspektu sevī, kurai ir svarīgas partnerattiecības arī erotiskajā un seksuālajā ziņā. Protams, ir svarīgi, kā sieviete atgūst savus spēkus, lai viņa varētu funkcionēt, kā māte. Tomēr mamma ir tikai viena loma, tajā ir bīstami pazust, jo sieviete joprojām ir arī partnere, meita, kādam māsa, draudzene, profesionāle, kopienas un sabiedrības locekle.. Mamma ir tikai viena loma, kas, iespējams, ir pārņēmusi, jo esam pārstājušas par sevi rūpēties citos aspektos. “Mēs varam veidot un uzturēt mātes kultu, cik gribam, bet pieredzēs redzam, ka mūsu izaicinošākās dzīves traumas bieži ir gūtas tieši mūsu mīļo mammu iesprūšanas vienpusējā mammošanā brīžos. Ir vērts pieskatīt, cik ļoti mēs “aizejam muterītē”, jo tas, kurš maksās, kad būsim neadekvātas un pārgurušas, būs mūsu arī bērns,” stāsta psiholoģe. Jebkuras attiecības prasa laiku un telpu. Ir vajadzīgi pārdzīvojumi, kas tiek pārvarēti, un tieši tas veido tuvības sajūtu.

Mūsu seksualitāte, piedzimstot bērniem, gaisā neizkūp. Mēs nepaliekam par aseksuālām būtnēm, kurām interesē tikai mazuļa ādai draudzīga sadzīves ķīmija, organiskās kokvilnas apģērbi un bēbīša piena došanas grafiks. Jā, iespējams, ka ar seksuālām aktivitātēm nodarbojamies retāk, tomēr joprojām esam seksuālas būtnes. “Dzimumaktu skaita samazināšanās var nozīmēt vien to, ka seksa ēdienkarte ir ļoti šaura. Kartupeļi no rīta, kartupeļi pusdienās, visu laiku vienādi pagatavoti kartupeļi,” smejas Krisīne Balode. “Mana seksualitāte nav mana seksuālā darbība. Tas, ka mums ir fiziska darbība, ko nosaucam par seksu, nenozīmē, ka mēs piedzīvojam seksu. Vai es kaut ko jutu, vai man bija uzbudinājums, vai jutu iekāri? Ja mums ar partneri ir dažādas vajadzības, vai protam ieaicināt otru savā realitātē un palūgt to, pēc kā ilgojamies, neuzskatot, ka man tas pienākās? Vai protam piedāvāt kaut ko pirms lūdzam apmierināt savas vēlmes? Vai varam atrunāt, ka vēlos, lai otrs papaijā muguriņu, bet lai tas nebeidzas ar dzimumaktu? Kas man ir vajadzīgs, lai radītu sevī uzbudinājumu, lai redzētu partneri, kas mani erotizē, pirms to atgrūžam un nokritizējam? Vai man ir uz ko pozitīvi reaģēt?” retoriski jautā psiholoģe.


Seksuālais instinkts ir vērsts uz labsajūtas meklējumiem, tas enerģiju vairo, ne patērē. “Tieši tas, ka mūsu dzimumakti bieži ir neadekvātos apstākļos ar neadekvātiem nosacījumiem, liek domāt, ka ar mūsu seksualitāti kaut kas nav kārtībā,” stāsta Kristīne Balode. “Ar mums viss ir kārtībā! Mēs esam veselīgas būtnes, kurām visi procesi ir aktīvi, lai nolasītu neadekvātas situācijas un neļautu sastrādāt muļķības, kas tiks noseivotas vēlāk kā vardarbība pret sevi.”



Novecojušie priekšstati


Lai ģimenē bērns izaugtu par veselīgu, sevi jūtošu seksuālu būtni, vecākiem svarīgākais ir nemēģināt definēt bērnu pēc tā, kā jūtas, ko piedzīvo viņi. “Man ir tā, ja tev tā nav, tad ar tevi kaut kas nav riktīgi. Vajag tā, lai ir kā man, jo tad man ir ētri,” situāciju iezīmē Kristīne Balode. “Es gan tavā vecumā to varēju, man gan bija skaidrs... Šādi mēs bērnu definējam pēc sevis, radot spiedienu uz bērnu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.”

Pašos pamatos svarīgi, lai bērns jūtas droši un var kopā ar vecākiem doties savā dzīves piedzīvojumā, ieraudzīt sevi, sastapt sevi un tikt šajā ceļā atbalstīts. Pretēji vecāki ir pēdējie cilvēki bērna dzīvē, kas kaut ko par savu atvasi uzzina.

Un ne tāpēc, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, bet tāpēc, ka mēs paši neesm atvēlējuši vietu personībai, kura mums līdzās mēģina sevi piedzīvot.


"Mācāmies būt atvērti, pieņemoši pret to, kas notiek, un, ja mums trūkst zināšanu un izpratnes, tad stiprinām sevi, izglītojamies, meklējam atbalstu, lai mēs kā vecāki par savām pārliecībām un priekšstatiem justos drošāk. Vecāku loma ir viena no (ja ne vis) populārākā, ar kuru ikdienā sevi nodarbinām. Mēs no sevis bieži sagaidām, ka mums no zila gaisa visu vajadzētu zināt, uzminēt, ar visu tikt galā. Paškritiska attieksme pret sevi un bāziskais nepilnvērtības komplekss, ka es noteikti izdarīšu kaut ko ne tā, piemīt īpaši mammām,” novērojumos dalās psiholoģe. Pavisam iespējams, ka šim laikmetam mūsu pārliecības nav ne derīgas, ne attīstošas.

Reizēm ir jāmācās pārāk daudz neienest sevi otra cilvēka realitātē. Arī savu bērnu realitātē.

“Pasekojam līdzi, kurā vecumposmā mēs bērnam uzspiežam savus priekšstatus, iespējams, pavisam neadekvāti bērna attīstības stadijai. Pavērojam, vai mēs pārnesam savu seksualizēto attieksmi, kurā bērns jūtas neērti, jo vēl ir naivs, viegli ievainojams un neredz to, ko redz mamma vai tētis,” aicina Kristīne Balode.

“Mēs noteikti katrs no bērnības vai pusaudžu gadiem atceramies kādu pieaugušo, komentējot mūsu ķermeni vai uzvedību – “šitā nesēdi”, “šitā nestāvi”. Atceramies šo pieredzi un sajūtas, ko šāda komunikācija mūsos radīja. Tāpēc mēģinām būt saudzīgi ar savu bērnu, sajust viņu, būt klātesoši, un lai katra paša ziņā paliek, kā izpaust savu seksualitāti.”

Ķermeni nevajag seksualizēt


Seksualitāte ir viens no personības aspektiem, kas nesākas pilngadībā. Mēs esam seksuāli kopš tiekam ieņemti. “Zīdainis ir orientēts uz labsajūtu, tāpēc mums nevajag viņam traucēt aiztikt dzimumorgānus, jo tā zīdainis sevi izzina. Ļaujam bērnam gūt patīkamas sajūtas no viņa pašizziņas un varēšanas."

"Mazs bērns ir orientēts uz komfortu, tas neatkailinās tāpēc, lai kāds viņu redzētu. Viņš vēl nejūt, ka kāds viņu vēro, bērns grib brīvību un kustēties, labi justies, nevis kaut kā izskatīties un sevi pozicionēt,” norāda psiholoģe.

Kad mazulis ir paaudzies, viņa dzīvē ienāk dzimumkoncepts, jo dzīvojam sociumā, kurā tiek prezentēts “zils” un “rozā” dalījums. No vecākiem lielā mērā ir atkarīgs, vai maza meitene jutīsies brīvi ar traktoru rokās, bet puisis – ar lelli. Bērnu lomu spēles ir normāla attīstības daļa, bērni mēģina integrēt ikdienā dažādās pieredzes, caur kurām tie sevi izzina arī kā seksuālās būtnes.


“Skolas vecumā bērnos parādās sociālais kauns, jo mēs dzīvojam vidē, kurā agri vai vēlu mēs, pieaugušie, ar savu neērtību un kaunu nododam to tālāk savam bērnam. Ļoti bieži ķermenis un kailums tiek seksualizēts, lai gan pēc būtības tam nav seksuālas jēgas. Bērns sevi kailu neredz kā seksuālu, viņš redz sevi kā kailu. Nejaucam konceptus un nemēģinām kropļot brīvību un pašizpausmi jau no ļoti maza vecuma,” aicina Kristīne Balode. “Mēs esam sociālas būtnes, tāpat pienāks laiks, kad mūsu bērni mācīsies iederēties sabiedrībā, kurā tie dzīvo, lai spētu sociumā realizēties. Tāpēc ir vērtīgi paturēt prātā, ka brīdī, kad uzspiežam bērnam savas pārliecības, mēs visbiežāk liedzam viņam gūt pašam savu pieredzi.”


Kad bērns pārsteidz nesagatavotus




Kauns ir liela un ļoti plaša tēma, kas sevi piesaka arī brīžos, kad bērns negaidot paver vecāku guļamistabas durvis (kā likums) tieši vismulsinošākajā brīdī. Kā vecākiem paskaidrot, kas notiek, un vai maz ko teikt? Bieži skaņas vai pozas var bērnu izbiedēt, un bērns tajā var saskatīt agresijas izpausmes, tāpēc atkarībā no bērna vecuma ir svarīgi atvasei pateikt, ka tas bija patīkami un no brīvas gribas, nestāstot detaļas. Tas nozīmē uzņemties atbildību par to, ka situācija var netikt saprasta viennozīmīgi.


"Ar dzimumaktu mēs nenodarbojamies bērnu klātbūtnē, orālo, anālo seksu, pornogrāfiju neskatāmies bērnu klātbūtnē. Bet vai mums ar partneri neskūpstīties bērnu klātbūtnē? Vai bērns nevarētu redzēt, ka divi mīloši, viens otram simpatizējoši cilvēki skūpstās? Var! Tas traumu nerada, drīzāk normalizē attieksmi pret simpātijām, iekāri, abpusēju prieku, tuvību un labsajūtu,” nosaka psiholoģe.


Tomēr par baudu, patīkamo un prieku mums ar bērniem vajadzētu runāt arī ikdienā bez guļamistabas ainiņām. Vai tad ēst pankūkas un gulēt saulītē ir baudīgs pasākums? Ir! Tādas situācijas atspoguļojam bērnam, par to parunājam. Ir daudz veidu, kā mēs gūstam baudu, par ko priecājamies, kas ļauj labsajūtā smaidīt, kāpēc par to ikdienā nevarētu parunāt - kas kuram sagādā patīkama emocijas? Palīdzam savai atvasei saprast, kas ir prieks, kas ir bauda, kas ir abpusēja vienošanās, kas ir komunikācijas kultūra un robežas.



Atgriežot sev savu seksuālo brīvību


Ja uz bērna vēlmi iepazīt savu ķermeni reaģējam emocionāli aizskaroši, sev jāatbild uz jautājumu, kas manī radīja tik lielu stresu, nedrošību un izsita pamatu zem kājām, lai man būtu jāuzvedas agresīvi?

“Mums var būt pārleicība “tā rūdās cilvēks”, bet mūsdienās tomēr rūdāmies, izprotot lietas, attīstot iekšējo morāles kodeksu un ētiku, arī caur smiekliem un prieku ir iespējams mācīties,” smaida Kristīne Balode.


Pirmais solis ir mācīties būt apzinātākiem, proti, pamanīt savas domas un saprast, kā jūtamies. Mēģināt atšķirt, - vai tās ir automātiskas domas, reakcija uz iekšējo stresu un nedrošību. Un cenšamies ar šīm domām neidentificēties. “Mēs neesam mūsu pateiktais teikums. Mēs varam bērnam atvainoties un radīt morāli ap notikumu,” iedrošina psiholoģe. “Aizskrēju pa tālu, atkāpjos atpakaļ un uzņemos savu kā pieauguša cilvēka atbildību par izdarīto un pateikto.”


Nākamais solis ir darbs ar savām traumām un pieredzēm, lai tās saviem bērniem nedotu tālāk – iespējams, ejot pie terapeita, darot savu dzīvi brīvu no nedrošības, kauna, bailēm un vainas sajūtas. Vecāku dažādās aizsargreakcijas veido filtru, caur kuru tas ar bērnu komunicē.

Palīdzot sev, mēs palīdzam savam bērnam.

Katrā cilvēkā ir kāda seksuālā trauma, pasaules kultūra cilvēka seksualitāti ir demonizējusi gadsimtu garumā. Seksualitāte pētniecībā ir ienākusi salīdzinoši nesen, kolektīvi esam jaunā pozīcijā,” uzsver psiholoģe. “Tāpēc mums jāmācās fokusēties uz to, lai fizioloģiski un psiholoģiski savā dzīvē labi jūtamies, un tad jāskatās, kā to nokomunicēt sociumā.


"Nemetamies ar savu pārliecību otram cilvēkam virsū. Mācāmies piebremzēt, mazliet palēlināt dzīves tempu, palikt emocionāli inteliģentiem, līdz ar to arī apzinātākiem, atdalīt to, kā mēs jūtamies no tā, kā mēs uzvedamies. Īpaši, ja tas ietekmē otru cilvēku,” aicina Kristīne Balode. Šādi lēnām soli pa solim mācāmies atgriezt savu seksuālo brīvību un stiprināt kolektīvās seksuālās inteliģences līmeni.

***

Materiāls tapis sadarbībā ar "Izaugt Mīlestībā" draugiem no GEGE

255 views0 comments

Recent Posts

See All