Lai arī grūtniecības laikā runājam par mazuļa un mammas fizisko veselību, svarīgi neaizmirst arī par bērniņa un jauno vecāku emocionālo un psiholoģisko labsajūtu jeb saikni starp mammu un bērnu, kas sāk veidoties ar mazuļa ieņemšanas brīdi.
Izšķirošais sākums
Joprojām ir strīdi par to, kad tad īsti cilvēks sākas – kad piedzimst, kad tiek ieņemts vai varbūt vēl agrāk? Prenatālās jeb pirmsdzemdību psiholoģijas aizsākumi meklējami 19. gadsimta 20. gados un tā pēta, kā grūtniecības laikā veidojušās mammas un bērna attiecības vēlāk atspoguļojas bērna pasaules un sabiedrības uztverē. Mūsu vecmāmiņas uzticējās savai intuīcijai un izjūtām, bet mūsdienu sievietes bieži vēlas uz zinātniskiem pētījumiem balstītus pierādījumus. Grūtniecības laiks nav izņēmums, tāpēc daudzas no mums joprojām šaubās, vai tiešām nepieciešams veidot attiecības ar vēl nedzimušu mazuli. Vai tiešām viņš vēderā piedzīvo un pārdzīvo visu to pašu ko mamma? Vai tiešām ir spējīgs klausīties un piedzimstot pazīt vecāku dziedāto šūpuļdziesmu?
Jārunā par emocijām
Pirmo attiecību veidošana sākas brīdī, kad apzināmies – zem sirds nēsājam trauslu dzīvībiņu. Kopš tā brīža mazais cilvēciņš piedalās it visā, kas notiek ar mammu.
Jaunumi par grūtniecības iestāšanos ne vienmēr rada patīkamas emocijas. Dzīves situācijas un apstākļi mēdz būt dažādi, tāpēc ziņa par gaidāmo mazuli mēdz pamatīgi sašūpot dzīves laivu, kas līdz tam peldējusi pa rāmiem ūdeņiem. Emocijas ar hormonu palīdzību pa asinsriti nokļūst līdz mazulim, un viņš tās izjūt līdzīgi kā mamma. Ja gadījies, ka grūtniecība ir neplānota un jaunumi ir šokējoši, ir svarīgi, lai mazulis netiktu ignorēts, bet mamma izrunātu savu pārdzīvojumu. Jo bērns piedzīvo un pārdzīvo visu to pašu, ko mamma. “Mēs piedzīvojam dažādas dzīves situācijas un emocijas. Vienmēr nav tikai prieks, laime, mīlestība un harmonija. Arī skumjas, bēdas un stress ir daļa no sadzīves, par ko ir jārunā ar savu mazuli. Jāstāsta, kas ar mammu notiek. Es iesaku runāt kā ar trīsgadīgu bērnu, pavisam vienkāršā valodā,” stāsta Līga Giniborga.
Ir cilvēki, kuriem saglabājušās atmiņas no pirmspiedzimšanas laika. Un to, ka bērns atceras grūtniecības laikā piedzīvotās izjūtas, pierāda dažādi pētījumi. Ja mammai bijis liels stress un pārdzīvojumi, viņš to sajūtu līmenī atceras. Nezina precīzi, ko nozīmē šīs sajūtas un kāpēc tādas bijušas, taču pieaugot jau kā liels cilvēks ir spējīgs tās atstāstīt un sasaistīt ar laiku mammas vēderā. Daži to atceras hipnozes ietekmē. Piemēram, ja mamma piedzīvojusi karu, bērns atceras šausmas, taču ne konkrēto notikumu, kas to izraisījis.
Kā uzsākt sarunu?
Dodoties vizītē pie vecmātes vai sava dzemdību speciālista, pirmos sirdspukstus jau var sadzirdēt visai ātri – pēc 12. nedēļas. Ja šādas pārbaudes laikā vecmāte sarunājas ar mazuli vai uzliek rokas uz vēdera, tas var iedrošināt jauno māmiņu arī pašai sākt veidot attiecības. Ir vieglāk, ja redzi, ka kāds cits to dara. Ja sievietei ir kauns no sava partnera, labāk uz ikmēneša vizītēm doties kopā un kopā arī piedzīvot attiecību veidošanos ar mazuli. Ir pavisam kas cits dzirdēt, ka attiecības veido arī mediķis, un bieži vien tas iedrošina.
Ja mamma ar mazuli jau grūtniecības laikā izveidojusi saikni, ir lielāka varbūtība, ka arī dzemdībās sadarbība būs labāka un viss noritēs veiksmīgāk.
Tie, protams, ir empīriski novērojumi, un mēs nekad nezināsim, kā būtu, ja būtu. Taču vecmātes un dūlas ir liecinieki tam, ka mammas, kuras izveidojušas attiecības ar mazuli jau grūtniecības laikā, dzemdē labāk, vieglāk un ar mazāk sarežģījumiem. Taču, ja kontakts ar mazuli nav atrasts, veiksmīgākai dzemdību norisei var līdzēt uzticama vecmāte, kura labi iepazīta un ir kā zinoša atbalsta persona.
Galvenie traucēkļi
Mēdz gadīties, ka, pat zinot par grūtniecību, attiecību veidošana ar gaidāmo bērniņu tiek atlikta no dienas uz dienu. Nereti tas notiek, ja agrāk piedzīvots zaudējums. Jo lielāka zaudējumu pieredze, jo grūtāk piesaistīties, noskaņoties un dibināt attiecības, jo šķiet – kamēr nav piedzimis, tikmēr nav. Vai arī – kamēr nav sasniedzis gada vecumu, tikmēr nav. Tas atkarīgs no tā, kādā vecumā zaudēts iepriekšējais bērniņš. Un tas patiesībā ir ļoti traģiski, jo saikne ar kādu no aprūpētājiem – tēti vai mammu – sniedz mazulim drošības izjūtu un ietekmē arī fizisko attīstību. Arvien vairāk ir pētījumu, kas pierāda, ka veselība un attīstība ir atkarīga ne tikai no ģenētikas, bet arī emocionālās labsajūtas un psiholoģiskās sasaites ar vecākiem. “Tas, ka bērns ir vēderā, nenozīmē, ka viņš ir tuvs ar vecākiem. Var gadīties, ka mamma un mazulis katrs dzīvo pilnīgi citā pasaulē,” teic vecmāte Līga. Otrs faktors, kas var traucēt dibināt attiecības ar gaidāmo mazuli, var būt meklējams grūtnieces pagātnē. Ja viņa pati nav bijis gaidīts bērns un attiecības ar mammu un tēti nav veidojušās labas, ir lielāka varbūtība, ka arī pašai būs grūti veidot kontaktu ar savu gaidāmo bērniņu.
Ja sieviete nav saņēmusi mīlestību, viņai ir ļoti grūti to dot tālāk citiem.
Skumji notikumi
Grūtniecības laiks ne vienmēr norit gludi un bez pārdzīvojumiem. Dzīvē mēdz būt visdažādākās situācijas. Kāds mirst, kāds šķiras, kāds piedzīvo depresiju vai kādu citu situāciju, kas emocionāli satricina. Taču svarīgākais – kā mēs ar to visu tiekam galā. Tāpēc ir svarīgi neizlikties, ka nekas nav noticis. Ir jārunā un jāapzinās, lai tiktu tam pāri.
Nevajag baidīties no skumjām, lai nenodarītu pāri mazulim. “Tas ir stereotips, ka, esot stāvoklī, jādomā labas domas. Dzīvē ir visas varavīksnes krāsas – tur ir gan pelēkās, gan melnās līnijas. Svarīgākais ir runāt ar mazuli par to. Varam pastāstīt, kas ir noticis un arī to, ka mamma turpina tevi gaidīt, mīlēt, sargāt un rūpēties par tevi.”
Par savām emocijām ir vērts pastāstīt vecmātei, jo visas emocijas noteikti piedzīvos savu uznācienu arī dzemdībās, taču vari runāt arī ar terapeitu. “Par savām sērām ir jārunā, un galvenais ir nepalikt ar tām vienai. Svarīgi pārdzīvojumus neapspiest, jo pēc laika tie lauzīsies ārā ar divkāršu spēku un visnepiemērotākajā brīdī. Iekapsulēt emocijas ir bīstami, labāk ļauties, kad tas notiek dabiski,” skaidro vecmāte Līga.
Gatavošanās dzemdībām
Gaidāmā mazuļa piedzimšanai sievietes mēdz pārgatavoties intelektuālā līmenī. Izlasīta visa jaunākā literatūra, sapirktas pašas labākās drēbītes, apmeklēti visi izglītojošie kursi – izdarīts viss, lai būtu pamatīga zināšanu bāze. Taču nereti jaunās māmiņas aizmirst ko daudz svarīgāku, proti, ka jāsagatavojas arī emocionāli un ķermeniski. Ir svarīgi domāt par pilnvērtīgu uzturu, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, daudz staigāt, izbaudīt patīkamus emocionālus un fiziskus brīžus kopā ar savu partneri. Labvēlīgi ietekmē arī specializētās grūtnieču masāžas, pašmasāža, savas seksualitātes apzināšanās, emociju un domu sakārtošana. Protams, tas nav vienkārši. Viens ir zināt, bet otrs – izdarīt. “Mums, sievietēm, jāspēj sevi pieņemt arī grūtnieces un zīdītājas lomā. Mūsdienu ķermeņa kults dažkārt traucē noticēt un justies skaisti, esot gaidībās. Un tas var traucēt sagatavoties dzemdībām, kā arī sagādāt lielu vilšanos. Lai dzemdības noritētu veiksmīgāk, es ar grūtniecēm daudz runāju. Jautāju, kādas ir attiecības ar mammu, ar ģimenes locekļiem, kā jutušās bērnībā, kā jūtas tagad kā sievietes. Runājam par seksualitāti un to, vai spēj piedzīvot baudu, orgasmu. Ja sieviete nekad nav piedzīvojusi orgasmu, baudu, atdošanos, ir jautājums, vai viņa spēs ļauties dzemdību procesam. Jo tas ir stāsts par seksualitāti. Ja sieviete ir saspringusi, ar dzemdēšanu var būt grūtāk. Šādas zināšanas ļauj sagatavoties. Dažkārt var palīdzēt īpaša vingrošana, deju terapija, sarunas ar dzimtas sievietēm, kuras viegli dzemdējušas. Vērtīgas ir arī sarunas un tikšanās ar mammām, kuras ir labas zīdītājas. Kā viņas tiek galā? Kāda ir panākumu atslēga?” Vecmāte teic, ka lielākā daļa mūsdienu jauno māmiņu nemaz nav redzējušas, kā sievietes zīda savus mazuļus. Taču būtu vērtīgi, ja šādu pieredzi varētu sniegt, piemēram, draudzene. Kādreiz, dzīvojot lielā saimē, tas viss bija acu priekšā jau kopš bērnu dienām. Un nebija vietas kaunam par ķermeni. Mūsdienās dzīvesveids ir stipri norobežotāks, tāpēc likumsakarīgi, ka jaunā māmiņa sastopas ar dažādām grūtībām. Teorētiskas zināšanas nevar aizstāt praksi.
Emociju kulminācija dzemdībās
Mūsu ķermenis ir gudrs. Ne visu, ko piedzīvojis, tas ļauj mums atcerēties. Taču ir reizes, kad notiek emociju un atmiņu eksplozija. Tā tas notiek, piemēram, dzemdībās. Viss, ko lieliski spējam maskēt ikdienā, dzemdībās izpaužas.
Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi apzināties savas slēptās emocijas, traumas vai bailes un ar vecmāti vai dūlu pirms dzemdībām to visu pārrunāt. “Dzemdībās bieži vien ieraugām īsto cilvēku ar visām viņa emocijām un bailēm. Fiziskos procesus vistiešākajā veidā ietekmē psiholoģiskie, tāpēc jābūt gatavai uz visu. Vecmātes vēlas, lai sievietes jūt savu ķermeni, ir kontaktā ar sevi un bērniņu, spēj izteikt vārdos savas izjūtas un emocijas. Vecmātes nav terapeits, bet ir svarīgi zināt, ar ko rēķināties, lai varam izvērtēt gan fiziskos, gan psiholoģiskos riskus. Iespējams, viss noritēs gludi, bet labāk laikus sagatavoties potenciālajām problēmām.”
Kā sarunāties?
Uzliec rokas uz vēdera. Sajūti savu elpu, savu ķermeni no matu galiņiem līdz papēžiem. Tad mēģini sajust mazuli. Ja kautrējies sarunāties skaļi, dari to klusām pie sevis.
Ieejot veikalā un aplūkojot mazuļu drēbītes, pajautā savam mazulim, ko viņš par tām domā un kuras viņam labāk patīk. Ja ir situācijas, kad šķiet, ka skaļa runāšana būtu mulsinoša, dari to pie sevis.
Lasi mazajam pasakas un dziedi dziesmas, un piedzimstot viņš tās jau pazīs. Katru vakaru nedēļu pēc nedēļas vienu un to pašu – tāpat kā trīsgadniekam.
Vecmātes Līgas Giniborgas padoms
“Lai satuvinātos un veidotu jebkāda veida attiecības, ir jāapstājas, jāpaelpo, jāsajūt, vai esam uz viena viļņa. Jāvelta vismaz 5–10 minūtes nedalītas uzmanības katru dienu. Tā tu labāk sajutīsi savu ķermeni, savu elpu. Kad būsi “aizelpojusies” līdz mazulim, varēsi uzsākt sarunu. Un sagaidi atbildi! Ja pajautā: “Kā tev klājas?”, tad elpo un sagaidi atbildi. Lai ar bērnu satiktos dzemdībās, ir jāapstājas. Attiecībās nekas nenotiek ātri. Viss notiek pamazām, lēnām. Tieši pretēji tam, kā esam pieraduši dzīvot ikdienā. Kad notiek kaut kas jauns, tas ir tik vērtīgs, ka jāapstājas, jāpiedzīvo. Un pa to laiku notiek iekšējie procesi. Tas ir kaut kas bezgala vērtīgs, ko skrējienā nav iespējams piedzīvot.”
Mierīgiem vecākiem mierīgi bērni. Vai stereotips?
Svarīgāka par ārējo aktivitāti vai straujo dzīvesveidu ir mammas iekšējā harmonija un līdzsvars grūtniecības laikā. Mamma var būt darbīga, ierauta notikumu virpulī, bet labi un dabiski ar to visu tiek galā, savukārt cita, kas ārēji šķiet mierīga, patiesībā var būt ļoti satraukta par gaidāmo. Tāpēc ne viss, kas ārēji izskatās mierīgs, arī iekšēji tāds ir. Un ne visām ārēji mierīgām mammām piedzimst mierīgi bēbīši. Un otrādi.
***
Konsultē: Līga Giniborga, ģimenes veselības centra Stārķa Ligzda dūla, mājdzemdību vecmāte