Trāpīt savas dzīves mērķī

Updated: Apr 21

Saruna ar sertificētu psiholoģi KRISTĪNI PUTNIŅU šķita šim laikam ļoti piemērota. Kā pirms pandēmijas, tā joprojām ikdienā Kristīne konsultē pieaugušos, bērnus un pusaudžus, vada audžuvecāku un adoptētāju atbalsta grupas, strādā par psihologu skolā. Mainījusies ir tikai sarunas forma no klātienes uz attālināto. Dzīve jau neapstājas. Vēl vairāk – kā viņa pati saka – šis ir laiks, kad varam tik daudz ko sevī izgaismot! Atbildēt beidzot sev godīgi – vai tas, kā dzīvoju līdz šim, ir tas, kā vēlos dzīvot arī turpmāk?


Psihologi ir slaveni ar jautājumu “kā Tu jūties?” un “vai vēlies par to parunāt?” Es tagad dauzos, jā. Zinu, ka ir ļoti svarīgi šobrīd interesēties par līdzcilvēku sajūtām. Tāpēc – kā Tu jūties?

Droši vien, kā lielākā daļa cilvēku. Esmu piedzīvojusi gan neziņu, gan neizpratni, gan satraukumu par esošo un gaidāmo. Un tomēr es jūtu arī zināmu mieru, līdzsvaru. Man ir vairāk laika, piemēram, ne tikai profesionālās, bet arī daiļliteratūras lasīšanai. Tāpat ir vairāk laika, ko pavadīt ar ģimeni un svaigā gaisā – pastaigās. Beidzot man būs laiks izveidot savu "Instagram" kontu, kam nav sanācis laika jau gadiem! (Smejas.)


Kādu palīdzību šobrīd pie Tevis klienti meklē visbiežāk?

Katram grūtības šobrīd ir savas, tā tas bija arī pirms pandēmijas. Mēs patiesībā visi dzīvojam tādā savā burbulītī. Un lai gan kopējie ārējie notikumi mums kā sabiedrībai ir līdzīgi, ģimenes dzīves ir ļoti dažādas. Tomēr vienojošās emocijas noteikti ir bailes, neziņa, apjukums, stress – ar ko, kad un kā beigsies tas, kas šobrīd notiek. Un kas būs tālāk.


Esmu domājusi par tiem ļoti optimistiskajiem cilvēkiem šajā situācijā. Ja mēs pieņemam, ka šis optimisms ir īsts, vai varam teikt, ka šie cilvēki vienkārši ir jau citā krīzes posmā?

Iespējams. Vairums cilvēku patiešām iet cauri konkrētiem posmiem.

Krīze sākas ar šoku un noliegumu – “tas nevar būt!” Tam seko posms “šis viss noteikti pāries”. Pēc tam ir vilšanās un dusmu posms – “kāpēc tas notiek tieši ar mani?” Iespējams, ka tam seko apātija un depresīvs noskaņojums, kad viss šķiet bezjēdzīgi, kad zudusi pašapziņa un ticība – “Nav vērts neko uzsākt”. Bet jau nākamais posms ir mēģinājums tikt ārā.

Tam seko lēmuma pieņemšana par to, kas man jaunajā situācijā der, kas neder. Un tam seko izmaiņas. Tad sākam just lielāku optimismu un entuziasmu – “Galu galā pasaule neaizgāja bojā!” Un noslēdzas šis viss ar posmu, kurā spējam jaunās idejas, jaunās stratēģijas veiksmīgi integrēt ikdienā.


Izdzīvos, kas pielāgosies?

Vieglāk, protams, būs tiem, kas spēs savas emocijas kontrolēt, uztvert adekvāti un pielāgoties, jā. Mums situācija māca racionalizēt jūtas un notiekošo. Nākas uzdot sev jautājumus, - kur es esmu, ko es varu mainīt, ko es varu darīt, kā es varu pielāgoties? Un, ja situāciju ietekmēt neizdodas, mēs dusmojamies, jo dusmas visbiežāk ir atbildes reakcija, kad nenotiek tā, kā vēlamies.


Bet ja man nepadodas emocijas ar vēsu prātu paņemt saujā, paskatīties uz tām un pateikt – paldies, jūs varat doties..

Protams, mēs teju visi šobrīd piedzīvojam visu plašo emociju spektru, arī bailes, apjukumu, satraukumu, noliegumu, skumjas, spriedzi, izmisumu, niknumu, bēdas, vilšanos utt. Tāpat bedres zemākajā punktā ir kauns, vainas izjūta, bezspēcība, grūtsirdība – viss, kas ir mulsinošs un biedējošs.

Emociju tiešām ir daudz, un es neaicinu tās ignorēt. Es tikai saku, ka cīņa ar emocijām var būt bezgalīgais stāsts. Piemēram, bailes stindzina, liek palikt uz vietas, apstāties. Bet lai tiktu ārā no bedres, mums tomēr ir jāpieslēdz rīcība.

Krīzes rezultāts var būt arī pozitīvs, ja cilvēks apgūst jaunus veidus, kā pārvarēt stresa situācijas. Galvenais mērķis ir atjaunot līdzsvaru.


Mums tik un tā nāksies sev vienā brīdī uzdot jautājumu, kā es varu tikt ārā no tā, kur esmu šobrīd? Nāksies sev pajautāt, - kas man ir vajadzīgs? Šobrīd mums ir pieejami tik dažādi resursi! Literatūra, semināri, speciālisti – ir tiešām daudz iespēju! Un tajā pašā laikā - būsim piesardzīgi, lai nepazaudētu sevi, neaizlektu “līdzi visiem”. Tā lekšana līdzi citiem atkal ir aizsardzības mehānisms, kā neieklausīties sevī. Tāpēc es aicinu apsēsties, nomierināties un būt godīgam pašam pret sevi. Pajautāt sev, kas ir tas, ko es tiešām vēlos, un vēl svarīgāk - kāpēc es to vēlos. Mums ir jāieklausās sevī.

Vai Tu konultē arī vecākus par to, kā tikt šim laikam veiksmīgāk cauri?

Jā, ar vecākiem runāju šobrīd ļoti daudz. Un vecākus vieno sajūta – zudis pamats zem kājām, ierastā rutīna ir sabrukusi, ir daudz jaunu pienākumu, vecāki ir arī skolotāji vienam, varbūt pat trijiem bērniem, un uzmanību sadalīt ir ļoti grūti, sarežģīti, pat neiespējami.


Tad nu es arī saku – turpināsim būt labi vecāki. Būsim godīgi, taisnīgi pret saviem bērniem. Būsim atbalstoši savu spēju robežās, izturēsimies, kā pret līdzīgu cilvēku. Protams, es nedomāju, ka, piemēram, no divgadnieka ir adekvāti prasīt izturēties ar piesardzību pret uguni. Ar līdzvērtību es domāju emociju pasauli. Ar cieņu, atklātību un iejūtību, jo arī bērni piedzīvo dažādas emocijas. Tāpēc bērniem nav jāstāsta par mistiskiem vīrusiem, kas lidinās šobrīd teju visur un dzīvo uz planētas “X”. Nu, pastāstiet, kas ir vīruss! Dodiet bērniem drošības sajūtu. Ļoti labi bērnos nostrādā vecāku atbildības uzņemšanās, pasakot: “Lai kas arī nenotiktu, mēs esam tavi vecāki, mēs ar to tiksim galā.” Un bērns tiešām sajūtas droši.


Bet ja es nezinu, vai tiksim galā? Ja nu esmu diezgan droša, ka netiksim?

Te, protams, ir vērtīgi paskatīties, ar ko tieši ir grūti tikt galā. Bet lai kā arī nebūtu, atbildību ģimenē uzņemas pieaugušie.

Kāpēc mēs nevaram būt godīgi ar saviem bērniem? Tā arī sakām – iespējams, ka būs kādas pārmaiņas, varbūt mums ar tēti tas būs sarežģīti, bet noteikti nesakiet, ka netiksiet galā ar notiekošo. Mamma un tētis uzņemas vadību, un bērnam nav jāuztraucas, kā un vai vecāki tiks galā ar sevi.

Tā ir vecāku atbildība un pienākums. Likt bērniem pažēlot mammu un tēti, jo ir grūti, tas bērnos rada milzīgu trauksmi – "Kas notiek!?" Piecus sešus gadus veci bērni domā eksistenciāli. Jau ar šo vecumu bērni var patiešām padomāt – "A` ja nu vecāki netiks galā vispār?" Tāpat šis laiks ir ļoti labs, lai mēs mācītos lūgt palīdzību. Tieši tā mēs saviem bērniem mācām - ja ir grūtības, ar kurām vairs netiec galā, ir dabiski un pašsaprotami lūgt atbalstu. Gan bērniem no vecākiem, gan citam no cita kopumā.


Kas vēl bērnos vairo drošības sajūtu?

Šajā situācijā noteikti mājas noteikumi, paredzamība attiecības, dienas ritms. Svarīgi, ka par jauno kārtību ar bērniem runājam, pirms tos ieviešam - dodam laiku sagatavoties un pielāgoties. Paskaidrojam, ko un kāpēc ir būtiski šobrīd ievērot, pastāstām, kā mēs ģimenē funkcionēsim, kādi tagad būs mūsu katra pienākumi un atbildības.

Vienošanās, kur esam guvuši bērnu atbalstu un sapratni, rada drošības sajūtu. Un situācijas nelaišana pašplūsmā, tādā dzīvošanā “kur vējš pūtīs, tur lidosim”, dod drošības sajūtu arī vecākiem. Ja teju viss apkārt notiek “ārpus kontroles”, tad tomēr ir lietas, ko varam vadīt. Un tā ir vistiešākajā mērā atbildības uzņemšanās par savu dzīvi un sajūtām.

Runājot par kontroli, šķiet, ka mūsos ir tik dabiska vēlme vadīt arī savu slikto sajūtu par notiekošo.

Jā, un tomēr nepārcenšamies! Ir taču dabiski justies kādreiz arī slikti. Tagad informācijas pārsātinātība un dažādās pieredzes var burtiski nogāzt no kājām. Kādam dzīve ieguvusi sen vēlamos apgriezienus, viss notiek, bet citiem tieši pretēji – viss ir apstājies. Mēs klausāmies šos stāstus un jūtamies slikti, jo salīdzināmies. Un jūtamies slikti arī par to, ka jūtamies slikti. Bet varbūt tie, kam “viss notiek”, patiesībā tikai saka, ka tā ir. Varbūt patiesībā šī ārējā emocija ir butaforija! Tāpēc esi saudzīgs pret sevi! Jā, būsim modri, lai mūs nepārņem apātija, bet ļausim taču sev beidzot būt. Mācāmies pažēlot sevi, ja neesam to pratuši agrāk. Jo mēs varam justies arī slikti. Un mēs varam ar visu netikt galā. Protams, ka rīcībai būs jāseko, bet mākslīgi no sevis atstumt nepatīkmās emocijas, nozīmē sev pateikt “nejūti”!


Saki, vai šajos apstākļos Tu joprojām strādā arī skolā? Kā tas notiek?

Turpinu attālināti sazināties ar vecākiem, bērniem un skolotājiem caur “Skype”. Šī iespēja konkrētas skolas vecākiem un bērniem ir bezmaksas, līdz ar to psihologs ir pieejams sarunai. Tāpat veidoju dažādus materiālus, lai atbalstītu visus iesiastītos šajā attālinātās mācīšanās procesā. Komunikācija jau nepārtrūkst! Tāpat situācijās, kad skolotājiem ir informācija par iespējamu vardarbību ģimenē šajos apstākļos, es tieku informēta un tālāk iesaistos, sniedzot nepieciešamo atbalstu ģimenei.


Kā vecāki to uztver?

Tāds nu ir mans darbs. Svarīgākais ir būt atklātiem sarunā ar mammu un tēti, neteikt aplinkus: “Vai jums varbūt ir nepieciešama palīdzība?”

Esmu tieša, sakot: “Man ir informācija, ka jūsu ģimenē, iespējams, notiek vardarbība.” Esmu atklāta, jo man rūp – gan bērns, kurš cieš, gan vecāks, kurš grūtībās ir izmisis un jūtas bezpalīdzīgs.

Un tad, protams, seko ģimenei nepieciešamais atbalsts.


Aicinu ikvienu būt vērīgam, līdzjūtīgam un nestāvēt malā, ja šādas situācijas notiek. Ja mēs kaut ko jūtam, redzam, pamanām, nebūsim vienaldzīgi! Varam zvanīt uz krīzes centru “Skalbes”, “Dardedze”, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un informēt speciālistus, un lūgt padomu paši sev, ja nonākam līdzīgās situācijās. Es aicinu arī skolotājus – ja ir zināms, ka bērnam bieži nav mājasdarbu, ka bērnam nav atbalsta no vecākiem – un to skolotāji var ļoti labi just! – ziņojiet savas skolas psihologam vai sociālajam darbiniekam, lai pēc iespējas ātrāk sniegtu palīdzību ģimenei, kura nonākusi grūtībās.


Un, protams, neder nosodījums un vērtējums, jo ir tik daudz nezināmo, kāpēc ģimenes nonāk smagu izvēļu priekšā.

Jā, vardarbība nav pieļaujama, un vecākam šādas frāzes dzirdēt var būt neizturami smagi, tā ir pamatīga iekšējās krīzes sajūta, lūzuma punkts. Tāpēc ir tik svarīgi dot instrumentus, kā no tās situācijas tikt ārā.

Ģimenēs, kurās notiek vardarbība, varbūt trūkst sociāli emocionālo prasmju, lai reaģētu un rīkotos citādi. Vardarbības tēma ir ļoti sarežģīta, te nevar vispārināt, katra situācija ir skatāma individuāli.


Kādā no mūsu sarunām esi teikusi, ka arī pusaudžiem šobrīd ir ļoti sarežģīts laiks.

Ak, jā, pusaudzīši.. (Smejas.) Šodien par pusaudžiem runājam, sākot jau no bērnu desmit vienpadsmit gadu vecuma. Pusaudžiem šobrīd tiešām ir grūts posms, jo socializēšanās, pieņemšana, iekļaušanās vienaudžu vidū ir šim attīstības posmam ļoti aktuāli. Vairs ne bērni un vēl ne pieaugušie – jaunieši meklē savu “es”, “kas es esmu?”. Ir cilvēki, kas līdz 40 gadiem neprot atrast atbildi uz šo jautājumu, bet tas jau ir cits temats. Pandēmija pusaudžiem apgrūtina iespēju celt pašvērtējumu un meklēt sevi, esot kopā ar saviem draugiem fiziski. Lai gan viņi zina brīnišķīgus veidus, kā tikties attālināti. Es vairāk domāju pusaudžus, kas jūtas vientuļi.


Vai ir kāda formula, kas labi strādā šobrīd, esot līdzās pusaudžiem?

Nepateikšu neko jaunu – vecākiem ir labi būt arī draugiem saviem bērniem.

Lai arī cik autonoms pusaudzis vēlētos būt, viņā ir milzīga vēlme pēc pieņemšanas un atbalsta arī no saviem vecākiem. Jo vairāk pusaudzis saņems vecāku atbalstu un sapratni, jo augstāks būs viņa pašvērtējums.

Praktiski tas varētu izskatīties kā interese par to, kas aktuāls viņa pasaulē. Būtu labi ar savu pusaudzi padarīt kopā kaut ko, kas viņam patīk, kas viņu interesē – varbūt palūgt, lai izstāsta, kā īsti tā datorspēle jāspēlē, kas tajos saitos un grupās ir interesants. Būt blakus un interesēties par to, kas viņa dzīvē aktuāls. Saskatiet sava bērna stiprās puses un to, kas bērnam izdodas!


Praktiski un realizējami instrumenti – tas, manuprāt, šobrīd ir aktuāli visiem. Ko Tu iesaki vecākiem?

Kādā ģimenē “strādās” klusuma stundas ieviešana – kad noteiktā laikā katru dienu mājās tiek izlsēgts viss, kas izdod skaņu, un tiek runāts klusām, tiek lasītas grāmatas, zīmēts, darītas lietas pastāvīgi.. Kādam vērtīgs instruments būs pastaigas, aktivitātes svaigā gaisā. Lai nu kā, ir svarīgi krāt patīkamās pieredzes. Arī samīļošanās ir patīkama pieredze! Neskaitāmi psiholoģijas pētījumi pierāda, ka daudz vieglāk pārdzīvot grūtus savas dzīves brīžus palīdz patīkamas atmiņas. Te, protams, jāmācās kļūt apzinātākiem - mums katram ir iespēja piedzīvot kaut ko skaistu, tā ir izvēle! Ja es sev ticu, cienu un novērtēju, tad mūs var stiprināt arī apziņa – esmu piedzīvojis vēl ko trakāku, tikšu galā arī ar šīm grūtībām.

Vēl kāda būtiska lieta – laikā, kad teju viss ir svārstīgs un neprognozējams, ir labi padomāt par to, kas manā dzīvē ir nemainīgs. Kādas vērtības manā dzīvē ir nemainīgas.

Un, protams, emociju atspoguļošana. “Es redzu, ka tu esi dusmīgs, es redzu, ka tu jūties vīlies..”


Par pēdējo ieteikumu man sanāca smiekli, atvaino. Manuprāt, šīs frāzes stādā izcili kā uz trīs, tā 30 gadīgu cilvēku.

Tieši tā! (Smejamies.)


Saki, vai Tu šobrīd jūties priviliģēta, jo zini gana daudz teoriju par psihi un to, kā teorētiski panākt līdzsvaru savā prātā. Zini, kā rīkoties, jo ikdienā to iesaki citiem..

Jā un nē. Kā zobārstam – zinu, ka zobs ir caurs, bet pats to nevaru salabot. Mēs esam tikai cilvēki, un mums ir savi pārraugi, kas palīdz palikt profesionāliem - būt objektīviem un empātiskiem bez vērtējuma. Un lai kādas zināšanas mūsos katrā būtu, tās der vien tad, ja realizējam rīcībā. Tā arī es – mācos.


Pandēmija kā iespēja. Tu arī tā domā?

Šis laiks katrā no mums var ko izgaismot. Es tiešām ticu, ka tieši tagad mēs katrs varam trāpīt savas dzīves mērķī, jo nu esam spiesti vai mums vienkārši ir apstākļi, lai atraisītu sevi un ieskatītos sevī. Mums ir dots laiks! Iedomājies, tas, pēc kā vienmēr esam ilgojušies! Bet laiks ne tam, lai turpinātu pa vecam, bet laiks, lai ieraudzītu savu dzīvi savām acīm un izvērtētu, vai tas, kā dzīvoju līdz šim, ir tas, kā es vēlos dzīvot arī turpmāk. Mums ir iespēja neskriet un būt vairāk ar sevi. Norimt. Un krīzes ir pamats iespējām attīstīties un pilnveidoties. Pavasaris mums lieliski rāda, kas notiek pēc ziemas, tumsas un aukstuma.


***

Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā