Līdz ar bērnu pārī ienāk neskaitāmi izaicinājumi, kas bieži attiecības ieved krīzes situācijā. Un tad ir svarīgi atcerēties par vajadzību piramīdu – pārī vispirms katram ir jāparūpējas par sevi, lai varētu rūpēties par otru un ģimeni kopumā. Kompromisi būs neizbēgami, tomēr savas vajadzības ir jāprot atpazīt un pēc iespējas labāk jaunajā situācijā tās arī apmierināt.
Atšķirīga izpratne par audzināšanu
Bieži pāris nav vienojies par to, kurš kurā brīdī pēc bērniņa piedzimšanas darīs un kurš par ko būs atbildīgs. Ja ģimenē ir divi priekšnieki, tad līdz ar bērna ienākšanu, var gadīties, ka neviens ne par ko nav atbildīgs, vai arī viens no otra kaut ko gaida, dzīvojot pēc principa – kas pirmais neiztur, tas to arī izdara.
Agrāk lomu sadalījums bija skaidrs – vīrietis devās uz darbu, sieviete rūpējās par māju un bērniem. Mūsdienās aizvien vairāk ir pāru, kam svarīgs līdzvērtīgs pienākumu sadalījums, sākot ar mājas darbiem un beidzot ar karjeras sasniegumiem. Tāpēc, neskaitot bērna iznēsāšanu, pasaulē laišanu un krūts zīdīšanu, teju visu var veikt kā mamma, tā tētis.
Bet tiklīdz pārim pievienojas mazulis, lai cik līdzvērtīgi pāris mēģinātu dzīvot joprojām, pārmaiņas ir neizbēgamas. Visbiežāk sieviete ieslīgst bērna pamataprūpē, nereti arī kļūst par “atbildīgo” mājas darbos un ēst gatavošanā. Savukārt vīrs gādā par ģimenes finansiālo labklājību.
Šādi sievietē var izaugt aizvainojums, ka vīrieša dzīve turpinās, kā bijusi, bet mammai ir jāatsakās no daudzām jau pierastām lietām. Tomēr arī vīrieti skar jaunā realitāte, jaunie pienākumi un atbildība, tāpēc tētis aizvien biežāk var sajusties nenovērtēts, asi uztvert viņam veltītos pārmetumus, kad sieviete iešanu uz darbu viņam sāk dēvēt par “izklaidi”, jo realitātē vīrietis no darba atnāk mājās noguris. Un, ja tētis vēlas atpūsties, mamma bieži “nodod stafeti” ar zīdaini, tiklīdz tas pārkāpis mājas slieksni. Rezultātā sajūta, ka nejūtos novērtēts, rodas abās pusēs. Jo īpaši, ja līdz mazuļa piedzimšanai pārī tiešām valdījusi izteikta vienlīdzība.
Sarunas kā risinājums
Ir pierādīts, ka vairums pāru pēc bērna piedzimšanas savstarpēji sarunājas mazāk. Tas šķiet loģiski, jo jaunie pienākumi un rūpes aug un brīvā laika jēdziens stipri izmainās.
Runāt vienam ar otru par jaunajām grūtībām, ir ārkārtīgi svarīgi. Svarīgi vienoties par atbildības zonām un termiņiem, uz cik ilgu laiku tas varētu būt. Par jauno situāciju un finansiālo tēriņu sadalījumu arī ir svarīgi izrunāties. Būtiski, lai tam, kurš uz brīdi būs kopā mājās ar mazuli, būtu iespējas brīvi rīkoties ar kādu naudas summu, par katru nieku neprasot atļauju, neatskaitoties. Nestabilitāte finanšu jomā ļoti ietekmē pašapziņu.
Ja pēc pirmā mazuļa piedzimšanas šīs tēmas netiek izrunātas, tās noteikti aktualizēsies ar otrā mazuļa ienākšanu ģimenē.
Saprasties par bērna audzināšanu nenozīmē būt vienādās domās ar savu partneri, bet gan ieklausīties, censties saprast un būt empātiskākiem, saprotošākiem vienam pret otru.
Vērtīgi ar sevi atklāti parunāt - jā, man ir savas vajadzības, bet varbūt kādu no tām var “nopauzēt”, lai harmonizētu attiecības ar partneri? Ja pārī katrs ieslīgst savu aktualitāšu risināšanā, drīz vien spēja dzirdēt otru var kļūt par milzīgu izaicinājumu.
Sarunas var būt viena no nodarbēm, kas veicina intimitāti, kas pārim arī kļūst par aktuālu problēmu līdz ar bērniņa piedzimšanu. Tad apzinātas pastaigas, papļāpāšanas un vienam otra samīļošanu var ieviest kā rituālu.
Ja mīlestības izpausmes ilgstoši iztrūkst, atgriezt tās agrākajā stāvoklī ir ļoti sarežģīti.
Arī hormonāli mīļošanās un mīlēšanās laikā mēs saņemam oksitocīnu. Ir jāmēģina atrast laiks savam partnerim, tas stiprinās attiecības, un var sākt ar laika izbrīvēšanu sarunām.
Mana telpa
Arī tad, ja ģimenē esam vairāki, ja atbildība un jaunie pienākumi ļoti ierobežo cilvēkam svarīgo teritoriju, svarīgi to sev nodrošināt gan telpas, gan laika izpratnē. Ir būtiski, lai visas robežas nesaplūstu un neveidotos situācija, kad kāds no pāra pilnībā izlemj lietas otra cilvēka vietā un otrs kļūst par tādu “situācijas” ķīlnieku, paliekot atkarīgs no sava partnera.
Lai kādā krīzē mēs savas dzīves laikā būtu, pieaugušiem cilvēkiem jāspēj pašiem sev palīdzēt, lai būtu neatkarīgi no otra.
Te gan ir svarīgi savas robežas un vajadzības prast atpazīt, zināt, pazīt sevi, lai otram varētu lūgt ar tām rēķināties, meklēt iespējas jaunajā situācijā apvienot kā mammas, tā tēta intereses. Mēs bieži dusmojamies uz partneri, ka jūtamies slikti, jo otrs nenolasa domas no acīm. Biežāk mēs paši nemaz nezinām, kas mums šobrīd ir vajadzīgs, nespējam savas vēlmes noformulēt vārdos, lai paziņotu par to partnerim. Otram nav šīs vajadzības jāuzmin. Tas nemaz nav iespējams. Tāpēc bieži tiklīdz neapmierinātība ir parādījusies, par to paziņojot skaidri partnerim, to iespējams gana ātri un vienkārši atrisināt.
Kā risināt konfliktus?
Strīdus situācijas ir svarīgi prast risināt vēl pirms mazuļa piedzimšanas.
Tie pāri, kas savā kopdzīvē ir bijuši ļoti saticīgi, nereti pirmos konfliktus piedzīvo līdz ar bērniņa piedzimšanu. Ja mazulim ir vecāki brāļi vai māsas, var piedzīvojumus pārrunāt visi kopā ar lielākiem bērniem ģimenē, pārim piedzīvojot savstarpēju tuvināšanos caur bērniem.
Konsultēja: psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa
Izdevums "Gribu būt tētis"