Pašapziņa nav tikai pašvērtējums. Tā ir arī savu emociju apzināšanās un pieņemšana, pašcieņa un pašdisciplīna. Veselīga pašapziņa nav iedomība vai sevis nostādīšana augstāk par pārējiem, bet spēja sevi apzināties, pieņemt un cienīt par spīti nepilnībām, spēja nepadoties grūtību priekšā. Vienlaikus veselīga pašapziņa ir prasme sajust sevi kontekstā ar citiem, kontrolēt savus impulsus un izvēlēties situācijai atbilstošu uzvedību.
Mēs noteikti ikdienā esam dzirdējuši frāzes par kādu (vai sevi) - tas nu gan ir pašapzinīgs! Bet ne vienmēr zem šī īpašības vārda paliekam patiešām veselīgas pašapziņas aprakstu. Speciālisti par pašapzinīgu sauc cilvēku, kas:
Spēj uzstādīt mērķus un neatkāpjas no tiem grūtību priekšā.
Tic, ka nepareiza rīcība nenozīmē, ka es pats esmu slikts.
Neļauj sevi nepatiesi apvainot, neatkāpjas no savām tiesībām.
Spēj būt izlēmīgs.
Domā ar savu galvu, neietekmējas pārlieku daudz no citiem.
Spēj pieņemt izaicinājumus.
Nebaidās būt atšķirīgs.
Spēj priecāties par citu panākumiem.
Uzskata savu dzīvi par vērtīgu un vienreizīgu.
Un tieši šo prasmju attīstīšana bērnā būs atslēga veiksmīga pašvērtējuma veidošanai.
Veselīga pašapziņa attiecībā uz mūsu emocionālo labsajūtu ir kā stipra imūnsistēma attiecībā uz mūsu ķermeņa veselību.
Mērķtiecības attīstīšanai vērtīgi mācīt bērnu atpazīt savas savas emocijas un vajadzības, veidot veselīgu pašapziņu un ticību saviem spēkiem, attīstīt kritisko domāšanu un sekmēt pašdisciplīnu.
Emocionālās inteliģences attīstīšanai vērtīgi atspoguļot bērna emocijas (es redzu, ka tu dusmojies, priecājies, skumsti. Tāpat jautājuma "kā Tev iet?" vietā biežāk pajautāt - "kā Tu jūties?"). Un dalīties savās emocijās! Ļaut bērnam just! Aizliedzam tikai konkrētu rīcību, nevis emociju kā tādu.
Kritiskās domāšanas attīstīšanai svarīgi no bērna neprasīt bezierunu paklausību. Ļaut bērnam iegūt savu pieredzi, ļaut kļūdīties, pašam saprast cēloņu – seku principu (ja iziešu lietū bez zābakiem, samirks kājas). Mudināt izvērtēt, analizēt, ieklausīties arī pretējos viedokļos, nesteigties ar spriedumu. Pamatot savus lēmumus pašiem un mācīt arī bērniem argumentēt savu viedokli.
Pašapziņas veidošanās
Par pašapziņas veidošanos varam sākt runāt jau no pirmajiem dzīves mēnešiem, kad bērns mācās iepazīt savu ķermeni, tomēr pirmais nopietnais pakāpiens ir ap 18 mēnešu vecumu, kad bērns sāk atpazīst sevi spogulī, pamazām distancējas no mammas un sāk apzināties sevi kā atsevišķu būtni.
Ap 2-3 gadu vecumu, attīstoties runai, bērns sāk lietot vārdu „es”. Pamazām bērns saprot – pasaule nav tāpēc, lai apmierinātu vienīgi viņa vajadzības. Bērns ierauga sevi iepretim citiem, kā daļu no kādas lielākas kopienas. Un tad viņš sāk meklēt savu vietu šajā kopienā – ģimenē, bērnudārzā. Šajā periodā ļoti svarīgi, lai bērns netiktu kāda iemesla dēļ atstumts (jo niķojas ,čīkst, dumpojas, traucē, nav tāds kā citi). Būtiski, lai tāds, kāds viņš ir, viņš tiktu integrēts un pieņemts. Ja tas nenotiek un bērna emocijas tiek apspiestas, vai arī viņš regulāri tiek atraidīts – bērns sāk justies nevērtīgs.
Pieņemt bērnu nenozīmē pieņemt jebkuru emociju izpausmi (sišanu, košanu). Tas nozīmē uzklausīt, aprunāties, samīļot, pamācīt, ļaut izlādēties, tomēr neļaut kļūt destruktīvam.
4-5 gadu vecumā bērns saprot, ka citiem par viņu ir viedoklis. Viņam kļūst svarīgi tas, kāds viņš izskatās citu acīs.
Ieteikums būtu vairāk spoguļot labo un ignorēt slikto, ja vien tas nav kas nopietns. Bērna pašapziņu lielā mērā ietekmē vecāku attieksme pret bērna kļūdām. Ja pieņemam un iemācām bērnam, ka kļūdities ir normāli un tikai caur neveiksmēm var sasniegt mērķi, viņš nevaino sevi un nepārdzīvo ikreiz, kad kaut kas nav sanācis, bet turpina virzīties uz mērķi par spīti grūtībām. Savukārt, ja bērns tiek kaunināts un bieži saņem kritiku, tas negatīvi ietekmē bērna pašvērtējumu.
Kas pašapziņas veidošanās procesā palīdz, un kas ne..
Pašapziņu ietekmē tas, cik viegli vai grūti mums ir iekļauties kolektīvā (viegāk iekļauties ir tiem, kuri atbilst "vidusmēram", grūtāk ir tiem, kuri sava izskata, uzvedības vai citu īpašību dēļ atšķiras no vairākuma). Tāpēc tik būtiski, ka bērniem stāstām - visiem nav jābūt vienādiem, mēs katrs esam unikāls. Kāds būs vērotājs, cits - darītājs, cits - līderis. Pašapziņu ietekmē arī kultūra, kurā augam. Vidusmēra latvietim un vidusmēra ebrejam būs ļoti atšķirīga pašapziņa. Tāpat mediji, sociālie tīkli, vide, kurā jūtamies labāki vai sliktāki kā citi, ietekmē to, kā par sevi jūtamies.
Līdz 7 gadu vecumam vecāki ir kā spogulis, kurā bērns redz sevi. Bērns, vērojot vecāku reakciju uz savu uzvedību izdara secinājumus – ja vecāki ir priecīgi un labvēlīgi, tātad es esmu labs, ja vecāki izturas noraidoši vai dusmīgi – es esmu slikts.
Tāpēc šaubas par savas atvases spējām, pārāk liela kritika, kuras rezultātā bērnam var šķist, ka viņu mīl vai nemīl atkarībā no viņa sasniegumiem, ir ļoti būtiska pašvērtējuma veidošanās daļa. Nievājoša attieksme pret bērna ķermeni, salīdzināšana ar citiem, kategorisms, vārdu "nekad" un "vienmēr" lietošana... Šis viss stiprina bērnībā iegūtu nedrošību, neuzticēšanos pieaugušajiem, viņu solījumiem. Ja bērns šaubās par pieaugušajiem, viņš šaubās arī par sevi.
Un te būtiski! - pārlieka slavēšana vai mākslīgie pašapziņas cēlāji (statusa preces - zīmola apģērrbi, dārgas rotaļlietas..) var palīdzēt tikai uz īsu laiku, tas nesekmēs bērnam veselīgas pašapziņas veidošanos.
Arī pārmērīgas rūpes var iedragāt pašapziņu. Ja vecāki pārāk ilgstoši uzņemas atbildību pār lietām, ar kurām bērns pats varētu tikt galā, bērns neiemācās paļauties uz sevi. Trūkst izaicinājumu un piepūles, un tas ir būtiski.
Paškontrole jeb pašregulācija atspoguļo spēju regulēt emocijas, domas un uzvedību. Tā ir ar gribas piepūli saistīta indivīda spēja izvēlēties savu rīcību. Paškontrole ietver gan spējas apslāpēt savas nevēlamās reakcijas un vienlaikus aktivizēt vēlamās.
Pašapziņa veidojas jau agrīni
Pirmajā dzīves gadā būtu jācenšas apmierināt visas bērna vajadzības pēc iespējas ātrāk kopš to rašanās, neatstāt bērnu vienu raudam. Pirmajā dzīves gadā mēs bērnus neaudzinām, bet esam kopā ar tiem, sniedzam drošību, palīdzam viņam apzināties viņa vajadzības.
Otrajā dzīves gadā papildus drošības sajūtai svarīgi ļaut bērnam iepazīt savu ķermeni, tā spējas, iedrošināt darboties, ļaut sajust, ka viņš var, prot. Izvērtējiet, vai vārds „nē” nav biežāks, kā vārds „jā”. Iekārtojam vidi tā, lai bērns kaut ko arī drīkst, ne tikai nedrīkst. ("Neņem šo", "nekāp tur", "nedari tā".. :) )
Trešajā dzīves gadā svarīgi būt pacietīgiem un pieņemt reizēm izaicinošās bērna emocijas, liekot bērnam saprast, ka viss, kas ar viņu notiek, ir normāli. Bērnu nevajadzētu atstumt tāpēc, ka viņš dusmojas, raud vai nerīkojas tā, kā vēlamies. Tikai starp trešo un ceturto dzīves gadu bērns pamazām sāk izmantot pašregulācijas prasmes.
Atbalstot savu bērnu
Spēja uzgaidīt, tikt galā ar sīkām neveiksmēm vai pabeigt iesākto – tās ir iemaņas, kas agrīnā vecumā apgūstamas ikdienas notikumos kā regulārs treniņš tik nozīmīgām spējām kā paškontrole. Jo vairāk sociālo iemaņu bērns ikdienā apgūst, jo drošāk viņš jūtas par savu varēšanu, jo labāk viņš spēj kontrolēt savus impulsus. Tāpat labas pašregulācijas prasmes palīdz veidot veiksmīgu komunikāciju ar vienaudžiem, tas savukārt ceļ pašapziņu. Katru reizi, kad uzstādām robežas, kuras bērns mācās ievērot, viņš mācās paškontroli. Katru reizi, kad bērns pārvar grūtības paša spēkiem,viņš arī mācās paškontroli.
Ja vecāki ir pārāk prasīgi, pieaugot bērnā runās iekšējais perfekcionists. Ja vecāki neciena un netic bērna spējām, pieaugot bērnā runās iekšējais kritiķis. Ja vecāki ir iedrošinājuši bērnu un snieguši atbalstu, lai cik liels bērns jau būtu, un lai cik milzīgu izaicinājumu priekšā viņš stāvētu - bērnā joprojām būs dzīva iekšējā balstiņa, kura teiks – "nepadodies, viss būs labi!"
Lai mēs viens otru sadzirdētu, svarīga ir attiecību kvalitāte. Ja bērnam būs svarīgas attiecības ar mums, ja viņš mūs cienīs, viņš vēlēsies ieklausīties. Bērni, kuri jūtas droši, sadzirdēti un saprasti, daudz vieglāk spēj runāt par savām jūtām, bažām vai problēmām. Turpretī, ja draudēsim vai moralizēsim, bērns jutīsies nevērtīgs un nepieņemts. Lai saprastu, kā labāk runāt ar bērnu, ir vērts iekāpt viņa kurpēs un iedomāties, ko es pats kā mamma vai tētis gribētu dzirdēt brīdī, kad man ir kādas raizes, kad esmu kļūdījies, nobijies, kad nepieciešama uzmanība.
Varbūt noder!
Cienīsim savus bērnus, nepazemosim ne fiziski, ne emocionāli.
Audzināšanā neizmantosim bargus sodus. Vecākiem būtu jāspēj bērni virzīt, ne pavēlēt klausīt komandām. Virzīt ar savu paraugu :)
Uzticēsimies bērniem, dosim atbildību un ļausim izdzīvot sekas.
Pieņemsim bērnu emocijas un mācīsim viņam tās izprast.
Neveiksmes gadījumā iedrošināsim bērnus. Kritika ir tikai viedoklis par konkrēto uzdevumu, nevis vērtējums par bērniem kā cilvēku.
Izcelsim bērnu stiprās puses.
Pateiksim skaidri, par ko bērnus slavējam - atbalstīsim bērnus brīdī, kad tie izvirza mērķus, un iedrošināsim viņus pamēģināt ko jaunu.
Nedarīsim bērnu vietā to, ko viņi var izdarīt paši.
Dosim bērniem darbiņus, lai bērni saprot, ka ir daļa no komandas, un ierauga savu ieguldījumu kopējā darbā.
Radīsim bērniem piederības sajūtu. Pašapziņu palīdz stiprināt cieša saikne starp vecākiem un bērniem. Ja vecākus interesē, kas notiek ar bērniem, ja viņi ir emocionāli atsaucīgi, bērns jūtas mīlēts un mācās mīlēt pats sevi.
Un pats svarīgākais - BŪSIM VEIKSMĪGI, LAIMĪGI UN PAŠAPZINĪGI PAŠI! :)
***
Konsultē: Elīna Zelčāne, geštaltterapeite, jaunas grāmatas "Arī labas mammas drīkst kļūdīties" autore
Šis materiāls ir speciālistes Elīnas Zelčānes oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.
Comments