Uzskati par to, kurā vecumā bērns ir vairāk gatavs sagaidīt jaunāko māsiņu vai brālīti, ir atšķirīgi, taču nav tādas garantētas vecuma starpības, kas nodrošinās labu attiecību veidošanos star bērniem. To, kā ģimenes atvases savā starpā sapratīsies, ietekmē arī vecākā bērna temperaments un savstarpējā raksturu saderība.
Būt uz viena viļņa
Ja bērniem ir pavisam maza vecumu starpība (līdz diviem gadiem), vecākais bērns par jauno situāciju var kreņķēties tāpēc, ka viņam vēl ķermeniski ļoti gribas mammu. Būt tuvumā, uz rokām vai vienkārši gulēt blakus. Šādā situācijā vecākais var sākt tēlot otru bēbīti, taču jau pavisam drīz abi kopā varētu sākt spēlēties un draudzēties.
Ja vecuma starpība ir trīs, četri, pieci gadi, bērns mammas tuvumu un klātbūtni varbūt izbaudījis jau pietiekami, taču visu šo laiku viņš ir pieradis būt viens. Parādoties konkurentam, viņš tiek gāzts no troņa.
Sasniedzot sešu septiņu gadu vecumu, viņš jau nokļūst citā posmā, kurā vecāki vairs nav tik svarīgi. Nozīmīgāku vietu jau ieņem draugi, skolotāji, treneri, ārpusskolas nodarbības, un mazulis netiek uztverts kā konkurents. Tajā pašā laikā ir arī kāds mīnuss – bērni savā starpā nerotaļājas un aug, var teikt, katrs par sevi. Jaunākais vecāko uztver gandrīz kā pieaugušo. Vēl izteiktāk tas ir ģimenēs, kur vecākais jau sasniedzis pusaudžu vecumu. Par šādiem bērniem mēdz teikt, ka viņi ir divi vienīgie bērni.
Joprojām justies novērtētam un svarīgam
Jūtīgs un prasīgs bērns, kas saasināti uztver jebkādas pārmaiņas apkārtējā vidē, arī mazuļa ienākšanu ģimenē uztvers jutīgi. Līdzīgi kā dzīvesvietas maiņu vai bērnudārza gaitu uzsākšanu. Tajā pašā laikā cits bērns, kurš ir mierīgs, relaksēts un labi pieņem pārmaiņas, arī brālīti vai māsiņu pieņems vieglāk.
Liela loma ir vides aspektiem – vai konkrētajā brīdī bērns ģimenē jūtas svarīgs un novērtēts, vai viņam tiek veltīts gana daudz laika un individuāla vecāku uzmanība.
Ja bērns jau ir vecāks, labi, ja bez mājas un ģimenes viņš jūtas svarīgs arī draugu lokā vai bērnudārzā. Lai bērnā saglabātu izjūtu, ka viņš joprojām ir svarīgs, mammai un tētim jāprot atrast laiku vecākajam bērnam arī tad, kad pasaulē ir ieradies nākamais mazulis. Tāpat ir situācijas, kad vecākajam bērnam joprojām būs nepieciešama vecāku aizstāvība un teritoriju nodalīšana. Piemēram, klasiskajā situācijā, kad ģimenes jaunākā atvase posta vecākā bērna rūpīgi veidotos darbiņu. Jā, būs reizes, kad tas neizbēgami notiks, taču citkārt vecākiem jāspēj nodrošināt tādus apstākļus, lai mazais vienkārši netiek klāt lietām, kas vecākajam ir svarīgas. Jāgādā, ka mazākais nesaķēpās vai nesaplēsīs vecākā bērna zīmējumus, ka plastmasas mušmirītes netiks iemestas miskastē un skolas dienasgrāmata paslēpta.
Bērniem paaugoties, būtu nepieciešama arī slēdzama teritorija, piemēram, atvilktne vai kaste. Pusaudžu vecumā arī istaba var būt slēdzama, jo tā kļūst par privāto teritoriju. Neatkarīgi no vecuma konfliktu brīžos mammai un tētim nevajadzētu nostāties kāda konkrēta bērna pusē, teiksim, jaunākā. Jo paaugoties mazais tīri labi sāk apgūt manipulēšanas mākslu, padarot otru par vainīgo.
Draudzīgas attiecības bez konkurences
Lai saglabātu veselīgas attiecības ģimenē, vecāku galvenais uzdevums ir neveicināt konkurenci bērnu starpā. Viena no kļūdām ir salīdzināšana. Mēs esam pieraduši salīdzināt vienu bērnu ar kādu citu, savas ģimenes pieredzi ar kādas citas ģimenes pieredzi, lai saprastu, vai tas, ko darām, ir normāli un vai arī citiem ir līdzīgas grūtības kā mums. Tā ir kā sociālā mēraukla. Un veselīga salīdzināšana ir normāla, tā mūs virza uz priekšu. Bet dažkārt ģimenē salīdzināšana mēdz būt neveselīga. Piemēram, kad bērnus savā starpā salīdzina kādam par labu, sakot: “Kāpēc tu nevari tā kā brālis?” vai “Kāpēc tu nemāki kā māsa?” Paradokss ir tāds, ka šādā situācijā abi bērni jūtas slikti. “Labais” jūtas draņķīgi, jo no otra saņem naidu un nepatiku. Lai no tā izvairītos, viņš var apzināti rīkoties sliktāk, lai viņu neminētu kā paraugu. Savukārt otrs bērns, kurš tiek kaunināts, var ieņemt pozīciju: ja jau esmu tas sliktais, tad tāds arī palikšu.
Vecāki domā, ka, norādot uz bērna vājajām vietām, viņi motivēs mazo pacensties, lai sasniegtu vēlamo, taču realitātē tiek panākts tieši pretējs efekts.
Pārlieku liela atbildība
Vecākiem nevajadzētu aizrauties ar savu pienākumu uzticēšanu vecākajam bērnam, padarot viņu par mammu vai tēti. Dažās ģimenēs itin populāri ir vecākajam bērnam uzticēt pienākumu pieskatīt jaunāko. Piemēram, kādu vakaru, kad mammai ar tēti jādodas uz teātri. Taču jāsaprot, ka, nododot savus pienākumus, vecāki nespēj iedot arī savu varu, kāda tiem ir ikdienā. Kad vecākajai māsai jāpieskata jaunākais brālis, kurš viņu neklausa, nerespektē un dažādos veidos provocē, viņa jūtas bezpalīdzīga. Un, kad vecāki beidzot pārrodas mājās, nereti vecākais bērns grib pastāstīt, cik grūti gājis, bet vecāki, laimīgi par to, ka visi sveiki un veseli, nemaz īsti neuzklausa un neaprunājas. Tad “lielais” bērns jūtas bezpalīdzīgs un nenovērtēts.
Piedzimstot jaunākajam bērnam, vecākais automātiski nekļūst par lielo. Par lielu viņu padarījis tas, ka ģimenē ienācis kāds mazāks.
Prasa māsiņu, bet vairs to negrib
Ja bērns ģimenē ir vienīgais, agrāk vai vēlāk viņš sāk prātot, kā būtu, ja būtu brālītis vai māsiņa. Un daži to vecākiem arī lūdz. Taču pieaugušajiem jāsaprot, ka bērns, visticamāk, vienkārši grib draugu, ar ko kopā parotaļāties. Tāpēc lēmumu par to, cik liela būs ģimene, nevar uzticēt vecākajam bērnam. Jo arī gadījumos, kad māsiņa vai brālītis it kā pēc pieprasījuma ienāk ģimenē, vecākais bērns ne vienmēr izbaudīs jaunākā kompāniju. Mēdz būt brīži, kad atkal gribas sajusties kā vienīgajam, tāpēc izskan vārdi “Ved viņu prom!” vai “Atdod citiem!”. Ja bērns saka, ka brāli negrib, tas nozīmē, ka konkrētajā mirklī viņš vēlas būt viens. “Dusmīgs vai neapmierināts bērns saka stiprākos vārdus, kādus spēj atrast. Viņš nav nepieklājīgs, vienkārši pasaka, kā konkrētajā brīdī jūtas, ka viņam ir grūti. Un viena no receptēm, kā atrisināt šo situāciju, ir ļaut bērnam pabūt kopā tikai ar tēti vai tikai ar mammu,” skaidro psihoterapeite. Vecākiem apzināti jāieplāno laiks, ko pavadīt kopā tikai ar vecāko bērnu. Kaut vai 40 minūtes reizi nedēļā, kaut ko pa īstam darot kopā un sajūtot, ka mamma vai tētis visu dara no sirds. Tā bērns gūst apziņu, ka viņš joprojām ir svarīgs, un ir vieglāk pārdzīvot visas tās reizes, kad vecāki saka: “Es tagad nevaru, tev mazliet jāpagaida.”
Personīgā pieredze
Kopīgi nedarbi satuvina
Diāna Zande, piecu bērnu mamma: “Pirmā piedzima meita, pēc četriem gadiem meita un puika ar gada un sešu mēnešu starpību, un pēc desmit gadiem vēl viena meita un dēls ar gada un piecu mēnešu starpību. Var teikt, ka katrs no viņiem ir piedzimis citā ģimenē. No vienas puses, mēs, vecāki, ar katru bērnu kļūstam pieredzējušāki, no otras – tiekam nemitīgi izaicināti, jo katrs zīdainis ir citāds un katrs pusaudzis ir citāds. Tagad, kad bērni ir izauguši, mēs diezgan bieži pārrunājam, ko viņi ir darījuši bērnībā. Vecākais “pārītis” itin bieži nāk klajā ar dažādām blēņām, ko kopīgi pastrādājuši. Un jāteic – ļoti radoši. Viens no jaukākajiem stāstiem ir par manu fotoaparātu. Kad to sen, sen nopirku, teicu, ka aiztikt nedrīkst. Un biju nopirkusi arī ļoti dārgu franču sejas krēmu, kuru bērniem nebija ļauts ņemt. Tā nu es vienā jaukā dienā ņēmu fotoaparātu un gribēju fotografēt, bet izrādījās, ka viss jau izfotografēts un filmiņas vairs nav. Nu, kad nav, tad nav. Aiznesu attīstīt filmiņu un pēdējos kadros ieraudzīju, kā sešgadīgā māsa ar sarkani uzkrāsotām lūpām smērē manu dārgo krēmu uz sejas, un brālis to visu bija fotografējis. Brīnišķīgas atmiņas! Savukārt “jaunākais” pārītis mūs, vecākus, bieži izspiegoja. Skaidrs, ka bērnus ļoti vieno kopīga darbošanās pret vecākiem.”
Kā paziņot priecīgos jaunumus?
KO teikt?
Bērnam ir jāpastāsta par ikvienu notikumu ģimenes dzīvē, kas viņu tiešā veidā skar. Tas, cik vienkārši vai detalizēti stāstīt par jaunākās atvases ienākšanu ģimenē, ir atkarīgs no bērna vecuma. Jo mazāks bērns, jo vieglāk paziņot jaunumus. Tie, kuri vēl nerunā, papildjautājumus neuzdod. Cik izstāstīsi, tik pietiks. Bet, tiklīdz sācies “kāpēcīšu” vecums vai bērns jau ir zinošāks un ar lielāku interesi par dažādiem notikumiem, papildjautājumu kļūst vairāk, un vecāki izjūt lielākas grūtības runāt par šo tēmu.
Taču jāpatur prātā, ka bērni negaida līdz sīkumiem detalizētu skaidrojumu par to, kas ir grūtniecība un kā mazulis nonācis mammas vēderā. Sākumā viņš vēlas saprast pamatprincipus, nevis dzirdēt visu “soli pa solim”.
Nianses par grūtniecības norisi vai dzemdībām sākumā būs lieka un pārāk sarežģīta informācija.
KĀ teikt?
Kad bērns jautā, kā brālītis tika mammas vēderā, mums, pieaugušajiem, uzreiz acu priekšā ir aina, kā tad viņš tur tika. Bet uz jautājumu jāatbild pēc būtības – tieši tāpat, kā mēs bērnam skaidrotu, kā brauc mašīnas. Mēs pastāstītu principu, nevis sīki un smalki visu par dzinēju, vadiem un šķidrumiem. Jautājumi par bērna ieņemšanu, grūtniecību, dzemdībām un barošanu ir tieši tādi paši kā jebkuri citi, bet, ņemot vērā, ka šie ir seksuālas dabas jautājumi, mēs samulstam. Taču šo tradīciju vajadzētu lauzt un runāt tikpat brīvi kā par citiem jautājumiem. Bērni tajā nesaskata neko neķītru vai sliktu.
Par grūtniecību var teikt, ka mamma un tētis gribēja bērniņu, tāpēc ļoti cieši samīļoja viens otru, un tā radās bērniņš. Trīs četrus gadus vecam bērnam parasti pietiek ar šādu skaidrojumu. Pēc laiciņa, kad bērns visu būs apdomājis, viņam, iespējams, radīsies papildjautājumi. Taču atkal svarīgi ievērot principu: kā jautā, tā atbild. Ja nezinām, ko teikt, godīgi varam atzīt, ka par atbildi jāpadomā. Jo arī uz citiem jautājumiem dažkārt vienkārši nav atbilžu.
Lielisks palīgs vecākiem, kas palīdz izskaidrot gaidāmā bēbīša ienākšanu ģimenē, ir dažādi vizuāli uzskates līdzekļi gan bilžu, gan video formātā. Piemēram, vecā labā Zīlīte vai grāmatas par to, kā dzimst mazuļi. Šāda veida materiālu tiešām ir daudz. Un ar to palīdzību ir vieglāk runāt ar bērnu.
Nevajadzētu bērnam sasolīt, ka ar mazuli, kurš piedzims, varēs spēlēties, ka būs jautri un interesanti.
Īpaši svarīgi to pastāstīt trīs, četrus, piecus gadus vecam bērnam, kurš sagaida rotaļu biedru. “Un tad piedzimst kaut kas viņu izpratnē pilnīgi nesakarīgs, ar kuru vēl ilgi nevarēs spēlēties. Tā var izrādīties liela vilšanās. Labāk izstāstīt, ka sākumā mazulis neko daudz nepratīs un kāds laiciņš būs jāpagaida, lai kopā mestos piedzīvojumos,” saka psihoterapeite.
Ar lielākiem bērniem un pusaudžiem ir mazliet citādi. Lai gan šķiet, ka viņi saprot jau tik daudz, dažas jomas tomēr nav līdz galam izzinātas. Piemēram, ja runa ir par seksualitāti. Lai vieglāk būtu saprast un izskaidrot, var izmantot dažādas anatomijas grāmatas. Ja mēs par to nerunāsim un pieņemsim, ka lielais bērns jau pats visu labi saprot, netieši radīsim priekšstatu, ka “šīs lietas ģimenē neapspriež”.
KAD teikt?
Visbiežāk tieši otrajā trimestrī vecāki jūt vēlmi pastāstīt bērnam par gaidāmo ģimenes pieaugumu. Šajā laikā bērns var saņemt ne tikai mutisku informāciju, bet arī vizuālus pierādījumus tam, par ko vecāki runā, jo ap šo laiku vēders grūtniecei jau kļūst arvien pamanāmāks, varbūt jau sajūtamas bēbīša kustības vēderā.
***
Konsultē: Diāna Zande, psiholoģe, psihoterapeite
Comments