Maija beigās Rīgā notika starptautiska konference "Montesori - izglītība dzīvei". Viena no autorēm, kas uzstājās, bija Simona Devisa (Simone Davies), piesakot tematu "How to talk so kids will listen and listen so kids will talk". Te pāris praktizējošas pedagoģes atziņas! (Pamatā par bērna pirmajiem trim dzīves gadiem.)
Ja attiecībās ar bērniem nav robežu, mēs, pieaugušie necienām sevi. Bet, ja esam stingri savās robežās - necienām bērnu. Robežām ir jābūt, bet tās ir jānosaka ar mīlestību.
Kad bērnam aizliegt to, ko viņš vēlas? Ja tas ir bīstami! Bērns vēlas izzināt un izpētīt pasauli, iespēju robežās vecākiem tasbūtu jāatbalsta.
Ir jāpieņem bērna dažādās jūtas, bet ne nepieņemama uzvedība. Skaidri un nemainīgi situācijas noteikumi un vienmēr atbilstoša reakcija bērnam dod drošības sajūtu. Ja situāciju noteikumi katru reizi mainās, bērnam ir grūti uzticēties notiekošajam.
Ja mājās ir savs ritms un bērns pie tā ir pieradis, katras izmaiņas bērnam vajadzētu paskaidrot. Piemēram, - šodien mēs gulēt iesiem vēlāk, jo mums būs ciemiņi.
Bērnam vajag dot izvēli - kuru cepuri tu vilksi - zaļo vai sarkano? Izvēloties bērns iesaistās procesā un mācās atbildību. Ja ģērbjoties bērns sāk niķoties un atsakās iet ārā, var palīdzēt mammas humora izjūta - "Es vilkšu tavu jaku, o, re, man der tava cepure!"
Nekliedzam. Situāciju var kontrolēt arī čukstus.
Kad bērns niķojas, vecākiem būtu vērtīgi sev pajautāt, kāpēc mans bērns tā uzvedas. Jo tajā brīdī bērnam ir svarīgi dzirdēt - es redzu, ka tu esi dusmīgs. Vecākiem vajadzētu pārtulkot savam bērnam viņa sajūtas. Ļaujam, lai bērns nomierinās, lai izpauž savas jūtas.
Jo arī bērnam, kas tobrīd ir dusmīgs, ir sava taisnība. Mums tikai jāpacenšas tā saprast.
Dusmu lēkmē vispirms mums jāpanāk, ka bērns nomierinās. Un tikai tad mēs varam parādīt viņam, kā atgūt pār sevi kontoli. Bet, protams, tas izdosies vien tad, ja mēs paši spēsim saglabāt mieru. Ja mēs dusmīgu bērnu ignorējam, viņš var padomāt, ka nevienma nerūp. Nekauninām un neslīdzinām bērnu ar citiem "paklausīgajiem un mierīgajiem"! Lielākam bērnam varam piedāvāt klusu vietu, kur nomierināties, vai tēju, mūziku.
Frāzes, kas var noderēt vecākiem, ja bērni spēlējas bariņā - "Spēlējamies kopā, bet pēc kartas", "Mantas liekam atpakaļ plauktos", "Darām visu pēc kārtas", "Es redzu, ka šis bērns ar to mantu vēl spēlējas, bet drīz tā būs pieejama arī tev!" Nepiekukuļojam bērnu, ja tas "ne tā uzvedas", bet cenšamies ar to sadarboties.
Ko darīt, ja bērns sit? Teikt stop, pieliekot priekšā roku, un piedāvājot viņam atbalstu. Pajautāt, vai tu gribi, lai tevi samīļo? Piedāvāt sist spilvenā, ja gribas izlādēties. Nekādā gadījumā nesist pretī. Šāda agresija notiek, kad bērns ir pazaudējis kontaktu.
Sods nemāca. Sods rada bērnā agresiju.
Bērnam ir jāuzņemas atbildība par savu darbību, bet sodiem ir alternatīvas. Ja bērns ir izmētājis istabā mantas, varam piedāvāt bardaku sakārtot vai piedāvāt iespēju kaut kā laboties - nevajadzētu bērnu sūtīt atvainoties, ja tas kādam nodarījis pāri. Nepieprasām, piedāvājam! Šādi bērns mācās atbildību. Lielākiem bērniem mamma vai tētis var pajautāt - kā tev šķiet, kā mēs varam šo tagad atrisināt?
Ja ko saki - domā to nopietni un izdari. Nevajadzētu, piemēram, bērnam, kas lidmašīnā kašķējas, teikt, ka tētis liks apgriezt lidmašīnu uz otru pusi, ja bērns nerimsies. Tad tētim tas būtu arī jāizdara :) .
Pēc piedzīvotām neveiksmīgajām situācijām, kad bērnam kaut kas nav izdevies, vai bērns ir kļūdījies, - nevajag viņam par to atgādināt. Bērnam ir svarīgi just, ka vecāki viņu atbalsta.
Laba metode, kā parādīt bērnam, ka viņa sajūtas mums ir svarīgas, ir veidot mājās pierakstus. Piemēram, kad bērns saceļ traci, ka mājās vairs nav neviena apelsīna, un viņš tik ļoti gribēja apelsīnu, pie ledusskapja var pielikt lapu un pierakstīt kopā, ka jānopērk apelsīni. Bērns šādi jutīsies sadzirdēts.
Runājot ar bērnu, vērtīgi no valodas izslēgt vārdus ar "ne". Nedari, nekāp, nelej, neaiztiec.. Bērns "ne" neuztver. Pamēģiniet paši izpildīt komandu - necelies no krēsla un neliec pie deguna pirkstu, pēc tam nepielec kājās un neskaiti līdz desmit. Mums, lielajiem, taču arī sanāk stipri piedomāt, lai izpildītu šādi izteiktu uzdevumu. :)
Ja gribam iet ārā ar bērnu, tad viņam var teikti - "Mēs iesim uz parku, kur ir tavas kurpes?" Tad mamma vai tētis var sākt skaitīt līdz 10. Pie 8 viņi visbiežāk sāk kustēties :) . Ja teiksim, ka iesiem ārā pēc 5 minūtēm, mazs bērns to vēl uztvert nespēj. Ar laiku var teikt "ārdurvis esmu atslēgusi", un bērns pats sapratīs, ka jāmeklē kurpes un jaka, lai dotos ārā.
Ikdienas komunikācijā izvairāmies no pārāk daudz instrukcijām un komandām. Veicinām sadarbību ar bērnu!
Ja mājās ir kādas nedrošās vietas, vai, ja vecāki vēlas, lai bērns pievērš kam īpašu uzmanību, var noderēt lapiņu izlīmēšana. Proti - pie cepeškrāsns virtuvē uz grīdas var uzlīmēt lapiņu, bērnam pasakot - kad ieslēgta cepeškrāsns, tuvāk iet ir bīstami. Lielākiem bērniem sestdienas rītā uz vecāku guļamistabas durvīm var uzlīmēt lapiņu ar uzzīmētu ābolu, - bērniem pirms tam pasakot, ka brīvdienas rītā var ieslēgt arī multenīti un apēst virtuvē paņemtu ābolu, kamēr mamma ar tēti pamostas :) .
Ja vēlamies, lai mūsu bērni ko apgūst - RĀDĀM AR SAVU PIEMĒRU, NE MĀCĀM GUDRI RUNĀJOT :) Un nekad nesalīdzinām savus bērnus ar citiem.
***
"Izaugt mīlestībā" materiālu pārpublicēšana atļauta tikai ar šīs platformas īpašnieku rakstisku atļauju.