Savu ceļu meklējot

Updated: May 12

Maija mēnesī “Izaugt Mīlestībā” projekts svin savu divu gadu jubileju. Un saruna ar MARTU MARIJU SPROĢI patiesībā bija plānota kā pirmā, ko vēlējos publicēt. Nekas jau bez iemesla nenotiek. Šobrīd saruna par pieņemšanu (cilvēku, situācijas, pagātnes..) un mājmācībām aktuālo notikumu fonā ieguļas daudz labāk.

Kā mainījusies ikdiena Sproģu ģimenē līdz ar pandēmijas sākumu?


Jāsaka - minimāli. Ja mēs nesekotu līdzi ziņām, tad pie mums laukos viss tik pat kā pa vecam. Bērni joprojām mācās mājmācībā, kā tas ir bijis vienmēr. Vīrs savas darba lietas jau labu laiku atpakaļ ir sakārtojis tā, lai var darīt attālināti. Turpinām darboties un attīstīt mūsu nometņu un atpūtas vietu “Ganības”. Bērniem gan atkrīt interešu pulciņu apmeklēšana, un mēs arī saprotam, ka vasara “Ganībās” gaidāma klusāka – visticamāk nenotiks nometnes un kāzas, kā bija plānots. Mēs arī piedzīvojam sava veida neziņu par turpmāko laiku, bet priecājamies, ka individuālie viesi - pāri un ģimenes - jau no agra pavasara brauc pie mums atpūsties. Jā, cilvēki šobrīd nevar ceļot ārpus valsts, bet var braukt Latvijas dabā vai, piemēram, pie mums uz Užavu! Tāpat bija plānoti koncerti arī ārpus Latvijas saistībā ar manu nesen izdoto bērnu mūzikas albumu “Visi Kopā”, bet šobrīd izskatās, ka arī šie pasākumi tiks atcelti.


Tomēr, protams, tādā pasaules kontekstā raugoties, visi esam vienoti, jo stāvam iepretim kaut kam jaunam un nezināmam. Un, protams, ka sirds sažņaudzas par šo situāciju un milzīgajām emocionālajām, fiziskajām un finansiālajām problēmām, kurām šobrīd iet cauri cilvēki. Mani grūtākos dzīves brīžos stiprina doma par cilvēces spēju pārciest vēsturē tik neaptverami dramatiskus notikumus, piemēram, Pirmo un Otro pasaules karu. Cilvēks ir ļoti adaptīva būtne. Jā, kādam tas izdodas vieglāk, kādam grūtāk, - jo esam atšķirīgi un dažādi izdzīvojam arī fiziskās sāpes un emocionālas ciešanas. Tomēr es uz dzīvi kopumā raugos kā iespēju katru dienu atkal no jauna izvērtēt, kas man ir svarīgs, atgādināt sev savas vērtības, pie tām turēties un būt apzinātākam ar katru dienu, ne tikai krīzes brīžos. Pajautāt sev, vai es piepildu savu aicinājumu, kuru tikai es pati varu zināt?


Dzirdu Tevī lielu mieru.


Manā gadījumā izpaliek šoks par kardinālu ikdienas maiņu. Saka jau, ka neziņa cilvēkam ir viena no grūtāk izturamajām lietām, jo zūd ilūzija, ka kaut ko kontrolējam. Un šī neziņa jau skar mūs visus. Tomēr mans fokuss ir uz iekšējo mieru, cik vien iespējams. Arī uz mieru ģimenē un līdzcilvēkiem sev apkārt. Ja es redzu, ka notiekošo nevaru ietekmēt, tad cenšos ļauties notikumu gaitai, tomēr, ja varu ko mainīt, - tad esmu tādā kā svētā neamierinātībā un iespēju robežās rīkojos pēc labākās sirdsapziņas un tā brīža zināšanām. Atrasties mājās teju visu laiku un būt tik cieši kopā ar bērniem un mīļoto cilvēku patiesībā ir mans dzīvesveids jau padsmit gadus. Mans dzīvesveids kopumā laikam sanāk kā dzīve karantīnā. (Smejas.) Bet tieši tas vienmēr ir bijis mans un vīra sapnis. Mēs ar Pēteri vienmēr esam gribējuši, lai bērniem ir pilnvērtīga bērnība ar lielu mieru un brīvību. Laukos pie dabas šis miers ir daudz vairāk, pēc kā, manuprāt, alkst ikviens cilvēks. Dzīve laukos noteikti rit dabiskāk, bez tādas sintētikas, samākslotības.


Un kā ar tiem cilvēkiem, kas mīl pilsētas vidi, kas būšanu dinamiskā ikdienā izbauda?


Varu saprast arī šādu dzīvesstilu, jo pati uzaugu Rīgas centrā, lai gan vasaras vienmēr pavadīju laukos. Pilsētas dinamikai noteikti ir savs šarms. Es vairāk domāju par to, ka dzīvojam pasaulē, kurā apkārtējā vide mainās neaptveramā ātrumā – tehnoloģijas, sabiedrības normas, ekonomika.. Cilvēks nespēj šo visu pilnvērtīgi integrēt savā dzīvē. Un no tā cieš gan bērni, gan ģimenes, gan attiecības – šķirto laulību skaits ir katastrofāli augsts! Lielākā vai mazākā mērā visa finansu sistēma balstās uz – “vairāk ir labāk”, bet tas liek upurēt kopīgo un tik dārgo laiku ģimenei un savstarpējām attiecībām, kas ir visa pamats.

Abi vecāki strādā vairāk, lai maksātu rēķinus, kredītus, lai būtu vairāk jaunu mantu bērnam, dārgu ceļojumu vai iespēja bērnam iet labākajās privātskolās. Un šādā ritenī cilvēkiem nav laika satikties. Nav labi vai slikti, ir tikai jautājums – vai tas ir tā vērts?

Šis laiks noteikti aktualizē jautājumu, vai pie “normālā”, kas bijis pirms pandēmijas, mēs patiešām vēlamies atgriezties.

Domāju, ka vienas pareizās atbildes nav. Man ļoti patīk teiciens, ka katram ir sava taisnība savā dzīvē.


Jā, katram savs. Mēs ar vīru diezgan ātri sapratām, ka viens vairāk rūpēsies par ģimeni finansiāli, bet otrs būs vairāk mājās, rūpējoties par ģimeni no iekšpuses. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies savus bērnus izglītot mājmācībā - lai mēs varētu būt vairāk ar viņiem kopā arī ikdienā.


Pastāsti, kāda ir viena diena “parastā” jūsu mājās?


Šo gadu laikā esam iemācījušies būt fleksibli un radoši, jo ar tik lielu bērnu pulciņu korekcijas arī noteiktā dienas kārtībā ir normāla parādība. Tomēr cenšamies turēties pie sava grafika – laiks mācībām un dažādiem interešu pulciņiem ir dienas pirmajā pusē, bet atpūtai – vakarā. Vienmēr ļoti izbaudu mierīgos rītus kopā ar bērniem. Pēc lēnām, kopīgām brokastīm varam apsēsties “rīta aplī” un kopā ar bērniem dziedāt, lasīt, pavingrot un sarunāties par jaunās dienas plāniem vai kas kuram uz sirds. Pēc tam divas trīs stundas tiek veltītas mācību programmas apguvei, kur, ja nepieciešams, katram bērnam atsevišķi palīdzu. Citreiz šajā laikā visi kopā apgūstam ko jaunu, taisām kopīgu rokdarbu, projektu. Tad seko pusdienas, kuras bieži gatavojam kopā ar bērniem. Tad dodamies dabā. Pēcpusdienā bērniem ir pulciņi, vakarā kopīgas vakariņas un atpūta ar grāmatu vai filmu.


Mājmācība kā dzīvesveids.


Jā, jo tās pamatā ir redzējums, ka bērns nemācās tikai no grāmatām, bet visur un visu laiku. Angļu pedagoģe un mājmācības iedvesmotāja Šarlote Meisone ir teikusi, ka “izglītība ir gaisotne, disciplīna un visa dzīve.” Tieši šī gaisotne un atbalstošā vide, kurā bērns dzīvo un mācās, ir ļoti svarīga viņa emocionālās un fiziskās veselības attīstībai un veiksmigākai zināšanu apguvei, kas turpināsies visas dzīves garumā. Šodien sabiedrība ir uzlikusi tik lielu fokusu uz zināšanu apguvi, uzvedības normām, lai gan vairāk būtu jādomā, par kādu cilvēku bērns izaugs. Par viņa rakstura izkopšanu un vērtību ielikšanu, drošo pamatu, kuru viņš būs piedzīvojis, lai pēc tam, kā uz stipras klints stāvot, izturētu arī tos neizbēgamos dzīves grūdienus, kuri sagaida pieaugušā cilvēka dzīvē.

Kāds ir teicis, ka vieglāk ir izaudzināt stipru bērnu, nekā salabot salauztu pieaugušo. Bērni ļoti bieži pāragri un vēl nenobiedruši ir spiesti iziet jau vieni ārpus savas drošās teritorijas, kas ir ģimene.

Vieta, kur viņu vislabāk pazīst un spēj uztver kā unikālu, ne vienu no masas. Bērnība nav gatavošanās pieaugušā dzīvei. Bērnība ir bērnība. Bērns nav mini-pieaugušais, lai tiktu galā ar pieaugušam cilvēkam pielīdzināmu ikdienas slodzi un spiedienu. Bērnība ir laiks, lai jaunais cilvēks tiktu lolots un pasargāts. Un šeit nav stāsts par dārgākajām mantām, jaunākajām aplikācijām un ceļojumiem. Tieši pretēji. Par lielāku brīvību, dabiskumu un vienkāršību, kurā var attīstīties šī bērna unikalitāte, kurā viņš netiek salauzts, piemērojot viņa individualitāti vispārpieņemtajām normām.


Vai Tu zini, cik ģimenes Latvijā piekopj mājmācību?

Skaits ar katru gadu pieaug. Pirms astoņiem gadiem ar domubiedriem nodibinājām “Ģimeņu Skolu Apvienību”, kura rīko dažādus seminārus, pulcē Latvijas mājmācības ģimenes savā starpā, tulko grāmatas. Precīzi nepateikšu, bet tās, kuras es zinu, ir vairāki desmiti. Ne visas ģimenes to atklāj, jo baidās no sabiedrības neizpratnes. Bet jā, mājmācība Latvijā ir oficiāla izglītības iegūša iespēja līdz 6. klasei. Tas nozīmē, ka ir iespēja apgūt valsts izstrādāto izglītības programmu, mācoties mājās, pēc tam pārejot uz tālmācības programmu.


Bērns ir skolas “uzskaitē”, mācību gada sākumā saņem grāmatas un darba burtnīcas. Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka mācīšanās vidi, veidu un tempu nenosaka skola un skolotājs, bet gan vecāki paši. Ir iespēja mācību vielā doties ātrāk uz priekšu, vai, ja nepieciešams, paņemt pauzi, jo mācību viela tiek apgūta, novērtējot katra bērna individuālo tempu. Katram priekšmetam no skolas aptuveni reizi mēnesī ir kāds pārbaudes darbs, kuru skolotāji atsūta elektroniski, un bērni patstāvīgi izpilda. Tāpat arī mājmācības bērni 3.un 6. klasē pilda valsts diagnosticējošos pārbaudes darbus - dodas pildīt uz konkrēto skolu. Šāda mācīšanās prakse pasaulē ir jau vairākus desmitus gadu, kamēr Latvijā tā ir vēl salīdzinoši jauna pieeja. Domāju, ka šis pārmaiņu laiks daudziem liks aizdomāties par šādu izglītības veidu un dzīvesveidu kopumā.


Tas nozīmē, ka bērniem atzīmes tiek liktas reizi mēnesī?


Jā, e-klasē varu aplūkot skolotāju izlabotos darbiņus, bet bērniem pārsvarā nemaz nestāstu vērtējumu. Reizēm pārrunājam skolotāju norādītās kļūdas, pilveidojot izpratni vai liekot pašam bērnam vēlreiz pamēģināt atrisināt konkrēto uzdevumu. Jo atzīmes kā motivācija līdz zināmam vecumam var veicināt nepareizu pāšvērtējumu un bailes kļūdīties. Pat, ja atzīmes ir labas, šāda vērtēšana var radīt bailes vai liekus pārdzīvojumus no kļūdīšanās. Cilvēkā vēlme izzināt un brīnīties par šo pasauli ir pavisam dabisks process. Tās ir kā cilvēktiesības, ar kurām bērns jau piedzimst. Skolotājs vai vecāks pēc būtības var bērnā atraisīt vien lielāku zinātkāri, kura bērnā jau mājo. Tāpēc galvenais uzdevums ir rūpēties par atbalstošu un atbilstošu vidi bērna attīstībai.


Man no skolas laikiem atmiņā ir mācīšanās bieži atzīmju dēļ un bailes par to, kas būs, ja es dabūšu sliktu atzīmi. Lai gan kopumā es mācījos labi. Vai arī cik bieži ir dzirdēts,- “Es nepatīku tam skolotājam, tāpēc viņa priekšmets man nesokas.”

Ja bērns jūt, ka skolotājam viņš nepataīk – bērns nespēs uztvert informāciju, ko šis skolotājs stāsta, jo bailes bloķē. Un tas patiešām ir skumji.

Tāpēc tik izšķiroša ir individuāli atbalstošā pieeja un mīlestības pilnā disciplīna, kārtība un vide, lai bērns spētu uztvert zināšanas.


Savus bērnus disciplinēt nereti ir sarežģītāk nekā svešam. Ar mammu bērni mēdz atļauties vairāk..


Daudziem vecākiem mācīšanās kopā ar bērnu izklausās neiespējama vai šķiet ļoti grūta, jo visbiežāk mums ir asociācijas ar mājas darbu pildīšanu vakaros. Mani bērni, piemēram, nezina, ko nozīmē sagurušiem pēc dienas skolā vēl sēdēt pie matemātikas uzdevumu risināšanas. Protams, ne vienmēr bērns lec no prieka, piemēram, par jauno vārdšķiru tēmu latviešu valodā. Un ne katru rītu bērni ir sajūsmā, kad jāķeras klāt grāmatām, ja tik vilinoša ir, piemēram, Lego būvēšana. (Smejas.) Bet ir reizes, kad ļaujos bērnu iniciatīvai, paņemot papildus brīvdienu no mācību grāmatām.


Tomēr svarīgākais ir un paliek katra bērnam attīstības temps un unikālais bērna mācīšanās veids. Es vēroju katru bērnu, cik viņš ir ieinteresēts, cik spējīgs iedziļināties. Ja redzu, ka steidzos pārāk ātri uz priekšu, iepauzējam. Vai otrādi, ja redzu, ka ir sapratis, dodamies straujāk uz priekšu.

Man no skolas laika ir atmiņas par bērniem ar “caurumiem vielā”, jo programma ir jāizpilda un temps visiem ir viens. Nežēlīgi, tu tāds mazs cilvēks klumburē līdzi, sevi šaustot, it kā ar tevi kaut kas nebūtu kārtībā. Un ja tu kaut ko atļaujies nezināt, tad pajautāt - vismaz man - bija ļoti kauns. Mājmācībā tas atkrīt, jo bērns būs drošs visu vecākiem jautāt. Un, ja es nezinu atbildi, tad kopīgi to meklējam, bērnam rādot, ka arī pieaudzis cilvēks turpina mācīties visu dzīvi.

Tev noteikti par skolu ir arī kādas labas atmiņas..

Nepārproti mani, mājmācība nav mūsu vēršanās pret skolas sistēmu. Atmiņu no skolas laika man ir ne mazums arī jauku. Man un vīram gluži vienkārši mājmācības dzīvesveids ir tuvāks mūsu izpratnei, mums tas strādā. Man visi bērniņi ir dzimuši mājās. Tas savā veidā arī parāda to mūsu sajūtu un redzējumu par vēlmi pēc dabiskākas notikumu norises mūsu dzīvē. Sievietes ķermenis ļoti labi zina, kā laist pasaulē bērniņu, ja vien tam netraucē. Tā ir mana pieredze un no tās arī runāju. Tāpat arī par mācīšanos - tas ir tik dabisks process! Ja pārlieku daudz tiek forsēts, mācības tiek spiestas, bērnā var rasties pretreakcija. Tāpēc, piemēram, bieži stimulētas dzemdības beidzas ar ķeizargriezienu. Manuprāt, dzīvē ir vairāk jāļaujas dabiskajam plūdumam. Bērnam ir vajadzīga sava brīvība - iekšējā telpa, kurā viņš var sapņot savu sapņus, spēlēt savas spēles un atļauties būt vienkārši bērns, lai pats atklātu un mācītos šo dzīvi - esot pieaugušajam droši sasniedzamā attālumā.


Protams, esmu par kārtību un zināmu disciplīnu un veselīgu robežu novilkšanu, kas arī ir daļa no svarīgās drošības sajūtas radīšanas bērnā. Un ļoti svarīgs aspekts - bērniem vajag piedzīvot dabu, jo mēs visi cilvēki esam tās sastāvdaļa. Doties pastaigās mežā, mest jūrā akmeņus, nosmērēties ar dubļiem un izjustu to reālo dzīvi, kuru ir iespējams izjust ar visām piecām maņām.


Vai Tev nenākas dzirdēt no bērniem arī protestus - “kāpēc man vispār ir jāmācās?” un “kāpēc citi mācās tā, bet mēs šādi?”

Es teiktu, ka drīzāk reakciju, kad bērnā nav šīs dabiskās vēlmes izzināt, kad nav šī “wow, kā tas strādā?” . Tādas dienas ir, jā. Tad reizēm dodu arī atlaides gan sev, gan bērniem. Bērni gan nekad nav izteikuši vēlmi doties visu dienu prom uz skolu, jo no draugiem ir dzirdējuši vairāk to, ka labāk vēlētos tā kā viņiem - mācīties mājās. Tomēr, ja tuvojas pārbaudes darbs no skolas, tad reizēm arī tad, kad bērns neizrāda lielu interesi mācīties konkrēto tēmu, bez visām atlaidēm tomēr aicinu un jauno vielu apgūst.


Šajā visā ir vēl kāda būtiska lieta – ir jābūt saprotošam, iejūtīgam vispirms pret sevi. Tā ir liela pacietības skola – mācīties kopā ar bērnu. Savā ziņā uz to raugos kā uz jebkuru fizisko treniņu – tikai sākumā tas šķiet grūtākais, ko esmu darījusi. Ar laiku uztrenē to iekšējo sajūtu, kā labāk ar bērnu mācīties kopā.

Aicinu būt iejūtīgiem pret sevi un bērnu! Tam nebūtu jābūt tā, kā šobrīd no vecākiem nākas dzirdēt, ka pandēmijas laikā mācāmies no rīta līdz vakaram, un visi raudam! Galvenās ir attiecības starp tevi un bērnu. Zināšanas pagaidīs.

Katram tā pareizā formula noteikti ir sava, bet negatīvas emocijas mācīšanās procesā drīzāk būs traumējošas, tas gan.


Tas, ko Tu dari kā mamma, esot arī skolotāja, ir kas brīnišķīgs, patiešām! Bet būšu godīga,- vismaz šajā dzīvē es saviem bērniem par mājmācības skolotāju nevarētu būt.


Mēs esam dažādi, atšķirīgi redzam lietas, mūsos katrā ir atšķirīgas zināšanas, arī programmas, kas mūs vada. Mēs katrs esam unikāls! Un ikviena mamma un tētis ir lielākie skolotāji saviem bērniem, tā dabā vienkārši ir iekārtots. Pat ja tavs bērns iet bērnudārzā vai skolā - zini, ka tieši tu esi viņa pirmais dzīves skolotājs arī tad, ja to ikdienā nepamani.


Kā pie jums atnāca doma par mājmācību?


Stāsts, protams, ir garāks. Mums ir draugi Amerikā, kuriem bērni jau izauguši ar šo izglītības pieeju un pēc tam veiksmīgi ieguvuši augstāko izglītību augstskolās. Viņi savā veidā mums bija šīs jaunās informācijas nesēji, lielisks piemērs. Mani ļoti uzrunāja viņu pieredze -

Kāds no mūsu draugu dēliem tikai 4. klasē sāka lasīt. Diezgan ticami, ka šis zēns skolā būtu nosaukts par atpalikušu vai būtu sistēmas sagrauts un iedzīts kompleksos uz visu dzīvi. Bet, ejot savu individuālo tempu mājmācībā, šis zēns ne tikai iemācījās ļoti labi lasīt, bet vēlāk ieguva doktora grādu filozofijā.

Tad sanāk, ka neviens no taviem bērniem nav piedzīvojis skolas sistēmu.


Kad sakām domāt par mājmācību kā iespēju, tad mūsu Gabriela, kurai tagad ir jau 14 gadi, bija nesen dzimusi. Tajā laikā sāku pētīt, lasīt un vairāk izzināt šo alternatīvu. Nevarētu gan teikt, ka pavisam nemaz neko neesam pamēģinājuši. Vecākās meitiņas ir divas reizes nedēļā vestas pie draudzenes uz viņas privāto Montessori bērnudārzu. Ir pamēģināta arī mūzikas skola, bet esam secinājuši, ka mājmācība tomēr mums ir labākais risinājums.


Joprojām mājskološana izraisa gana daudz jautājumu to cilvēku vidū, kas to nepraktizē. Vai pirms 14 gadiem tas nebija vēl sarežģītāk – palikt pie šīs savas pārliecības?


Atceros, ka mēs savai ģimenei teicām: “Mēs tikai pamēģināsim, mums tas šķiet kaut kas ļoti tuvs, un ja vēsturē šāda prakse ir, kāpēc, lai mēs neizmēģinātu?” Es neteiktu, ka bija ļoti atbalstoša reakcija, bija tāda cilvēcīga nesapratne. Kā tolaik, tā joprojām reizēm mums ir vajadzība paskaidrot šo mūsu izvēli cilvēkiem, bet kopumā vairs jau nav daudz ko mums jautāt, jo redz, ka bērni aug, prot lasīt, rakstīt, ir sociāli aktīvi un viss ir kārtībā. (Smejas.)


Vajadzīgs tāds radošums!

Jā, to noteikti varētu saukt par ļoti radošu profesiju būt mājmācības mammai. Un tieši šī kopā būšana ar bērniem, arī mācoties, man kā mūziķei deva ideju palīdzēt apgūt bērniem jaunas zināšanas ar dziesmas palīdzību. Tā vairāku gadu garumā tapa 10 dziesmas par tādām tēmām kā notis, kontinenti, planētas, cipari, krāsas, profesijas izvēle, ģimenes un vecāku mīlestība, draudzība, rīta un vakara dziesmiņas, un dzima mūzikas albums “Visi kopā!”. Tā kā ir iespējams, dzīvojot arī ar bērniem, pilnveidot sevi un realizēt kādus sevī lolotus sapņus! Bet tas, protams, prasīja ļoti daudz papildus spēka un laika. Izdot albumu man bija vairāk kā pirms tam biju iedomājusies. Protams, savs gandarījums ir, bet sapratu, ka tik drīz savu nākamo mūzikas albumu noteikti neizdošu. (Smejas.)


Kas ir tie lielākie mīti, ko Tev nākas dzirdēt par mājmācību?


Domas ir dažādas! Kāds par mājmācību teiks, ka vajag taču gatavoties dzīvei, gūt briedumu, iet pasaulē, lai kļūtu pastāvīgs, bet citi tieši pretēji - mūs apsveic ar šādu drosmi un nopūšas, apgalvodami, ka no vides, kur it kā “mācās dzīvi”, pēc tam ir jāiet pie psihoterapeita. Kaut kur lasīju, ka lai cilvēks kļūtu par pieaugšo, viņam vispirms ir jābūt bērnam. Un tur ir daudz dziļāka doma, kā pirmajā brīdī varētu šķist.

Lai mēs sāktu dzīvot patstāvīgu un veselīgu pieauguša cilvēka dzīvi, mums sākumā ir jāpiedzīvo īsta bērnība. Nepamet sajūta, ka savā ziņā sistēma bērnību vēlas atņemt. Bet cilvēka smadzenes attīstās līdz 20 plus gadu vecumam, kas vien norāda uz zināmu laiku, kad viņam vajadzīgs pieaugušo atbalsts.

Ģimenes dzīve taču arī dod savu briedumu un izaicinājumus katram bērnam! Tāpat ģimene nedzīvo tikai četrās sienās. Mūsu bērni vienmēr ir apmeklējuši ārpus mājas pulciņus. Ja parasti ir ārpus skolas pulciņi, mums ir ārpus mājas pulciņi! (Smejas.) Reizēm interešu izglītība mājmācības bērniem ir vēl plašāka, kā skolas sistēmas bērniem. Interešu izglītība paver iespēju arī vienaudžu draudzībām. Tas nozīmē, ka mājmācībā bērni socializējas arī ar citiem. Tāpat mums ģimenei ir plašs draugu loks, ar kuriem tiekamies bieži, vasarās bērni piedalās nometnēs – socializēšanās ir plaša.

Kā Tu apvieno mājmācību dažādiem vecumiem?


Es esmu menedžeris! (Smejas.) Un katrs gads ir savā ziņā citādāks. Šobrīd mums mājās ir gadu vecs bērniņš, pirmsskolas vecuma, pirmās un trešās klases audzēkņi. Astotās klases audzēkne jau lieliski savus skolas darbus veic pastāvīgi. Mazākajiem bērniem gan vēl ir jāpalīdz, prezentējot un paskaidrojot jauno mācību vielu. Reizēm mums izdodas sēdēt visiem pie galda un katram pildīt savus uzdevumus. Ir reizes, kad jābūt pie katra atsevišķi. Šobrīd, kamēr jaunākajai Skārletiņai ir viens gadiņš, grūtāk ir ilgāku laiku izbrīvēt, lai viņa iztiktu bez manis. Tad nu visi kopā viens otru pieskatām, viens otram palīdzam.


Dienas ritma ievērošana un zināšanu apgūšana, disciplīna un kārtība arī mājās prasa zināmu piespiešanos no manis un bērniem. Cik vien ir manos spēkos, cenšos domāt par alternatīvākām pieejām, kā bērnam paskaidrot mācību tēmu. Esmu apmeklējusi montessori metodes kursus, kur smēlos daudz radošu ideju, piemēram, matemātikā rēķināt ar skaistām zelta pērlītēm un stienīšiem. Man tuva arī valdorfa pedagoģija, kur pasaules izzināšana ir vairāk caur dabas tēmu.


Arī mums ir vieglākas un grūtākas dienas, bet ar gadiem esmu iemācījusies ikdienā visu apvienot. Protams, nogurums vakaros pēc visa lielā ģimenes dienas menedžamenta un citām blakus lietām, kuras papildus daru, reizēm rada vēlmi iekrist gultā un vienkārši aizmigt. Un tomēr es zinu, ka pret šo nogurumu es it neko nemainītu. Man nav tuva doma, ka no bērniem ir jāatpūšas. Bērni ir jāpiedzīvo, un tur iespējama arī atpūta, ja esi pilnībā klātesošs savam aicinājumam.

Kad jūs ar vīru atrodat laiku randiņiem? Un kad Tev ir iespēja pabūt tikai ar sevi?

Ja vēlamies, lai mūsu bērni ir laimīgi, tad arī vecākiem ir tādiem jābūt, tas nu ir skaidrs. Līdzībās runājot, tā skābekļa maska vispirms ir jāuzliek sev pašam, lai palīdzētu citiem. Laiks sev vai kopā ar vīru man ir visa pamats, bet tas laiks tā vienkārši jau pats no sevis neatradīsies.

Un neliegšu – to reizēm atrast arī man nav viegli. Bet tas ir iespējams - kaut ieejot istabā vienai uz brīdi un pavingrojot, paklausoties kādu podkāstu, vai palasot grāmatu. Ne vienmēr rūpes par sevi nozīmē aizbraukt uz skaistumkopšanas salonu. Es tādā gadiem neesmu bijusi un nemaz neprasās! (Smejas.) Jo ģimenē mazāks bērniņš, jo mammai, protams, grūtāk atrast laiku klusumam vienatnei ar sevi vai kvalitatīvam laikam kopā ar vīru. Bet tomēr visus mūsu 15 laulības un kopdzīves gados neatceros, kad mēs nebūtu plānojuši pavadīt laiku kopā ar Pēteri arī divatā. Reizi nedēļā uz pāris stundām izejam pastaigā vai izbraucam no mājas. Man ir ļoti svarīgi ar Pēteri daudz un par visu runāt. Tā man ir sava veida terapija, ko ļoti novērtēju mūsu attiecībās. Katru kāzu jubileju, saderinšānās un pirmo mūsu randiņa gadadienu nosvinam, nakšņojot ārpus mājas. Kamēr ģimenē bērniņš ir mazāks, kādu brīdi jārēķinās ar randiņiem trijatā. Uzskatu, ka veselīgās pāra attiecībās ir savi rituāli, tradīcijas, notikumi, kurus piedzīvo tikai vīrietis un sieviete vien, lai to vienotības uguni uzturētu siltu.


Un vēl esmu pārliecinājusies, ka patiešām veselā miesā ir vesels gars. Ja ir kādi iekšēji, neapzināti stresi, jautāju sev, vai esmu bijusi pietiekami fiziski aktīva un šeit es nedomāju vienkārši staigāšanu. Vai mans uzturs ir sabalansēts un uzturvielām bagāts, vai dzeru pietiekami daudz ūdens, un vai esmu laicīgi gājusi gulēt. Tieši šī iemesla dēļ jau deviņus gadus uzturā lietoju tikai augu valsts pārtiku. Sapratu, ka šādi man ir vairāk enerģijas un zaļāks dzīvesveids ir tuvāks manai būtībai un līdzjūtības izpratnei pret dzīvo radību un planētu kopumā. Mainoties uzturam, radās enerģija arī vingrošanai un skriešanai. To tad iespēju robežās arī daru. Skrienu pēc endorfīniem! Vienmēr esmu bijusi fiziski aktīva arī grūtniecības laikā. Vingroju, jo kaifoju, piemēram, stāvēt uz galvas. Dzeru zaļos kokteiļus ar zaļumiem – nātrēm, pienenēm un gārsu, kas piešķir manam organismam enerģiju un vajadzīgās uzturvielas.

Un es ticu, ka viss, ko darām, lai būtu laimīgi paši ar sevi, dara laimīgu arī partneri un bērnus.

Vai Tev ar Skārletiņu šobrīd izdodas naktī izgulēties?


Drīzāk jā, kā nē. (Smaida.) Esmu par tā saukto ekoloģisko krūts barošanu pēc pieprasījuma. Pie krūts man mazulīši arī vienmēr aizmieg, tādu midzināšanu ar šūpošanu nemaz nezinu. Arī pirms iešanas pastaigā Skārletiņa aizmieg pie krūts un tad lieku ratiņos. Knupjus jeb mānekļus arī nekad neesmu izmantojusi, jo man tas šķiet mākslīgi. Vecākos bērnus ar krūti esmu barojusi līdz divu gadu vecumam, savukārt, jaunākos līdz trīs un četru gadu vecumam, un aptuveni līdz divu gadu vecumam baroju ar krūti arī pa nakti. Ar zīdaini guļam vienā gultā un kaut kā izdodas arī izgulēties. Fokusējos uz to, ka tas ir labākais, kas šobrīd bērniņam un arī manam ķermenim ir vajadzīgs. Esmu tam radīta. Un mazais cilvēciņš, ienākot šajā pasaulē, ir apveltīts ar visiem instinktiem un spēju parādīt, kas viņam ir nepieciešams. Tāpēc man kopumā zīdainīši asociējas ar ļoti klusu un mierīgu laiku. Mans vīrs nezina, ko nozīmē naktīs brēcošie mazuļi, jo esmu līdzās savam zīdainim vēl pirms viņš ar raudāšanu stāsta, ka kaut kā viņam trūkst. Vīrs ir radīts citiem uzdevumiem. (Smejas.) Un patiesībā jau mazuļi tik ātri izaug! Paaugsies arī Skārletiņa un gulēšu kā lācene ziemas miegā.


Vai Tu mēdz arī sakliegt uz saviem bērniem?


Jā, protams, mani var sadusmot. Bet ja ir sanācis dusmīgi ko pateikt vai pacelt balsi skaļāk, tad uzreiz pēc tam bērniem atvainojos un izrunājam situāciju, kāpēc tas noticis, tomēr tas ir ļoti reti. Dusmīga intonācija ir mans maksimums. Es jūtos ļoti slikti, ja vispār sanāk sadusmoties uz bērniem.


Bērnam ir svarīgi saprast, ka tā nav viņa vaina, ka pieaugušais nespēj kontrolēt savas negatīvās emocijas. Bērni ir ļoti jūtīgi un daudz spēcīgāk izjūt citu emocijas uz sevi. Jautājums ir - vai es cienu un ņemu vērā bērna individuālās vajadzības un vēlmes, vai arī mērķis ir tikai un vienīgi konkrētas uzvedības panākšana, kas viņam vispār var būt neiespējama vai nesaprotama. Vai viņa smadzenes šajā vecumā vispār spēj loģiski izprast kādas likumsakarības, kuras mums šķiet tik pašsaprotamas. Esmu par disciplīnu un kārtību ģimenē, bet ne caur dusmām un vardarbīgām metodēm. Tieši tāpēc pievienojos audzināšanas uzskatiem, kuri neatbalsta bērnu sodīšanu. Tie nedarbojas un ir destruktīvi. Sodi bērnos rada bailes no vecākiem un pasaules kopumā, kas nemaz nepalīdz konkrēto situāciju izprast. Tā bērns var tikai sākt melot, dzīvot dubultu dzīvi, jo zina, ka būs sods. Problēmas ir jārisina, ar soda “samaksāšanu” vien nepietiks arī vēlāk dzīvē. Cilvēkiem ir svarīga sadarbība attiecībās ar citiem cilvēkiem, tapēc ir ļoti vērtīgi, ja tas tiek parādīts jau bērnībā. Un patiesībā nereti vecāki no bērna sagaida vairāk, kā bērns savā vecumā spēj izdarīt. Izvirzām bērnam nereālas prasības. Un tad bērns var vēlēties mainīt uzvedību, lai nopelnītu vecāku mīlestību. Bet bērni mums ir jāmīl ar beznosacījuma mīlestību.

Īstermiņā var šķist, ka ka bērna uzvedība ar sodu ir mainīta, bet tas ir bērna baiļu dēļ. Ir neskaitāmi pētījumi par to, cik ļoti šādas pieredzes ietekmē cilvēka pašvērtējumu! Ar sodiem mēs bērnos vairojam sajūtu, ka pasaule nav droša un jauka vieta, kur būt.

Ir kāda vērtīga grāmata: “The Whole Brain Child”, kurā neirozinātnieks bērna smadzenes iedala tādos kā divos stāvos. Pirmais stāvs “atbild” par pamata fizioloģiskajām funkcijām un emocijām - elpošanu, bailēm, dusmām.. Tās bērnam attīstās pirmās. Tāpēc bērni tik ļoti emocionāli reaģē dažādās situācijās. Un tikai tad, kad emocijas ir norimušas, esam emocionāli satikušies ar līdzjūtību un viens ar otru, varam mierpilnā veidā “doties uz otro stāvu” - cenšoties izskaidrot situāciju no loģiskā, pieaugušā redzējuma, meklējot risinājumu vai iedvesmojot bērnu situāciju atrisināt pašam.


Sodi bloķē, tāpēc no verbālas vai fiziskas sodīšanas ir neiespējami iemācīties jaunas prasmes vai doto uzdevumu izpildīt un izprast pēc būtības. Tāpat ļoti svarīgi ir apskāvieni, lai bērnā mazinātos stresa līmenis, ko var radīt dažādas viņam nesaprotamas situācijas un jauno dzīves prasmju apgūšanas slodze būtu zemāka. Studējot psiholoģiju universitātē mani ļoti ieinteresēja tieši attīstības psiholoģija. Lai gan izvēlējos dzīvi šobrīd pavadīt kopā ar bērniem un studijas nepabeidzu, esmu turpinājusi daudz lasīt par cilvēku psiholoģiju.


Būt vecākam – tas nozīmē nemitīgi mācīties.


Es to tā arī redzu. Katrs bērns mums iemāca ko jaunu. Arī meitiņa, kuru pirms sešiem gadiem adoptējām, ienesa pavisam jaunu dinamiku mūsu dzīvē. Sākumā tas galīgi nebija tik viegli, kā biju iztēlojusies. Bet laiks ļāvis mums visiem adaptēties un vienam otru pieņemt, un it kā svešs bērniņš nu ir kļuvis par savējo.


Bērni, protams, ir arī liela pacietības skola, un, lai saglabātu mieru, visu laiku ir jābūt kontaktā ar sevi. Apzinātības treniņi ir milzīgs iekšējs darbs. Protams, dzīve ir dzīve un ne vienmēr iespējams to mieru saglabāt

Gadiem esmu meklējusi un joprojām mācos atrast savas dzīves līdzsvaru un stiprināt kādas jaunas iemaņas. Un bērni man ir milzīga motivācija, jo redzu, cik spēcīgas un mīlošas ir mūsu attiecības.

Es ticu, ka ikviens cilvēks pēc savas būtības ir ļoti labs, un tāpat es ticu, ka lai ko mēs savā dzīvē būtu vai nebūtu pieredzējuši, mēs visi varam sākt jaunu dienu, esot labāki par to, kādi bijām vakar.

Augot bērnam, aug arī vecāki.


Noteikti. Un vēlreiz - pirms bērnu audzināšanas mums ir jādomā par savu emocionālo un fizisko veselību. Bērni savā veidā ir kā mūsu spoguļi. Ja fokuss būs uz cieņpilnām un mīlošām attiecībām vienam pret otru, tad siltās attiecības kā alga paliek uz visu dzīvi. Es piekrītu uzskatam, ka vecāku emocionālās vai fiziskās vardarbības pret bērniem pamatā ir vecāka nespēja tikt galā ar savu dzīvi.


Bērnam var nokrist un saplīst stikla glāze - varam sākt moralizēt, kliegt, bet varam censties pamanīt, ka bērns jau tāpat pārdzīvo un ir bēdīgs par negadījumu, varam apskaut viņu un kopā stiklus saslaucīt. Tāpēc ir svarīgi būt ļoti klātesošam konkrētajā dzīves brīdī. Bet vispirms - būt klātesošam sev pašam!

Arī es esmu padomju laika bērns, kur audzināšana varbūt kādos aspektos bija citādāka. Un bija reizes, kad savā pieredzē izjutu šo svēto neapmierinātību, tāpēc esmu meklējusi informāciju, kura man ir bijusi tuvāka un pieņemamāka. Arī tas, ka zināmu vēstures laiku nav bijuši pētījumi par bērnu psiholoģisko attīstību, mums šodien ļauj to “bildi” ieraudzīt plašāk ar visām izrietošajām sekām.

Tas, ko es dzirdu, - Tavam mieram apakšā ir spēcīga motivācija un prakse, kas skatījumu uz grūtībām ir mainījusi. Vai tā?

Kad pirms astoņiem gadiem nomira mūsu četrus gadus jaunā meitiņa, zināma realitātes sajūta manī izmainījās. Pasauli ieraudzīju citādāku. Noteikti izmainījās mana izpratne par to, kas vispār dzīvē ir grūti. Pēc mana četrus gadus mazā bērniņa nāves man savā ziņā bija jāiemācās no jauna dzīvot..

Un grūtības, kuras līdz tam šķita lielas, pēc tam rādījās kā vieglākā ikdiena, kas bijusi. Patiesībā tā arī ir mana ikdienas lielākā grūtība - tikt galā ar sērām, kas nekad nebeidzas. Kaut kur arī saprotu cilvēkus, kas lielās ciešanās neiztur, viss šķiet bezjēdzīgs un ir vēlme padoties. Tāpēc tik ļoti novērtēju šo mūsu ciešo kopā būšanu ģimenē. Nav nekā dārgāka par laiku kopā.


Mums visiem ir savas pagātnes traumas, sāpes un ciešanas, uztraukumi par nākotni. Bet man pieder šis mirklis. To der sev ikdienā atgādināt. Man pieder šī diena, kurā varu apskaut savu vīru, iečukstēt viņam ausī – “Paldies, ka tu esi un rūpējies par mums”. Apskaut katru savu bērnu un pateikties par to, ka viņš ir tik neatkārtojams un pilnīgs savā unikalitātē. Ar katru bērnu reizinās rūpes un izaicinājumi, bet reizinās arī mīlestība. Un mīlestības manā dzīvē ir daudz.


***

3,177 views
  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā