Un kas to zin`, kas būs tālāk..

Droši vien tā ir pati lielākā atļauja man sev pašai – nejusties sliktai, nebaidīties jokot par savu neideālumu, sarunās ar citiem padalīties par to, kas mani tracina mana bērna uzvedībā (un kas viņu tracina manējā). Šādas sarunas bez izpušķojumiem - tieši tas palīdz iztaisnot plecus, atbrīvot žokli no ciešā sakodiena un pacelt galvu.

Mūsu dēlam drīz būs jau divi gadi. Pirmais gads bija smags, no tā laika neko negribu atcerēties, viss kā miglā tīts. Otrais gads visādā ziņā bija pavērsiens, ļoti piepildīts, bagāts, ģimeni vienojošs. Un tas tāpēc, ka otrajā gadā manī ieslēdzās pašsaglabāšanās programma, kur par galveno instrumentu kļuva grāmatas – es izlasīju tik daudzumu grāmatu, iedziļinoties visdažādākajās temās! [..] Kaut kas “paķēra” uz nedēļu - divām, kaut kas uz pāris mēnešiem, kaut kas “nepaķēra” vispār jau pašā sākumā. Tas bija laiks, kad mazināju savu izsalkumu pēc kaut kā jauna, pabaroju sevi ar citādu informāciju par it kā zināmām tēmām. Sanāk, ka es biju tādās kā grāmatu brīvdienās. Es lasīju tik aizrautīgi, it kā burti būtu maize, bet es – meitene no Ļeņingradas blokādes laika. Es nekad no pilsētas neatgriezos bez grāmatas, staigāju pa grāmatu veikaliem kā uz meditācijām – nepievērsiet uzmanību, es te vienkārši pastāvēšu un paelpošu lappuses. [..]

Un šajā laikā es sapratu ko svarīgu par šodien aktuālo tēmu - akceptēt bērna emocijas, ļaut mazajam cilvēkam izraudāties, izkliegties un atbrīvot savu spriedzi. Es vienmēr to iedomājos un izjūtu tā: tu nosedz ar savu ķermeni granātu. Tu katru reizi gulsties uz šīs granātas un dažkārt no tās sprādziena viss tevī iekšā sasprāgst sīkās druskās, tāpēc, ka tas ir neiedomājami grūti – pastāvīgi piesegt granātas.

Esmu jau gana daudz dzīvojusi šajā lielajā pasaulē, lai būtu izstrādājusi normālas, veselīgas reakcijas uz ko līdzīgu, taču ar bērniem tās nenostrādā, katrā gadījumā ar maziem bērniem – ne. Abstrakti jēdzieni viņu prātam ir nesaprotami, arī psihiskās pašregulācijas mehānismi nav saprotami. Un tas viss neizsakāmi nogurdina, jo ilgi pārstrādāt cita niknuma enerģiju un frustrācijas nav nekas patīkams.

Tāpēc es nekad neskumšu pēc šī laika, kad bērns bija vēl pavisam maziņš. Ne velti kāds asprātis ir teicis - tu nekad neuzzināsi savu patieso pacietības mēru, kamēr tev nepiedzims bērni.

Kas tādos brīžos man palīdz nesajukt prātā? Atzīšanās, ka konkrēti tagad man ir slikti un ļaušana sev netēlot, ka tas tā nav. Es nelūdzu, lai kāds mani mierina, ņem uz rokām un uzjautrina. Un man šobrīd nav vajadzīgi nekādi padomi par to, kā sevi salabot – jo es nemaz neesmu salūzusi. Nekas no tā, ko es jūtu, nevar mani nogalināt. To var tikai mana pretošanās šīm sajūtām. Nejūtīgums un karš pašai ar sevi. Ja sākšu sevi mākslīgi aiz matiem vilkt ārā no tā visa – iestigšu vēl dziļāk. Lai nu ko, bet savu iekšējo aktrisi es atpazīstu ļoti labi - izcili “turas” uz skatuves, bet grimmētavā rūgti raud.

Mēs dzīvojam ļoti pretrunīgu uzstādījumu laikā - no vienas puses dzirdam aicinājumus lolot savu iekšējo bērnu, mīlēt to, lutināt, bet no otras – būt apzinātam, atbildīgam pieaugušajam, kas spēj nošķirt emocijas no faktiem, un mīlēt tādas briesmīgas frāzes kā “es cienu tavas vajadzības”, “tu pārkāp manas robežas” un “labi, es tevi dzirdēju”. Tāpēc sanāk, ka manam iekšējam bērnam dažkārt ir trīsdienu rugāji, bet pieaugušais manī savā bērna trakumā klapē ar lāpstu pa smilšu kastes malu. Es neprotu un nevaru tā vienkārši mirklī pārslēgties. No straujas upes jau arī izkāpt var tikai lēnām pieceļoties, lēnām ar kāju taustot pamatni un pamazām soli pa solim virzīties uz krastu..

Mana draudzene trīs bērnu mamma Saška, vienmēr teikusi, ka vecāku vainas apziņa mums tiek izsniegta jau dzemdību namā.

Nav iespējams saskaitīt, cik reizes es esmu jutusies vainīga sava bērna priekšā, kad atkal uzbļāvu (un dažkārt šie bļāvieni izklausījās pēc ultraskaņas), kad uzšāvu ar plaukstu pa dibenu, tāpēc, ka nekas cits nenostrādāja. Es domāju, ka ikviena mamma kaut reiz ar šausmām ir sapratusi, ka izskatās kā tā “trakā, psihiski nelīdzsvarotā māte uz ielas”, par kuru šausminājas savā grūtniecības laikā, un par kuru nosolījās nebūt nekad dzīvē.

Ja nekad neesi pabijusi viņas ādā, tev nesaprast, kā tas ir – ar visiem spēkiem turēties pie paša pieaugušākā sevī, un lai bezspēkā neapgultos turpat, kur esi - pie zemes.

Mēs tik ļoti baidāmies “traumēt” savus bērnus ar savu emociju uzplaiksnījumiem (arī izskatīties kā “nepareizie” vecāki sabiedrības acīs), ka traumējamies paši reizi pa reizei atkal piesedzot granātas ar savu ķermeni – uzskatot šo upuri par varoņdarbu, uzskatot to par likumu un nesot kā karogu sev virs galvas. Taču man nepatīk ne tāds upuris, ne tāds karogs – es gribu justies un dzīvot pēc apstākļiem, pēc tiem spēkiem, kādi man ir šobrīd. Bez pastāvīgas atgadināšanas sev “par svarīgo”, non-stop režīmā, kurš nepanesami nogurdina. Dažkārt suns ir vienkārši suns – nevis pravietisks sapnis. Un sāpes nav mūžīgas. Un vieglāk var palikt nevis tad, kad esi izrunājies un visu izstāstījis kādam, bet vienkārši no sirds izsmējies par kādu stulbu joku, smējies balsī savus skaļos, atbrīvojošos un skanīgos smieklus.

Tāpēc vainas apziņas vietā es izvēlos grāmatu, kafiju, pagulēt un paraudāt, izvēlos pacelt balsi, izvēlos pačīkstēt un pasūdzēties, izvēlos pateikt “esmu piekususi”, izvēlos atvainoties un apskaut vai vienkārši aiziet un apliet dārzu, lai nedzirdētu un neredzētu.. Jo ziniet - katrs no mums dara labāko no iespējamā.

Tulkoja: Ginta FiliaSolis speciāli “Izaugt mīlestībā”

Avots: http://gnezdo.by