Es smejos, ka psihoterapeites Rozvitas Špallekas grāmata "Māmiņ, vai tu mani mīli?" ir kļuvusi par manu mazo Bībeli. Par cik mans divgadnieks lēnām gatavojas bērnudārza gaitām, es no savas "Bībeles" padalīšos arī ar jums nodaļā par to, kas mammai būtu jāpārdomā pirms atsākt algotu darbu ārpus mājas.
Galvenā vajadzība bērnam līdz pilnam trešajam dzīves gadam ir viena vai vairākas pastāvīgas kontaktpersonas.
Ja bērnam ir divas, trīs vai pat četras pastāvīgas kontaktpersonas, kas ar viņu intensīvi nodarbojas, nekas ļauns nenotiek, ja kāda no kontaktpersonām vienmēr nav klāt.
Bērnam nepieciešama ne tikai pastāvīga kontaktpersona, bet arī nepieciešams, lai šis cilvēks bērnam intensīvi pievērstos, kaut tā būtu arī stunda vai pusstunda dienā. Nedalīta uzmanība, laiks tikai bērnam. Tā ir ķermeniska tuvība - glāsti, arī rotaļas ar bērnu - kopā celt, ķert, slēpties.. Ar to vien, ka kontaktpersona ir līdzās, nepietiek, lai radītu paļāvīgas attiecības starp viņu un bērnu.
Izraēlas kibucos redzams, ka bērni var būt psihiski stabili, kaut arī mātes visu dienu strādā. Vienā kibucā dzīvo vairākas ģimenes. Viena no mātēm paliek mājās un aprūpē bērnus, kamēr pārējās iet uz darbu. Pusdienas pārtraukumos un vakaros māte intensīvi nododas pašas bērnam. Šāda veida bērna aprūpe nenoved pie attiecību traucējumiem starp māti un bērnu, jo bērns var katru dienu savu māti izjust, un laikā, kad mammas nav klāt, ir līdzās uzticama kontaktpersona.
Ne katra mamma, atsakoties no darba profesijā, ir "laba" mamma
Tomēr, ja mamma būšanu ar savu bērnu godīgi sev var atzīt kā upuri, mamma var tik ļoti iztukšoties, ka tai nebūs enerģijas un mīlestības, ko dot savam bērnam.
Te autore iezīmē situāciju no prakses: Kādai mammai bija godīga vēlēšanās darīt visu sava bērna labā, tāpēc "upurēja" savu profesionālo darbību. Šo upuri viņa sākotnēji bija nesusi labprāt, jo viņas ideālie priekšstati par bērniem un bērnu audzināšanu bija iedvesuši pārliecību, ka bērni viņai to atmaksās. Viņa iedomājās, ka viņas "upuris" gādās par to, lai bērni bez traucējumiem attīstītos par paklausīgiem bērniem, ar kuriem tie varēs nākotnē lepoties. Tomēr notika gluži citādi. Bērni nebija ne paklausīgi, ne pakļāvīgi, reaģēja ar spītu, jo mamma tos stipri ierobežoja. Turklāt neviens neizrādīja mammai atzinību par to, ko viņa dara. Un rezultātā sieviete aizvien biežāk jutās aizkaitināta un ekspluatēta. Un ļoti nogurusi. Bērni izjūt mūsu garīgo prombūtni. Lūk, šis ir piemērs, kad sieviete nekļūst par labu mammu, nododoties tikai un vienīgi saviem bērniem.
Bet mamma, kas strādā, var būt arī ļoti laba mamma!
Mammas, kas visu dienu strādā un tikai vakaros ir ar savu bērnu, visbiežāk ilgojas pēc saviem bērniem. Šīm ilgām ir piejaukts sliktas sirdsapziņas piliens, tāpēc viņas sevišķi intensīvi nododas saviem bērniem. Viņas ir klāt ar visu savu sirdi! Un bērns šo attieksmi izjūt kā ļoti jauku un aplaimojošu.
Ja mamma grib strādāt līdz bērna trīs gadu vecumam
Jūs noteikti lasāt šo un pie sevis smejaties - vai tad ir izvēle? Jā, mīļās mammas, valsts pretimnākšanu neizrāda, tāpēc viss uz vecāku pleciem - kā var atrisināt, sakārtot situāciju, lai "cietušo" būtu pēc iespējas mazāk :)
Mammām, kas grib strādāt ārpus mājas, būtu jāievēro divas lietas: savam bērnam ir jāatrod pastāvīga kontaktpersona, uz kuru var paļauties, un vismaz pusstundu dienā intensīvi jānodarbojas ar savu bērnu (vai bērniem).
Tas gan nozīmē, ka mīlestības pilns kontakts ar cilvēku, pie kā bērns paliktu, ir jānodibina līdz mamma atsāk strādāt. Bērnam šī kontaktpersona pilnībā jāakceptē. Ja māte uzticēsies, tai neradīsies vainas apziņa. Turpetī, ja mamma šos divus noteikumus ievērot negribēs un atstās savu bērnu pie bērnam svešiem cilvēkiem, kaut tie būtu viņa radinieki, bērna paļāvība uz mammu tiks spēcīgi grauta.
***
"Izaugt Mīlestībā" materiālu pārpublicēšana atļauta tikai ar šīs platformas īpašnieku atļauju.
Σχόλια