Sava ceļa gājējs

Ar bokseri Mairi Briedi lepojas teju katrs latvieties. Viņa cīņām seko līdzi pat tie, kas boksa pasaulē neorientējas. Un reizi pa reizei es iedomājos, ar kādu sirdi sacensības aizvada Maira mamma ZINAĪDA BRIEDE. Cik viegli vai grūti ir pieņemt sava bērna izvēli – nodoties profesijai, kas it nemaz, nemaz nav vienkārša?



Maija mēnesī, kad atzīmējam ne tikai Mātes, bet arī Starptautisko ģimenes dienu, kopā ar draugiem no “GEGE” uzrunāju Latvijā un pasaulē zināmu latviešu mammas, lai parunātu par mātes lomu toreiz un tagad. Par to, kas nepieciešams talantam, lai tas izaugtu par drosmīgu sava ceļa gājēju.


Kādā atmiņā Jums palicis laiks pirms 36 gadiem, kad dzima Mairis?


Tolaik es biju viena pati, jo Maira tētis aizgāja armijā. Man bija 21 gads un diezgan droši varu teikt, ka nebiju gatava vēl kļūt par mammu. Man bija diezgan smagas dzemdības, dēlu man atnesa tikai desmitajā dienā pēc viņa piedzimšanas. Lai gan es pati jau ceturtajā gāju pa slimnīcu viņu meklēt. (Silti smaida.)

Jā, tie bija citi laiki, bērnus no mammām nodalīja, atnesa uz barošanu un aiznesa. Atstūma tādos ratos, satītus kūniņās, izdalīja un pēc laiciņa atkal visus “salasīja”. Kad tagad tā padomā, - trakums.

Kad pēc desmit dienām no slimnīcas mūs izrakstīja, devos uz kopmītnēm, jo tad dzīvoju kopā ar meitenēm vienā istabā trīs mēnešus. Mairis bija ļoti mierīgs mazulis – paēda un gulēja. Bet tolaik vēl aktuāla bija tā trakā tīšana! (Smejas.) Satinām un gulēja kā zaldātiņš. Tagad jau mazuļus tā vairs netin.


Teicāt, ka Maira tētis sākumā nebija kopā ar jums.


Jā, viņš no armijas atnāca, kad Mairim bija 18 mēneši. Sākumā dēls nepazina, ar laiku jau sadraudzējās. Uz to laiku Mairis sāka iet Rīgā Juglas bērnudārzā. Tādas slimošanas, kā tagad bieži bērnudārzniekiem, Mairim neatceros, bet viņam bija košanas laiks. (Smejas.) Ārī tas vecums pārgāja, sadraudzējās ar grupiņas biedriem un bērniem sētā. Bērnu apkārt viņam bija daudz.

Kad Mairis tikko piedzima, kas Jums tolaik bija lielākais atbalsts?


Mana mamma, kas tagad jau ir mirusi, man palīdzēj, kā spēja. Lai gan teicu, ka nebiju gatava kļūt par mammu, tāpat jau gatavojos. Pirkām drēbītes, gaidību laikā bijām aizbraukuši atpūsties uz sanatoriju “Cīrulīši”. Jā, tādu kursu un māmiņu skolu kā tagad nebija. Patiesībā jau informācija par bērnkopību bija skopa – kaut ko uzzinājām no mammām, no ginekoloģēm. Kā pratām, tā dzīvojām, tā audzinājām. Ja ar šodienu salīdzinām – kā diena pret nakti.


Kad Mairim bija trīs mēneši, aizbraucu dzīvot pie vecākiem uz Gaigalavu. Tur bija tantes un onkoļi, varētu teikt – ap mani bija saime, bet rūpes par bērnu gūlās tikai uz maniem pleciem. Katrs darīja savus darbus, bet vismaz biju kopā ar savējiem. Gaigalavas baznīcā Mairis četru mēnešu vecumā tika arī kristīts. Tolaik tas nebija jautājums diskusijām – tā vajadzēja. Šodien arī šī lieta ir stipri mainījusies. Kad no armijas atnāca Maira tētis, visi pārvācāmies uz Rīgu.


Vai tad sadzīviski kļuva vieglāk?


Nu, kā to ņem. Autiņbikšu nebija ne Mairim, ne Maira māsai Santai, kas dzima pēc četriem gadiem. Bija tādi audumu trijstūrīši, ko mammas tolaik vārīja un gludināja, visas plānās un biezās sedziņas mazgājām ar rokām. Kamēr bērni gulēja, mammas mazgāja un gludināja, darīja mājas darbus. Arī veikalos nopērkamo putru un adaptēto maisījumu nebija, vārījām tumes. Bērnus audzinājām, kā pratām, vadījāmies no vecāku un radinieku ieteikumiem. Es reizēm domāju par tām kuplajām ģimenēm laukos, kā viņi dzīvoja.. tas bija ļoti grūti.


Mairim augot, kurā brīdī bokss viņam kļuva aktuāls?


Tas bija pamatskolā, Mairi daži zēni sāka apcelt. Skolas pagalmā pagrūstījās, kāds piedraudēja. Visos laikos bijuši bērni, kurus pceļ, un tādi, kas mācās par sevi pastāvēt. Tad viens no viņa klasesbiedriem teica: “Mairi, ejam uz boksa nodarbībām. Sevi ir jāaizstāv.” Tā viņi abi kopā aizgāja. Sports zēnam ir ļoti veselīgs, sākumā domājām, ka tikai hobija līmenī šis viss. Bet tad aizvien vairāk tas sāka kļūt par ikdienas sastāvdaļu, regulāri treniņi, sacensībām sekoja sacensības.. Apmēram 14 gadu vecumā tas viss kļuva pavisam nopietni, jo treniņi nu jau bija trīs reizes dienā.


Tāda disciplīna pusaudzim! Vai Jūs ar vīru Mairi kaut kā motivējāt?


Nē, Mairis pats gāja, neviens viņu neskubināja. Kā jau teicu – mēs sākumā skatījāmies uz šo sportu tikai kā uz vērtīgām fiziskām aktivitātēm.

Neviens tolaik nedomāja par tiem sasniegumiem, kādus viņš pats ar savu darbu reiz panāks. Uzvaras sacensībās viņu ļoti motivēja, tāpat lielisks bija viņa treneris Vasīlijs Čerņigovs – viņš tolaik bija Mairim kā tētis.

Treneris Mairim bija autoritāte?


Jā, es domāju, ka tā bija. Pirms Maira dzimšanas ar Maira tēti jau bijām precējušies. Bijām divi iemīlējušies jaunieši, tomēr Maira 11 gadu vecumā, kad bokss jau bija ienācis dēla dzīvē, ar vīru izšķīrāmies. Lai gan ar tēti Mairim joprojām ir labs kontakts, treneris tolaik Mairim bija ļoti svarīgs. 16 gadu vecumā Mairis kļuva par Latvijas čempionu kikboksā un tāds palika līdz pat 2010. gadam.


Kam Mairis ir līdzīgāks – savai mammai vai tētim?


Nezinu. (Smejas.) Mairis ir sava ceļa gājējs, viņš ir pats par sevi. Un lai gan izskatās rāms un mierīgs, Mairim ir spēcīgs raksturs, dziļais ūdens. Un viņš prot arī kliegt. (Smaida.) Bet mērķtiecīgs un stingru raksturu Mairis bijis jau bērnībā.


Kuri no turnīriem Jums palikuši atmiņā visspilgtāk? Vai esat uz kādiem bijusi klātienē? Kādas bija emocijas?


Visas Maira cīņas man šķitušas svarīgas, un uz vairākām esmu bijusi arī klātienē.

Kad Mairis sāk savu cīņu, man emocijas ir pārāk lielas, nekad neesmu varējusi uz to noskatīties. Manī viss trīc, bailes ir milzīgas, un es nevaru šīs sajūtas izturēt, tāpēc vienmēr esmu gājusi ārā.

Zinu, ka māsa Santa Mairim ir viens no kvēlākajiem atbalstītājiem.

Jā, māsa vienmēr ir bijusi brālim liela fane, dzīvo līdzi visām cīņām. Tomēr, kad Mairim ir nometnes vai turnīri, tad visi viņu atbalstām, palīdzot Maira sievai Jūlijai ar bērniem, piemēram. Ar Jūliju mums ir labas attiecības. Es patiesībā teju katras brīvdienās braucu ciemos pie puikām, pa darba dienām jāstrādā savā zobārstniecībā. Reiz, kad Mairim bija nometne, jaunākais dēļiņš bija nesen dzimis. Jūlijai ir trīs dēli, ir ko turēt. (Silti smaida.)


Vai kādā brīdī ir izjusts spiediens no mediju puses?


Jā, ir man zvanījuši dažādi žurnālisti un jautājuši viedokli, bet beigās uztaisījuši paši savu stāstu. Pirms publicēšanas saskaņot materiālus neatsūta, tāpēc es vairs neraujos uz publicitāti. Man tas tiešām nav vajadzīgs. Man ļoti daudz kas nav paticis no tā, ko mūsu mediju vide radījusi par Mairi. Es tad reizēm domāju, kāpēc tā rīkoties – nevienam Mairis nav neko prasījis, pats ar saviem spēkiem, gribu un raksturu visu panācis.


Labu laiciņu esat arī vecmāmiņa. Vai jūtat, ka ar mazbērniem būt ir stipri citādi, kā ar saviem bērniem?


Protams! Ir pat tāds teiciens, ka vecāki audzina, bet vecvecāki mīl. (Smejas.) Nu, protams, ka mīl arī vecāki, tomēr tagad, skatos uz saviem mazbērniem un domāju – viņiem atdot varētu visu. Mairim ir pieci bērni - no pirmajām attiecībām dvīņi Ričards un Daniels, bet ar sievu Jūliju - Rafaels, Brendans un Gabriels.

Pret saviem bērniem biju stingra, pret mazbērniem prasības ir nesalīdzinoši mazākas.

Man šķiet, ka tagad bērni dzimst citādāki – attīstītāki, zinošāki, prasīgāki, vairāk vēlas individuālu uzmanību. Agrāk bērni vairāk spēlējās paši ar sevi, liekas, ka bija pat radošāki, jo vajadzēja izdomāt rotaļas, lai izklaidētos. Šodien bērni ir arī drosmīgāki.


Teicāt, ka bijāt stingra mamma.


Jā, savus bērnus audzināju disciplīnā, izmācīties un man atrādīt mājasdarbus bija pašsaprotama lieta. Ja bērni man teica, ka būs mājās 21:00, viņi tiešām bija.

Savu reizi Mairis man tika teicis, ka ies dzīvot pie kaimiņu puikām.. (Domīgi skatās tālumā.) Kā tolaik pratām, tā audzinājām. Ir visādi gājis, ir bijis grūti, kā teju visiem tolaik.

Bērni pēc skolas nāca uz manu zobārstniecību, jo man bija daudz jāstrādā. Mana mamma arī bija prasīga. Nebūtu melots, ja teiktu, ka man tādas bezrūpīgas bērnības nemaz nav bijis. Kopš septiņu gadu vecuma ganīju govis, laukos bijs daudz jāstrādā. Un liela daļa no vecvecākiem šodien man piekritīs – darba netrūka arī bērnu ikdienā. Tagad skatos uz mazbērniem un domāju – pilnīgi cita pasaule!


Vai Mātes diena Jūsu ģimenē tiek kā īpaši atzīmēta?


Agrāk jau svinējām tikai 8.martu, kad visi sievietēm dāvināja ziedus. Bet Mātes dienā mani bērni apsveic mani katru gadu. Netaisām lielas ģimenes pusdienas, bet kūciņu ar kafiju vienmēr apēdam. Santa atbrauc pie manis katru gadu.


2014. gadā Mairis Briedis Latvijas iedzīvotāju balsojumā tika atzīts par Eiropas gada cilvēku Latvijā. Vai izjūtat lepnumu par saviem bērniem ikdienā?


Jā, par abiem saviem bērniem man ir lepnums. Es domāju, ka ikviens vecāks sirdī ar saviem bērniem lepojas, bet Maira sasniegumi, protams, ir iespaidīgi un raisa manī lielu prieku par dēla apņēmību un mērķtiecību. Es esmu lepna mamma, nudien.


***


Satura un foto kopēšana bez saskaņošanas tiks uzskatīta par autortiesību pārkāpumu.

336 views0 comments

Recent Posts

See All