Savu līdzsvaru sargājot

Mūsu resursiem ir robežas, spēkam ir limits, tas nav bezgalīgs. Katram no mums, īpaši jaunajiem vecākiem, kas sākumā vēl nedroši sper soļus šīs lomas iepazīšanā. Pārslodze var piezagties nemanāmi, jo pamatresursi tiek tērēti ne pa jokam. Ja līdzsvars netiek atjaunots, spēki beidzas. Vecākiem supervaroņi nav jātēlo. Tie tik un tā tādi būs saviem bērniem ilgi, ilgi!

Kopā ar jauno vecāku palīgu “Gege” kampaņas “Uzdrīksties dalīties” ietvaros uzrunāju kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) speciālisti Agnesi Orupi, lai noskaidrotu, kāpēc resursi zūd un kā tos atgūt!


Kad visa ir daudz par daudz


“Pēdējā laikā arī savā praksē man nākas secināt, ka cilvēkiem iestājusies absolūta pārslodze, ir izjucis līdzsvars starp sevi un pienākumiem,” stāsta speciāliste. “Un sliktākais, ka cilvēki domā, ka šī pārslodze ir tāpēc, ka kaut kas nav ar viņiem kārtībā, un bonusiņā objektīvai un reālai problēmai klāt nāk psiholoģiskas ciešanas, kas izriet no paškritikas.”


Izdegšanu ir grūti pamanīt, jo tā notiek pamazām. Nav tāda pēkšņa “nulles resursu punkta”, kad vakar viss bija labi, bet šodien “o, benzīns beidzies pilnīgi un pavisam”. Līdz ar to cilvēki bieži nepamana to brīdi, kad tas kļūst bīstami.


Simptomu buķete


Kad smadzenes netiek galā ar apjomu, jauno informāciju, kas ienāk ikdienā, ķermenis reaģē. Un jaunas informācijas jaunajiem vecākiem netrūkst! “Kas tā par krāsu kakām, vai tas ir normāli? Kāpēc mazais neguļ? Kāpēc neizdodas to nomierināt? Kāds ir siltākais ratu matracis vēsajai sezonai? Kā rīkoties, kad zīdainim ir iesnas? Jautājumu miljons, atbildes un viedokļu – tāpat. Tas viss nereti kā lavīna pārgāžas pāri jauno vecāku galvām, un laicīgi nenoraujot rokasbremzi, ikdienas miers mūsos kūst kā sniegs, kas paņemts plaukstā.

Ir trīs galvenās pazīmes, kas signalizē, ka pārliecināti soļo uz izdegšanas pusi - spēku izsīkums (emocionāls, fizisks vai abi kopā), cinisms un negatīva attieksme (kas vērsta pret cilvēkiem – stresa avotu) un efektivitātes zudums (no sajūtas “nevaru sakoncentrēties” līdz gana nopietnu kļūdu pieļaušanai).

Fizioloģiski parādās miega traucējumi (neguļ nemaz, guļ visu laiku), ēstgribas traucējumi (neēd neko, ēd visu pēc kārtas), galvassāpes, migrēnas. Emocionālās izpausmes var novērot aizkaitinājumā uz visu un visiem, lielā besī, kā mīlam teikt. Tāpat nereti rodas grūtības pieņemt lēmumus, aug nogurums, vainas sajūta un skumjas. Un šīm pazīmēm sekos izpausmes uzvedībā. Aug alkohola, cigarešu, kafijas, seriālu patēriņš – ārējie stimuli, kas it kā atslābina un nomierina, bet tajā pašā laikā nav it nekas palīdzošs.


Bieži palīdzības nelūgšanai ar lepnumu nav it nekāda sakara


Pirmo izdegšanu cilvēks pats nereti nepamana, uz to norāda apkārtējie, sakot: “Tu esi kaut kā mainījies, esi kļuvis citāds”. Bet ja cilvēks jau reiz ir piedzīvojis izdegšanu, nākamreiz, ķermenis izdegšanas pazīmes sajūtot, to nepieļaus. “Tas nozīmē, ka var uznākt pēkšņa slimība, nogurums, kas neļauj izkāpt no gultas, - tā būs mūsu gudrā ķermeņa reakcija, lai izdegšana netiktu pieļauta,” stāsta speciāliste. Cilvēki, kuriem ir laba refleksija, kas spēj ieklausīties sevī, sajust sevi, pamanīs pārmaiņas, kas nav viņiem raksturīgas – agresija, nogurums, izpausmes, kas agrāk nav bijušas, un ātri sapratīs – kaut kas ir jāmaina.


Tomēr ir cilvēki, kas šīs pazīmes ignorē, noraidot, nelūdzot palīdzību, nespējot uzdevumus deliģēt, neatzīstot, ka netiek galā. Kāpēc tā? “Lai gan iemesli, kāpēc cilvēki prasa vai neprasa palīdzību, var būt dažādi, visbiežāk pamatā ir divas lietas - shēmas jeb pamata pārliecības un savu izcelsmes ģimeņu “dzīves likumi”, iegūtas pārliecības, kā ir jādzīvo ģimenē, piemēram,” stāsta Agnese Orupe.

Shēma ir īsa, kodolīga pārliecība par sevi, cilvēka paša izveidoti likumi par sevi. Bet ģimenes iedotās pārliecības ir iedotas no malas – pašsaprotamas, iemācītas pārliecības, “spēles noteikumi”, ko neapšaubām, jo neesam izvērtējuši. “Bērziņi palīdzību neprasa, jo nav nekādi vājie”, “Bērziņi ar visu tiek galā paši”.

“Ja cilvēks domā “esmu slikts vai nekompetents, esmu vājš, ja prasu palīdzību” un viņš šai domai notic (!), tad cilvēks sevi sargās no situācijām, kurā šī pārliecība draud aktivizēties. Un šī sargāšana ir pavisam normāla reakcija, jo tas patiešām ir sāpīgi – konfrontēties, saskarties ar pārliecībām, piemēram, - “esmu vājš”, “esmu slikta mamma vai tētis,” norāda speciāliste.


Kad noticam pārliecībām


Pamatā mēs visi sevi aizsargājam trīs veidos – bēgot, sastingstot vai cīnoties. Sastingšana mūsu jau aprakstītajā situācijas kontekstā izpaužas kā “es tāpat te neko nevaru mainīt”, “nelūgšu palīdzību, jo tāpat neviens nepalīdzēs, tāpat nekas nemainīsies, neticu, ka var būt citādi, jo tāda ir mana pieredze”. Uzbrukšana izpaužas kā hiperkompensācija un pūles izskatīties perfektam. “Nevienam neļaušu redzēt, ka esmu nogurusi.” Tad visu darām paši, jo kāds var padomāt, ka esmu vājš,-a.

Problēma ir nevis tajā, ka kāds varētu nodomāt, ka esam vāji, bet tajā, ka nespējam panest sajūtu, ka cits varētu domāt, ka esam vāji.

Izvairīšanās scenārijā cilvēks atliek darbus, atsakās uzsākt ko jaunu, attīstīt kompetences, izvairās mēģināt.


“Neviena aizsardzība pati par sevi nav slikta, tā ir tikai vai nu piemērota vai nepiemērota situācijai,” nosaka Agnese Orupe. “Ja mums uz ielas uzbrūk un grib atņemt somu, labāk ir ļauties un somiņu atdot. Bet ja slīgstam pienākumos un netiekam galā ar ikdienu, kurā ir rūpes par bērniem, nez vai padošanās ir ceļš uz risinājumu.”


Protams, ka šādas negatīvās shēmas var arī nebūt. Bet var būt likumi un vēstījumi no ģimenes. Aizsardzības reakcijas var rasties arī no tā, ka kāds cits ģimenē ir licis justies nekompetentam, tāpēc notiek hiperkompensācija.

Risinājums?


“Domas - emocijas - ķermenis – uzvedība,” speciāliste noskaita kā mantru. “Šādā secībā attīstās problēmas. Ziepes sākas ar domām, bet pašu problēmu uztur cilvēka uzvedība. Un to, ka savām domām nav jāpakļaujas, no tām baidīties nevajag, mēs varam “iemācīties” tikai stiprinot kompetences.”


Ikdienā var palīdzēt arī pierakstu veidošana – rakstot savas automātiskās domas, kādas nāk prātā, kad man ir jālūdz palīdzība, kāpēc atsakos lūgt palīdzību. Tad var pierakstīt arī ķermeniskās reakcijas un rīcību. Ieraudzīt un rīkoties, lai no tā tiktu ārā.

Lai shēmas lauztu, ir jāapgūst prasmes, kas šīs shēmas apgāž. “Baidīties, bet darīt tik un tā, teikt sev - vai nu man izdosies, vai nu es izdzīvošu,” stāsta terapeite. Kautrēties, bet prasīt palīdzību tik un tā, līdz šis ieradums nostiprinās par prasmi.

Jā, lai cik savādi, arī palīdzības lūgšana un pieņemšana nereti ir jāmācās kā iemaņa. Kā auto vadīšana, kā klavieru spēle. Soli pa solim un ar katru dienu arvien pārliecinošāk.


***

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā