Atdalīties, lai pieaugtu

Updated: Dec 17, 2019

Var šķists savādi, bet 98% no sabiedrības skar līdzatkarības tēma. “Šādas attiecības ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kura no paaudzes paaudzē tiek nodota caur mūsu ģimenes audzināšanas metodēm un savstarpējām attiecībām ģimenē,” stāsta Viktorija Zariņa.


Būt līdzās


Lai bērns veiksmīgi “psiholoģiski piedzimtu”, ir nepieciešams, lai bērna dzīves pirmajās 24 stundās starp māti un bērnu (kā arī starp tēvu un bērnu!) izveidotos saikne - bērns tiktu ņemts rokās, glāstīts, mīļots.. Ja saiknes izveidošanās šajā laikā ir traucēta, ir iespējams saikni izveidot arī vēlāk, taču tas prasīs vairāk laika un enerģijas no vecāku puses. Drošā piesaiste, par ko bieži runājam, nav nekāds mītiski radies tēls – tai tiešām ir milzīga nozīme, tāpat kā bērna fizisko vajadzību apmierināšanai.

Līdzatkarība veidojas kā sekas nepabeigtam bērna psiholoģiskās atdalīšanās procesam bērnībā (aptuveni līdz 12 gadu vecumam).

Pakāpeniska atdalīšanās starp bērnu un vecākiem, dodot bērnam lielāku patstāvību, ļaujot viņam eksperimentēt ar tuvību un attālumu attiecībās, ir nepieciešama līdz bērna sešu gadu vecumam. Tas nozīmē, ka bērns bez sarežģījumiem var saņemt uzmanību no vecāku puses, kad izrāda tādu nepieciešamību, un var novērsties, attālināties no vecāku uzmanības bez pārmetumiem un prasībām no vecāku puses. Vecāki jau manīs, kad bērns izrādīs vajadzību pēc attālināšanās, lai eksperimentētu, piedzīvot dažādas situācijas, pētītu pasauli. Tad ļoti būtiski ir būt savam bērnam līdzās, atbalstīt pētnieku bērnā, lai bērns neieslīgtu emocionālā līdzatkarībā.


Līdzatkarības fenomens


Grūtības varētu radīt vecāku trauksme no savienošanās ar bērnu (var rasties izjūta, ka bērna vajadzības pilnībā pārņems vecākus tā, ka nepaliks vieta pašu vecāku vajadzību apmierināšanai) vai arī, ja pievienošanās ir izdevusies veiksmīgi, var parādīties trauksme atdalīšanās stadijā, kur vecākiem var rasties izjūta, ka bērns viņus pametīs. Tādēļ bieži vien vecāki dod bērniem pretrunīgus vēstījumus, kuri traucē bērna normālai attīstībai. Var gadīties, ka grūtības rodas abos iepriekš minētajos posmos.

Šāda pieredze bērnam jau pieaugušā vecumā var rezultēties ar to, ka viņš attiecībās gribēs uzņemties nesamērīgi lielas rūpes par otra personīgajām vajadzībām.

Piemēram, vīrs ģimenē uzņemas darboties un atbildēt par finansēm, sieva gādā par saimniecību mājās, taču visu darbību pamatā ir trauksme, ka pretējā gadījumā otrs partneris var pamest vai vilties, un šī trauksme bloķē paust savas patiesās jūtas. Cits piemērs – abi partneri ir spējīgi parūpēties paši par sevi pilnā apmērā, taču dala pienākumus, par tiem iepriekš vienojoties, – šo attiecību formu sauc par sadarbību, un tādā veidā tiek veidotas savstarpēji atkarīgas attiecības, kas ir pretējas līdzatkarīgām attiecībām.


Pazīt savas emocijas


Viena no līdzatkarības izpausmēm ir grūtības izjust un paust savas emocijas. Vienīgais, ko līdzatkarīgais reizēm sev ļauj izpaust, ir „kašķīgās” emocijas, bieži vainojot citus cilvēkus sev apkārt. Tas līdzatkarīgajam palīdz nomaskēt dziļākus un patiesākus pārdzīvojumus. Līdzatkarīgie ļoti maz zina par savām jūtām, bet emocijas un jūtas ir dabiska un normāla reakcija uz cilvēka pārdzīvojumiem.

Šodienas sabiedrībā mēs pārspīlējam mūsu racionālā prāta funkcijas un faktiski ignorējam mūsu emociju funkcijas. Mūsu emocijas ir mūsu iekšējie orientieri, kas mums parāda, kas mums ir svarīgs un nozīmīgs, lai veiksmīgi pieņemtu lēmumus savā dzīvē.

Bez savu emociju pilnīgas apzināšanās cilvēki zaudē spēju patiesi un dziļi izjust savu dzīvi. Piemēram, ciešanas parasti ir slēptas bailes vai dusmas, kuras cilvēks neļauj sev izjust.


Pastāv piecas pamatemocijas:


Dusmas – dabiska reakcija, kad jūsu pamatvajadzības vai vēlmes nav apmierinātas. Cilvēki var neļaut sev izpaust dusmu emocijas vai baidīties tās izpaust.

Bailes – dabiska reakcija, kad apzināmies fiziskas vai emocionālas briesmas. Cilvēki var neļaut sev izjust bailes, baidoties zaudēt spriestspēju. Cilvēki var izmantot bailes, lai maskētu dusmas.

Skumjas – dabiska reakcijas uz cilvēka, lietas vai attiecību (reālu vai iedomātu) zaudējumu. Tā ir svarīga atteikšanās daļa no tā, kam cilvēks ir pieķēries.

Satraukums – dabiska reakcija, kad cilvēks sagaida kaut ko patīkamu, nezināmu vai izaicinošu. Bailes un satraukums ir cieši saistīti savā starpā. Dažiem bērniem ir bijis liegts izpaust satraukumu.

Laime vai prieks – dabiska apmierinājuma reakcija, kad cilvēks saņem kāroto, nepieciešamo vai efektīvi kaut ko realizē. Daudzi cilvēki nezina, ka var būt efektīvi un laimīgi.


Līdzatkarības grūtības pieaugušā vecumā var radīt ilgstošas grūtības ģimenes attiecībās, darba jomā (kā viens no izdegšanas sindroma cēloņiem) un daudzās citās dzīves jomās. Tas kopumā pazemina labklājības līmeni ikdienā, rada paaugstinātu stresu un ciešanas.

Šajā gadījumā viens no risinājumiem var būt lēmums par palīdzības meklēšanu pie speciālistiem - psihologa vai psihoterapeita. Un ir tikai normāli, ka meklējam atbalstu, ja paši ar kādu situāciju dzīvē netiekam galā, arī savu emociju pasauli.


“Terapijas galvenais uzdevums būs izstrādāt nepabeigtās savienošanās un atdalīšanās stadijas. Atveseļošanās process būs veiksmīgs, ja klientam būs vēlme mainīties, drosme aplūkot savu dzīvi citādākā gaismā un gatavība lūgt palīdzību. Terapijas procesā būs nepieciešams nodibināt līdzvērtīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kur klients būs gatavs strādāt patstāvīgi un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, mācīsies no jauna just savas emocijas, apzināsies savas vajadzības un mācīsies tās apmierināt,” stāsta speciāliste.


***

Konsultē: Viktorija Zariņa, veselības centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā