TV raidījumu vadītāja LELDE CERIŅA astotajā augustā kļuva par mammu otrajam mazulim. Adelei (1,8 gadi) nu ir brālītis Francis. Pavisam īsi pirms dēliņa dzimšanas mēs tikāmies uz sarunu. Lūk, te sajūtas un pārdomas mirklīti pirms Francīša. Mazliet par atšķirīgajiem gaidību laikiem, realitāti “Instagram” kontos un sievišķību, ko mammai var dāvināt meita.
Ar Leldi esmu tikusies jau arī agrāk – citos projektos, citās sarunās un pasākumos. Viņai ir viedoklis par sabiedrību un aktualitātēm, tomēr Lelde nedala cilvēkus “pareizajos” un “nepareizajos”. Šajā sarunā es sapratu, no kurienes nāk viņas pieņemošā attieksme pret citiem – viņa vispirms ir līdzjūtīga un pieņemoša pati pret sevi. Un tieši tā jau tas “strādā” – kad mazinās pretenzijas pret sevi, mazinās pretenzijas arī pret apkārtējo pasauli.
Kā jums šobrīd klājas?
Kopumā viss ir ļoti labi, uz brītiņu vēl paguvu atgriezties darbā, bet tagad gan esmu dekrēta pēdējā posmā. Laiks tik ātri skrien! Reizēm nespēju noticēt, ka tūlīt būsim četri. Atceros izaicinājumu pilno laiku, kad Adele bija nesen piedzimusi. Negulētas naktis, zobu nākšana, barošana nogurumā, kad nepamanu savu iemigšanu, līdz uztrūkstos trauksmē.. Domājot par to, paliek mazliet bail – atkal šis viss ir priekšā. (Smejas.)
Adele šobrīd ikdienā ir ar Tevi mājās?
Jā, bet mums palīdz mūsu mammas un mana krustmāte. Lai gan vecvecāki ir ārpus Rīgas, mums ir iespēja Adeli aizvest pie viņiem. Karstajā laikā Rīgā pastaigās Adele iet ar manu krustmāti, jo pati nevaru izskriet viņai līdzi. Esmu beigta, jau tiekot līdz laukumiņam. (Smejas.) Un arī tad, kad palaižu meitiņu ārā no mājas, nesanāk atkrist dīvānā. Tas ir mans laiks apdarīt mājas lietas, ieskatīties e-pastā .. un meitiņa jau ir atpakaļ!
Ar Aivi nesen bijām izbraukuši ceļojumā uz nedēļu, Adele pirmo reizi palika ar vecvecākiem tik ilgi bez mums, taču jutām, ka pirms otrā mazulīša ienākšanas ģimenē ir nepieciešams ievilkt elpu. Attiecības pēc mazuļa sašūpojas. Ir tikai normāli, ka nevaram būt mūžīgā pacēlumā. Šobrīd dzīvojam uz tādas izturības robežas, tāpēc laiks divatā ir īpaši nozīmīgs.
Vai domājat par bērnudārzu?
Jā, esam atraduši brīnišķīgu mājdārziņu un cilvēku, kuram uzticamies. Ar septembri Adelītei būs jauns dienas režīms piecu bērnu grupiņā. Meklējām saudzīgāko veidu, ar ko sākt, un kosmoss saslēdzās, tieši tā, kā cerējām!
Ar ko šis gaidību laiks atšķirās no pirmā?
Gaidot pirmo mazuli, mulsums un nezināšana ir daudz lielāka. Atceros, kā apmeklējām visdažādākās nodarbības, jo šī jaunā pasaule bija pilnīgi sveša! Gaidot otro mazulīti, zināšanas vēl šķiet svaigas. Pusotra gada laikā esam nostiprinājuši pārliecību, ka nav viena “pareizi” vai “nepareizi”, tā drīzāk ir spēcīga iekšēja intuīcija, kas ļauj atmest lieko un saglabāt tikai to, kas nepieciešams mūsu ģimenes klimatam.
Tāpat esmu noķērusi sajūtu, ka no sevis neaizbēgsi. Gaidot Adeli strādāju līdz pēdējam brīdim, pēc tam draugiem un ģimenei teicu, ka ar otro mazuli noteikti sēdēšu mierā, būšu tā apgarotā topošā mamma, kādai “jābūt”. Tagad saprotu, ka tas vienkārši nav par mani.
Kāpēc Tev šķita, ka tā jābūt?
Jo arī šis ir viens no priekšstatiem, kas iesakņojies publiskajā telpā. Daudz tiek runāts par to, ka grūtniecēm jābūt mierpilnām, harmonijas apvītām. Gaidot Adeli, man šķita, ka tikai tas ir pareizais ceļš, kā būt, un es ar savu straujo ikdienu un darbu daru pāri bērniņam. Bet šobrīd esmu sev godīgi pateikusi, ka man ir nepieciešama šī aktīvā darbošanās. Tā mani uzlādē un dara laimīgu! Grūtniecības sākumā vēl paspēju atgriezties darbā, lai gan varēju to nedarīt. Man patīk, ka man ir uzdevumi un lietas, par kurām jādomā ārpus ģimenes, ka ir iespēja turēt asu prātu. Jūtos interesantāka gan pati sev, gan saviem līdzcilvēkiem, un ieguvēji ir visi.
Mēs esam ļoti dažādas, katrai "strādā" kas cits, tāpēc svarīgi atrast to būšanas veidu, kurā jūties labi tieši tu.
Ar pirmo mazuli piedzīvoji ķeizargrieziena operāciju. Kā tas ietekmēja gatavošanos dzemdībām šajā reizē?
Jā, Adeli biju plānojusi dzemdēt dabīgās dzemdībās, taču meitiņa nesteidzās. Nedēļas ritēja un ginekoloģe ieteica sākt stimulēšanu. Kopumā dzemdību process ilga 32 stundas un, diemžēl, meitiņas sirdstonīši liecināja par to, ka ilgāk gaidīt nevar un ir nepieciešams ķeizargrieziens. PVO vadlīnijas nosaka, ka pēc šādas nopietnas operācijas līdz nākamā mazuļa ieņemšanai jānogaida apmēram divi gadi. Rētai vienkārši ir jāsadzīst. Mūsu gadījumā pauze starp abiem bērniem ir ļoti maza, tāpēc šajā grūtniecībā skaitos riska grupā. Lai gan jau sen zinājām, ka gribētu bērnus ar diezgan mazu vecuma starpību, bijām gatavi nogaidīt. Bet lūk, - cilvēks plāno, kosmoss dara! (Smejas.)
Ja Adelīti gaidījāt ilgi, tad dēliņš, lūk, pats sevi pieteica.
Jā, un viss beigās ir ļoti labi. Šīs ir riska dzemdības, es to apzinos. Šoreiz mums ir nolikts konkrēts datums, un ja mazulis pieteiksies pats, tad man būs dabīgas dzemdības, bet ja nē, tad ilgāk nevarēs gaidīt un būs ķeizargieziens. Tomēr mani tas nebiedē. Ir apstākļi, kurus mēs savā dzīvē nevaram ietekmēt, un gausties par tiem būtu velta laika izniekošana.
Man nav bijusi nepieciešamība pēc pašapliecināšanās - ja esi piedzemdējusi dabīgi, tad vari justies kā augstvērtīgāka mamma. Ir sievietes, kurām šī iekšējā uzvara ir ļoti vajadzīga, tā iedod pamatu zem kājām. Man ir citi atskaites punkti, kuros es varu smelties spēku un teikt “ja es varēju to, tad varēšu arī šo”.
Un pāri visam, - tas ir stāsts par veselu bērniņu, lai kā viņš izlemtu nākt pasaulē.
Par jums man vienmēr ir bijusi sajūta, ka ļoti sargājat savu privāto dzīvi. Kas ir tās sarkanās robežas, kuras pārkāpt neļaujat?
Kādreiz mums šādas robežas bija daudz striktākas. Piemēram, mūsu telpa. Ar Aivi vienojāmies, ka nelaižam nevienu savās mājās, savā vidē, bet ar laiku robežas ir kļuvušas brīvākas. Tas ir stāsts par dažādiem dzīves periodiem. Arī Adeli pirmajā dzīves gadā vēlējāmies īpaši pasargāt. Un tā joprojām - sekojam savām sajūtām un savstarpēji izrunājam to, ko publicējam. Bet, iespējams, es nekad nenestu uz āru mūsu strīdus, teiksim, neliktu “Instagramā” bildi, kad plēšu traukus, lai tikai sekotājiem parādītu, ka šī ir realitāte. (Smaida.)
Tu mēdz plēst traukus?
Jā, ir gadījies. Pirms trīs mēnešiem metu zemē šķīvi un sadauzīju ar visu putru. (Smejas.) Bet tas tobrīd bija nepieciešams. Uz āru nenesam arī ikdienā menedžējamās lietas, nestāstām par slimībām un veselības problēmām ģimenē. Un kāpēc lai to darītu?
Domāju, ka mēs katrs esam pietiekami gudrs, ar savu galvu uz pleciem, lai saprastu, ka viss, kas redzams “Instagramā” ir maza daļa realitātes. Tikai daļa.
Kopš interneta portāli no katras sociālo tīklu bildes izvērš veselu ziņu un pasniedz to kā ļoti būtisku notikumu, man gribas daudz vairāk ierobežot savu saturu. Jūtu, ka citiem ir līdzīgi. Ne velti arvien biežāk zem bildēm parādās teksti par privātuma politiku un aizliegumiem pārpublicēt attēlus. Pareizi būtu, ka konkrētais saturs sasniegtu tikai to auditoriju, kura pati ir izvēlējusies nospiest “follow” pogu. Dzeltenā tipa žurnālistika (ja to maz tā var saukt, drīzāk interpretētas aplamības) man derdzas arvien vairāk. Kopumā es uzskatu, ka “Instagram” ir vērtīga atbalsta platforma un tas var būt ļoti noderīgs rīks. Arvien vairāk zem estētiskajām bildēm, kuras man sagādā tikai prieku, jo tiešām novērtēju profesionālu fotogrāfu darbu, seko aizkustinoši, vērtīgi apraksti, dalīšanās ar to, kas ir otrpus kadram. Šis “reality check” ir kļuvis par ļoti paliekošu, pieprasītu trendu, ko cilvēki pieprasa.
Kā Tev šķiet, kāpēc pieprasa?
Jo vienā mirklī cilvēkiem tās uzpūstās, laimīgās dzīves ir par daudz. Un es priecājos, ka runājam par to, kā jūtamies, atklājam, ka ir arī sliktās dienas. No personīgās pieredzes gan varu teikt, ka tad, kad man ir sliktās dienas, man telefons vispār nav rokās. Ja es raudu un man ir draņķīgi, tad pēdējais, kas man ienāk prātā, ir tagad uztaisīt selfiju. Izdzīvoju savas emocijas, varu saplēst kādu trauku, bet tādus mirkļus es nebildēju. Tāpēc tas rezultāts ir tāds, - publiski seko estētiska bilde, taču tai blakus ir atklāts pavadošais teksts.
Būšu godīga – es arī reizēm atsekoju kādam sapucētam kontam, bet tas notiek brīžos, kad netieku galā pati ar savu dzīvi, kad sāku salīdzināties ar citiem.
Jā, tieši tā.
Mūsu reakcija vienmēr ir stāsts par mums pašiem.
Manuprāt, ir ļoti jocīgi celt savu pašpārliecinātību uz “re, tiem iet tik draņķīgi, tad jau ar mani nav tik traki”. Tas šķiet aplami - pakāpties uz citiem, kam dzīvē ir kādas nedienas, lai sajustos labāks. Man neliekas, ka šis ir veids kādā mums augt kā sabiedrībai. Un tāpat ir arī jāmācās priecāties par citiem. Savu reizi iezogas cilvēcīga skaudība, Okei. Bet mēs no malas redzam tikai spicīti, to aisberga daļu zem ūdens, ko tas ir prasījis otram, mēs neredzam.
Cilvēki paši idealizē tos veiksmīgos, it kā bez problēmām, laimes lutekļus.. lai gan mums ikvienam dzīvē ir iedoti savi izaicinājumi, ar kuriem tikt galā, un no malas tos saprast nav iespējams.
Ja citu dzīves “Instagramā” tev sagādā pārdzīvojumus, nevajag ciest, dzēs aplikāciju ārā. (Smaida.) Ej pats savā dzīvē un dari to, kas ļauj tev justies priecīgam!
Sarunas sākumā teici, ka bēbītis attiecības sašūpo. Kā tos ūdeņus atkal darīt rāmus, kad pārim pievienojas bērni?
Zini, visi tie randiņi, ko iesaka pārim, kad piedzimis mazulis, nesaglābs attiecības.
Attiecības jākopj katru dienu, - kad viens otram savu reizi uztaisa brokastis, kad kopā mazgājat bērnam kakaino dibenu, kad menedžējat lietas un komunicējat. Randiņi ir romantizēti stāsti.
Kopīga prāta atslēgšana ir super, bet pāra spēks parādās ikdienā, mazās sadzīves lietās.
Kad piedzimst mazulis, rodas neskaitāmi jauni pienākumi, protams, vienā brīdī iestājas nogurums, sākas savstarpēja bakstīšana. Atceros, kā bija mums - pirmajos mēnešos bijām ļoti apņēmīgi, Aivis cēlās naktī neskaitāmas reizes.. (Smejas.) Bet pēc pāris mēnešiem besis bija izaudzis tik liels, ka attiecībās parādījās vieta konfliktiem. Šajos mirkļos jāmēģina izķert šīs emocijas un tās izrunāt. Līdzīgi kā ar bērnu, kad nosaucam konfliktsituācijā viņa emocijas, arī pieaugušiem strādā tādas pašas frāzes - “es redzu, ka esi saguris” vai “tu esi dusmīgs, jā, tu vari būt dusmīgs”. Šobrīd ar vīru esam posmā, kad atkal mācāmies vairāk sarunāties. Šis laiks pirms otrā bērniņa ir diezgan saspringts.
Un tomēr es katru dienu sev saku, ka attiecības ir mūsu brīva izvēle, neviens ar varu mums nespiež tajās būt. Katru dienu mostoties un ejot gulēt, tā ir tikai un vienīgi mana izvēle, un esmu gatava ar šo cilvēku kopā tikt ar problēmām galā. Vai arī netikt galā.
Kas jums kā pārim strādā brīžos, kad vairs nekas nestrādā?
Esmu par vienlīdzību attiecībās, un mēs pie tās pieturamies, proti, kad ir grūtāk ikdienā, dalām atbildības burtiski uz pusēm. Piemēram, ja es vienu rītu mostos un esmu ar meitiņu, tad nakamajā rītā ilgāk pagulēt man ļauj vīrs. Tādu modeli piekopjam jau desmit gadus, un mums tas tiešām labi strādā. Būt līdzvērtīgiem.
Kādas Tev ir attiecības ar vainas sajūtu?
Paldies, ļoti labas, jo tādu nav. (Smejas.) Man ir visdažādākie pašpārmetumi attiecībā uz sevi citos dzīves aspektos, bet ja mēs runājam par būšanu mammai, tad es jau sen sevi esmu noskaņojusi uz domām, ka ideālu vecāku vienkārši nav. Un nemaz nav iespējami, jo katrā ģimenē “ideāls” ir pilnīgi cits sajūtu kopums. Cenšos izturēties pret sevi un līdzcilvēkiem pieņemoši. Ja izjūtu, ka kaut kas kaitina, uzdodu sev jautājumu - kas ir tas, kas izsauc šīs sajūtas? Visbiežāk atbilde meklējama paša neveiksmīgajā pieredzē. Brīžos, kad manas robežas neiztur un paceļu balsi skaļāk kā vajadzētu, protams, sajūtos slikti.
Es varētu sevi šaustīt, bet es to nedaru. Atvainojos, paskaidroju, kāpēc tā darīju, un atvainojos arī sev. Mācos nākamajā reizē būt savaldīgāka, vairāk izprast, iedziļināties. Izrisinu un atstāju.
Skatījos “Kristīnes Virsnītes sarunas” sēriju ar Tevi, kurā teici foršus vārdus par bērnu un ego laušanu. Kā Tev šķiet, kāpēc citām sievietēm bērns sasit ego gabalos, bet ar citām tas nenotiek?
Tas atkarīgs no tā, kurā brīdī mazulis tavā dzīvē ienāk. Ja man meitiņa būtu piedzimusi ātrāk, laikā, kad man tik svarīgi bija pašapliecināties, mācīties un radoši izpausties, tad, ļoti ticams, mazuļa aprūpe kādā mirklī šķistu kā apgrūtinājums. Brīdī, kad Adele pieteicās, biju ļoti, ļoti gatava būt mamma. Būt mierā.
Vai Adele Tevī kā sievietē pavēra kādas jaunas šķautnes?
Noteikti! Visa šī jaunā pieredze, kas dažbrīd ceļ spārnos un reizēm arī noliec pie zemes nogurušu no dienas mazajām rutīnām, ir mainījusi iekšējo kompasu un izcēlusi prioritātes. Un svarīgi, ka tajā visā virpulī
neesmu aizmirsusi arī par sevi. Vīrs un meitiņa man ir ārkārtīgi svarīgi, bet es cenšos saglabāt sevī arī citas lomas, proti, laiku sev neuzskatīt par egoismu, bet gan pašsaprotamu prioritāti. Sievietē ir daudz skaistu šķautņu, un tās visas ir pelnījušas uzplaukt.
***
Foto: no Leldes Ceriņas privātā arhīva.
Pārpublicēt šo sarunu atļauts tikai saskaņojot to ar platformas veidotājas piekrišanu.