Pēc gandrīz piecu gadu pauzes modele MĀRA SLEJA ir gatava, kā saka, “atgriezties dzīvē”. Tomēr Māra ar savu stāstu liek domāt, - vai tad grūtības, mazie un lielie laimes brīži, krīzes un to pārvarēšana, ko ietver arī laiks ar bērniem mājās, - vai tad tā jau nav tā īstā dzīvošana? Viņa ir sieva, mamma diviem burvīgiem bērniem Tesai (4 gadi) un Knutam (2 gadi), un sieviete, kas godīgi atzīts – ir bijis ļoti grūti, bet es neesmu baidījusies meklēt atbalstu, jo emocionālās rūpes par sevi ir ļoti, ļoti svarīgas.
Pastāsti, lūdzu, par Taviem diviem gaidību laikiem. Vai biji mierpilnā mamma, kas rāmā nesteidzībā izbaudīja grūtniecības?
Oj, nu nemaz. Pēdējā filmēšana Latvijas Televīzijas raidījumam “TE!” man bija divas nedēļas pirms pirmajām dzemdībām. Un jau 14. dienā pēc dzemdībām atkal atgriezos filmēšanā. Tad gan es saslimu ar mastītu, kas man lika mēnesi būt mājās un mācīties būt par mammu. Es biju ļoti aktīva pirmajā grūtniecībā, bet tomēr izbaudīju šo laiku.
Ar otro bija citādi, - es nepaspēju emocionāli pieslēgties mazulim. Un tikai tad, kad piedzimst otrs bērns, saproti, cik dzīve ar vienu bija viegla, bet to ātrāk nevar saprast, jo ir visa tā ikdienas zapara. (Smejas.)
Teici, - mastīts mācīja būt par mammu..?
Saslimšana ar mastītu man lika apstāties. Esmu straujas dabas, bet pirmajos mēnešos pēc bērna piedzimšanas, nav iespējams visu darīt strauji. Tas ir neiejūtīgi gan pret sevi, gan bērnu. Tad nu mastīts mani pamatīgi piebremzēja, un tad es ieraudzīju, ka esmu mamma un man ir bērns. Ka es viņu jūtu, ka es esmu.
Zinu, ka Tev abi bērni pasaulē nāca mājās. Kā par to izlēmāt?
Gaidot savu pirmo bērnu, mani visvairāk satrauca tieši dzemdības. Kad vienai māsai dzima pirmie divi bērni, dzīvojām kopā, tāpēc darīju visu, izņemot dzemdēšanu un krūts barošanu. Tad nu man šķita, ka šie divi nezināmie ir tie, kas man jāizprot, par ko papildus jāmācās grūtniecības laikā. Man bija ļoti svarīgi ieguldīt laiku un darbu, sagatavoties dzemdībām. Lasīju grāmatas, vingroju, meditēju, koncentrējos uz maratonu - dzemdībām. Un varbūt tieši tāpēc es varu teikt, ka ar to veiksmīgi tiku galā.
Bet tas, ka bērni dzims mājās, šķita pašsaprotami. Man abas māsas bija dzemdējušas mājās un Dina Ceple ir mana ginekoloģe jau gadiem, esmu tajā vidē, kurā sievietes tiek atbalstītas dzemdēt dabiski. Un drošības sajūtu man rada tikai zināma, sava teritorija. Jo mazāk cilvēku, jo drošāk jūtos, slimnīcas man nekad nav radījušas drošības sajūtu. Bet katram savs!
Svarīgākais, ka katra sieviete izpēta dažādus dzemdību veidus un saprot, kas tieši viņai ļautu piedzīvot iejūtīgas un rūpēs par sevi balstītas dzemdības. Vienas formulas nav.
Vīrs bija blakus?
Jā, pirmajās viņš pierakstīja kontrakcijas, bet, atnākot uz māju pie mums vecmātei, visi aizgājām gulēt. Kad naktī sākās kontrakcijas, kas jau liecināja, ka mazulis ir teju klāt, vīrs pamodināja vecmāti un bija blakus, kad piedzima Tesa.
Bet otrajās dzemdībās gan vecmāte, gan vīrs bija līdzās visu laiku. Atceros, kā vīram ieķēros rokā kontrakciju laikā, kurā gan pamatīgi iekodu, un tiešām sajutu “eu, man reāli sāp mazāk!” Dinas Ceples vadītās dzmedības, “buršanās”, kas tajās notika, uz mani strādāja kā atsāpinātāji.
Tā sievietei tiešām ir laime – piedzīvot iejūtīgas dzemdības.
Jā, abas bērnu pasaulē nākšanas man bija ļoti dziedinošas, tik spēcinošas! Viss piedzīvotais manai pārliecībai par sevi bija tik liels ieguvums!
Grūti man bija pēc tam. Un arī tad, atceroties, cik labi man un mazuļiem izdevās šis darbs, es stiprināju savu “es varu” sajūtu ar šīm atmiņām. Tas man bija un joprojām ir tāds spēka smelšanās punkts!
Kas bija Tavi lielākie izaicinājumi, kad mazuļi bija piedzimuši?
Zini, kā ir, - pirmo reizi mūžā divi cilvēki audzina bērnu, kā tas ir mūsdienās. Tā nekad agrāk nav bijis! Agrāk bija ciems, iesaistījās kaimiņi, radi un ģimenes bija lielas. Tagad visas rūpes, ko agrāk dzimtas sievietes deva tikko dzemdējušai sievietei, - nesa ēdienu, palīdzēja ar mazuli, - tagad ir uz vīrieti. Vīrietim jābūt aprūpētājam, emocionālam atbalstam, saprotošam un visādi gādīgam..
Tā ir tik liela slodze, ka man jāsaka – dirsā! “Dirsā” ir mans mīļākais vārds šajos četros gados, jo nesajukt prātā ir ļoti grūti.
Mēs tagad abas smejamies, un es Tev tiešām piekrītu, bet tad gan smiekli nenāk..
Es ikdienā daudz lasu, lai saprastu, kas ar mani notiek. Un kādā grāmatā bija teikts, ka pēcdzemdību hormoni ir viens no veidiem, kā rodas klīniskā depresija. Notiek bioloģiski procesi, kas var aizsākt depresiju. Tas ir reāli, tā ir ķīmija! Vismaz pēcdzemdību skumjas gan pārņem teju katru mammu. Tās ir sēras, un tas ir normāli – par iepriekšējo dzīvi, par mazuli, kas vairs nav tevī, par ķermeni, kas mainās..
Vai Tu piedzīvoji depresiju?
Man bija depresīvs, agresīvs sākums ar abiem bērniem, kad tie bija piedzimuši. Ar otro pat vairāk, kā pirmo.
Biju fiziskā pārslodzē. Tolaik daudz lasīju, kā vispār komunicēt ar savu bērnu, kā nesist, nekliegt.. Man padomju pieredze tiešām nav neko palīdzējusi.
Ķekavā dzīvojot, visus sita. Tas bija normāls audzināšanas stils. Norma bija arī ielikt mazo sētiņā, uz divām stundām aiziet savos darbos, tad atnākt, pabarot un iet atkal prom. Tas bija veids, kā es uzaugu. Līdz ar to man bija jāmācās, kā būt kontaktā ar savu bērnu.
Brīdis, kad mazais ir klāt, man radīja jautājumu – un ko tagad ar to bērnu darīt? Tā pa īstam es savus bērnus sāku saprast un tiešām mīlēt uz pusotra gada vecumu. Es biju kontaktā, es mīlēju, kā pratu, bet tāda līdz sirds dziļumiem apziņa “jā, es mīlu savu bērnu”, man atnāca uz bērna pusotra gada vecumu. Tā bija ar abiem.
Atceros, ka ar otro bērnu es nespēju emocionāli “atkonektēties” no pirmā bērna, lai pieslēgtos otrajam. Pirmais pusgads pagāja ar domām, ka man traucē viens vai otrs, līdz sapartu – Māra, tev vienkārši ir divi bērni un gandrīz reizē, un tā tas tagad būs! Šķiet, ka tikai tagad, kad mazākajam ir divi gadi, es tiešām esmu atradusi līdzsvaru.
Vai nav savādi, ka mums, kas uzauguši ar dr. Spoka audzināšanas metodēm, tagad savs bērns jāmācās saprast no jauniem pētījumiem, teorijām, no grāmatām, jo intuitīvi jau mēs kā vecāki dodam to, ko esam saņēmuši..
Ar katru bērnu man bija citādi. Ja meita bija mierīga, un es tiešām jutu viņu, pie katra šņuksta sapratu, kas viņai vajadzīgs, tad ar dēlu man šķita, ka neko neprotu un nesaprotu. Ar Knutu es atkal sevi pazaudēju kā mamma pilnībā. Man sabruka veidi, kā ar bērniem būt.
Atceros, kā aizgāju pie terapeites uz sarunu, Knuts bija terapeitei rokās, un es raudot teicu, – nesaprotu savu bērnu, es viņu vispār nejūtu.. Viņa toreiz teica – “hallo, Māra, tavs bērns jūtas droši, viņš ir man klēpī un mierīgs, viss ir labi, tu jūti viņu!”
Kontakts ar katru bērnu ir citādāks, un reizēm no malas ir vajadzīgs iedrošinājums, ka tev viss sanāk!
Jā, un, ja nesanāk, arī tas ir okei!
Kļūdīties ir okei, jā, arī ar bērniem. Es zinu, ka jau esmu ielikusi viņiem dažādas traumas, un esmu arī pārstājusi sevi par to vainot.
Zini, viena no manām māsām ir dūla, bet otra – sociālais pedagogs, tāpēc viņas vienmēr ciemos nāca primāri pie manis, tikai tad – pie bērna. Māsas man joprojām ir liels atbalsts. Kad sestajā dienā pēc otrā bērna piedzimšanas kliedzu “es nemīlu savu bērnu”, divas stundas ar māsu pa telefonu runāju un raudāju, raudāju, raudāju, līdz kaut kā atkal nomierinājos.
Vēl varu pateikt, ka
baigi atslābu, kad iemācījos frāzi “man tam šobrīd nav resursu”. Es drīkstu negribēt, nevarēt, man var nesanākt.
Un tagad es priecājos, ka arī mans vīrs var pateikt, ka viņam nav spēka. Tas ir forši, ka mēs sevi nelaužam.
Laikam ir maz pāru, kam bērnu piedzimšana nebūtu mainījusi attiecības. Kā bija ar jums?
Ir neiespējami sagaidīt, ka pāris nemainīsies pēc tam, kad piedzims bērns. Un, ja kāds domā, ka bērns uzlabos attiecības, vienkārši uzreiz sev iešaujiet galvā. Tā būs liela slodze. Bērns ir krīze visos līmeņos – prātam, ķermenim, attiecībām, visam! Un, ja pāris šķiras pēc bērna piedzimšanas, es tiešām saprotu, ka šo slodzi var neizturēt. Tāpēc tagad man aktuāls ir vīra un sievas jautājums. Par lomām ģimenē, par partnerattiecībām.
Es zinu, ka bērni izaugs un aizies, bet man tik ļoti arī pēc gadiem gribētos savu otru cilvēku, ar ko esmu kopā, vēl pazīt. Un tas ir milzīgs darbs ar sevi.
Ir jau variants palikt vērotāja lomā un šo darbu “izlaist”..
Nu, tā arī ir – vai nu tu ej tajā sūdā iekšā, vai “la la la, tas nav par mani..”, tad, protams, pat nejutīsi, ka tava dzīve ir mainījusies. Bet, ja tu gribi būt kontaktā ar sevi, savām sajūtām, tas prasa daudz enerģijas. Un mums joprojām ar vīru ir brīži, kad uzsprāgstam, jo nav vairs resursu! Tas teiciens, ka bērni ir mūsu skolotāji, patiesībā ir patiess tikai tad, ja mēs ejam iekšā tajā visā trakumā, ko sauc par bērnu audzināšanu, ja ejam apzināti cauri visām krīzēm.
Es atceros septītajā dienā pēc dzemdībām. Viens pups nograuzts, otrs pups nograuzts, puskaila, bērns kliedz. Tad teicu vīram - nu, tagad nofočē mani, ieliksim Instagramā. Pasmējāmies. Bet real life is fucking hard. Ir, protams, arī laimes mirkļi, bet rukājiens ar bērniem ir baigais.
Vai arī Tev bija līdzīgi, ka ar bērnu piedzimšanu Tavs pašas iekšējais bērns sevi ļoti manāmi pieteica?
Jā, bērni uzspridzina mūsu pašu iekšējos bērnu tā, ka slikti paliek. Tad arī saasinās attiecības ar apkārtējiem.
Man ilgs laiks pagāja, lai sakārtotu komunikāciju ar savu vīramāti. Līdz brīdim, kad es paliku stāvoklī, attiecības bija labas, bet ar bērniem, kad kļuva skaidrs, ka es esmu šajā ģimenē uz palikšanu, sākās klajas nesaprašanās. Mums vajadzēja četrus gadus, lai iemācītos sarunāties viena ar otru. Tikai tagad redzu, cik ļoti daudz mēs viena otrai varam iemācīt, tikai tagad esam pieslīpējušās. Vecmāmiņu loma taču šodien ir pilnīgi mainījusies!
Man vīramāte reiz teica - “Esmu izaudzinājusi trīs bērnus, izaudzināšu arī tavējos”. Tad es viņai atbildēju - “Jā, bet vecmāmiņa tu esi pirmo reizi, un tas taču ir kaut kas pilnīgi cits.” Un es taču arī viņai varu palīdzēt šajā ceļā.
Tikai tagad es varu pateikt viņai par tik daudz ko paldies.
Kas Tev bija tas lielais atbalsts šajā visā?
Es jau 14 gadus periodiski eju pie terapeites uz seansiem. Esmu tik daudz naudas atstājusi terapijā, bet emocionālās rūpes par sevi ir ļoti svarīgas, tiešām! Ir jāiegulda laiks un resursi tajā, kas tev palīdz. Cits glezno, mans vīrs sērfo, - viss ir labs, kas strādā, un katram tas var būt pilnīgi kas cits.
Vai Tu tagad esi mierpilnāka mamma un sieviete kā tad, kad piedzima bērni?
Kad man piedzima pirmais bērns, es pati biju kā bērns. Bet tad, kā teica manas māsas, es ļoti strauji izaugu.
Gada laikā no pusaudža prātā kļuvu par pieaugušu sievieti. Un tagad es skatos atpakaļ un varu teikt, ka tā bija mana izvēle – kļūt par sievieti, uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Pilnīgi noteikti esmu līdzsvarotāka, pašpietiekamāka. Agrāk man bija paniskas bailes mājās palikt vienai, bet tagad zinu, cik forši ir būt ar sevi vienatnē. Tagad es guļu ar bērniem pusdienlaiku. Jā, tikai tagad! Trauksmes dēļ es sākotnēji nevarēju kopā ar bērniem pa dienu pagulēt. Tagad es to varu.
Kāda mamma Tu vēlētos būt saviem bērniem? Ko Tu vēlētos tiem iedot lielajai dzīvei?
Es gribu būt tāda, kāda es esmu. Nevar jau kļūt par kaut ko. Var vienkārši būt un skatīties, kas no tā sanāk. Bet galvenā lieta, ko gribētu bērniem iemācīt, - lūgt palīdzību. Mirklī, kad pats netiec galā, sajust un spēt apzināties, ka nepieciešama palīdzība, un nav svarīgi, kāda veida palīdzība tā būtu. Iedot instrumentus, ar ko bērns zina, kur atbalstu var meklēt.
Vai esi domājusi par to, ka gribi būt no savas mammas kaut kādā ziņā citādāka, vai, ka vēlies, lai Taviem bērniem būtu citādāks tēvs, kā bija Tev?
Man tēva nebija. Tā kā man nemaz nav šādas “citādāk” opcijas. Man ir liels prieks, ka maniem bērniem ir tēvs, bet vēl lielāks prieks par to, ka man ir vīrs. No mammas..? Manī ir ļoti daudz no mammas. Man ir daudz enerģijas, esmu aktīva, skaļa, brutāla. Nesen mana māsa teica, ka mūsu mamma ir vulkāns. Es laikam esmu mustangs. Bet savaldāma. Esmu iemācījos sevi savaldīt. Un patiesībā jau esmu pateicīga saviem vecākiem, par to, kādi viņi bija vai nebija. Viņi taču man ir devuši dzīvību!
Bērni mūs ir “pelnījuši”. Tieši tāpat, kā mēs esam “pelnījuši” savus vecākus. Un, kad kļūstam par mammām un tētiem, piedošanai un pieņemšanai ir liela nozīme. Bet, ja mēs nemaināmies, ja negribam iet šo sapratnes, izpratnes ceļu, mēs kā personības izaugsmē iesprūstam. Un tā ir savas attīstības apstādināšana, tas ir strupceļš. Bet arī tā, protams, ir izvēle.
***
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.