TV3 raidījuma „Nekā personīga” vadītājs Jānis Krēvics un TV3 ziņu reportiere Kristīne Žilde-Krēvica ir vecāki diviem ķipariem ar mazu starpību. Kad piedzima meitiņa Anna, lielajam brālim Emīlam bija 18 mēneši. “Pie mazajām starpībām izpaliek atelpa mammai. Grūtniecība, barošana, atkal grūtniecība un barošana. Bez pārtraukuma. Sajūta kā maratonistam, kam pasaka: “Ļoti labi, bet tagad vēlreiz, sarunāts?” smejas Kristīne.
Ar kādām sajūtām esat iekāpuši šajā rudenī?
Šobrīd Emīls lēnām uzsāk bērnudārza gaitas. Iesākumā uz dažām stundām, tad – dažām dienām nedēļā, lai mūsu divgadnieks aprod, bet tāpat šķiet neierasti viegli būt mājās tikai ar vienu bērnu.
Rudens vienmēr nāk kā jauns sākums. Šis man būs jau trešais, kopš neskrienu vāveres ritenī. Darba skrējienā pat īsti nemani, kāds ir gadalaiks! Mājās ar bērniem dzīvo pavisam citā ritmā. Baudu ratu pastaigas un pamanu katru pārmaiņu dabā.
Kā izlēmāt par īsto laiku bērnudārzam?
Sagaidījām vietu savā dārziņā un nolēmām pamēģināt. Biju gatava – ja bērnam tas nāks smagi, palikšu mājās ar abiem, bet Emīls uz dārziņu iet ar prieku. Turklāt man nav par varītēm jāstumj pusslims vai noguris bērns ārā no mājas. Kad jūtu, ka viņam vajadzīga atelpa, paņemam brīvu. Savukārt es esmu ieguvusi laiku divatā ar Annu. Viņai manis ticis krietni mazāk nekā brālim.
Būt par vecākiem bērniem ar tik mazu starpību – vai tas bija apzināts solis?
Vienmēr zinājām, ka gribam vairākus bērniņus. Iztēlojos, cik jauki būtu, ja mazie augtu un dauzītos kopā un, cerams, iztiktu bez lielas greizsirdības, jo nebūtu vēl paguvuši aptvert, kā ir būt vienam vienīgajam. Turklāt man arī šķita daudz ērtāk viena dekrēta laikā sagaidīt vairākus mazuļus, lai neesmu saraustīta ne līdz galam darbā, ne mājās.
Protams, ar otrā bērna piedzimšanu pirmais kaut kādā mērā tiek gāzts no “troņa”, bet man nav ne mazāko šaubu – ar to, ka viņi ir divi, esam iedevuši abiem nesalīdzināmi vairāk nekā atņēmuši. Lielais brālis māsu dievina. Un pat tad, kad viņa vairs nav sajūsmā par ņurcīšanu un pirkstu bāšanu ausīs un degunā, zinu, ka viņi būs viens otram uz mūžu.
Es pati nāku no piecu bērnu ģimenes – tā ir mana armija. Mēs katrs esam tik dažādi, bet visi par vienu. Iemācīties pacietību, dalīties un rūpēties – to vislabāk var, augot kopā ar brāļiem un māsām.
Izklausās, ka bijāt gatavi izaicinājumiem “reiz divi”.
Bail mums nevienā brīdī nebija. Goda vārds! Ne jau tāpēc, ka mēs naivi iztēlotos, ka nekas nemainīsies vai ka ar diviem, turklāt abiem tik maziem, ikdiena nemetīs kūleņus, bet gan tāpēc, ka bija īstenojies mūsu sapnis par ģimeni. Likās negodīgi mazulim, kas vēl guļ zem sirds, sūtīt signālus: “Zini, mēs tevi it kā gaidām, bet kaut kā drusku baidāmies. Un vispār būtu forši, ja tu ar savu klātbūtni mūs pārāk neapgrūtinātu.”
Vai neuztraucies par to, kā sagatavot vecāko bērnu mazulīša ienākšanai ģimenē?
Mums ar vīru ļoti palīdzēja psiholoģes Vitas Kalniņas lekcija ģimenes centrā “Līna”. Šķita vērtīgi daži praktiski ieteikumi, kā neveicināt greizsirdību bērnu starpā. Kaut vai tik svarīgā abu pirmā tikšanās! Vai tā notiek, jaundzimušo kā barjeru turot vecākajam priekšā, vai tomēr, paņemot lielāko pie rokas un aizvedot apskatīties, kas tur gultiņā čuč.
Skaidrot tobrīd vēl nepilnu gadu vecajam Emīlam, kas aug mammas puncī, bija lieki, tomēr ieradumu samīļoties un nopaijāt arī māsu mēs neviļus aizsākām jau grūtniecībā. Ticu, ka bērni sajūt šādu pārmaiņu tuvošanos, tikai nespēj tās racionāli noformulēt. Katrā ziņā ļāvu, lai attiecības abi sāk veidot patiešām no Annas pirmajām dienām puncī. Hendlingu, krūts barošanu un citus kursus gan vairs neapmeklējām – viss vēl bija svaigā atmiņā.
Pieļauju, ka tā ir liela priekšrocība – ne tikai “pie vieniem pamperiem”, bet arī “kamēr iemaņas nav zudušas”. Vai emocionāli tas ir citādāk – kļūt par mammu atkārtoti?
Par mammu kļūst vienu reizi, pieaug vien grūtības pakāpe. Ar Emīlu visvieglākais man šķita zīdaiņa vecums līdz sešiem mēnešiem. Dēliņš ik pa dažām stundām bija jāpieliek pie krūts, jāpārtin, jāsabučo un atkal jāiemidzina. Bija laiks 10 kilometru pastaigām, un māja bija perfektā kārtībā.
Sākoties biezeņu periodam, jau pamazām bija jāskatās pulkstenī – ja kur ejam, ko ēdīsim? Vai ir līdzi tīra karote, lacīte un ūdens pudele? Ja ir karsta diena, vai biezenis nesabojāsies? Cītīgi tvaicējām un blendējām visu paši. Bērnam sākot rāpot, celties un staigāt, tikai pa īstam sapratu, ko nozīmē būt mammai. Līdz tam man viss bija tāda iesildīšanās. (Smejas.)
Ap šo laiku arī pieteicās Anna. Bija ziema, biezās jakas un slidenie ceļi. Lēnu garu ar puiku ratos vēlāmies uz grūtnieču vingrošanām. Ierūsēt neļāva arī ratu pastaigas, baseina apmeklējumi puikam un parastā ikdiena, skraidot, rāpojot un kāpelējot pakaļ mazajam pasaules izzinātājam. Protams, iespēja būt grūtniecei, kas apcerīgi glāsta punci un nosnaužas, kad vien sagribas, otrajā reizē izpalika.
Kopš piedzimusi māsa, mācos paredzēt soli uz priekšu – ahā, viens ir paēdis. Kas tagad vajadzīgs otram? Ja barošu mazo, ko tai laikā darīs lielais? Fiksi pārģērbšu vienu, tad otru, tad ratos iekšā un pa durvīm ārā! Bet, ja par emocijām, tad, piesakoties otrajam mazulim, piezogas arī vainas sajūta. Jutos slikti, ka nespēju mazulim puncī sniegt to nedalīto uzmanību, ko pirmais saņēma deviņu mēnešu garumā.
Jums ar vīru izdevies veiksmīgi tikt galā bez papildspēkiem?
Aukles mums nav, un pārējā ģimene ir tik aizņemta skolās un darbos, ka puiku var pieskatīt vien pa retam – tik, lai palaistu mūs ar vīru uz teātri vai vienkārši izvēdināt galvu.
To, ka ikdienā esmu pilna laika mamma, kompensē neiedomājami atbalstošs vīrs. Pārkāpjot vakarā pār mājas slieksni, viņa pirmais jautājums ir: “Kā es varu Tev palīdzēt?” Un ar to vien pietiek, lai grūtums ja ne pagaistu, tad vismaz dalītos uz divi.
Vīrs var bērnam gan putru izvārīt, gan autiņus nomainīt, gan smilškasti saskrūvēt, gan gulēt nolikt. Mūsu profesijai ir savs labums – ir reizes, kad jāstrādā pat naktīs, bet var arī saraut darbus un izkārtot sev brīvu dienu. Visbiežāk mājās tomēr dzīvojos ar bērniem viena. Esmu iemanījusies ar abiem gan pastaigā iziet, gan māsu uz soliņa pabarot, ar otru roku izklaidējot Emīlu, gan abus gulēt nolikt, Annu šūpojot ar kāju Baby Bjornā, kamēr brālis klēpī iemieg. Jo mierīgāka esmu es pati, jo labāk tieku ar visu galā.
Vai ir dienas, kad kāršu namiņš tomēr brūk?
O, jā! Bet labā ziņa, ka krūze kafijas un nedaudz miega parasti līdz vislabāk, un nākamajā dienā jau viss atkal ir sastājies savās vietās. Man apkārt ir daudz draudzeņu ar bērniem līdzīgos vecumos, kas ir lielisks emocionālais atbalsts. Viņas zina, kā ir, kad ēd, dzer, guli vai mazgājies nevis tad, kad to vēlies, bet tad, kad tas ir iespējams. Bezbērnu draugiem to grūti iztēloties.
Galvenais ir saprast, ka es nenesu nekādu upuri. Tā ir manis pašas izvēle – redzēt, kā uzaug mūsu bērni.
Uz dzīves fona šie daži gadi, kad esmu viņiem visa pasaule, ir tik īss laiks! Bērni man ir devuši līdz šim neizjustu piepildījuma sajūtu.
Vai vīrs bija liels atbalsts arī dzemdībās?
Jā, noteikti, jo man bija svarīgi izveidot ap sevi maksimāli drošu vidi. Ikdienā man patīk kontrolēt situāciju vai vismaz zināt un saprast, kas notiek. Dzemdības lielā mērā šķita biedējošas tieši kontroles zaudēšanas dēļ, tāpēc man bija svarīgi atrast speciālistu, kam varu uzticēties. Meklēju sajūtu, ka varu aizvērt acis un ļauties, lai kas arī nāktu, jo spēja ļauties, manuprāt, ir atslēgas vārds dzemdībās.
Šī pārliecība manī nostiprinājās, vēl gaidot Emīlu. Pavisam nejauši manās rokās nonāca grāmata “Gaidības un radības ar prieku”. Aprunājos arī ar TV3 kolēģi Evelīnu Strazdiņu, kura ir dūla, un sapratu, ka nevēlos, lai mūsu bērnu pasaulē sagaida svešinieks.
Var ietaupīt uz ratiem, šmotkām un gadžetiem, ar ko pilni veikali, bet esmu pārliecināta, ka līgums ar vecmāti bija viens no iemesliem, kāpēc abas manas dzemdību pieredzes bija tik veiksmīgas.
Satikāmies vien ar divām, bet kā savu uzreiz sajutām Rīgas Dzemdību nama vecmāti Baibu Firkusi. Vīrs jau laikus bija parūpējies par meditatīvu mūziku sāpju mazināšanai. Mums atlika vien pagūt laikā uz slimnīcu. Abi mūsu bērni pasaulē nāca ārkārtīgi strauji, bez jebkādas iejaukšanās, stimulēšanas vai atsāpināšanas. Visu lielo darbu paveica mans ķermenis pats. Vienu gan varu teikt – nezinu, kurš izdomāja, ka otrās dzemdības ir vieglākas. (Smejas.) Varbūt ātrākas, bet noteikti ne mazāk sāpīgas. Galvenā atšķirība vien tā, ka otrajās domās esi arī pie sava vecākā bērna. Mūsu pusotrgadniekam tieši tai laikā nāca acu zobi, un divas naktis nebijām gulējuši. Temperatūra, puņķi, - pilns komplekts! Tad nu starp kontrakcijām ceļā uz slimnīcu vēl rakstīju māsām īsziņas, kāda putra viņam garšo un kur zemenītes noliktas.
Kopumā varu teikt, ka abu bērnu dzimšana man ir bijusi ļoti gaiša pieredze. Domāju, ka palīdzēja fiziskā sagatavotība, jo abās grūtniecībās un starp tām cītīgi vingroju, taču svarīgāk par fizisko noteikti bija emocionālā sagatavotība. Izpratne, ka dzemdības ir smags, bet izdarāms darbs, lai satiktos ar mazulīti. Un ne tikai – lai satiktos ar sevi kā mammu un tēti pirmo reizi. Mazuļu pasaulē nākšana caur tādām sāpēm un mīlestību nopurina visu mākslīgo.
Lai gan klausos Tevī un šķiet, ka proti līdzsvaru nosargāt, tas noteikti prasa savu daļu darba..
Ir jāsaprot, kas tev kā cilvēkam ir vajadzīgs labsajūtai. Man ir vajadzīgas arī dienas bez bērniem. Iespēja satikt pieaugušos, apsēsties un lē-nām apēst savas pusdienas, netiekot pārtrauktai vai aizrautai citā virzienā. Tajās reizēs mani “piesedz” vīrs. Izstumj pa durvīm un pasaka, lai līdz vakaram mājās nerādos.
Tāpat man labsajūtu sniedz kustība. Skriešana vai smagumu cilāšana nav man, bet vingrošana ar savu ķermeņa svaru gan!
Emīlam bija vien dažas nedēļas, kad atsāku treniņus. Sākumā viņš gulēja kulbā man līdzās, vēlāk jau ripuļoja uz sedziņas, līdz piecēlās kājās un sāka skraidīt starp pārējām mammām. Tagad eju uz treniņiem ar Annu vai pat abiem diviem, ja Emīls nav dārziņā. Taču visretākie un tāpēc vērtīgākie kļuvuši tieši kopbrīži divatā. Sieviete var pelnīt un pati sevi nodrošināt, ja labi grib.
Vīrieti vajag tam, lai sieviete lidotu! Lai viņu novērtē un atbalsta, ļauj viņai būt drusku nevarīgai, aizmāršīgai, emocionālai, jutekliskai. Tas tik ļoti vajadzīgs abiem!
Es novērtēju, ka man līdzās ir šāds cilvēks.
***
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.