Bērns ir atbildība un iespējamība

Updated: Dec 17, 2019

Pavarasī, veidojot savu kā redaktorei pirmo žurnālgrāmatu "Bērniņu gaidot", uz sarunu tikos ar ārstu reanimatologu un domātāju Pēteri Kļavu. Dziļu, lielu sarunu. Dzejnieka Imanta Ziedoņa sirds draugu. Un nupat no viņa saņēmu akceptu, ka šīs tēzes, kas tolaik palika "aiz kadra", drīkstu publicēt "Izaugt Mīlestībā" lasītājiem.


“Divi visgrūtākie stāvokļi Visumā ir apskaidrība un vieda, atturīga mīlestība pret bērnu. Apskaidroties pat ir vieglāk, nekā būt viedā, atturīgā mīlestībā pret bērnu un palīdzēt viņam izaugt par viedu apskaidrotu mīlestības būtni. Apskaidrība un bērns ir pats grūtākais un pats absolūtākais moments eksistencē.”


“Šīs civilizācijas uzstādījumos bērns nav vērtība. Bērnu namos pasaulē ir 280 miljoni bērnu, vardarbība pret bērnu Apvienotajās nācijās vairs netiek uzskatīta kā kaut kādas šausmas. Visa ekonomika balstīta uz karu un spekulācijām, uz neirosistēmisku verdzību – vajag saukt lietas īstajā vārdā. Un šādā vidē piedzimst bērni. Sanāk tā, ka šādā civilizācijā inteliģents cilvēks palīdz bērnam pretdarboties šīs civilizācijas pamatbūtībai, šai agresivitātei, bet tas ir neiespējami.”


“Tas nav rasisms, bet cilvēki ir vienlīdzīgi tikai likuma priekšā, ne pēc attīstības. Un lielākās problēmas sagādā tieši neattīstīti cilvēki, kas ne par ko neatbild.

Tie, kas dzīvot tādā “ir-ir, nav-nav” eksistencē, kā mušas pļavā. Un tādi cilvēki pasaulē ir simtiem miljonu un viņiem ir bērni, tai skaitā Latvijā tādi cilvēki ir.”


“Latvijā ir desmitiem tūkstoši, kuriem bērni mētājas pa ielām, šādiem vecākiem atņem tiesības uz vienu bērnu, bet uz citiem tiesības paliek. Tas ir tāpat, ja tu esi alkohola reibumā un brauc ar mašīnu, tev atņem tiesības tikai uz šo vienu mašīnu, bet ar citām tu vari braukt. Tik infantila ir likumdošana, tik demokrātiska! Jā, es neesmu par demokrātiju – es esmu par likumu diktatūru šajos jautājumos. Demokrātijas uzdevums ir nodrošināt šo likumu diktatūru pret vecākiem. Es ļoti ceru, ka nākotnē būs likums, kas neattīstītiem cilvēkiem neļaus radīt bērnus. Vienkārši sistēma nepieļaus. Domāju, ka tas ir pienākums civilizētajai Rietumu sabiedrībai šo jautājumu attīstīt. Tas ir atbildības jautājums.”


“Bija kāds Vācijas pētījums, kur šie pilsoņi uzskatīja, ka bērnu var radīt tikai tad, ja tev ir izglītība, kad esi nobriedis, atbildīgs, tev ir nauda, dzīves telpa, esat ar partneri saderīgi - tad var domāt par iespējas došanu bērnam, kas piedzims, - dzīvot, attīstīties un izaugt šajā ģimenē. Bet jo vairāk ir cilvēku, kas šādi domā, jo mazāk viņi vairojas. Protams, Eiropas apaļais gals, kam pieder visas korporācijas, saprot, ka vācieši pēc 40 gadiem vairs rūpnīcās nestrādās.

Tagad šis ir jauns veids, kā inteliģentie baltie cilvēki vairs nevairojas, jo viņi saprot, ka tā ir milzīga atbildība -uzdrīkstēties būt bērniem par vecākiem.

Un tad Merkelei jāieved savā valstī strādnieki, ko viņa arī dara. Tas ir šīs sistēmas izmisums.”


“Tas ir mīts, ka attīstība ir saistīta ar tehnoloģijām. Tehnoloģijas apkalpo tikai egocentrisko prātu."


“Latvija nav kā Vācija vai Itālija, Francija, kas izaugusi šo viduslaiku un primitīvā kapitālisma vēsturisko periodu. Mēs no vienas šausmu sistēmas, kas ir komunistiskā boļševiku sistēma, iekritām visatļautības un brīvības sistēmā. Bet tā brīvība patiesībā taču ir inteliģence.”


“Mēs kādreiz ar Imantu Ziedoni un Ausmu Kantāni spriedām, ka diemžēl inteliģenti cilvēki neveido sabiedrību. Viņi vienmēr ir malā, jo viņi ir inteliģenti. Sabiedrību veido kaut kāds ļoti agresīvs, komplicēts vidusslānis, kas mēģina kaut ko strukturizēt, bet tie nav inteliģenti cilvēki.

Inteliģents cilvēks nealkst pēc varas un dominēšanas.

Viņš ir atturīgs.”


“Kapitālismā svarīgāka ir prece, nevis cilvēks. Tu esi vergs precei un tev ir sava lietojamības vērtība. Un tā saucas attīstība mūsu gadsimtā.”


“Iedomājies, kas būtu, ja visi zemes iedzīvotāji gribētu, lai saule spīdētu tā, kā viņi grib, lai zeme griestos tā, kā viņi grib. Ir vajadzīgi kaut kādi kanoni, eksistenciālie likumi. Katrs cilvēks ar savu demokrātiju, ar savu brīvību, savu profānismu gribēs mainīt šīs konstances, lai viņam ir ērti dzīvot. Bet tā jau tas nestrādā. Tāpēc ir pilsoniskais pienākums, un tā jau ir tava attieksme. Bet vistrakāk ir tad, kad tev nav attieksmes. Kad ir vienalga.

Demokrātija ir tad, kad tu esi atbildīgs par savu emocionālo, garīgo inteliģenci un profesionālo attīstību.”

“Reiz Barona centrā izeju un skatos - ir nokritis jauns cilvēks alkohola reibumā, pudele izkritusi, pārsistā galva asiņo. Cilvēki iet garām. Latvieši iet garām. Paskatās un saka – piedzēries. Man abas rokas aizņemtas, bet domāju, - es taču esmu ārsts, man kaut kas ir jādara. Tikmēr pieskrien trīs jaunieši, uzreiz stabilizē viņam žokli, klausās pulsu uz artērijām. Tā ļoti profesionāli. Pavisam jauni cilvēki, runā vācu valodā. Atkal vācieši atbraukuši uz savu koloniju un glābj vienu bomzi. Es biju tik aizkustināts. Saku paldies, prasu, kā jūs to visu protat. Izrādās viņi studē Rīgas Stradiņa universitātē par ārstiem. No Diseldorfas, Berlīnes, Frankfurtes.. Viņi nebija vienaldzīgi.”


“Japāņiem ir tāda grāmata ar nosaukumu “Trīs gados būs par vēlu”. Par bērnu audzināšanu un emocionālo inteliģenci. Ko mēs varam piedāvāt bērnam līdz trīs gadu vecumam? To katram vecākam būtu sev jāpajautā. Kāpēc vecāki maziem bērniem tik reti lasa pasakas? Un tā tiešām ir valsts traģēdija, strukturāla, politiska.. tā ir valsts sabrukšana nopietnā līmenī. Jo bērnam netiek ielikta ne vērtību, ne jēgas sistēma.”


“Kad sieviete paliek audzināt bērnu viena, tas ir noziegums pret kosmosu. Sievietes neaizsargātība. Kanādā vīrietim jāmaksā milzīgas naudas summas, un viņam jāpadomā, vai viņš vispār var atļauties šķirties. Latvijā sieviete un bērns ir ļoti neaizsargāti. Kaut kādi likumi ir, bet tie īsti nestrādā.”


“Atzīt, ka tu neesi ideāls, ir absolūtais pirmsākums inteliģencei un veiksmei. Bet ir jābūt virzībai pēc pilnveidošanās.”

“Angļiem iecienīts ir tāds pastāstiņš – “Vai, cik skaists jums pie mājas mauriņš, kā jūs tādu dabūjāt?” “Mans vecvectētiņš kopa trīs reizes nedēļā, mans vectētiņš tāpat, arī mans tēvs un es joprojām kopju trīs reizes nedēļā...”


“Kad padomju laikos apkārt bija vienas vienīgas Krievu raķešu bāzes, vācu bērniem bija tik liela kārtības izjūta. Te pie vainas nav ne iekārtas, ne reliģijas aizliegums, ne boļševiki. Tas ir kaut kas vairāk.

Mēs vienmēr varam atrunāties, ziniet bija tādi laiki un tagad tāds laikmets. Laikmets ir tāds, kāds tas ir. Un mēs to savu iekšējo dzīvnieku leģitimizējam, aizsargājam ar kaut kādam instalācijām. Mēs esam "aizņemti" un attaisnojam to, kas ir mūsu pienākums.”

“Es bieži stāstu par kādu bagātu kundzi, miljardieri no Ziemeļamerikas, ko es pazīstu, ar ko esmu ticies Tibetas klosteros. Šo kundzi raksturo inteliģence un disciplīna. Tāpēc viņa arī ir miljardiere. Viņā ir milzīga vērtību sistēmas izpratne. Attieksme, disciplīna un darbs. Cilvēki jau grib viegli. Bet viegli nekas eksistencē nenotiek.”


“Pasaulē ir kongresi par indigo bērniem, kristāliskajiem bērniem. Par bērniem, kuriem ir ārprātīgas matemātiskās spējas, kas uzrāda neiedomājamus garīgus un intelektuālus potenciālus un empātiju - cik ļoti žēl viņiem ir dzīvnieciņu, piemēram. Mēs bieži mēģinām šādus bērnus piezemēt, padarīt tos ērtus, jo šī attīstība ietver sevī ļoti augstus kosmiskus principus, par kuriem nav pieņemts sabiedrībā runāt.”


“Pabarot, apģērbt un aizvest uz Kanārijām - nav attīstība - tā ir aprūpe. Tā ir profānās kultūras leģetimizācija. Skaidrs, ka labāk, lai bērns aizbrauc uz Kanārijām, nekā mētājas ar piedzērušos māti pa Rīgas ielām. Par to nav šaubu. Tieši tiem vecākiem, kuriem viss kārtībā,

jāsaprot, ka tāpat, kā bērnu samīlēt un paglāstīt ir ļoti svarīgi, tik pat svarīgi ir bērnā ieaudzināt mīlestību, līdzjūtību pret dzīvo, pret eksistenci, toleranci un filozofiju.

Un tas ir jādara bērnībā. Ir jārunā ar bērnu arī par filozofiskām lietām, vecākiem jābūt zinošiem zinātnē, viedi gudriem.”


“Vistrakāk ir tad, kad bērns piedzimst neparedzēti, negaidīti, nejauši, negribot un tā tālāk. Tā ir mūsu seksuālā izglītība un, teiksim, vājums. Tai pašā reizē piedzimt uz Zemes ir neizbēgamība miljardiem dvēseļu, un skaidrs, ka labāk viņiem ir piedzimt Latvijā, nekā Indijā, kur 11 gados izprecinās un izvaros, un jau 12 gados būs jādzemdē bērns. Tas ir fakts un realitāte.”


“Bērns nav dzīves jēga un eksistences produkts. Cilvēks cilvēkam un bērns ģimenei nav dzīves jēgas risinājums vai atrisinājums. Tā ir atbildība un iespējamība.”

“Tas ir tas interesants izaicinājums - katru rītu pie kafijas krūzītes ar humoru pasmieties par šo absolūto brīnumu - eksistenci, un vienlaicīgi apzināties šī brīnuma trauslumu un nepakļāvību. Šī izpratne, uzmanība pret eksistenci strukturizē cilvēka psihi, uztveri, atbildību, attīstību. Humors un uzmanība ir ļoti būtiski eksistences pamatakmeņi.”


***

Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā