Šī saruna ar radio SWH rīta šova “Tik, tik, tik” vadītāju, improvizatoru KASPARU BREIDAKU un ārstu-psihoterapeitu ARTŪRU MIKSONU bija plānota (un teju jau gatava izrādīšanai) citādākā formātā, bet dzīve ienesa savas korekcijas. Tomēr pavisam nedot dienas gaismu šai saraunai es nespēju. Pilna dzīvu emociju, humora, viegluma un vērtīgu atziņu. Kad visi trijatā tikāmies (tik senajās) šī gada februāra beigās, man vēl nebija ne jausmas, ka Kaspars un Artūrs dzīvē ir labi draugi. Un varbūt tieši tāpēc šī saruna ir pilna arī ar tādu pamatīgu, siltu cilvēcīgumu.
Aicināju jūs abus uz sarunu par tēti bērniņa pirmā dzīves gada laikā. Kaspar, kā Tu jūties? Pastāsti, cik stundiņas pagājušajā naktī gulēji?
Kaspars: Kā reizi mazāk nekā ierasts. Piecos no rīta bija “saruna”, kuru sākumā ļāvām meitiņai izrunāt pašai, bet agri vai vēlu viņa gribēja iesaistīt arī mūs. Tad es mēģināju viņu atkal iežūžināt un viņa iemiga tieši 10 minūtes pirms mana modinātāja zvana. Jūtos es katru dienu šķiet mazliet citādāk, jo katru dienu kaut kas mainās. Un šobrīd mēs esam tajā fāzē, kad man mājās ir mīklas rullītis, viņa rullējas pa labi, rullējas pa kreisi.
(Piezīme: saruna noritēja, kad Kaspara meitiņai Amēlijai bija pieci mēneši.)
Ā! Es domāju, kam tev mīklas rullis! (Smejos.)
K: Jā, kam gan! Tad nu spēj tikai ķert ciet. Līdz ar to ir sācies jauns, aizraujošs posms.
Vai naktīs labi guļ?
K: Vispār jā, viņa mūs lutina. Retu reizi ir tādas naktis, kad sapnīši ne tādi vai mēs kaut ko nesaprotam, bet kopumā ļoti mierpilni.
Cik labi! Tā ir liela atslēga uz veselo saprātu bērna pirmajā dzīves gadā. Artūr, saki, ko šodien sabiedrība gaida no jaunā tēta?
Artūrs: Diezgan daudz un reizē – maz. No viņa gaida, ka tētis atbalstīs savu partneri, palīdzēs bērniņam, uzreiz sapratīs, kas tētim ir jādara, ka tētis uzreiz superīgi iesaistīsies, ka uzreiz ar visu tiks galā, būs super atbalstošs, bet ne vienmēr tas tieši tā izdodas. Un, kad īsti neizdodas, būtu labi, ja pāris sadarbotos, komunicētu vienas ar otru par to, ko tētis nemāk, kas nesanāk. Mamma, kurai daudzas lietas sanāk instinktīvāk, var tētim parādīt, kā labāk, teiksim, mazuli turēt, ieaijāt, pabarot.
Ja tēti mēģina un viņiem kaut kas nesanāk, mammas bieži norūc: “Ai, ko tu tur, dod šurp!” Ja šādas situācijas atkārtojas bieži, tētis “aiziet" tajā, ko prot vislabāk – nodrošināt ģimeni, piemēram, un bērna audzināšanā neisaistās.
Kaspar, tu arī sajūti šādu spiedienu, ka tev jābūt emocionālam atbalstam, gādniekam, visādi uzklausošam, saprotošam..
K: Jā, nu, redz, mums tas ir pirmdzimtais, mēs abi esam jaunā pasaulē iemesti, un man šķiet, ka tas svarīgākais ir pacietība. Jo tieši tā arī ir, ka mēs ar sieviņu viens uz otru skatāmies, kas kuram labāk sanāk, kas labāk padodas. Un es ticu, ka mums visiem nevajag darīt visu.
Ja bodijam ir vairāk pogu, nekā man gadu, tas nav vispār uz mani, es padodos! (Smejas.)
Es varu "izvest" bērnu, mēģinot tās pogas saknipsēt, savukārt sieviņai tas sanāk divās minūtēs. Kādas citas lietas man varbūt izdodas ātrāk vai labāk. Uz nakti likt pamperu super droši un stabili, tā lai nekur nekas nenoplūst, - tas ir mans darbiņš. Ar skoču vēl pāreju pāri visam. (Smejas.) Ir jāmēģina saglabāt prāta miers, ja kādu reizi nesanāk super gludi un forši, un otru uzreiz nebakstīt. Jo kad otrs kaut ko dara ar bērnu, ļoti gribas mētāt visādus padomus. “Pamēģini šitā, paucini citādāk.” Bet nevajag! Bērnam tieši vajag šo dažādību. Lūk, ir viens bārdainis, ar kuru meitiņai vajag mazliet vairāk pacietības, bet ir rotaļīga balss, piemēram, un tad ir mamma, kas rūpēs un mīlestībā ietīs kā mākonītī.
Ja agrāk bija tādi ciemi, lielas ģimenes, lielas saimes, kas kopā izaudzināja bērniņu, tad šodien bērna audzināšanas jautājums lielās līnijās ir uz diviem – mammu un tēti. Vai ar sieviņu domājāt, ka sākums ar bēbīti emocionāli var būt gana smags? Vai likāt kopā savu atbalsta komandu, - ja nu vajadzēs?
K: Mums apkārt brāļiem un māsām jau bija bērni, tāpēc pirmie virziena rādītāji jau mums bija. Tāpat mēs gājām uz kursiem, četrām nodarbībām, kurās mūs mēģināja visam sagatavot. Tas ir forši, tu gūsti visamz kaut kādas aprises par lietām. Bet loģiski, ka liela daļa no tām, kad bērns ir uz rokām, aizmirstas. Es tos hendling video skartījos 10 reizes, lai saprastu! Un ar lelli man tajā nodarbībā likās pilnīgi vienkārši. Pārmet pār plecu, viss notiek, atraugas plūst. (Smejas.) Bet es piekrītu, ka agrāk tādās lielajās ģimenēs viens par otru vairāk parūpējās. Ja vīrs ar sievu sastrīdējās, tad vīrs varēja aiziet vismaz pie krustēva blakus istabā izlamāties.
Lai gan visciešākā saikne bērna pirmajā dzīves gadā ar mazuli ir mammai, Artūr, pastāsti, par ko tētis tomēr atbild šajā laikā?
A: Galvenā lieta ir tēta uzdevums mammu atslogot no bērna, jo mammas visbiežāk ir tās, kas ir kopā ar bērnu lielāko dienas daļu. Tāpat, kā jau Kaspars minēja, tētis bērnam dod citu perspektīvu, ka ar katru vecāku ir nedaudz citādi. Un vēl ļoti svarīgi – tētis ir kā tāds dusmu konteiners sievai.
(Kaspars sāk smieties: “Nāc ču, dod šu!”)
Mamma, ilgu laiku pavadot kopā ar bērnu, mēģina sevī pārstrādāt dažādas izjūtas, aktualizējas dažādas emocijas. Tas nenozīmē, ka vīrietis tiešām ir miskaste, kas “pelnījis” šādas emocijas, bet tētim tomēr būtu jāspēj uztvert, saprast, kas īsti aiz tām mammas sajūtām stāv patiesībā. Tā vīrietis rada jaunajai mammai drošību, iekš kuras mamma var turpināt savu audzināšanas darbu.
Un te nejauksim – šis nav stāsts par uzdevumu nošķiršanu – es tev radu drošību, tu audzini bērnu. Nē, tā tas nav. Viens otram ar bērnu veidot kontaktu palīdz visu laiku. Jo tieši bērna pirmajā dzīves gada laikā tētim ar bērnu veidojas pirmais nozīmīgais kontakts. Tāpēc, ja tētim šķiet, ka pirmos gadus neiesaistīšos, bet tad uz trīs gadiem sākšu veidot ar bērnu attiecības, forši – bērns tēvu vispār nepazīs.
Jā, ir daudz šādu stāstu - "Ko es ar viņu kā bēbīti varu izdarīt, neko! Kad sāks spēlēt futbolu, tad es iesaistīšos!"
K: Pirms meitiņas piedzimšanas man daudzi džeki teica: “Oj, pirmais gads, divi gadi uz tevi neattiecas, viņš jau vēl neko nerunā.” Sajutos dīvaini – kā neattiecas? Komunikācija taču notiek vēl dažādos citos līmeņos.
Kad meitiņa 1,5 mēnešos man primo reizi pasmaidīja, sapratu, ka līdz tam tā arī domāju – jebkurš te var pienākt, paucināt un viss būs kārtībā. Liekam uz palodzes saulē pie tomātiem – augs! (Smejas.)
Tas smaids manām vīrieša smadzenēm iedeva signālu – ahā, tomēr laikam ir nozīme tam, kurš ko dara.
Kāpēc mūsu vidū joprojām ir šī spēcīgā pārliecība, ka vīrietis nav gana svarīgs jau ar pašu pirmo bērna dzīves dienu, Artūr?
A: Tas nāk no vīrieša izjūtas pašam pret sevi - pārliecības, ko viņš var sniegt, ko viņš var dot. Vai es pats jūtos vērtīgs savam bērnam šobrīd. Jo, ja šīs sajūtas nav, tad neviena darbība ar bērnu neliksies nozīmīga. Arī pampera aptīšana ar skoču. (Smejas.)
Ja vīrietis pats savu lomu redz kā ļoti praktisku, tad vīrietis darbosies caur šo, jo tikai tā jūtas noderīgs un vērtīgs. “Bumbu paspert, to es protu!” Bet tētis ir ļoti vērtīgs jau pirms tam.
K: Un vēl tas ir saistīts ar pienu! Tas ir šausmīgi būtisks moments! Pirmajās nedēļās, ja tas ir pirmais bērns, kad vēl īsti neapzinies savu lomu kā vīrietis tajā brīdī, tad - kas var nomierināt, ja vairs nelīdz nekas? Mamma un piens! Un tur bieži džekiem aiziet fails – “ja nu kas, tad tas”. Jo tētim nav tādas superspējas, tētis savas superspējas atrod ar laiku.
Un vai es varu, Artūr, tevi papildināt par tām mammas emocijām? Es teiktu, ka vīrietis ir sievietei tāda pārstrādes iekārta. Jo mamma ikdienā ir ļoti atbildīga pat par bērniņa dzīvību, un tā atbildība bieži var pāriet dažādās emocijās, kuras tad nu kungam nākas pārstrādāt.
A: Jā, tas nenozīmē tikai uzņemt sevī “ā, es turu, turu visu, dod man vēl, aiziet!” , bet uztvert – par ko patiesībā tas ir, varbūt kaut kas mūsu starpā, varbūt sieviņai iedot atslodzi no bērniņa, varbūt vēl kāds cits atbalsts ir vajadzīgs. Saprast, uztvert, par ko tas ir!
Vīrietis sievietes emocijas bieži uztver kā tiešu uzbraucienu, pārmetumu vīrietim kā personai, tomēr reti tas tā tiešām ir. Ja tajā brīdī vīrietis aiziet pa gaisu: “Kā tu tā vari?”, tas bieži aiziet strīdā “par mums”. Lai gan visbiežāk tas nemaz, nemaz nav “par mums”.
Protams, ir daudzi strīdi, kuri ir par pāri. Jo bērns ienāk čut, čut pa vidu, mainās attiecību dinamika. Ja attiecības līdz tam jau ir nerisinātas, tad tās sasvārstās ļoti. Bērniņš ienāk pa vidu visam – emocionālajai, ļoti svarīgi – arī intīmajai tuvībai. Un tad šī iztrūkstošā daļa abus sāk saasināt un dažādās piezīmēs tad nu tas nāk ārā. Ja par to nerunā, tad tas noteikti kaut kur izpaudīsies. Un visbiežāk – uz bērnu. Tas, ko tu teici par to lielo ģimeni vai ciemu, - tur būtu šī iespēja savu neapierinātību novadīt pie onkoļa, māsas, brāļiem, kā Kaspars minēja – izventilē, izsēj emocijas, tad tās visas nepāriet uz bērnu.
Šobrīd daudz praksē novēroju, ka viss milzīgais neapmierinājums paliek iekš šī trijstūrīša, bērns uz šīm sajūtām reaģē, kļūstot tramīgāks, sliktāk guļ.. Tad vecāki bieži domā – tas ir par bērnu, kaut kādas slimības izpaužas. Bet nē, visbiežāk tas ir par mammas un tēta attiecībām.
Artūr, pastāsti, kā tētim būt līdzās savai emocionālajai sieviņai? Jo vīrieti jaunās mammas hormonu palete pilnīgi noteikti var uzlaist Kosmosā.
A: Viens aspekts ir vīrieša spēja izturēt spriedzi dzīvē kā tādu. Bet otrs un daudz nozīmīgāks – vai vīrietis spēj šīs svārstības izturēt, saprast, kāpēc tās tādas ir. Ja nespēj, viņš pie vienas, visticamāk, pozitīvās svārstības gribēs pieturēties, no otras – izvairīties. Sniega bumbas efekts, jo mukšana nekad neko nerisina. Tāpēc tik bieži bērna pirmā dzīves gada laikā pāri izšķiras – jo emocionālās svārstības ir milzīgas. Es mēdzu sarkastiski teikt: “Ja attiecības ir sliktas, tad ideja, ka bērns visu uzlabos, ir tiešām ģeniāla. Jo negulētas naktis, emocionālās svārstības un hormoni visu padara tiešām tikai labāku!” (Smejas.)
Kaspar, tu minēji, ka gājāt ar sieviņu uz kursiem. Saki, vai jums stāstīja, ka var būt arī emocionāli sarežģīti. Nevis tāpēc, lai biedētu, bet tāpēc, lai nojauktu izlūziju, ka tas nekāds kūrorts var arī nebūt?
K: Jā, bet arī – viss jau atklājas procesā. Tās grūtības katram ir bijušas dažādas. Un vēl es piefiksēju, ka cilvēkiem ir īsi atmiņa. Džeks man saka: “Trijos mēnešos būs tā.” Mums pienāk meitiņai tie trīs mēneši, bet nav tā! Es ar viņu parunāju, un viņš saka: “Nu, jā, varbūt tas būs uz septiņiem!” Kā?! Es te sēžu pie pulksteņa un gaidu! (Smejas.)
Kursos bija vēl dažādas nianses, kas lika aizdomāties – arī tas, ka jāsakārto savas attiecības ar partneri pirms bērniņa ienākšanas, bet, redz, kamēr tas viss reāli nenotiek manā pasaulē, es uz to visu raugos kā uz ceļazīmi. Bija daudzas lietas, par kurām teica, ka būs, un nepiepildījās. Tāpat bija gana daudzas, kas piepildījās.
Atceros Dzemdību namā trešajā dienā palātā ienāca māsiņa un teica: “Viss kārtībā, Breidaki, varat braukt mājās.” Mana pirmā doma – nē, mēs nekur nebrauksim! Man ļoti patīk pie sienas tā trauksmes poga – tiklīdz bēbis noraudās, nospied un māsiņa atskrien. Es nekur neesmu gatavs vēl braukt. Man bija miljons jautājumu! (Smejas.)
Man patīk kā Artūr, tu reiz man teici – bērna piedzimšanai nav ekvivalentu sajūtu pirms tam dzīvē.
A: Tieši to iedomājos! Teorētiski jau kursi ir ļoti skaista lieta – sagatavo tevi it kā dzīvei. Varam teorētiski iemācīties, kā tas būs – veidot attiecības, bet nav jau iemaņu! Un arī tad, ja ir auklēti brāļu vai māsu bērni pirms tam, tā nav bijusi 100% atbildība. Mani bieži kaitina cilvēki, kas saka: “Mēs gatavojamies bērniņam, paņēmām sunīti.” Malači! (Smejas.)
K: Tiešām, paņemat telpaugu! Būtu vēl vienkāršāk! (Smejas.)
Artūrs: Sunīti var atdot patvermei, bērnu gluži nevar. Bet cilvēkiem ir šis maindsets, ka tas būs līdzīgi kā ar sunīti vai kaķīti. Ne tuvu!
Kāpēc kursi jaunajiem vecākiem tomēr ir vērtīgi?
A: Protams, ka tie ir vērtīgi! Lai kaut kādā ziņā kliedētu bažas mammai un tētim par gaidāmo – kāpēc man tas būs jādara, man nav iemaņu, man tas un šis nesanāks.. Saliekas pa plauktiņiem informācija, atnāk apziņa, ka tam, kas šķita nesvarīgs, tomēr ir nozīme. Otra vērtīgā lieta ir priekšstatu maiņa. Ja šķiet, ka bērniņš visu nakti gulēs, bet kuros uzzini, ka bērnam ir miega cikli, tad tu mazliet esi gatavs, ka būs miega-nomoda ritms kaut kāds.
Ir arī situācijas, protams, kad mums ir uzburta šausmu aina galvā, jo kursu ir bijis tik daudz, ka radusies pārliecība – visi sliktākie scenāriji būs noteikti mūsējie. Un ja mazulis ikdienā ir miepilns – vecāki sāk domāt – kaut kas nav kārtībā, pārāk mierīgi guļ. Un tad vecākiem ir grūti noticēt, ka viņi ir sagatavojušies pietiekami. Ka viņiem viss sanāk.
K: Noteikti ir bijis kāds tētis, kas uz slimnīcu atbraucis ar ķiveri, jo nezina, ko sagaidīt.
A: Ziniet, ir tāda klaiņojošā leģenda, ka reiz viens tētis ieradies Dzemdību namā izsmalcinātā uzvalkā. (Smejas.) Iekšā viņu tādu neielaida, bet kad jautāja, uz kurieni saposies, teicis: “Man ir dēlam jāparāda priekšstats, kāds ir vīrietis.” (Smejas.) Tētis, kas mazliet par nopietnu uztvēris šo priekšstata veidošanu.
Par Amēlijas gaidīšanas laiku. Kaspar, vai tu domāji par to, kāds tētis tu gribētu būt?
K: Deviņu mēnešu laikā diezgan daudz ko sanāk izdomāt. Es domāju arī par to, bet labi sapratu, ka baigi tālu jau neaizmuksim no tā, kādi patiesībā esam. Un man bija svarīgi nepazaudēt to, kāds es esmu. Piemēram, šie stāsti,- kad man piedzims bērns, es vairs nebraukšu ar moci, piektdienas vakarā nedzeršu alu, runāšu ar bērnu četrās valodās.. Es apzinājos, ka esmu diezgan slinks, un sevi nevarēšu piespiest būt citāds.
Man bija svarīgi nesākt izlikties un nebūt tam, kas es neesmu. Un bērns nav muļķis. Viņš redz un jūt arī tās lietas, kuras paši nezinām, ka rādām.
A: Man arī ir pacienti, kas ar bērna piedzimšanu nomainījuši savu domāšanu uz krasi citādu – tagad jādomā tikai par bērnu. Un, to darot, vīrietis ir atteicies no hobijiem, draugiem, visa kā. Un tad nonāk līdz atziņai, ka pats sāk biežāk slimot, jo savas dzīves jau vairs nav. Tā ir balansēšana, bet savu dzīvi nevar pazaudēt.
K: Un nevar savu dzīvi mākslīgi izķemmēt no visa, kas bērnam varētu būt kaitīgs. Tas nav ne fiziski, ne emocionāli iespējams. Manī ir tik pat daudz putnu un prusaku, cik jebkurā cilvēkā. Un lai kā es gribētu nodrošināt savam bērnam kolosālu dzīvi un iedot superīgāko starta paketi, nekas nebūs ideāli! Varbūt es skaļi nošķaudīšos un iedzīšu bērnam traumu! Un tad pēc 30 gadiem mans bērns ies pie Miksona un teiks: “Mans tēvs ir iedzinis manī bailes no negaidītiem notikumiem!” (Smejas.)
A: Nē, nu tā gan tas nenotiek. (Smejas.)
Varbūt gadījumos, kad vīrietis saka, - es nemainīšos pēc bērna piedzimšanas, - viņam tomēr ir mazliet bail no atņemtās brīvības. Kaspar, vai Tev tā bija?
K: Mani daudzi tiešām biedēja: “Aizmirsti par laiku sev, aizmirsti par veselīgu miegu, vajadzēs nenormālu pacietību!” Bet šajos piecos mēnešos esmu kļuvis daudz strukturētāks, pret katru minūti ārpus mājas es izturos kā pret divām. Man ir vēl lielāka jauda! Bērns iedod vīrietim milzīgu spēku un pašapziņu! Es zināju, ka dzīve mainīsies, bet bailes no sevis pazaudēšanas manī nebija, nē.
Par ko mēdz vīrieši baidīties šādās situācijās, Artūr?
A: Tas ir stāsts par spēju pieņemt pārmaiņas. Kad Kaspars vēl nebija kļuvis par tēti, pusdienās satikties varējām daudz brīvāk. Mēs tagad joprojām varam satikties, bet tas notiek citādāk, un tas ir jāspēj pieņemt. Ir kopā pavadīts laiks, bet varbūt ar Amēliju ratos. Reizēm vīrietim draugi domā: “Bāc, nav tā kā agrāk!” Bet loģiski! Ja ar zobiem un nagiem pieturamies “es nemainīšos, viss būs kā iepriekš”, - kādu laiku tā var, bet vienā brīdī no tā sāks ciest attiecības ar visiem sev apkārt.
Bieži tās bažas ir uzburta fantāzija, kāda cita cilvēka pieredze, kas pats un tikai pats no savas dzīves atteicās, neko nemainīja, cieta un pacieta, un visiem tālāk stāstīja: “Tev arī būs jāatsakās!” Un ir ļoti daudzi tēti, kas meklē un atrod variantus, kā saglabāt daļu arī no savas vecās dzīves, saviem hobijiem. Tas ir svarīgi.
K: Primāri ir jāieklausās savās un sievas sajūtās, mūsu pašu iekšējā kompasā. Un bērns arī daudz pasaka priekšā.
Artūr, cik liela nozīme ir vīrieša tētim tajā, kāds viņš pats būs kā tētis? Kā paraugam, es domāju.
A: Vistiešākā. Tas risks biežāk ir tad, ja piemērs nav bijis visai jauks. Ja jaunā tēta tētis, piemēram, nav bijis klātesošs un atbalstošs, tad šis jaunais vīrietis nolemj – es tāds nekad nebūšu. Un ideja “gribu būt citādāks tētis” ir ļoti laba, tomēr bieži, dzenoties pēc šī ideāla, jaunais tētis pārspīlē, zaudē kontaktu pats ar sevi. Lai visu nodrošinātu, ir ļoti daudz jāstrādā, jāgādā, jārūpējas, un finālā viņš sanāk tieši tik pat klāt neesošs kā viņa tētis reiz bērnībā.
Negribot būt tāds, jaunais tētis sanāk identiski tāds pats kā viņa tētis. Un tad šādiem vīriešiem, kas pie manis nāk, es saku: “Tu esi gana labs tāds, kāds esi! Tu jau esi visu nodrošinājis, tu jau esi virs vidusmēra tētiem.”
Un kad tētis šo sajūt, viņš mainās, mainās attiecības ar bērnu, jo tētis beidzot ir kontaktā ar to, kāds viņš pats ir patiesībā. Nav jābūt ideālam tētim, ir jābūt pietiekami labam tētim. Tāpat kā mammai.
K: “Klausos un nevaru sagaidīt, Mikson, kad Tu būsi tētis.” (Smejas.)
Tad mēs vēlreiz satiksimies un parunāsim. (Smejos.) Kaspar, kāds bija Tavs tētis?
K: Ļoti izdarīgs, atbildīgs, ar zelta rokām. Un, protams, bija lietas, ko viņš mums iemācīja, kā darīt nevajag. Mammas un tēti bieži parāda abas šīs puses bērnam. Viņš man bija ļoti labs paraugs.
Nu, pasakiet, kur tētim pasmelties spēku, lai viņš varētu būt tas drošais un emocionāli stiprais savai sievietei ne vienkāršākajā laikā – pirmajā gadā pēc bērniņa piedzimšanas?
K: Tas varbūt izklausīsies šausmīgi un drausmīgi, bet vislielākais, vislabākais, visspēcīgākais resurss esi tu pats.
Nevajag domāt, ka citi cilvēki būs tavas tabletes, tavas zāles, tavs glābiņš. Ir jāatrod sevī visas atbildes, spēks un motivācija, un tikai tad tā manta, ko kopā uzturat un veidojat, būs tīra.
Jo jebkuras lietas no malas nāk ar savu “citādo”, kas agri vai vēlu sāks disonēt pašam ar savu iekšējo pasauli. Un tad nesaprotam, kas ir kas. Neapzināmies savu potenciālu.
Nu, tik skaisti teikts! Un it nemaz ne šausmīgi, ne drausmīgi. Traki būtu, ja Tu būtu atbildējis – konjaks. (Smejamies.)
***