Domāšu tikai par nākamo soli

IRINA PĒTERSONE ir sieva un mamma trim bērniem - Annai (13), Robertam (8) un Kristapam (5). Sestdienu rītos viņu var satikt Rīgas Kalnciema tirdziņā, tirgojot savu “ZeMaize” maizīti. Ilgi bijusi vadošā amatā bankā, viņa kardināli nomainīja savu ikdienu, jo mainījās prioritātes.. Nu Irina praktizē pati un saviem klientiem ļauj iepazīt Keitijas Bairones metodi “Darbs”. Tā ļāvusi Irinai tik daudz ko pieņemt un iemīlēt. Arī savu meitu Annu. Bērnu ar īpašajām vajadzībām.


Pārkāpjot Pētersonu ģimenes mājas slieksni, viņa man iznes no savas ceptuves vēl siltu klaipiņu. “Tev izcepu maizi,” viņa man sniedzot saka. Es jutu to gaišumu viņā, bet tajā brīdī vēl nezināju, ka viņa pati tik ļoti līdzinās saviem maizes klaipiņiem - silta un sātīga, pilna mīlestības. Pilna spēka paskatīties arī uz savām ēnām. Un iespīdināt tur gaismu.


Kāda ir Tava ikdiena šobrīd?


Profesionāli man aktuāls ir darbs ar Keitijas Bairones metodi un maizes cepšana, bet svarīgākā arī ikdienā man ir ģimene. Es pamatā organizēju saimniecības soli mājās, strādāju no mājas un arī ceptuve man ir mājās. Vairs nesaucam palīgus, - ne tāpēc, ka nevaram atļauties, bet tāpēc, ka izrādās, ka tas mums nemaz nepatīk. Mācos Keitijas Bairones metodes ‘’Darbs”’ institūtā ASV (Institute for the Work of Byrona Katie) un strādāju palīdzības līnijā kā brīvprātīgais, kur jebkuram ir iespēja piezvanīt un piedzīvot metodes ‘’Darbs’’ pieredzi. Bieži strādāju arī sestdienās, kad satieku maizes klientus Kalnciema tirdziņā.


Vai pēc bērniem pakaļ uz bērnu dārzu un skoliņu brauc pati?


Pirms Helovīniem kārtīgi nostrādāju no pieciem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Blenderēju pesto savā virtuvē, gatavojos sestdienas maizes tirdziņam, un domāju – kas ir noticis? Mana vecākā meita, kas ir bērns ar īpašām vajadzībām, ar saviem draugiem ir centriņā, un viņiem šobrīd ir Helovīnu pasākums. Mans vecākais dēls ar riteni cauri mežiņam aizbraucis pie sava drauga. Un mans jaunākais dēls ir bērnudārzā, kur ir Helovīnu ballīte līdz septiņiem vakarā. Annu esmu trenējusi gadu, lai viņa pati varētu izbraukāt ar autobusu. Savu dēlu pusgadu trenēju, lai viņš patstāvīgi var atnākt no skolas. Emu viņam uzticējusies un ļāvusi aizbraukt uz skolu ar riteni vairākas reizes, “sekoju” viņam mobilajā programmā. Abi lielie bērni ir malači. Bet tas ir bijis treniņš, kas prasījis laiku un pacietību. Izvadājams ir vairs tikai mazākais.

Pirms 14 gadiem Tava ikdiena bija kardināli citāda. Vai jūties labi tādā ritmā, kādā dzīvo šobrīd?


Nevaru teikt, ka man ikdiena ir sakārtota kā tiem “pareizajiem” cilvēkiem, kas var nopublicēt “Instagram” sarakstiņu – 4:30 modos, tad meditēju.. (Smaida.) Esmu tā gribējusi un mēģinājusi, bet sapratu, ka šāds rāmis mani ļoti ierobežo. Es nedzirdu sevi, un tas rada stresu. Tomēr, protams, ka man ir grafiks. Pirmdienas, otrdienas un piektdienas man ir Bairones ‘’Darba’’ dienas, trešdienās, ceturtdienās darbojos ar “ZeMaize” pienākumiem. Nu jau kādus piecus, sešus gadus dzīvoju ar rāmi, kas pieļauj elastību, arī iespēju pateikt “nē”. Varu amerikas institūta kolēģus nesatikt piecos vai sešos no rīta, varu savu reizi izlaist ‘’Darbu’’ palīdzības līnijā. Tomēr vēl aizvien man ir grūti pateikt “nē” sev - saviem plāniem. Es vēl aizvien ticu murgam, ka diena bez plāniem ir bijusi bezjēdzīga. (Smejas.)


Vai esi sapratusi, kāpēc mēs tik daudzi sevi tā dzenam?


Jo esam noticējuši, ka mūsu dzīve būs vērtīga tikai tad, ja tai būs rezultāts. Man ikdienā palīdz jau tas vien, ka es pamanu šādu aplamu ticību. Kad pamanām savas domas, mums ir iespēja tās mainīt. Domāju, ka daudzi var identificēties ar vēlmi pēc atzinības, pieņemšanas un mīlestības. Jo vairāk es atvieglošu ikdienas soli citiem, jo kārtīgāka būs mana māja, jo garšīgākas būs vakariņas, jo vairāk mani mīlēs, pieņems, cienīs, atdzīs.


Es reizēm sadalu lapu divās daļās - "pareizās" lietas un "nepareizās" lietas – un salieku savas pārliecības šādā sarakstā. Sakārtot māju taču ir pareizi. Siltas, veselīgas vakariņas ir pareizi. Rīta meditācija, skrējiens, auksta duša vai labāk pelde Vārnukroga Lielupē, tad fiksi atpakaļ, lai brokastīs uzvārītu sev siltas olas. Pareizi? Pareizi! Ir tik daudz mācību un rakstu, kas to atbalsta. Viss veselīgais ir labi, un ja es ēdīšu veselīgi, mani pieņems. Es būšu skaista, mūžam jauna, man nebūs krunku, būšu pieprasīta. Mēs šim visam noticam.


Vai atceries sevi pirms Annas piedzimšanas un viņas diagnozes uzzināšanas? Kāda bija Irina tolaik?


Saku, ka par diagnozi mēs uzzinājām tikai pirms trim gadiem, jo tikai pirms trim gadiem to pieņēmām. Pirms 12 gadiem dzīvojām sajūtā, ka “kaut kas nav riktīgi”, tomēr cīnījāmies ar sevi un pasauli, lai pierādītu, ka viss ir labi. Tolaik es mēģināju mainīt ārējo pasauli. Nevaru teikt, ka šodien to nedaru. Es turpinu savās daudzajās sāpīgajās vietās to darīt, bet tas ir citādi.

Pirms 12 gadiem es neredzēju, ka mainot tikai ārējo pasauli, nekas nemainīsies. Neredzēju, ka mainot manu bērnu ar īpašajām vajadzībām, es nodaru milzīgas sāpes sev, viņai un visiem apkārtējiem.

Šodien es protu pamanīt, kas manī rada pretestību, dusmas, nepieņemšanu un redzu, ka tam nav nekāda sakara ar to, kas notiek ārpusē. Es dzīvoju daudz apzinātāk. Protams, ka manī, tāpat kā pirms 12 gadiem, ir dusmas, nepieņemšana, naids un nemīlestība, bet es to apzinos un spēju arī to pieņemt, lai pēc tam censtos iemīlēt. Šo to jau es sev patiešām piedodu. Agrāk viss ar mani bija labi, tie citi bija neriktīgi - kas man atsūtījis neritīgu bērnu, kas man atsūtījis kolēģus, kas neorientējas uz rezultātu..bija tikai citi, citi, citi. (Domīgi smaida.)

Trīs gadi atapakaļ. Tas ir daudz vai maz?


Es saņēmos un aizgāju uz dienestu, kas piešķir cilvēkam invaliditāti. Tas bija brīdis, kad man iedeva papīru, ar ko apsēdos un sev teicu: “Jā, man ir bērns ar īpašajām vajadzībām. Te ir dokuments, kas to apliecina.” Šogad šī pati komisija atsūtīja šos pašus tikai atjaunotus dokumentus pa pastu. Apsēdos uz gultas, atplēsu aploksni. Pie manis pienāk abi puikas un prasa, kas tas ir. “Annas apliecība,” saku. “Par ko?” viņi jautā. “Ka Anna ir invalīde,” saku. Uz ko dēls man jautā: “Bet kā tu zini?” Tad skaidroju, ka cilvēki veic pārbaudes un testus, lai to noteiktu, līdz vidējais puika jautā: “Mammu, un es neesmu?” “Nē, tu neesi,” saku. “Bet kā tu zini?” viņš jautā.


Un patiesībā tiešām - kā es zinu, ka Anna ir atšķirīga? Zini, man dažreiz šķiet, ka es pati esmu jocīga. (Smejas.) Man ļoti patika, ko reiz teica bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs: “Dabā visi ir pieņemti un līdzvērtīgi.” Daba ļauj staigāt pa šo zemi visiem. Plūkt ziedus un tos smaržot. Elpot gaisu..Cilvēks ir tas, kas ir veicis šo sadalījumu. Kādēļ? Lai mums cilvēkiem ir vieglāk saprast, kā ar to tikt galā.


Otrais bērniņš piedzima laikā, kad par Annas diagnozi vēl šaubījāties?


Dēliņš ļoti ilgi nepieteicās. Domāju, ka šis mazais pussolītis uz pieņemšanu par Annu ļāva notikt šim brīnumam par otro bērnu. Atceros, ka pēc tam uz mājām trīs reizes nedēļā aicinājām fizioterapeiti, līdz viņa man teica: “Es varu nākt, bet vai tiešām tev to vajag? Ar viņu viss ir kārtībā, viņš tūlīt sāks rāpot.”


Tās bija Tavas bailes?


Noteikti. Mani vadīja ļoti daudz baiļu. Daudziem no mums prāts galvā veido ļoti daudz “ja ir tā, tad būs tā” cēloņu un seku virtenes. Es arī domāju – “mūsu ģimene to var neizturēt, mēs kā pāris to varam neizturēt. Prāta uzdevums ir mūs pasargāt no fiziskām ciešanām. Arī mans prāts bezgalīgi ‘’ģenerēja’’ šos scenārijus, balstoties uz iepriekšējo pieredzi - bailes palikt par vientuļo māti, palikt bez darba, jo, ja tev ir divi bērni ar īpašām vajadzībām, kurš viņus pieskatīs? Bez ienākumiem, bez mājām, bez atbalsta.


Pēc diviem gadiem kā pārsteigums pieteicās otrs dēls. Tā viņš arī iet pa dzīvi. Neprasot. Un tad arī pieņēmu lēmumu aiziet no darba bankā. Sapratu, ka nevaru izbraukāt komandējumus, apmeklēt visus ar darbu saistītos pasākumus. Negribēju vairs būt tik ilgi prom no mājām, nākt uz mājām kā uz ‘’viesnīcu”. Dēls man arī palīdzēja pieņemt lēmumu pamest korporatīvo vidi un attīstīt ‘’ZeMaizi’’.


Vai cepi maizi, biji vadošā amatā bankā un mamma trim bērniem vienlaicīgi?


Ne gluži. Biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar otro bērnu, kad sajutu vajadzību būt ar klientu. Tagad es apbrīnoju savu drosmi. Šodien neko tādu nedarītu. “ZeMaize” sākumā bija tāds dekrēta projektiņš.

Kāpēc tieši maize?


Es vienkārši pratu cept maizi. Kaimiņiene iedeva ieraugu, un es gribēju būt Kalnciema tirdziņā. (Smejas.) Kad visu izpētīju, piereģistrējos pārtikas veterinārajā dienestā un jutos beidzot gatava piedāvāt savu maizi Kalnciema tirdziņam, bet viņi man pēkšņi saka: “Maizes Kalnciema tirgū jau ir daudz! Bet, labi, brauciet un parādiet savu citādo maizi.” Braucu uz interviju pie meitenes, kas bija kādas trīs reizes jaunāka par mani, un man trīcēja ļipa! (Smejas.)


Mašīnā pa ceļam uz interviju man zvanīja bankas vadītājs un aicināja atgriezties no dekrēta ātrāk. Tā bija liela izšķiršanās palikt vēl dažus mēnešus un pamēģināt, kā tas ir būt uzņēmējam. Es ļoti labi atceros bailes un uztraukumu, ka mani Kalnciema tirdziņā nepieņems, un sajūtu, kad, atgriežoties no dekrēta, pieteicos augstā amatā darbam bankā. Intervijā ar Kalnciema ielas organizatoriem jutos tūkstoškārt vājāks kandidāts. Mani pieņēma abās vietās, un mans fantastiskais bankas vadītājs ļāva ar bērnu mājā palikt vēl pusgadu, lai es izmēģinātu savu maizes projektu. Pēc pusotra gada dzīve ieviesa korekcijas - pieteicās trešais bērns un drīz no bankas tomēr aizgāju - atstāju ļoti stabilu, labi apmaksātu, burvīgi organizētu darbu ar superīgiem kolēģiem.


Atteicies no ambīcijām?


Atteicos no tādas “no sasnieguma uz sasniegumu” dzīves. Tas bija veids, kā vadījām pārdošanu bankā. Kura komanda būs pirmā? Tiklīdz esi rezultātu sasniedzis, atkal auļo pēc nākamā.

Šobrīd redzu, ka ļoti konkrēts mērķis ierobežo. Ja koncentrējamies uz ko vienu, ir viegli neredzēt plašāk, tīrāk, īstāk. Un dzīve lielās ambīcijās rada ilūziju, ka mēs būsim laimīgi, jo būsim labāki par citiem. Tā ir milzīga ilūzija.

Ambīcijas var nostāties pret pašu, ja tās tevi izdzen. Ja iestājas mirklis, kad šķiet – visas metodes ir atļautas mērķa sasniegšanai. Tāda iešana pāri līķiem, kas pilnībā uzliek klapes uz acīm un neļauj atbildēt sev uz jautājumu “kāda mērķa vārdā un kurp es triecos?” Ja ambīcijas pārvēršas par stresu, tas nav veselīgi. Un es šodien nevaru iedomāties situāciju, kad ambīcija varētu nebūt stress.

Bez ambīcijām nerealizējas arī skaisti, labas gribas projekti, labdarības projekti..


Mēs bieži piesedzamies ar daiļiem “vēlos kādu ģimeni darīt laimīgu.” Esmu sev jautājusi, ko man tas dos, ja kāda ģimene būs laimīga, pērkot manu maizi, piemēram. Un ja pavisam godīgi sev atbildu, redzu, ka vēlos, lai mani pieņem, atdzīst, par mani runā.. Tādos brīžos sev jautāju, vai tiešām sevis pieņemšana, mīlēšana un labklājība ir sasniedzama tikai tad, ja iziešu cauri milzīgam stresam un diskomfortam? To pašu droši vien es varu sasniegt daudz citādāk un darot to pašu darbu. Tomēr, ja gribu sevis pieņemšanu, sevis mīlēšanu sasniegt caur citiem – vai man tas izdosies? Domāju, ka nē.


Vai tā bija Keitijas Bairones metode, kas ļāva nomainīt Tev savas prioritātes dzīvē?


Ar abiem vecākajiem bērniem grūtniecības laikā teju sešus mēnešus mājās biju piesieta gultai, dzīvoju bērnu saglabāšanas režīmā. Kad strādāju kooperatīvajā vidē, veģetatīvās distonijas lēkmes mani piemeklēja bieži. Kādu laiku dzīvojo ar domu, ka man ir vēzis, slima sirds vai kaut kas vēl šausmīgāks. Kad paliku uz gultas otro reizi, lēkmes mani piemeklēja ļoti regulāri. Tādos apstākļos nevarēju tikt pie psihologa, nevarēju vērsties pēc palīdzības, jo nedrīkstēju celties. Un tad kolēģe ieteica Bairones metodi ‘’Darbs’’. Man bija iespēja tikties ar terapeitu attālināti Skype. Terapeite, kas vadīja Bairones ‘’Darba’’ sesijas palīdzēja man tikt galā ar veģetatīvās distonijas lēkmēm. Pēc dažām sesijām lēkmes mazinājās. Tā es sāku pamanīt, ka manī notiek tik dažādi procesi. Sāku pieņemt, ka viss, kas ar mani dzīvē ir noticis, ir mans stāsts, nevis realitāte, manis izdomāts. Un es tam visam esmu noticējusi. Mēs tik bieži neesam mūsu domas.


Kas šajā metodē ir tas iedarbīgais? Kāpēc Tev viņa “nostrādāja”?


Metodei ir divas daļas. Viena - tu sāc pamanīt, kas notiek tavā galvā un piefiksēt domas, kas dragā mežonīgā ātrumā un diemžēl 80-90% no tiem tās ir stresu izraisošas. Otra daļa paredz šo stresaino domu izzināšanu - vai tas ir patiesi, kam ticam? Praktizējot pamazām parādās spēja domas pamanīt, taču neidentificēties ar šīm domām.

Agrāk man šķita, ka viss, kas notiek manā galvā, ir taisnība. Ka viss, ko domāju par cilvēkiem, ir patiesība. Izrādās, ka viņi ir pilnīgi citādāki. (Smejas.)

Strādājot ar Bairones ‘’Darbu’’ ir iespēja katram ļoti dabiskā, autentiskā veidā pamazām radīt savās smadzenēs jaunu pieredzi par piedzīvotajām situācijām. Radīt jaunu, nevis pozitīvu, bet realistisku pieredzi. Neviens nekad nav pret mums, neviens nekad nevēlas citam nodarīt sāpes. Tas, kā mēs to redzam balstās un kļūdainiem pieņēmumiem, kas kaut kāda iemesla dēļ ir tā ‘’iztulkoti’’.


Kam šodien cilvēki visvairāk notic?


Visaktuālākie ir attiecību jautājumi. Strādājot ar klientiem, es tikai pierakstu, ko viņi man stāsta. Piemēram, vīrs nemaksā alimentus. Ir pienākusi krīze, un vīrs nemaksā solīto summu. Es pierakstu šīs domas un lasu savam klientam.

“Teici divas lietas – "vīrs nedod naudu" un "mēs viņam nerūpam". Kuru pārliecību ņemsim, kura tev ir sāpīgāka?” jautāju klientei. Un kā tu domā, kas ir sāpīgāk? Nauda nav tik sāpīga. “Viņš mani neciena, viņš mani nemīl, neatzīst, es viņam nerūpu, viņs par mani nerūpējas.” Šis ir sāpīgi.

Un tā mēs ejam pa dzīvi ar ticību domai, ka nevienam nerūpam. Bairones ‘’Darbs’’ ir piemērots visam, kas ienāk mūsu prātos. Biežāk bez attiecību tēmām ir naudas, veselības, karjeras, lēmumu pieņemšanas, zaudējumu pieredzes jautājumi.


Kas notiek, kad sāc šīs pārliecības grozīt, ko paredz metode? “Es par sevi nerūpējos, es sev nerūpu..”


Mēs tik bieži ejam pa dzīvi ar savu "lukturīti uz pieres" un spīdinām - “Tu tāds, tu tāds, tu tāds.”

Mēs tik daudz esam citu vai Dieva darīšanās, ar ko patiesībā neko nevaram darīt. Bet ilūzija ir, ka varam. Ticam, ka, mainot vienīgi ārējo pasauli, mainīsies mana iekšējā pasaule.

Strādājot ar šo metodi pēc noteiktas struktūras, lukturītis, kas bija vērsts uz ārpasauli, nu pagriežas uz sevi pašu. Tikai un vienīgi uz sevi - jo tas ir vienīgais, ko spējam mainīt.


Mēs augam ar to bagāžiņu, kādu nereti esam saņēmuši bērnībā. Noticam programmām, kas ieliktas mums bērnībā. Un ne tāpēc, ka vecāki vēlējušies, lai mēs būtu nelaimīgi.


Jā, visi šie jautājumi par vecākiem, bieži ir ļoti sāpīgi. Gribas viņus sodīt, par to, ko tie “nodarījuši”. Gribas pierādīt, ka viņi nodarījuši pāri un ka mums ir taisnība. Arī tā ir milzīga ilūzija - ka tad, kad pierādīšu, tad, kad es viņus sodīšu, beidzot būšu laimīgs. Un, protams, ka tam, kam esam ticējuši savus 40 gadus, - to ir ļoti grūti nokasīt.

Kad es beidzot ieraudzīju savu mammu, kas vienkārši nav tikusi galā ar savu dzīvi, un ka arī es tik bieži netieku galā ar daudzajām atbildībām ikdienā, sāku saprast, ka mammas izturēšanās pret mani - tas nav par mani! Mamma mani aprūpēja, pabaroja, ārēji viss bija kārtībā. Viņa darīja labāko, ko spēja.

Viņa ar mani spēlējās, cepa man lielas un mazas pankūciņas. Viņa galu galā man ir iemācījusi tik daudz – lāpīt, adīt, māju sakārtot, gatavot, pabarot lopus, izmēst kūti. Kas man ir iemācījis būt atbildīgai par savu dzīvi? Viņa.


Vai tas ir bijis ‘’Darbs’’ – Tev pieņemt savu mammu?


Esmu mēģinājusi klasisko psihoterapiju un psihodrāmu, bet Bairones darbs pilnībā nomainīja manu identitāti. Domāju, ka, ja nebūtu ieguvusi tādu pieredzi, es pati droši vien būtu tur pat, kur bija mana māsa. Viņa bija 11 gadus vecāka par mani un pirms 20 gadiem no alkoholisma nomira. Viņa dzīvoja ar maniem vecākiem, kad viņi vēl nebija alkholiķi - ļoti aprūpēta, ļoti drošā vidē, pārticībā, Padomju savienības laikos, bet pārticībā. Vecāki bija vadošos amatos, un tad viņiem dzīve mainījās, mēs visi pārvācāmies uz laukiem. Un vecāki dzert sāka aizvien vairāk.

Līdz 40 gadu vecumam dzīvoju ar pārliecību, ka mana bērnība bija drausmīga. Mani vecāki ir alkoholiķi, tētis gan ir jau miris. Es tik ilgi dzīvoju tādu brāķa identitāti.

Tikai pirms pāris gadiem, kad beidzot piedzīvoju šo identitātes maiņu, es ieraudzīju, cik īstenībā laimīga bija mana bērnība. Es ieraudzīju, cik daudz man vecāki bija iemācījuši brīžos, kad viņi nedzēra. Atcerējos brīžus, kad pēkšņi kāds izvelk Muciņu spēli un tad mēs spēlējam. Mana mamma maz spēlējās ar mani, bet tādi brīži bija. Mamma man cepa tādas mazas, mazas pankūciņas maniem leļļu traukiem. Gribās raudāt... (Acīs sariešas asaras.) Es redzu, ko neesmu vēl apguvusi, un tas ir garš ceļš. Man vajadzēja trīs bērnus un, iespējams, man vajadzētu piecus, lai iemācītos, kā būt ar bērniem kopā. Es mācos.

Zinu, kā bērnus aprūpēt, kā sagādāt tīras drēbes, izvadāt, nodrošināt labus skolotājus, ar viņiem izmācīties. Bet kā būt kopā? Man tas līdz galam nav iemācīts.

Un mans trešais bērns šo man māca visvairāk. Viņš skatās man acīs un saka: “Mammu! Mammu! Mammu!” Un ja es uz viņu nepaskatos, viņs man piecas reizes atkārtos, kamēs arī es paskatīšos viņam acīs.


Tikai tagad pēdējos gados es pamanu, ka patiesībā man ļoti patīk pavadīt laiku ar bērniem kopā. Vēl vakar ar vidējo dēlu gājām ar kājām uz skolu. Steiga, steiga, steiga un vienā brīdī es pamanu! Saku: “Robi, man patīk ar tevi iet kājām, es tik daudz uzzinu.” Es redzu kā viņš spriež un kā veidojas viņa doma. Viņš man tādas lietas izstāsta! Es pazīstu viņa klasesbiedrus, zinu viņu vārdus. Tik forši iepazīt viņa klasesbiedrus! Astoņos gados tik liels naivums, nevainība. Un tās tēmas ir tik tīras. Pilnīgi elpa raujas ciet.


Iespējams, ja mani vecāki man to būtu devuši, ar saviem bērniem šādus mirkļus nebūtu piedzīvojusi, būtu palikusi, kur biju pirms 12 gadiem. Nodrošinātu savu ģimeni, ar to, ar šo un šo. Un ar to man pietiktu. Reizi nedēļā aizietu uz kino vai teātri - viss pēc rāmja, viss smuki sakārtots “labajā” un “sliktajā” sarakstā. Un nu jau gandrīz piecus gadus es dzīvoju ar sajūtu, ka man bija fantastiska bērnība un fantastiski vecāki.


Vai šobrīd Tev ir vieglāk satikties ar savu mammu?


Mamma dzīvo pansionātā. Pandēmija neļauj būt kopā telpās, tāpēc, kad tiekamies, sēžam ārā. Reiz mums bija vesela stunda sarunām viens pret vienu. Citos apstākļos šī būšana tiktu novērsta ar visādām kafijām un cepumiem..

Tā nu mēs vienkārši sēžam līdz mamma paskatās uz mani un jautā: “Un kā tev mājās iet?” Tas bija jautājums, ko biju gaidījusi 44 gadus. Es to piedzīvoju ar dzīvu mammu esot. Tas bija brīnums.

Toreiz parunājām arī par māsas meitu, stāstīju mammai, kā viņai iet, līdz saku mammai: “Viņa taču ir pieaugusi, viņai ir 31 gads!” Un mamma man atbild: “Tu zini, tas nav nekas, lai būtu gudrs.” Viņa, iespējams, nemāk tā pateikt, bet es saprotu, par ko viņa runā. Es beidzot viņu saprotu. Un mamma taču ir tā pati.


Par Bairones metodi vēl runājot, teici, ka esi tikusi vaļā no bailēm.


Man ir bijušas bailes no augstuma, no ierobežotām telpām, no nabadzības, no bomžošanās, no tā, ka nebūs ko ēst, no kara. (Smaida.)


Par šo man ir viens stāsts. Mans vīrs reiz satraumēja pirkstu. Viss, ko redzēju, bija milzīgi asins plūdi. Kad bijām traumpunktā, sēdēju uz trepēm un domāju, par ko man tajā brīdī iestājās panika. Sāku pētīt savas domas līdz atradu, kam tajā brīdī es ticēju. Tās nebija bailes no mana vīra nāves, jo ar to jau esmu strādājusi. Tajos prāta koridoros esmu jau bijusi. Ieraudzīju, ka nobijos no tā, ka es (!) viņu neizglābšu. Un man tas nozīmētu, ka es saviem bērniem būšu sabojājusi bērnību. Šī situācija man parādīja, cik lielu atbildību uz saviem pleciem nesu, kādu nastu esmu sev uzkrāmējusi, esot Dieva, ne savās darīšanās. Lai gan vēlos tikai to, lai bērniem būtu pietiekami laba bērnība.

Par to ir Bairones metode – vienīgais ceļš, lai būtu patiesi brīvs, ir piedzīvot savas vislielākās bailes, ieskatīties vistumšākajos stūros un pārliecināties, vai tā patiešām ir patiesība. Piedzīvot, pieņemt un iemīlēt tos stūrus līdz brīdim, kad tam pār Tevi vairs nav varas. Lai no kaut kā atbrīvotos, tam ir jāiziet cauri.

Tu runā par to tik viegli, bet tāda dzīves uztvere – tas taču ir “life task”!


Nav cita ceļa, kā pieredzēt un iemīlēt to, kas sāp. Pieņemt nozīmē sākumā iemācīties ar to sadzīvot. Ja es piedzīvošu to, kas notiek manā prātā, ja es to pieņemšu un iemīlēšu, tās domas liks mani mierā. Bet ja gribēsim nolikt malā, palikt zem smaga akmens, aizmirst, izvairīties – tas nelīdzēs. Tikai piedzīvojot, pieņemot un iemīlot. Un tas process ir bezgalīgs.


Pirms nācu pie Tevis, kāda no manām sekotājām jautāja, vai Bairones metode var palīdzēt atbrīvoties no jebkuras fobijas?


Jā, ja cilvēks ir gatavs piedzīvot šo fobiju tik ilgi, kamēr to iemīl. Iemīlēt fobiju var tikai ejot cauri fobijai. Nevis lasot par fobiju, domājot par fobiju, zīmējot fobiju, skatoties uz to no attāluma, piedzīvojot to filmā vai redzot kādas citiem cilvēkiem ir fobijas. Nekas no tā nelīdzēs.


Atceros reizi, kad ar vīru šī gada janvārī bijām Izraēlā. Mēs esam kanjonu cienītāji, un viņš man saka: “Es gribu iet atpakaļ pa augšu.” Augstums pamatīgs, es saprotu, ka to nevaru. Man ir bail. It kā mala ir pietiekami plata, bet vienalga lejā ir krauja. Apsēdos un sev jautāju, kam es šobrīd ticu. Tajā mirklī ticēju domai, ka es nomiršu, ka iekritīšu, ka man būs gals. Apsēdos un, izmantojot metodes četrus jautājumus, satiku savas bailes. Procesa laikā, sapratu, ka man jādomā tikai par nākamo soli.

Gāju pāri kanjonam, turējos pie tūristiem izveidotajiem rokturīšiem un teicu sev: “Es domāšu tikai par nākamo soli.” Pēc brīža pacēlu acis un ieraudzīju, ka tālāk kaut kādi trakie studenti stāv uz kraujas malas un imitē, ka viņi tūlīt leks lejā. “Es domāšu tikai par nākamo soli, es domāšu tikai par nākamo soli,” sev teicu. Un zini, kad biju pusē, es sāku to jau izbaudīt. Es jutu sevī spēku, ka arī varu aiziet un nostāties pie tās malas, kur studenti.

Pagāja daži mēneši, šo gadījumu biju pavisam aizmirsusi. Iegāju savā ar traukiem piekrāmētajā virtuvē, kad man mājinieki bija tikko aizgājuši dienas darbos. Ieraudzīju to “trauku kanjonu’’, ievelku elpu un teicu: “Es domāšu tikai par nākamo soli.” Ar to mirkli, es sāku izbaudīt savu mājas soli. Ja es iemīlu iešanu pa kanjonu, domājot tikai pa nākamo soli, es iemīlu savu kanjonu arī virtuvē. 90% no mūsu domām atkārtojas un mēs nekad nezinām, no kura ‘’kanjona’’ šīs pārliecības "pārnesās" uz virtuvi.


Vai Tevi vairs nepiemeklē veģetatīvās distonijas lēkmes?


Nevaru teikt, ka esmu izārstējusies. Tā joprojām ir daļa no manis. Kādus piecus gadus šīs fobijas ir atkāpušās, tomēr kad mazi asniņi parādās, es zinu, ko darīt. Es šo trauksmi varu noķert. Parasti ar to arī pietiek, un nu jau sešus gadus līdz “īstai’’ lēkmei šie asniņi nav izauguši.


Cik ilgi Tu spēj runāt par savu pieredzi, ikdienā esot ar bērnu, kam ir īpašās vajadzības? Kāda mamma šo man lūdza Tev pajautāt. Kā “iziet no skapja”, ja ir šāda pieredze?


Par to var sākt runāt, kad esam brīvi, kad vairs nevajag aizstāvēties, pārliecināt citus, ka viss taču ir labi.

Sev atklāju, ka manī bija lielas bailes no tā, ka mani žēlos, mani nepieņems, mani izolēs, no manis baidīsies. Par savu bērnu ar īpašajām vajadzībām var atklāti sākt runāt, kad esam gatavi, ka no manis baidīsies, atstums, nepieņems.

Mums ir ļoti nomainījies draugu loks. Bet vai man vajag, lai ar mani draudzējas tie, kas no mums baidās? Ir daži, kas man godīgi atklāj, kā jūtas, kad Anna sāk kliegt. “Man ir bail, es nezinu, ko darīt,” man saka. Un tad mēs par to parunājam. Ko šādā situācijā šis cilvēks var darīt? Un zini, jo vairāk es šo trenēju, jo mazāk Anna kliedz. Jo Anna kliedz tikai viena iemesla dēļ – kad viņa redz, ka mamma reaģē ar satraukumu, kad mamma nav brīva, kad mamma baidās.


Man ir daži klienti, kuriem ir bērni ar īpašajām vajadzībām. “Kas ir pats trakākais, kas var notikt,” reizēm viņiem jautāju. “Bērns kliegs, kausies, gadīsies kāda šmuce,” man stāsta. Tad mēs skatāmies dziļāk, ko tas šim cilvēkam patiesībā nozīmē. “Ka būšu slikta mamma, ka netieku galā, ka neprotu savu bērnu audzināt.” Un tad mēs skatāmies, vai tā tiešām ir taisnība. Nu, nav! Taču ar prātu to saprast nepietiek, tas ir jāpiedzīvo.


Vai Tu jūti, ka sabiedrība nepieņem cilvēkus ar īpašajām vajadzībām?


Esmu par to domājusi. Bet ja mēs godīgi sev pajautājam - vai es pieņemu to sabiedrību, kas nepieņem? Es jau arī viņu nepieņemu! Es daru to pašu, ko viņi! (Smejas.) Man neder sabiedrība, jo mans bērns neder sabiedrībai. Bet vai sabiedrība nepieņem, vai vienkārši nezina, ko ar to darīt, varbūt sabiedrība baidās? Vai es esmu gatava, ka manā klasē mācīsies bērns ar īpašām vajadzībām un klopēs manu Robi katru dienu? Es tam absolūti neesmu gatava. Sabiedrība nepieņem, nē, es arī nepieņemtu, bet esmu tikai par ideju - integrēt mūsu bērnus sabiedrībā. Sapratne, ka arī es uzvedos līdzīgi, man ļauj runāt ar citiem no līdzvērtīgas pozīcijas. Un tad mēs viens otru saprotam daudz labāk. Tomēr es nemetīšos pusē, kas saka: “Nē, nē, īpašajiem bērniem uz ielām jābūt nav vispār.”


Kā šogad plānojat svinēt Ziemassvētkus?


Šogad mums pirmo gadu būs pašu gatavotas dāvanas. Mums Zoomā bija izloze, ko mans krustdēls noorganizēja. Es nezinu, kā būs ar kopā būšanu. Pienāks tā nedēļa, un tad arī izlemsim. Es domāšu tikai par nākamo soli. (Silti smaida.)


***

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā