Dzīvi nevajag izdomāt. To vajag dzīvot

Updated: 5 days ago

Skaistais aktieru pāris Ieva Florence Vīksne (28) un Oskars Florencs Vīksne (28) savu dēliņu Leonardu sagaidīja šī gada Visu mīlētāju dienā. Un lai gan abi ir publiskas personas, gaidību fotogrāfijas sociālajos tīklos un dažādu žurnālu lapusēs kopā ar ziņu “Esam pateicīgi mīlestībā par Tavu nākšanu Pasaulē šajā!” parādījās tikai pēc mazuļa piedzimšanas. Sargāts un tik ļoti, ļoti gaidīts.



Gatavojoties šai sarunai, es daudz domāju par tēlu, kādu radām sociālajās platformās. Ar ko un kāpēc izlemjam dalīties, ko un kāpēc paturam tikai sev.. Un būšu godīga – es vēlējos redzēt Ievas un Oskara acis dzīvē, pajust un sadzirdēt viņus, lai pati sev (!) gūtu apstiprinājumu, ka iekšiņa sakrīt ar āriņu. Kāpēc man tas bija tik svarīgi, jautāsiet. Jo viņi abi man vienmēr ir ļoti patikuši. Un turos pie tā, ka skaists ir tas, kas nav falšs, lai kāds šis “īsts” būtu. Pēc mūsu sarunas es silti smaidīšu un mājās došos priecīga. “Ir, ir, viņiem abiem patiešām ir ļoti atvērtas un siltas sirdis.”


Mazliet par laiku, kad Leonards nāca pasaulē. Pastāstīsiet par jūsu pirmo satikšanos?


Ieva: Mēs gaidījām Leonardu janvāra beigās, februāra sākumā, jo ārste šādus datumus bija nolikusi. Bet dēls nesteidzās, un mēs kopā ar vecmāti un ginekoloģi nolēmām gaidīt. 14. februāra agrā rītā devāmies uz Rīgas Dzemdību namu. Brīdis, kad pasaulē nāk mazulis, ir ļoti skaists, bet šo skaistumu var pieredzēt tikai caur sāpēm un grūtībām. Tāpēc par mūsu pirmo satikšanos bez asarām acīs ir grūti runāt. Kad ieraudzīju Leonardu pirmo reizi, es nespēju neraudāt. Un arī Leonards raudāja, tik ļoti skaļi raudāja, bet tiklīdz viņu uzlika uz manām krūtīm, dēls uzreiz apkulsa.

Tas bija tik maģiski! Bučoju bērniņa mazās rociņas un kājiņas, no maniem dziļumiem nāca ārā čuksti, pati nesapratu, kas īsti notiek. Kaut kas pirmatnēji skaists. Mēs bijām ļoti pārlaimīgi, aiz loga sniga sniegs un varēja just, ka tuvojas pavasaris..

Oskars: Par savu satikšanos ar dēlu varu teikt, ka man līdzās stāvēja veiksme, jo bija jārēķinās ar pandēmijas ierobežojumiem, tomēr dzemdībās biju klātesošs. Nodevu vienu testu, otru testu, trešo testu – un tad tiku pielaists būt līdzās. Bērna nākšana pasaulē ir kaut kas tik dievišķs! Dzīvība ik soli mija ar nāvi. Un tas, ko paveic sieviete, ārprāts, vīrietim to nekad nesaprast.. Tas tik daudz ko mainīja arī manā uztverē par sievieti. Esmu tik pateicīgs Ievai, tas tiešām ir varoņdarbs. Biju klāt, cik spēju, bet darbu jau izdara sieviete.


Kad Leonards piedzima, man vecmāte vienā brīdī saka: “Ātri kreklu nost, gulies uz kušetes!” Es domāju: “Bāc, kas notiek!?” Un tad arī uz manām krūtīm uzlika dēlu, pie manis gan Leonards ļoti raudāja, tomēr es saprotu, ka mamma ir mamma. Tētiem visbiežāk ir vajadzīgs laiks.


Vai esat svinējuši Valentīna dienu līdz šim?


I: Tagad, protams, šiem svētkiem būs pilnīgi cita nozīme. Bet mums nav vajadzīgs īpašs gada datums, lai mīlētu. Tas ir skaists datums, kāpēc nesvinēt, ja svin visa pasaule. Un mīlestība jau nu ir tā, kas tiešām nevar būt par daudz.


O: Jā, un tomēr Mīlētāju dienu var svinēt katru dienu. Tagad, protams, šim datumam ir cita jēga un nozīme.


I: Ginekoloģe tieši pirms gada man jautāja: “Kādā datumā tad dzemdēsi? Zini, lai iet 14. februāris, jo to viegli būs atcerēties.” (Smejas.) Tā arī notika!


Kāds šis laiks jums ir profesionāli? Vai ir kādi projekti, ko apvienojat ar jauno vecāku lomu?


O: Mūsu aktuālākais “projekts” ir šis. (Smejas, rādot uz Leonardu.)


I: Kad gaidību laikā saņēmu zvanus no cilvēkiem, kas piedāvāja darbus uz šo vasaru, man jautāja, vai esmu ieplānojusi kādu lielu projektu. Par mazuli neko nestāstīju, tikai smaidīju un teicu: “Jā, man ir kāds liels projekts plānā un tas prasīs ļoti daudz darba, diemžēl nevarēšu ar jūsu piedāvāto projektu apvienot.” (Smejas.)


O: Tieši tā arī ir, dēls prasa visu mūsu laiku. Jaunos darbos neraujamies, arī es nē. Piekrītam tikai tam, ko tiešām vēlamies darīt. Es, piemēram, filmējos LMT viedtelevīzijas raidījumam “Uci Puci”, esmu Krišs un man ļoti patīk. Bet pamatā visa mūsu uzmanība ir pie dēla. Ļoti gribas būt kopā, tiešām negribu šo laiku palaist garām.


I: Jā, darbiem, kas nedod gandarījumu un iedvesmu, es arī saku nē, jo mazulis jūt vecāku emocionālo noskaņojumu. Esam ļoti pateicīgi, ka mums dzīvē šobrīd ir šāda iespēja – darbus izvēlēties. Un patiesībā jau neko jau vairāk par divām trim biksēm un mammu ar tēti dēlam nevajag.

Gaidību laikā lasīju interviju, kur kāda sieviete teica: “Karjeru nevar nokavēt, to var sākt veidot jebkurā punktā. Bet bērnu pieaugšanas mirkļus gan var palaist garām.” Es domāju tāpat.

O: Tagad paši piedzīvojam, cik patiešām ātri mazuļi aug. Kā garās pupas! (Smaida.)


Vai pirmie šoki, kļūstot par vecākiem, ir pāri?


I: Mēs ļoti gaidījām Leonardu un tiešām gatavojāmies. Mēs nebijām tie, kas strādāja līdz pēdējam un tad konstatēja – o, mums ir mazulis! Ļoti ātri sev pateicām, ka mūsu mazulis, pirmkārt, ir cilvēkbērns. Nevis kaut kāds objekts, kas jāizprot un kuram jāiekļaujas mūsu plānā. Bērns nav nekāds eksāmens, bet gan cilvēks, kas būs kopā ar mums visu dzīvi. Un ar viņa piedzimšanu katra diena ir bijusi kā piedzīvojums. Tā nu mēs dzīvojam un skatāmies, kā teorijas pierādās vai nepierādās praksē. Mēs reiz smējāmies, cik ļoti jau tagad ar dēlu gribam darboties, bet viņam vēl nekas neinteresē. “Pieaudz ātrāk, mums tā gribas ar tevi dauzīties!” (Smejas.)


O: Gaidību laikā daudz runājām ar saviem vecākiem, lasījām. Bet zināšanas, kas, protams, ir vajadzīgas, neatsver pieredzi. Mēs iegūstam tikai instrumentus, bet nav nekādu garantiju, ka tas mūsu pieredzē tieši tā arī strādās.


I: Gaidot mazuli, mēs patiesībā tikai mācāmies, kā mācīties.


Ieva, vai piedzīvoji pēcdzemdību skumjas?


I: Piedzīvoju ļoti lielu emocionalitāti. Varēju griezt maizi un raudāt, nevarēju pat šūpuļdziemu nodziedāt, ka jau atkal raudāju. Es ļoti, ļoti vēlējos bērniņu, ļoti vēlējos būt mamma. Es biju pret sevi iejūtīga un nedzinu zirgus. Kā aktrise identificējos ar mammas lomu un depresiju nepiedzīvoju. Bet emociju bija daudz tik un tā.


O: Jā, bija brīži, kad teicu: “Varbūt tomēr vari saņemties?” (Smejamies.) “Es saprotu, ka tie ir hormoni, bet nu, bāc.” (Smejamies.)

Jaunajām mammām viens no lielākajiem izaicinājumiem bieži ir ieiet dušā vai, piemēram, izmazgāt matus. Vai mēģināji?


I: O, jā! (Smejas.) Tas notika apmēram šādi - tā, jau 15 sekundes ir klusums, skrienu samitrināt matus. Ielieku matos šampūnu, dēls sāk raudāt. “Nooo!” Skrienu ar slapjiem matiem uz istabu, bērns viss nošļakstīts. Domāju: “Ieva, nu, ko tu dari!? Tā, ņemt bērnu vai mazgāt matus un ļaut viņam brīdi pakliegt?” Tā es matus mazgāju stundu. (Smejamies.) Maska bija kārtīgi ievilkusies.

Jūs ilgi sargājāt ziņu, ka būsiet vecāki.


I: Tā vienkārši sanāca, un mums par to ir prieks. Esot publiskai personai, jādomā, kā uzvedies. Cilvēki arī mūsu soļus pieskata, un lai neizvērstu medijos aplamus stāstus, jādomā līdzi. Šis gaidību laiks savā ziņā līdzinājās smilšu pulkstenim – vēlējāmies redzēt, kā tas birst pa graudiņam, izbaudīt katru mirkli. Man bija sajūta, ka nevēlos dalīties tajā ar nevienu svešo, gribēju izvairīties no visiem jautājumiem “kā jūties?”. Visi man teica, ka neizskatos stāvoklī līdz atslēgas kauliem. “Izcili! Tad es varu strādāt!” domāju. (Smejas.)


O: Nebija arī tā, ka turējām Ievu skapī. Neuztvērām kā augstāko uzdevumu to noslēpt, tikai gribējām šo enerģiju paturēt sev. Pandēmijas apstākļi šo visu atviegloja. Mums pašiem bija pārsteigums, ka tikai pēc dzemdībām tas tā pa īstam kļuva publiski zināms.


Vai jutāties gatavi no pāra kļūt par vecākiem?


I: Mēs zinājām, ka nav apstākļu pirms bērniem, kas ļauj sagatavoties, kā tad nu būs ar bērniem. Tā ir improvizācija, un improvizāciju mēs, aktieri, pazīstam ļoti labi. (Smaida.) Uz skatuves arī nav iespējams paredzēt lietas uz priekšu. Ar bērnu līdzīgi – ir jāvadās pēc sajūtām, jāatsperas no tā, kā klājas tieši šodien. Zināšanu bāze, protams, ir svarīga, lai katru reizi pie jaunām pumpām nekristu panikā, bet visam pamatā tomēr ir spēja ļauties. Pirmās nedēļas mēs tā arī dzīvojām. Mēģinājām sajust, sadraudzēties, iepazīties ar bēbīti un sevi kā mammu un tēti. Tas nekas, ka mazulis man deviņus mēnešus bija vēderā, mēs viņam esam tik pat sveši, kā viņš mums. Jušana un instinkts ir svarīgākais.


O: Un tētim ir jāmācās būt līdzās. Es tiešām domāju burtiski – jāmācās.

Sievietei ar mazuli saikne ir dabas dota, vīrietim nekā tāda nav. Tik, cik ieliec laiku un darbu, tik spēcīgs arī šis kontakts veidojas. Man šķiet svarīgi savu dēlu uztvert kā tādu pašu cilvēku ar savām vajadzībām, kādas ir jebkuram citam cilvēkam. Un vai tad ir grūti saprast bēbīti, kas, pamodies viens savā istabā, raud? Ja mēs pamostos kaut kur naktī svešā vietā vieni un mums teiktu: “Tā ir tava jaunā dzīve.” Kā mēs justos?

I: Jā, bērns nav eksāmens, tas ir līdzcilvēks, kas jāiepazīst. Bez priekšstatiem, kā jābūt. Un man ir ļoti interesanti vērot, kā mūsu dēls mainās, kā aug mums līdzās.


Oskar, vai Tev būšana par tēti nāca viegli?


O: (Domā.) Es dziļi sirdī šo lomu sevī jūtu, bet pats esmu uzaudzis starp sievietēm. Tēva man nav bijis klāt. Bērnudārza vecumā man vecāki jautāja, kur vēlos dzīvot – pie mammas vai tēta.. (Domā.) Beigās es paliku ar mammu. Un tā diemžēl ir lielai daļai Latvijas bērnu. Esmu lepns par iespēju būt tētim un tiešām gribu būt kopā ar savu dēlu, nevis ierakstīties kaut kādās aplamās “tēvs ir tikai pelnītājs” normās. Priekšstati par tēva lomu mūsdienās mainās, un man ļoti liels prieks, ka tā.


I: Mēs daudz esam runājuši par to, ka tētis nav palīgs, tētis ir tētis. Puse no iesaistes.


O: Runājuši esam, jā, bet man tas bija jāmācās. Vīrietim jau nekas ķermenī nemainās, labi, ja vīrietis bijis klātesošs dzmedībās, bet kopumā jau vīrietis neiet cauri nekam no tā, kam iet cauri sieviete. Un šī iešana cauri ar visu savu ķermeni, kā tas ir sievietēm, dod gan piesaisti, gan izjūtas, gan citu izpratni par tuvību ar mazuli. Un multitaskings vīrietim vispār ir kosmoss. Es daru vienu uzdevumu – liec man mieru. (Smejas.)


I: Oskars visu laiku man sākumā jautāja: “Ko tev palīdzēt, ja vajag palīdzēt, saki..” Tad teicu: “Izbeidz ar to palīdzēšanu. Tev nav man jāpalīdz, tev ir jābūt. Mans pienākums nav 100% atbildēt par bērniņu.” Pašā sākumā tētis savu lomu realizē caur pozitīvu iedarbību uz mammu. Dodot mammai, viņš dod mazulim. Tieši to arī pirmajās nedēļās mācījāmies.

Jums ir viegli sarunāties?


O: Kad mēs iepazināmies, mēs visu nakti nevis tusējām, bet runājām. Ļoti daudz runājām. Patiesībā man to iemācīja Ieva..


I: Sākumā Oskars par savām jūtām runāja maz. Es esmu ļoti spītīga un mērķtiecīga, jā, ir traki ar mani. (Smejas.) Pacietīgi un neatlaidīgi atkārtoju, ka par jūtām ir jārunā. Manā ticībā otrs nevar uzminēt vai nojaust par to, kā es jūtos, ko domāju.

O: Jā, Ieva man iemācīja, ko svarīgu, - atbildēt uz jautājumu “kā tu jūties?”.

I: Un atklāt tās arī tad, ja šķiet, ka izklausīsies baigi nelāgi. Zinu, ka Oskaru nereti nogurdinu ar savu biežo runāšanu par vienu tēmu. Bet es saprotu arī to, ka man ir jāpaskaidro otram, kāpēc es rīkojos un uzvedos tā, kā es uzvedos. Man gribas raudāt un no rokām krīt ārā krūze, jo mani nomāc tas un tas. Un tad partneris to saprot, tad neizdomā galvā pats savus stāstus, kāpēc esmu satraukusies. Tad mēs varam kļūt par komandu, tikai tad. Gluži kā sportā – mēs treniņos mācāmies piespēlēt.


O: Un tad pienāk brīdis, kad saprotaties tik labi, ka nav vairs jārunā, kad zināt – bumba tiks mesta. Jā, ir jāmācās pateikt savas vajadzības, atklāt tās sev un paziņot otram.


I: Un vēl - mēs neciešam. “Pagaidīšu, kad viņš atbrīvosies.” Tā ne, mēs sakām uzreiz. Prioritātes tiek izrunātas un abi pieslēdzamies vienam darbam – vai tas būtu jādara man vai Oskaram, tas nav būtiski. Mēs uz priekšu tiekam tikai kopā, darbojoties kā komanda.


Atceros, ka, veidojot tekstus savas žurnālgrāmatas “Mūsu zīdainis” vākam, izvēlējos citātu “lielais palīgs – tētis”. Arī es tagad domāju – nu, kāds palīgs.


O: Nu jau būs trīs mēneši, kā vairs neprasu Ievai, ko viņai palīdzēt, bet sākumā tā bija. Un ir taču tik ļoti saprotams, ka sākumā vīrietis jūtas bezpalīdzīgs un no sievietes mēģina saprast, kas jādara.


I: Bērnam tētis ļoti daudz var iedot tieši caur mammu – uztaisīt un pienest siltu ēdienu, sabučot, pateikt, ka esi laba mamma, jo sākumā ļoti bieži par sevi nav nekādas pārliecības. Sākums ir traks. Tāpēc man šķiet, ka tētis “piedzimst” caur mazuļa mammu. Bet tas ir darbs. Mēs ar Oskaru tieši caur sarunām nonācām līdz domai, ka vēlamies kopā veidot ģimeni. Ja attiecības nav atklātas, ir ļoti grūti pēc mazuļa piedzimšanas. Esmu lasījusi, ka vīrietis vēlas aiziet no ģimenes pēc mazuļa piedzimšanas...


O: ...un es to pilnībā varu saprast.


I: Vīrietim izturēt sievietes hormonālās izmaiņas un kaprīzes tiešām nav viegli. Bet kad esat tikuši līdz lēmumam veidot ģimeni, jāsapro, ka attiecībās būs jāiegulda. Tāpēc ir svarīgi būt godīgam pašam pret sevi, tad varam būt īsti arī ar partneri. Nevajag izdomāt otra vietā, kā viņš reaģēs. Es atbildu tikai par sevi. Es pasaku, kā jūtos, tad otrs reaģē un tikai pēc tam varam saprast, kā rīkoties tālāk. Nav vajadzība izdomāt, dzīvot fantāzijās.

Mīlestība ir darbības vārds, tā mainās, pārtop, un tas, kā ir tagad, nebūs mūžīgi.

Attiecības ir jākopj, pašiem jāpiešķir uguntiņa. Tā ir enerģija un tā mainās tāpat kā mums mainās garastāvoklis un sadzīviskie apstākļi.


O: Daudzi tic liktenim, bet mēs ticam, ka pie visa var strādāt. Solim seko mūsu pašu izlemtais nākamais solis.


Vai jūs runājāt arī par to, ka nekad vairs nebūsiet tikai divi vien?


O: Jā un diezgan bieži. Tomēr bērnu mēs izvēlējāmies, tā ir atbildība, kas liek domāt, kā dzīvot citādāk, meklēt veidus, kā tas, kas strādāja agrāk, atkal var darboties.


I: Pirms Leonarda mēs ļoti daudz ceļojām divatā, bijām spontāni, varējām neplānoti doties ceļā. Pēc laika noteikti atkal būs iespēja ceļot tikai divatā, bet šobrīd man galvā skan frāze building empire – mēs būvējam savu dzīvi, izbaudām laiku ar bēbīti un nedomājam ne par ko citu.





Atceros, ka Leonardam bija kāda nedēļa, un reiz es naktī uztrūkos no miega tik pēkšņi, ka Oskars sabijās. “Kas noticis?” viņš prasa. Un es saku: “Ko mēs esam izdarījuši?” Kā divi stulbeņi. (Visi smejamies.)
O: Jā, ik pa laikam “piešķiļas” apziņa, ka esam trīs, un divi vairs nebūsim nekad.

Vai saskaraties ar nelūgtiem padomiem no malas?


I: Mums ir jaunas mammas, ļoti tolerantas, viņas ļauj mums pašiem mācīties. Manam brālim ir tikai 11 gadi, tāpēc mammai pašai ir ko noņemties ar savām aktualitātēm.


O: Es piedzimu, kad mamma vēl bija ļoti jauna. Viņa saka, ka neko jau vairs neatceras. Visu mācās pilnīgi no jauna un prasa mums, kā darīt. Audzināšanas jau stipri atšķiras. Un mēs priecājamies, ka mums ļauj pašiem mācīties. Mums ir tiešām paveicies ar mammām, esam viņām ļoti pateicīgi.

I: Mana mamma audzināja mani, rādot ceļu, ne sakot, ka jādara tas vai šis. Viņa ļāva man pašai pieņemt lēmumus un kļūdīties. Un tas ir ļoti svarīgi – iemācīties kļūdīties.

O: Jā, lai gan skolās mums visiem stāsta, ka kļūdas ir sliktas, par tām ir jāsoda.


I: Iedomājies, ja mēs šādi domātu, kļūstot par vecākiem. Kad mums pirmo reizi ir bērns, mums tas jāaudzina pareizi, jāizvēlas labākās autiņbikses, labākie kopšanas līdzekļi, visam jābūt perfekti.. Nu, vāks!


O: Nereāli. Jo bērns ir cilvēks, vecāki ir cilvēki un cilvēki kļūdās. Un tas ir okei.


Ko jūs vēlētos paņemt no saviem vecākiem un ko savā ģimenē gribētu citādāk?


I: Es noteikti vēlētos, lai mēs tāpat kā mana mamma un tētis spētu izaudzināt spriestspējīgu, pastāvīgu, domājošu cilvēku. Vecāki atklāj iespējas, ir savam bērnam ceļa pavadoņi. Es pati mācos dzīvot dzīvi un rādu iespējas bērnam – izvēlies! Un vēl viena lieta – disciplīna. Ja tu zini, ka tev tas ir vērtīgi, tad nedod prātam vaļu, kas attaisno nedarīšanu. Nesavaldīts prāts rada postu. Ja ir laicīgi kaut kam jābūt gatavam, tas ir jāizdara. Mans tētis bija ļoti stingrs, reizēm pat pārāk stingrs, bet viņš man iemācīja, ka tieši tā var sasniegt sevis izvirzītos mērķus.


O: Es savam dēlam gribētu būt lielākais atbalsta plecs, stiprā zeme un labs draugs.


I: Mamma man iemācīja mīlēt, jo izrādīja man savu lielo, plašo, bezgalīgo mīlestību. To arī vēlētos nodot tālāk dēlam. Pāri visam.


Bēbītis izaug, aiziet un tad paliek pāris. Vai esat par to domājuši?


I: Mēs sevi arī šobrīd tiešām neaizmirstam.

O: Mēs dodam viens otram laiku. Zinu, ka Ievai svarīgi ir rīti, savākties dienai – dodu laiku viņai rīta rituāliem. Tāpat ar manām vajadzībām. Mēs rūpējamies viens par otru.


I: Un mēs sev atgādinām, ka dzīvē ir dažādi posmi. Tagad centrā ir mazulis, tad būs cits posms. Ja es jūtu, ka man trūkst Oskara uzmanības, mēs to cenšamies sakārtot. Pēdējā laikā es nodarbojos ar sevis pozitīvu programmēšanu.

Ir grūti spogulī pateikt sev, ka esi skaists, ja tev nepatīk tas, ko tu redzi. Un tad ļoti strādā pateicības izteikšana. Gan sev, gan otram. Tas motivē.

Es katru rītu pasakos savam ķermenim par bērna iznēsāšanu, tā pasaulē laišanu, mans ķermenis ir pelnījis, ka par to rūpējos, ka to trenēju. Var taču uz rutīnām skatīties šādi!


O: Tas ir darbs, jā. Un reizēm nav viegli. Bet ir jāiemācās to uztvert viegli. Atrast veidus, kā darīt to, kas īpaši nepatīk, tā, kā tev patīk.


I: Dzīvojam pateicībā un sajūtās. Man nav tendence izdomāt lietas, atsperamies tikai no reālās dzīves sitācijas. Es nezinu, kas ir pareizi vai nepareizi.


O: Un nav vajadzība domāt uz priekšu, jo nav jau iespējams modelēt situācijas pirms laika. Dzīve notiek. Un mēs ejam soli pa solim.


FOTO: Gaidību laika foto: Elīna Upmane, pārējie foto: Roberts Āboltiņš.


***

Šo saturu kopēt uz izplatīt bez atsauces nav atļauts.

916 views0 comments

Recent Posts

See All