“Es gribētu zināt, kā ir būt “normālai” mammai, ko tas nozīmē - izbaudīt stundu pa stundai kopā ar savu bēbīti,” stāsta māksliniece IEVA CIPRUSE, atceroties smago laiku pirms teju četriem gadiem, kad pasaulē nāca viņas meitiņa Mia. Tolaik par pēcdzemdību depresiju nerunāja. Kur nu vēl publiski. Tāpēc Ievu var saukt par vienu no pirmajām, kas ar savu stāstu iedrošināja simtiem mammu, vien pasakot – tu neesi viena.
Kā ir sākusies Tava vasara?
Silti! Rakstu savu otro grāmatu un vēl domāju, vai galarezultātā tā būs bērnu grāmata pieaugušajiem vai tomēr pieaugušo grāmata bērniem. Tēma par bērniem pieaugušajos man vienmēr bijusi interesantata. Domāju, ka pieaugot mums tikai mainās “rotaļlietas”, runājam nosacīti inteliģentāk, bet būtībā esam ar savu iekšējo bērnu sevī visu dzīvi.
Grūti nepiekrist. Atšķiras vien tas, ko mēs ar to savu iekšējo bērnu darām. Vai par sevi vari teikt, ka kopā ar mazo Miu aug arī Mazā Ievā?
Pavisam noteikti. Man šķiet, ka kopā ar savu bērnu varam pat burtiski sajust garšas, skaņas - uzplaiksnījumus no savas bērnības, kaut kur vēderā var nokutēt mazās atmiņas, tā saucamie flešbeki vai Déjà vu. Ar sevi un bērnu var atkārtoti izdzīvot arī savas un mammas attiecības. Īpaši mammas un tēti, kas audzina meitas.
Par savu depresiju esi runājusi arī publiski. Vai par to stāstīsi arī savā otrajā grāmatā?
Zini, kad es runāju par depresiju, tad tā tieši un riktīgi. Bet, rakstot grāmatas vai radot tekstus traukiem, es domāju par ko citu. Par pavisam vienkāršo, un es pat teiktu - vairāk par skaisto un ticību tam, ka galu galā viss vienmēr beidzas labi. Bet noteikti, manas “melnās sajūtas” arī ietekmē manu redzējumu, kas galu galā izmīca mani citādu.
Vai Tev depresija sākās ar Mias piedzimšanu?
Man ir bijusi depresija arī pirms paliku stāvoklī ar Miu. Un tieši pirms Mias bija baigi smagi, tāds dzīves posms - emocionāli bedres dibens. Uz mūžu atcerēšos epizodi, -
sēdēju vannas istabā uz grīdas, raudāju un lūdzos Kosmosam – lūdzu, lūdzu, dod man kaut ko, lai tieku no šīm emocijām ārā. Un Kosmoss iedeva! Es paliku stāvoklī.
Nezinu, vai tie bija hormoni, vai Mia, vai mērķis, bet es beidzot sajutos jēgpilni, tiešām “savācos” savās emocijās.
Grūtniecība bija emocionāli burvīga, es lidoju virs zemes, jutos īpaša – kā darot svarīgu uzdevumu. Bet es kaut kā neiedomājos, ka nekur jau tās emocijas nepazūd, ja to neidzīvo, ar to nestrādā. Grūtniecība bija vien starpposms, kurā man sanāca it kā pārlēkt visam sāpīgajam pāri. Un pēc tam diemžēl emocijas atgriezās pēcdzemdību depresijas veidā.
Kā Tu saprati, ka Tev ir depresija?
Tolaik par tādām depresijām nerunāja. Tie ir tikai daži - divi, trīs gadi - kad mēs sabiedrībā tā atklāti par šīm sajūtām esam gatavi dalīties. Sava loma tam ir arī sociālo tīklu pieejamībai un popularitātei - piemēram, Instagram kā platforma Latvijā kļuvusi populāra tikai nosacīti nesen. Un par laimi tur mēs tagad varam atrast tos stāstus, tos citus, kuriem arī iet visādi. Tikai pēdējos gados “esi tieva, apaļa, gara vai īsa, esi kāda tu esi” ir modē. Un es apzināti saku “modē”, jo šodien aktuālas var būt ne tikai kleitas un jaunākie jogurti, bet arī pozitīva sevis uztvere.
Tolaik, kad ar depresiju satikos es, man bija vajadzīgs gana ilgs laiks, lai vispār saprastu, kas ar mani notiek. Es pat nezināju, ka tāda pēcdzemdību depresija ir. Es pazinu “parasto”, bet neviens netika stāstījis, ka šai vēl ir māsas. Iedomājies, tikai pirms četriem gadiem šis viss vēl bija tāds tabu!
Kā šī depresija “atgriezās”?
Pēc Mias piedzimšanas jutu dažādas parastās emocijas, kas mēdz būt tikko dzemdējušai mammai. Plus mīnus divas nedēļas ir okei būt samulsušai, apjukušai, izpaust skumjas un prieku reizē, apraudāties par putriņu, par skaistu rudeni aiz loga un tā tālāk. Man tas viss bija. Es biju baigi laimīga un baigi apjukusi. Un, protams, daudz raudāju. Bet tas viss sāka ieilgt. Biju saguglējusi, ka hormonāli emocijas var kādu brīdi lēkāt kā trakas. Taču kaut kādā brīdī man sāka šķist, ka mani hormoni “nesastājās vietā”. Un vispār, jā, tā ir vēl viena lieta, par ko es priecājos sabiedrības izglītošanas ziņā, - par depresiju šodien mēs runājam medicīniskos terminos, jo tas tiešām ir bioloģisks process. Ko agrāk teica par šādām sievietēm?
Ai, tās emocionālās un mistiskās sievietes!
Jā! Varbūt pat sievietei atmeta ar roku, ka tā jau vienkārši uzvedas kā “tipiska” sieviete, un to kaut kādā mērā “piedod”. Noraksta uz dzimumu. Bet ja šādas sajūtas piemeklē vīrieti – vispār kosmoss! Debesmanna par pēcdzemdību depresiju veidoja lielisku lieformāta bilžu un audio stāstu izstādi, kur ar savu piedalījos arī es, un liels bija mans pārsteigums, ka divi no pieredzes stāstiem bija vīriešu stāsti! Tas, protams, šādā gadījumā nav stāsts par pēcdzmdību hormonālajiem procesiem, bet šādas sajūtas var piemeklē tiešām visus. Un neviens nav pelnījis “ai, viņš jau..”.
Kāda tolaik bija Tava ikdiena?
Cita starpā Mias auklēšanai un dažiem radošajiem uzplaiksnījumiem es ļoti daudz raudāju. Tiešām daudz! Es vienmēr esmu bijusi baigi emocionāla, tādēļ šajā periodā dzirdēju gana daudz “viņa kā parasti atkal ir jūtīga”. Un arī man pašai tā ilgi šķita.
Es sevi ļoti vainoju, pati sev teicu: “Kas tu esi par muļķi, ka nevar savākties, man būtu tagad jābūt normālai, man būtu jābūt labai mammai!” It kā labas mammas neraud.
Vai tolaik Tu varēji sev atbildēt, par ko tieši Tu skumsti?
Nē. Un tas arī ir pirmais sarkanais signāls, ka tie vairs nav vienkārši hormoniņi , vai parastais emocionāļa temperaments. Kad skumjas kļūst jau par konstantu iekšējo sajūtu, ir auzas. Es tolaik nevarēju sev atbildēt - kad esmu jutusi prieku. Nu, reālu prieku, tādu, ka gribas palekties gaisā. Ne par lielām lietām, ne par skaistiem traukiem vai iešanu ciemos. Par neko. Tukšums. Un es kā šodien atceros dienu, kad jau kādu brīdi biju pie pēcdemdību depresijas strādājusi apzinīgi un mērķtiecīgi, kad jau kļuva atkal labi ar emocijām. Kad lēnām atgriezos pati pie sevis, savas veselības. Toreiz lielā, sarkanā mājas kreklā sēdēju pagalmā pie galda, nekas tobrīd ievērības cienīgs nenotika, Mia vienkārši kaut kur turpat darbojās, bija saule, skatījos uz smaržīgu malkas grēdu un nodomāju: “Fak, es laikam atkal esmu laimīga.” Simts gadus nebiju to sajūtu jutusi.
Vai redzēji, kā tas ietekmēja Miu Tev blakus? Viena mamma pirms mūsu sarunas šo tieši mums jautāja.
Tas bija Mias pirmais gads. Īpaši smagi man bija pirmie seši mēneši pēc viņas dzimšanas. Man tomēr šķiet, ka trakāk iet tad, ja bērns ir apzinātā vecumā, redz reālas asaras, sabrukumu. Mia to neredzēja kā saprātīga personība, kas analizē situāciju. Protams, ka stresu var nodot caur pienu, un, protams, ka jaundzimušais “dzīvo mammas enerģijas” laukā, mamma ir bērns un bērns ir mamma. Tādēļ kaut kādā mērā tas noteikti kaut ko atstāja arī viņā. Taču tā ir abstrakcija, uz kuru man neviens nekad neiedos atbildi, arī pati Mia ne. Un nebija jau arī tā, ka Mia ēd pieniņu man pie krūts, un es sēžu un kliedzu. Nē, man bija slikti, jutos ļoti nomākta, man viss riebās, bet tieši Mia bija mans vienīgais prieks, mana meita bija vienīgais, ar ko vēlējos būt kopā. Kad viņa man bija pie krūts, iespējams, tas bija tas procents, kas manu veselo saprātu noturēja vietā.
Man šķiet, ka arī līdzcilvēkiem ir stipri mulsinoša šāda situācija, jo mēs neprotam būt blakus. Gribam, bet nezinām, kā palīdzēt. Kā būt līdzās “pareizi”?
Nu, klasika diemžēl ir pienākt klāt un teikt: “Bet ko tu vispār pārdzīvo? Tev ir abas rokas un kājas, tu esi vesela, virs galvas ir jumts, kamēr Āfrikā bērni mirst.” Bet kā to var salīdzināt? Kad mums ir sūdīgi, kad mums ir slikta diena, kad ir slikts garastāvoklis, vai tad mums palīdz kāds, sakot: “Re, citiem ir vēl tik ļoti sliktāk.” Mums tik un tā ir slikti! (Smejamies.)
Man palīdzēja citas mammas, draudzenes, sievietes. Kosmoss kaut kā apkārt man bija nolicis foršas sievietes. Var diemžēl gadīties arī tā, ka blakus ir mammas, kuras šādu pieredzi nesaprot un nosoda, liek savākties, tad var savainoties vēl vairāk.
Bet galvenais jau laikam ir jautājums par to, kā būt blakus tavam vīrietim. Tāpēc es gribētu teikt, ka par šādu lielu skumju iespējamību ir vērts padomāt vēl pirms mazulis dzimst. Palasīt ne tikai par to, kā būt blakus dzemdībās, bet arī par to, kas ir depresija, kā atbalstīt, ja tas būs vajadzīgs. Lai to piedzīvojot, būtu tāda pati gatavība, kā piedzīvojot jebkuru citu pēcdzemdību situāciju.
Kā Tevi atbalstīja Mias tētis?
Tā kā sākumā es pati nesapratu, kas ar mani notiek, to nesaprata neviens, arī Mias tētis. Taču Mārtiņš savā būtībā ir ļoti, ļoti mierīgs, un tieši tas arī palīdzēja. Viņš vienkārši rāmi bija blakus. Klausījās, ko saku, ko jūtu, lai gan tā jušana bija pagalam haotiska. Sliktākajās dienās tās emocijas bija tik melnas, ka likās - nu, viss, es smoku nost, cik ļoti gribu tikt no skumjām vaļā, gribējās aizbēgt pašai no sevis, vienkārši sākt skriet.. Šī gan nav viegla epizode, par kuru runāt, taču reiz pat piedzīvoju situāciju, kurā noraudājusies teicu:
“Es pati sevi vairs nevaru izturēt, neviens mani tādu nav pelnījis, es krāmēju koferus un eju prom, es nezinu, kas manī notiek.” Es gribēju aizbēgt no sevis, no tā, kas manī mutuļo.
Tas, protams, nebija nekādā racionalitātē balstīts lēmums. Ne man būtu kur aiziet, ne man būtu koferis, kur kaut ko likt. Es tagad to redzu kā vienkārši skaļi pateiktu sajūtu, ka man ir tik slikti, ka es gribu aiziet no sevis. Tas nebija ne par Miu, ne Mias tēti, es negribēju iet prom no viņiem, bet patiesībā - no sevis.
Toreiz es tur stāvēju tāda punķaina “bez acīm”, un Mārtiņš apķēra mani un pateica: “Tiksim galā.” Protams, ka ne man, ne viņam nebija ne jausmas, kā tiksim galā un ar ko ir jātiek galā. Bet tas bija tobrīd tik ļoti vajadzīgs. Vienkāršs fizisks apkampiens. Tas izklausīsies skarbi, bet idejiski es pilnīgi saprotu, ka vīrietis var šādu sievieti arī pamest, jo tas nav viegli - tādā brīdī būt blakus.
Varbūt arī tāpēc, ka vīrieši ir rīcības cilvēki. Un, ja mēs raudam, viņi neredz iemeslu, ko likvidēt, lai sieviete pārstātu raudāt, viņiem to pieņemt ir nenormāli grūti. Jo viņi būtībā ir bezspēcīgi.
Pie tam pieņemt to, ka, bērnam piedzimstot, pirmos divus mēnešus ļoti bieži vīrietis ir pastumts malā no sievietes fiziski un emocionāli pavisam.
Vai Tu prati pati sev kaut kā palīdzēt?
Tolaik informācija bija skopa, taču, cik varēju atrast, lasīju. Bija daudz kā skaista un apgarota, bet maz par to, ka var būt slikti un neglīti. Patiesībā tieši tāpēc izveidoju savu blogu “Ābols ar ābeli”, kur liku iekšā savas sajūtas. Tad jau ar medicīnas palīdzību biju sākusi ceļu pie sevis. Bet arī rakstīšana bija mana “terapija”. Es gribēju pateikt citām sievietēm, kas saprot, par ko es runāju, ka tas ir normāli! Man tik ļoti būtu bijis svarīgi toreiz, kad nobimbājusies izskatījos pēc galīga shit - dzirdēt, ka tas ir normāli! Nevis, ka es jau atkal esmu emocionālā Ieva.
Man nelikās, ka esmu normāla, bet man tik ļoti gribējās būt normālai! Un diennakti pēc sava ieraksta publicēšanas es jau aizkustinājumā un līdzjūtībā raudāju no tā, kādas vēstules man nāca no citām mammām. Tad domāju: “Ārprāts, cik šādu sieviešu ir daudz!”
Un patiesībā jau pirmajā reizē, kad aizgāju pie terapeites, kas man pateica, ka šis viss ir medicīniski izskaidrojams un ir normāli tā justies, es spēru milzīgu soli špagatā uz priekšu ārā no tās bedres, kur biju. Izrādījās, ka to var atrisināt! Un es neesmu nojūgusies uz mūžu! (Smejamies.)
Kā Tev iet šobrīd? Sekojot Tev Instagramā, šķiet, ka redzi par ko priecāties, pateikties.. Šķiet, ka Tev iet atkal labi.
Pa lielam es par depresiju nekad neesmu runājusi diendienā. Kad ir ļoti, ļoti slikti, runāt negribas ne ar vienu. Šīs tēmas var pacelt, kad jau ar vismaz vienu vai abām kājām esi ārā. Esmu par to runājusi konkrētās publikācijās, Instagram izmantojot kā platformu, kurā vien norādīt uz to, ka šāda tēma tobrīd ir mana tēma, un es par to esmu uzrakstījusi vairāk. Arī tagad es nekautrējos bilst, ja ir kāda skumjāka diena vai grūtāks posms.
Atkal skarot soctīklu tēmu, kāda cita sieviete tieši nesen uzdeva jautājumu, - kādēļ ir tik izteikts Instargama mammu kults. Kādēļ tāds neesot tētiem un vai tētiem vienkārši mazāk interesējot savu bērnu likšana internetā. Bet es domāju, ka te atbilde ir gaužām vienkārša - Latvijā pārsvarā mammas ir tās, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un diendienā viņas sabiedrotais ir neviens cits kā bērns, viņa mantas, ēdiens un drēbes. Vīrieša telefons tikmēr ir pilns epastu, darba zvanu vai vispār tukšs, jo darbs dara darītāju. Viņam tam vienkārši ir mazāk laika.
Vai Tava depresija ietekmēja arī attiecības ar Mias tēti?
Nepateikšu neko jaunu, sakot, ka bērna ienākšana ģimenē attiecības starp vīrieti un sievieti ļoti maina. Šķiet, ka pat, to pasakot, citēju ieguglētu teikumu. Bet tā ir. Arī mūsu attiecības mainījās un dažādos virzienos. Tas ir tikai dabiski. Bērns prasa tik abnormāli daudz pacietības! Bērns paceļ augšā to nesmuko mūsos. Nav jau tāds “pēkšņi” viss ir slikti. Ir jautājums, vai kā pāris, ieraugot to “slikto” sevī un otrā, jūs spējat turpināt būt šādi kopā. Tu ieraugi otrā un sevī īpašības, ko pirms bērna nepazini. Nezināji, ka tādas ir. Abos.
Pirms nācu uz interviju Mārtiņam jautāju: “Un ko tad mēs īsti sakām, ja jautā par mums?” Norunājām, ka teikšu kā ir - mēs abi šobrīd esam dzīves posmā, kurā savas attiecības vēl formulējam. Galvenais šī brīža uzdevums mums ir - esam labi Mias vecāki.
Mēs nezinām vai esam un būsim arī dzīvesbiedri. Taču neatkarīgi no rezultāta, kas būsim mēs viens otram, Mārtiņš ir fantastisks tētis, tiešām! Viņš ir superīgs tētis.
Ja mēs paturpinām tēmu par vecākiem, kuri pieņem lēmumu par šķiršanos – kā Tev šķiet, vai ir iespējams izšķirties mīlestībā? Tā, lai bērns šo šķiršanos neuztver kā traģēdiju?
Domāju, ka laikam nē, bet tas būtu labs mērķis, vai ne? (Smejamies.) Nu, nē, nē, protams, ka ir. Tas prasa laiku, sarunas, spēku. Taču, pieļauju, ka brīdī, kad cilvēki pieņēmuši lēmumu šķierties, tam aizmugurē bieži stāv arī daudz un dikti kliegšanu, durvju ciršanu un negāciju, kas apslāpē pat vēlmi šķirties mīlestībā. Tam ir jābūt briedumam, kas ļauj abiem saprast - es mīlu, bet labāk būs atsevišķi.
Bet tā strīdēšanās tēma vispār ir baiga. Ne tikai tāda, kura noved pie attiecību izbeigšanas. Vispār. Mazo un lielo strīdu tēma, ko piedzīvo visi. Kad biju maza un vecāki strīdējās manā klātbūtnē, es teicu, ka nekad savu bērnu priekšā neklaigāšu..
Un Tev izdodas?
Zini, arī šo ir neērti skaļi teikt, bet ir bijis tā, ka man Mia strīda laikā ir tik tuvu stāvoša persona, ka paijā MANU galvu un saka: “Neraudi”. Ja man pirms bērna piedzimšanas kāds būtu uzmodelējis šādu situāciju, es sadusmotos. Teiktu - es NEKAD tādu situāciju nepieļautu. Taču bērns nevar dzīvot kolbā. Cilvēki strīdas, strīdas vecāki, māsas un brāļi, strīds ir normāla lieta. Arī tas, ka kāds apraudas. Pie tam virpulī, to emociju viducī, kad tā kliegšana sākas, - kādai pacietībai jābūt, lai ievilktu elpu un sev pateiktu, ka atrisināsim šīs domstarpības kāpņu telpā bez bērna klātbūtnes! Vai ievilkt gaisu un pateikt: “Par šo parunāsim vēlāk”. Es noņemu cepuri visu tik savaldīgo cilvēku priekšā. Pagaidām gan es nepazīstu tādu nevienu..
Par cik mēs dzīvojam studio tipa atvērtajā mājoklī, elpu atvilkt un nomierināties kaut kādos saspringtos vai vienkārši beša brīžos bieži eju uz vannas istabu. Tā ir mana miera osta. Un tagad esmu ievērojusi, ka arī Mia, kad apvainojas vai pat vienkārši grib pabūt viena, iet uz vannas istabu..
Viņi visu uzsūc kā mazi sūklīši. Un tas biedē, ne tā?
Jā. Tā ir baigā māksla – rūpēties par savu labsajūtu un nenodarīt pāri ar to bērnam. Gudri strīdēties, prast paskaidrot bērnam, kas te tikko notika, izlīgt, lai bērns redz risinājumu. Tas viss ir baigais darbs ar sevi. Un es neticu nevienam pārim, kas saka, ka nestrīdas. Strīdēties ir normāli, tikai jāpaskaidro bērnam, ka viss būs labi. Ja ne vienmēr, tad vismaz reizi pa reizei.
Kā ir jūsu attiecībās – ar Miu vairāk runā tētis vai Tu? Es domāju to skaidrošanu.
Es. Bet es vienkārši esmu lielāks runātājs. Jau minēju, ka man baigi nepatika tie vecāku strīdi, bet vaina jau patiesībā nebija strīdos, - viņi toreiz bija divi jauni un forši gurķi, kuri droši vien strīdējās par parastām lietām. Es kā bērns vienkārši nesapratu, ka tas jau ir okei - pastrīdēties.
Arī Mārtiņam esmu teikusi, ka mūsu attiecības Miai veido priekšstatu par viņas attiecībām nākotnē. Kaut kādā mērā, bet veido. Kā jau visiem. Te atkal ir stāsts par to iekšējo bērnu pieaugot.
Tu apzināti vai neapzināti pie savām attiecībām nodomā - šādi, kā mamma un tētis dzīvo vai dzīvoja, es dzīvot negribu, vai tieši otrādi - ka šādi, kā mamma un tētis dzīvo, ir normāli vai forši. Kaut kur tur – bērnībā – jau rodas un veidojas mūsu priekšstati par pasauli.
Vai neesi domājusi, ka mēs (sievietes, vīrieši, visi!) varbūt vēlamies attiecību modeli, kāds nemaz neeksistē? Ka mēs gribam kaut ko no utopijas? Ka mēs daudz pieprasām no otra, varbūt otrs nemaz mums to nevar iedot?
Atkal atkarīgs no brieduma un tā, cik un kādas attiecības jau izdzīvotas, taču, jā, domāju, ka pavisam noteikti mēs vēlamās attiecības redzam daudz utopiskākas, nekā tās patiesībā var būt. Ironiski, bet tā apzināšanās gan neko baigi nemaina. Mums jau gribas to cilvēku visu un sev, un lai mīl, nēsā uz rokām. Gan sievietes, gan vīrieši. Visi viens otru. Gribam, lai uzvedas, lai prot strīdēties, lai prot mīlēt, lai prot naglu iesist, lai prot būt laba mamma vai tētis, lai prot būt smieklīgs, gribas, lai blakus ir gatavs cilvēks. Bet tu man pasaki, kurš cilvēks vispār ir gatavs. Kā tāda Rīga. Nekad taču.
Bet es tikai ar tevi te gudri spriežu, es pati esmu negatava kā zaļa plūme. Bet to saprast nenākas viegli. Pie tam jāsaprot ir diviem. Ja ir lieli strīdi katru dienu un nav resursu to kopā risināt, ja ir izmēģināts teju viss, bet nekas nav devis reuzltātu, tad rodas jautājums, - varbūt ir iespēja būt ar cilvēku, ar ko nebūs šādas kliegšanas, piemēram?
Bet pilnīgi noteikti der sev pajautāt, vai savās attiecībās tu nepārspīlē ar savām gaidām no otra. Un dot sev laiku, lai paskatītos uz sevi no malas šajās attiecībās. Ja spējam savu ego palikt malā, protams.
Lai gan šodien šķiršanās statistika ir dramatiska, šī tēma arī ir gana nepopulāra, jo..
Kauns!
Jā, tieši tā. Kauns. Un, ja vēl bērniņš mazs.
Nu, klasika taču – “Ja ir bērns, ir jāsaņemas, jāpacenšas!” It kā tos visus piecus, desmit, piecpadsmit gadus cilvēki nebūtu strādājuši pie savām attiecībām.
Tā lielākā sāpe un diskusija jau vienmēr ir par bērnu, kas ir pa vidu visam šim šķiršanās posmam.
Tāpēc tik bieži ir šis arguments - nešķirsimies, jo mums ir bērni. Man gan gribas teikt: “Mums ir atbildība.” Arī pret sevi.
Jā, es ticu, ka mēs savās nesaskaņās arī būtu izlēmuši iet katrs savu ceļu varbūt ātrāk, ja mums nebūtu Mia. Mēs jau cenšamies viņas dēļ. Mia mūs kušina, kad strīdamies. Viņa saka “nu, nu, nu”, un tas mums liek savākties, apklust. Bet tas ir kaut kāds murgs domāt, ka ir normāli dzīvot visiem postošā vidē! To taču arī terapeiti saka, ka bērns notiekti izaugs mazāk traumēts, ja viņam būs divi atsevišķi, normāli, ar dzīvi apmierināti vecāki, nevis kliedzoši un nelaimīgi vecāki.
Kā tev šķiet, kā bērnam šo šķiršanos vajadzētu paskaidrot?
Es varu tikai minēt. Un atkal tikai filosofēt, kā man šķistu, ka būtu forši. Noteikti nesarežģīt un bērnam teikt, kā ir, - ka nu tētis ir tajā mājā, mēs esam šajā mājā vai otrādi, kādu nu modeli vecāki izvēlas, bet mēs abi tevi mīlam tik pat stipri, kā vienmēr. Un tas, ka mēs tevi mīlam, nekad nemainīsies. Nezinu, vai vajag daudz mudrīt.
Kāpēc jātēlo bērna priekšā? Kāpēc būtu jānomelno otrs vecāks vai jāizliekas, ka viss ir kārtībā? Kāpēc nevar teikt, ka mēs tagad dzīvosim atsevišķi, man ir skumji, es varbūt kaut kad paraudāšu, bet mēs dzīvojam tālāk un tev joprojām ir un būs mamma ar tēti, kas tevi stipri mīl. Viens teikums un tā ir tīrākā patiesība! Tā otra nomelnošana man šķiet vienkārši stulba. Reāli stulba. Pat ja mammai vai tētim sāp.
Vai esi domājusi par to, kāds sievietes tēls, paraugs, sauc kā vēlies, Tu gribētu būt savai Miai?
Es biju meitene, kad piedzima Mia. Man tā sajūta, ka augu par sievieti, tiešām nāk tikai tagad. Ar Miu man ilgu laiku bija sajūta, ka tā ir mana mazā māsa. Es, protams, apraudājos, kad pēc piedzimšanas man viņu uzlika uz krūtīm, arī stāvoklī esot es ļoti gatavojos lomai kā tādai, bet pēc tam viss mājas solis un ikdiena.. es nejutu! Man nebija nekas no tā “sēžu apgarota jogas pozā un jūtu tādu milzīgu mātes mīlestību.” Nē. Man tā nebija. Un tas rada vainas sajūtu un kaunu, jo - kā tad tu nejūti to pret savu bērnu uzreiz un tagad?
Bet šodien! Tagad Miai ir gandrīz četri gadi un es jūtu šo “mana meita”! Cik tas ir milzīgi, cik tas stipri skan! Es reāli ar katru šūnu, ar sirdi un dvēseli jūtu, ka viņa ir mana meita, mana miesa. Un es gribu būt mierpilna mamma ar vieglumu. Es gribu, lai mana meita redz manī spēku un notic, ka patiesībā jau viss ir dzīves sīkums.
Foto: Ievas personīgais arhīvs
***
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.