Vienīgo un īsto mīlestību iepazīstot

Updated: Dec 17, 2019

Šī saruna tapa siltā augusta rītā mūziķu Māras un Jāņa Holšeinu-Upmaņu dārzā, kur dikti smaržoja āboli. Pa vidu pārvākšanās kņadai pie kafijas krūzes rāmi runājām par to, kā dzīve mainās.


Nu jums mājās ir trešais bēbis. Vai atceraties, kāda bija Māra un Jānis, kad piedzima vecākā meita Ronja?


Māra: Domāju, ka jautāsi, kāda bija Māra un Jānis pirms bērniem. To gan mēs knapi atceramies. (Smejas.) Es ik pa brīdim salīdzinu, kā uzvedamies attiecībās ar Hannu un kā bija ar Ronju. Piemēram, Jānis tagad visiem sūdzas, ka Hanna skaļi guļ. Hanna tiešām naktīs skaļi urkšķ. Tad es smejos: jā, tas ir briesmīgi, ka bērns naktīs staipās un urkšķ. Ronja caurām naktīm varēja kliegt, vienalga, vai turējām rokās vai ne, bet šis bērns, redz, urkšķ. (Smejas.)

Mēs ātri aizmirstam vecās grūtības, bet jaunās šķiet tik lielas.

Atceros, Ronja bija pavisam maziņa, kad reiz biju palikusi pie mammas vasarnīcā. Gulējām verandiņā, un naktī uznāca nenormāls aukstums. Tur bija neaiztaisāms lodziņš, un es visu nakti salu, domādama, kā man bērnu noturēt. Ja es apsegšos līdz savam kaklam, tad Ronjai azotē nebūs ko elpot. Tā es visu to nakti mocījos. Tagad piefiksēju, ka naktī, kad arī Hannai sega ir pāri galvai, es to noņemu, bet nu jau bez panikas. Tagad jau ir izveidojušās citas automātiskas iemaņas, un līdz ar to ir arī mazāk stresa.


Vai nebaidījāties visi gulēt kopā?


Māra: Kādus milzīgus ruļļus starp Jāni un Ronju es rullēju no segas un dvieļa! Tagad brālis un māsa kādreiz ieveļas gultā, bet tur jau pa rokai mīkstais, lielais zaķis, flamingo vai ezis. Ja par maz, salieku divus tādus, un šodien vairs nav sajūtas, ka viņai vajag tik lielu drošības barjeru. Labi, jāatzīst, dažbrīd es pamanu, ka brālis tur ir Hannas rociņai pārmetis pāri savu kāju. (Smejas.) Esmu secinājusi, ka pret Hannu izturos tā, it kā viņa būtu lielāka vai it kā lielāka, nekā Ronja bija viņas vecumā. Ronja piedzima pirms laika, iespējams, tāpēc viņa man šķita tāda trausla.

Jānis: Ronja bija pirmā, tā arī ir tā milzīgā atšķirība.

To jau visi saka: pirmajam bērnam tu visu atļauj, otrajam visu aizliedz, bet trešajam vienkārši ļauj dzīvot pašam. Esmu spilgts piemērs – Ronja manī radīja tādas emocijas, kādas es nekad mūžā nebiju sevī sajutis.

Māra: Jānis pirmo reizi dzīvē bija dusmīgs, un es par to skaļi smējos.

Jānis: Jā, savukārt ar puiku bija grūtāk, jo šķiet, ka ar otro jau visu zinām. Bet nekā! Ar Ezru es ļoti gaidīju­­­ attīstības progresu daudz ātrāk, nekā vajag; viņš arī darīja daudzas lietas vēlāk nekā Ronja.

Māra: Arī ar Hannu tu esi nepacietīgs.

Jānis: Jā, bet tagad ar Hannu tomēr ir lielāks vieglums tajā visā. Bērns raud, ok, pamaini pozīciju, nevis rausties un streso. Pieļauj, ka bērnam ir sakrājies un vajag mazliet paraudāt.


Varbūt mainījies ir arī miers jūsos pašos?


Māra: Jā! Atceros, kā lēcu ārā no dušas ar šampūnu matos, jo Ronja ieraudājās. Skrēju, jo citādi bērnam nebūs drošās piesaistes, par ko biju lasījusi. Tagad bērns ir blakus, un es saku: mamma ir tepat. Lai viņa mani dzird, lai viņa mani redz. Tāpat es nespēju atbildēt uz katru viņas kliedzienu, lai vai kā censtos. Un, ja man ir vēl divi kliedzēji un kāds vienmēr kaut ko pieprasa, uzmanība, protams, dalās.


Kā jums veicas ar “padomdevējiem”?


Ar pirmo bērnu šausmīgi pārdzīvoju, jo es taču lasu grāmatas un cenšos visu darīt pēc ieteikumiem. Bet tagad, kad mamma man saka: “Liec to bērnu nost, izlutināsi!”, es atbildu: “Mammu, tiešām? Jau piecus gadus tu man to saki. Vai tad neredzi, ka nav jēgas?” Es nelikšu savu bērnu nost, ja man negribas viņu likt lejā, ja viņš vai es pati esmu satraukta. Mani gan vairāk uztrauc, ka Jānis domā – zīdaini tiešām var izlutināt...


Kad piedzima Ronja, man apkārt bija jau otro un trešo bērnu mammas. Tad pie sevis domāju, ka viņas nav gana iejūtīgas un nav lasījušas jauno literatūru. Šķita, ka es jau nu gan darīšu labāk nekā viņas. Tagad ar trešo bērnu es sev iekožu mēlē un izvēlos nekomentēt mammas, kurām ir pirmais bērniņš.


Runā, ka bērni izvēlas vecākus. Un nupat kaut kur lasīju, ka bērniem līdz piecu gadu vecumam varot uzdot jautājumus par to, kur viņi bija pirms dzimšanas, viņi var atbildēt. Jūs tam ticat?


Māra: Man Ronja reiz teica: “Kad biju vēl zvaigznītēs...”

Jānis: ...Ezram un māsai zvaigznītēs katram pat bija sava istabiņa.

Māra: Un vēl viņa saka, ka viņa jau zvaigznītēs pazinusi Ezru, bet viņa nezināja, ka tas būs viņas brālis. Savukārt Hannai viņa jau zvaigznītēs izdomāja vārdu. Un patiesībā Ronja tiešām bija tā, kura apstājās pie šā vārda, kad saucām vārdu kalendāru.

Jānis: Tik spītīgi!

Māra: Neparko nelaidās vaļā no tā vārda. Jāteic, ka mēs meitai vārdu iedevām Ronjas pārliecības dēļ.


Kā jūs vispār izdomājāt par trešo mazuli?


Jānis: Es dīcu, ka vajag bērnu.

Māra: Bet es visu laiku teicu: vēl ne!

Jānis: Jā, vēl albumiņi jāraksta...

Māra: Es teicu, ka šogad mums tik labi iet mūzikā, tāpēc vēl ne. Un Jānis teica: “Jā, jā, šogad iet tik labi, nākamgad ies vēl labāk un aiznākamgad vēl labāk, un tā jau tu nekad nebūsi gatava.” Tā viņš mani pierunāja.


Kad Ronja piedzima, viņš gāja projām un sēdēja savā teātrī (Jānis bija mūzikas autors režisora Viestura Meikšāna izrādē Ričards III Dailes teātrī, – red. piez.), kamēr es biju ar bērnu. Tieši sakrita, ka Jānim tuvojās pirmizrāde. Tad viņš vienu nedēļu bija mājās, bet veselu mēnesi prom.

Kā es viņu tolaik gaidīju mājās! Dzirdēju, kā mašīna piebrauca, bet, kamēr viņš krāmējās ar somām un ienāca mājās, es jau biju sadusmojusies. Prasīju: “Kur tu tik lēns, kāpēc tik vēlu?” Mēs nenormāli sakašķējāmies, lai gan burtiski pirms divām minūtēm taču domāju: “Jā, vīrs mājās! Svētki!”

Jānis: Visu, kas saistīts ar bērniem un emocionālajiem procesiem tajā laikā, kad viņi vēl mazi, ir ļoti grūti izskaidrot. Tu pēkšņi pieaudz. Tu saproti, ka tagad tiešām esi pieaugušo pasaulē. Tas nav saistīts ar vecumu, bet tiešām ar bērniem. Līdzi nāk liela priekšrocības sajūta, tāda salīdzināšanās ar citiem vīriešiem, ka esi izdarījis kaut ko vairāk. Tas vīrietim tiešām ir liels notikums dzīvē! Un ir sarežģīti izskaidrot savas emocijas, jo mainās visa pasaule. Es kļuvu ārkārtīgi jūtīgs.

Manī agrāk nebija tāda faila – līdzjūtības pret bērniem. Un tāpat es pirmo reizi sastapos ar cita veida mīlestības definīciju.

Man agrāk šķita, ka es visu par mīlestību jau zinu, bet ar bērniem tu pēkšņi saproti: re, ir vēl next level! Man vislielākais belziens pa emocijām bija tieši Ronjas nākšana pasaulē. Kad jau dzemdību palātā viņu ģērbu, sapratu, ka nu man ir atņemta iespēja būt vienam. Es vairs nevarēšu “piekāst visu” un aizbraukt dzīvot uz Tenerifi.

Māra: (Dzied.) Es varu būt tā, kura pametīs visu... (dziedātājas Patrišas dziesma, kurai Māra palīdzēja rakstīt vārdus).

Jānis: Nu, jā, es varu, bet tas būtu tā nesolīdi, ne?



Vai ar otro šķiet – un kā tālāk, vai ir vēl kāda lielāka mīlestība?


Jānis: Ar Ezi (Ezru) bija sajūta, ka viņš jau sen ir bijis mūsu ģimenē.

Māra: Un ar Hannu arī, pat jau pirms viņas dzimšanas. Mēs viņu ļoti gaidījām un ļoti ātri pieradām pie šīm domām. Ar pirmo bērniņu skaitījām nedēļas pēc dzimšanas dienas, ar trešo tas kaut kā aizmirstas. Ir tāds foršs vieglums, ka mēs vienkārši esam visi kopā.

Man bija ļoti, ļoti bail pazaudēt to mīlestību ar Ronju. Es domāju – kas notiks, kad Ezra ienāks. Bet patiesībā Ezra mani izglāba no Ronjas pāraprūpes.

Visiem vajag otros bērnus, citādi tā pirmā bērna mīlestība var pāraugt tādā nesaprātīgā izlutināšanā.

Jānis: Sāksim ar to, ka vispār vajag pirmo bērnu. Reizēm ar Māru skatāmies, ka paziņām kaut kādi konflikti, un nodomājam – ja viņiem būtu bērni, tie konflikti šķistu kā pupu mizas.

Māra: Pirms pirmā bērna man draudzene filozofe teica: “Ai, pēc tam tas viss, arī mūzika, tev liksies pilnīgi nesvarīgi.” Man tas šķita drausmīgi! Mūzika taču ir mana sirdslieta un dzīves jēga. Šodien saku: mūzika nav nesvarīga, tomēr... Musiqq to saprata jau sen. Viņiem pat ir albums Tā ir tikai mūzika. Tolaik domāju – kā var tā nosaukt savu albumu! Veči, nopietni? Tagad arī es varu teikt: tā ir tikai mūzika, lai arī joprojām mana sirdslieta.

Man daudzi ir komplimentējuši, ka kopš bērniem man ir cita stāja un vokālais miers, un es domāju – nu, jā, es arī vairs nesatraucos tik ļoti, ka kaut kas aizies ne tā. Agrāk tā nebija.

Jānis: Tas gan ir mans subjektīvs novērojums, bet cilvēki ar bērniem vienkārši ir mazāk ļurīgi. Viņi ir stabilāki, jo bērns nāk kopā ar to, ka tavā skaliņā atbildības līmenis nenormāli paaugstinās.

Māra: Man ļoti patika viens citāts no filmas Erina Brokoviča, ko paņēmu sev – “This is my time away from my kids!”. Ja es esmu šeit un tērēju savu laiku kaut kam citam, nevis ģimenei, tad tam ir jābūt tā vērtam, vai arī es eju prom un esmu kopā ar saviem bērniem.

Man šodien ir vieglāk pateikt “nē”, ja man īsti negribas kaut ko darīt. Agrāk bija neērti atteikt, bet tagad es tiešām mierīgi varu pateikt: paldies par piedāvājumu, bet patlaban tam nav īstais brīdis.

Emocionāli atveras pilnīgi jauns kosmoss, bet praktiskos ikdienas darbus taču neviens nav atcēlis. Un ar trešo bērnu jūs tikāt arī pie mājas!


Jānis: Nē, pie mājas mēs tikām ar pirmo.

Māra: Jā, es staigāju gar šo māju ar Ezru vēderā un domāju – cik forši varētu šeit izstumt ratus ar bēbi zem ābeles un pati istabā pacelt kājas un skatīties pa logu, kā man bērns guļ. Šis sapnis, ticiet vai ne, ir piepildījies, tikai nebiju līdz galam precīzi savu vēlmi noformulējusi! Es teicu “ar bērnu”, neteicu tieši ar šo, kurš man tagad ir vēderā. Un, redz, ar nākamo bērnu mums ir šī māja! (Smejas.)

Jānis: Protams, ir jāmaina mašīna uz lielāku. Kad piedzima Hanna, man bija sajūta, ka diena kļūst par četrām stundām īsāka, un tas viss tikai uz lielo bērnu rēķina. Agrāk viņi, atnākuši no dārziņa, paskatījās multeni un paši varēja darboties pa māju, bet tagad atnāk no dārziņa, paskatās multeni un nāk, un saka: tētī, es gribu spēlēt tagad šito! Agrāk vēl varēju pastrādāt no mājām, bet tagad vairs ne.

Māra: Ar pirmo tik un tā bija visgrūtāk. Atceros, kad piedzima Ezra, likās, ko mēs varējām tik daudz ņemties ar Ronju? Kāpēc mums likās, ka tad nav laika? Bet tagad, kad ir Hanna, saprotu, ka ar Ronju tiešām nebija laika, jo viņa bija paņēmusi mūs pilnībā. Viņa jau to pasauli sagāza, kamēr Hanna ir tāds foršs mūsu ģimenes papildinājums.

Jānis: Es jūtu, ka Hanna ir vēl vairāk nostiprinājusi mūsu ģimeni.

Māra: Tā kā pabeigusi, jā.

Jānis: Mainās arī finansiālā stabilitāte.

Līdzīgi kā pēc cunami – labo un būvē visu no jauna, bet ar katru nākamo reizi jau tu tos pamatus veido stabilākus, pieņemot, ka tāds cunami var nākt atkal. Bērni atnāk kā tāds cunami vilnis, aizslauka visu, un tu sāc betonēt pamatus no jauna. Burtiski!

Māra: Jā, jo tikai remonta laikā atklājās, ka šai mājai nav pamatu... (Smejas.) Un tā ir lieliska metafora, ka tu dabū māju, kam nav pamatu, tāpat kā tu dabū bērnu, bet tev vēl nav pamatu, zināšanu, instrumentu, kā ar viņu tikt galā. Un tad tu laika gaitā iemācies remontēt vilcienu, kamēr tas brauc, – tāda ir tā jauno vecāku dzīve.


Jāni, vai tu lasīji par emocionālo gatavošanos bērniem, kamēr Māra gaidīja Ronju?


Jānis: Nē, es gāju uz praktiskiem kursiem un pēc tam atgādināju Mārai, kā ir jāelpo.

Māra: Taisnība! Un atgādināja man, kas jādara, ja ir piena sastrēgums. Lika man bērnu ar kājām gaisā pie krūts, lai viņš izēd to sastrēgušo vietiņu, jo tur, kur ir zodiņš, tur bēbis ēd, vai ne?

Jānis: Mhm!


Ko tu, Jāni, pārņēmi savās rokās, kad bērni piedzima?


Māra: Runā, vīrs, runā! Es gribu komentēt un tūlīt izstāstīšu tavā vietā. Labi! Es pateikšu: ir piedzimis bērns, bet Jānis grib skrūvēt aizkarus, lūk!

Jānis: Bet iedomājies alu laikmetu, kad tev piedzimst trešais bērns, – tev jāaiziet, jānodur ar šķēpu maziņš mamutiņš un vēl jāuztaisa gultiņa tam trešajam bērnam. Loģiski, ka mamuta sagādāšanai ir priekšroka!

Māra: Jā, vīrs, tu patiešām taisīji ģimenes māju, bet tas, ko tu darīji toreiz ar to pirmizrādi... Es vēl joprojām dažreiz domāju, ka tu varēji arī stundu ātrāk nākt mājās un stundu vēlāk uz turieni iet. Un patiesībā tu neapzināti muki no pienākumiem, esot ārkārtīgi punktuāls un precīzs, un klātesošs līdz pēdējam brīdim teātrī. Tagad es domāju, ka tu varēji vairāk būt mājās. Un es iesaku visiem jaunajiem tētiem tomēr mēģināt. Jā, visi tie darbi ir nenormāli svarīgi, tomēr sievai tevi drausmīgi vajag.

Jānis: Nu, jā! Protams, ka kaut kāds eskeipisms zemapziņā jau notika. Arī tā ir dzīves realitāte.

Māra: Man bija panika, skatoties kalendārā, kad Hannai bija jādzimst.

Es patiešām dusmīgi saku: “Tā, Jāni, tieši kad tu plāno, ka mums dzims meita, jo kalendārs ir aizplānots!” Ironiski kolosāli sakrita, ka ap Hannas dzimšanas laiku Jānis bija salicis pāris brīvu dienu. “Reku!” viņš noteica. Uz ko atbildēju: “Tad sarunā ar meitu, lai viņa dzimst tajā ceturtdienā!” Un Hanna tiešām piedzima tajā ceturtdienā.

Vai kopīgs kalendārs jūsu ģimenē ir rīks, kas palīdz organizēt sadzīvi?


Abi vienā balsī: Jā, noteikti! Ļoti!

Jānis: Tas tiešām ļoti palīdz. Un, paturpinot to iepriekšējo komentāru par kalendāru un aizpildītiem laikiem, ar bērniem tu saproti, ka nekas nav neatceļams.

Māra: Bija viens patiešām svarīgs koncerts, par ko Jānim teicu: ja nu kas, tad šī koncerta dēļ piedošu tev, ja nebūsi ar mani dzemdībās.

Jāniss Jā, mana albuma atskaņojums kopā ar Radio bigbendu pilnā garumā, un būtu muļķīgi, ja es tur nebūtu klāt.

Māra: Bet mēs ar bērnu sarunājām, ka viņa tajā dienā nedzims.

Jānis: Jā, piedzima nedēļu agrāk. Ronja gan piedzima un norāva man koncertu tajā dienā. Iepriekš vienīgā reize, kad es neveiksmīgi atcēlu četrus koncertus, bija pēc apendicīta operācijas. Un tad bija tā dīvaini, zvani un saki: esmu slimnīcā, man tūlīt operācija, koncerta nebūs...


Ko tu, Māra, visaugstāk vērtē Jānī kā tētī?


Māra: To, ka viņš ir klāt. Mani vienmēr kaitina, ka citi saka: tev tik labs vīrs, viņš tik daudz palīdz un taisa ēst... Mani tas kaitina, jo liekas tik pašsaprotami. Ko tur nenormāli lielīt to, ka viņš ir normāls vīrietis? Kurš nemūk no bērniem, kurš spēlējas ar bērniem. Man ir greizsirdība par to, cik viņi superīgi spēlējas! Viņi ir uztaisījuši laika mašīnu no lielas kartona kastes, un tad Jānis attaisa laika mašīnas durvis un saka: “Oh la la! Šodien jūs esat atbraukuši uz Franciju!” Kad es beidzot esmu nopelnījusi iespēju atpūsties viena, pasēdēt, jūs tur darbojaties. Es aiztaisu durvis, iekāpju savā gultā ar kompi un tad klausos, un domāju – es arī šitajā gribu būt klāt.

Jānis ļoti garšīgi gatavo, es par vakariņām vispār varu nedomāt. Man liekas, ka mēs jau nekad neizrunājām – tas ir mans vai tavs darbs, tas tā dabiski sanāca.

Un tāpēc jūtu, ka mūsu starpā ir vienkārši cieņa un vēlme vienam atvieglot otra dzīvi. Tas, kurš redz, ka ir jādara darbiņš, to arī izdara. Kurš pirmais pamana, ka bērnam autiņš ir netīrs, tas to arī nomaina, un nav tāda: sieva, tavam bērnam... Ezra tā dara. Viņš atskrien un saka: “Mamma, tavs bebis raud!” Jānis nekad tā nedara un nesaka.


Kā Māra ir stiprinājusi tavu tēva sajūtu? Kurā brīdī tu saprati, ka esi pietiekami labs tētis?


Jānis: Laikam ar to, ka no manis negaida perfekto tēvu. Es redzu dažus labus citus tēvus, kas bišķīt pārcenšas, kas pazūd bērnos. Tas mazliet sāpina. Man liekas, ka tev ir jāspēj saglabāt arī kaut kāds savs iekšējais mikrokosmoss. Es tā jūtu, ka Māra man ļauj to darīt, nepazaudēt arī sevi. Neapgriezt galotnes!

Māra: Tas ir abpusēji, jo mēs abi zinām šo mūzikas profesiju. Mēs abi varam ielikt savas lietas kalendārā, un diskusija sākas tikai tad, ja vēlmes pārklājas laikos. Mēs vienkārši ļaujam otram būt.


Vai tiekat galā bez palīgiem?


Jānis: Nē, mums ir auklīte un vecmāmiņas.

Māra: Protams, tas ir tas iedrošinājums, kura dēļ mēs arī nebaidījāmies no trešā bērna, jo redzam, ka palīgus varam dabūt. Mēs nemēģinām ļaunprātīgi viņus izmantot, bet man patīk tā sajūta, ka radi ir klātesoši mūsu bērnu dzīvēs. Piemēram, mēs braucam uz ārzemēm, es prasu, lai brālis atbrauc līdzi, otra opcija ir ņemt līdzi auklīti. Bet tik forši, ka brālis piekrita, jo tā viņi veido savas kopīgās atmiņas. Mēs tikko pirmo reizi atstājām lielos bērnus pie omītes pa nakti.

Jānis: Un izrādās, ka tikai ar mums viņiem ir grūti aizmigt!

Māra: Tiešām, pie abām vecmammām viņi lieliski aizmieg.

Jānis: Un ir paklausīgi.


Kas jūs iedvesmo un stiprina? Kas ir jūsu ģimenes paraugs?


Jānis: Manam brālim ir trīs bērni, Māras brālim ir trīs bērni, tagad mums ir trīs bērni. Tā interesanti. Kad piedzima Ronja, kad pieteicās Ezra, ģimenē virmoja baumas, ka no mums jau negaidīja vairāk par vienu. Ka netikšot galā.

Māra: Starp citu, jā! Tas skan smieklīgi, bet kaut kur arī spīts mūs ir motivējis. Dzīvē man tā ir bijis – visi saka, ka es nevaru dziedāt, nu tad es pierādīšu – un kā vēl varu! Mums ir vēlme parādīt, ka neesam tikai tirliņi mākslinieki, esam normāli un spējīgi. (Smejas.) Samenedžēt visu var, ja tikai labi grib. Man bija bail kļūt par mammu, bija bail pazaudēt sevi kā mūziķi. Es ļoti meklēju iedvesmojošus piemērus – dziedātājas ar bērniem un joprojām aktīvas popmūzikā.

Jānis: Nācās secināt, ka tādu nav!

Māra: Tad es noskaņojos – nekas, mēs paši varam būt tāds piemērs. Un man liekas, kaut kādā mērā tas piemērs ir arī tas, ka mani vecāki diemžēl bija šķīrušies, un man varbūt iekšā ir sajūta, ka es varu lauzt to, kas iepriekš ir likts. Mēs nezinām, kas būs pēc desmit gadiem. Dievs dod, ka mēs turamies kopā un esam stipra ģimene.


Bet vai tā vide, kurā mēs dzīvojam, neuzliek tādu zīmogu?


Jānis: Man šķiet, ka starp sajūtu “esmu lielisks vecāks” un “esmu nekam nederīgs vecāks” ir tikai viens solis.

Māra: Mēs arī ikdienā tā jūtamies. Bērni tev smaida un saka: “gu gu ga ga”, un tev liekas – jā, es esmu tik laba mamma, bet nākamajā brīdī...

Jānis: ...tu sabar tos divus, kas taisa bardaku un izber končas pa grīdu.

Māra: Mēs vienkārši akceptējam būšanu kopā ar visām nepilnībām un nesanākšanām un burkšķēšanām.

Jānis: Nav labāku vai sliktāku vecāku. Galvenais – esi saviem bērniem. Nav ideālu ģimeņu!


Savus darbus tu, Māra, plāno pati, bet cik lielā mērā sagaidi, ka Jānis iesaistīsies?


Jānis: Es jau nekur neeju, tepat vien esmu. Man ir pāris darbiņu, kur man ir laika ierobežojumi, bet domāju, ka atslēga ir tā, ka arī man ir nenormēts darba laiks. Tāpēc tas kalendārs palīdz. Manuprāt, tas ir domāšanas modelis – Māra, norunājot tikšanos, zina, ka tajā nedēļā man ir televīzija no četriem līdz septiņiem, tajā laikā es neesmu mājās, tad viņa savus plānus ieliek citā laikā.

Māra: Mēs tādā ziņā daudz brīvāk plānojam dzīvi, jo es skatos, ka citi vecāki ieplāno šo vienu vakaru mēnesī, kad paņems brīvu, sarunās aukli vai vecvecmammu, bet biežāk jau nedrīkst prasīt vai neērti prasīt; mēs vienkārši liekam un plānojam. Un, ja es lieku, sagaidu, ka Jānis būs mājās un savas lietas darīs pirms vai pēc tam. Es viņam medaļu par to nepasniedzu, uztveru to kā pašsaprotamu. Es tev pasniedzu šādas fantastiskas medaļas (paceļ Hannu)! Es tev esmu piešķīrusi veselas trīs medaļas – kolosālas un runājošas.


Ko jūs teiktu jaunajiem vecākiem, ja jums jautātu, kā vīrietis var iesaistīties pirmā bērna un mammas dzīvē pirmā gada laikā?


Jānis: Vīrietim ir jāsniedz drošība, jānodrošina pārtika un siltums jaunajai ģimenei, lai gan bieži pirmais instinkts ir nokrauties ar darbiem un kaut kur aizbēgt.

Māria: Neatceros īsti, kur lasīju, bet man ļoti patika, kā Pēteris Kļava teica: “Tēva galvenais uzdevums ir mīlēt sava bērna māti.” Citreiz es Jānim saku: pasaki man vienkārši kaut ko labu, pasaki, ka man sanāk. Piemēram, kad grūtniecības laikā nokāpu no svariem un bēdīgi teicu: atkal kilograms klāt – Jānis noteica: “Cik labi! Bērniņš aug!” Tādi sīkumiņi! Ir svarīgi ar humoru uztvert lietas un pateikt mammai vai tētim, ka viss ir labi, ka tev viss sanāk. Jānis to dara, un tas ir forši! Kaut vai īsziņu ar bildīti no darba atsūtīt.

Jānis: Jā, tā ir tāda morālā klātbūtne. Bāc, cik tagad viegli ir gudri spriest! Es taču atceros, cik patiesībā bija grūti! (Smejas.) Bija tik grūti vispār pieņemt to faktu, ka nu mums ir arī bērns. Tas ir baigais game changer, bet galvenais ir saglabāt mieru.

Māra: Un tad, kad nesanāk saglabāt mieru, iziet un ienākt tad, kad esi nomierinājies.

Jānis: Un baudīt to lepnumu!

Māra: Jā, bet nevajag sev pārmest, ja tu nejūties šodien laimīgs. Tas laiks ir arī grūts.

Un, lai gan visi saka: “Baudi katru minūti tagad!”, nevajag pārdzīvot, ja tas neizdodas. Un reizēm uz jautājumu “Kā tu šodien jūties?”, var atbildēt: “Nevaru pateikt.” Arī tas taču ir normāli.

***

Ar mūziķiem sarunājās Elīna Ķersele

Foto: Nils Vilnis un Olga Bēma (Babydreams.lv)


Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā