Lai kāds būtu mazuļa vecums, kad ģimene izlēmusi to laist uz bērnudārzu, vecāki vienmēr satrauksies, kā bērns iejutīsies jaunajā vidē. Un bērns arī trīs vai četru gadu vecumā var to pārdzīvot, jo viena "drošā vecuma" nav. Tomēr vērtīgi ievērot dažus noteikumus, lai neradītu bērnam liekus pārdzīvojumus, kas var sevi pieteikt nākotnē.
Maģiskie trīs gadi
Neskaitāmie psihologu pētījumi jau sen ir pierādījuši, ka cilvēka personība izveidojas viņa pirmajos trīs dzīves gados. Bērns šajā laikā apgūst vērtību sistēmu, uz ko tas balstīs savu dzīvi, lēmumus, rīcības. Situācijās, kad uz bērnudārzu tiek laisti mazuļi 18 mēnešu vecumā, bērns vēl nav spējīgs izjust piederību kādai kopienai, savai ģimenei.
"Kad bērns aptuveni uz gada vecumu sāk atdalīties no mammas, bērnam jādod iespēja pētīt pasauli arī ārpus ģimenes ligzdas, tomēr jāsaprot, ka pusotra gada vecumā bērns, kas tiek aizvests uz grupiņu, kur ir divdesmit bērni, tam nav gatavs. Šajā laikā joprojām ir svarīga arī fiziskā piesaiste, kaut lai tikai aizmigtu pusdienlaikā," stāsta Inta Zīle.
Ja bērns zaudē sev svarīgu pieaugušo brīdī, kad viņam vēl nepieciešama aprūpe, viņš to izjutīs kā pamešanu, un tas, savukārt, var izraisīt alerģijas, biežāku slimošanu.
"Pamešanas sajūta iekapsulējas smadzenēs un nākotnē dažādu attiecību šķiršanos liks izjust kā lielu distresu. Ja bērns piedzīvos agrīnu pamestību, kad vēl nav bijis tai gatavs, viņā attīstīsies tendence uz panikas lēkmēm dzīves laikā," stāsta Inta Zīle. Sasniedzot trīs gadu vecumu, bērns ne tikai ir stabilāks, lai iekļautos citās kopienās, bet arī komunikācijā šāds bērns ir spēcīgāks – var izteikt, ko vēlas, kas nepatīk. "Lielām grupām uz pilnu dienu bērns psiholoģiski ir gatavs tikai no trim gadiem,” stāsta Inta Zīle.
Mammas un ģimenes kopīgs lēmums
Valsts paredz tieši tik lielu vecāku kopšanas pabalstu, cik paredz, tāpēc jāsaka - ja vecāki vēlas ar bērnu (pamatā) būt kopā vismaz līdz diviem gadiem, šie risinājumi vecākiem jāmeklē pašiem.
Tāpat šim jautājumam ir otra puse, par ko tik bieži nerunājam. "Ja sieviete, vien iedomājoties, ka lielāko dienas daļu viņai būtu jāpavada ar savu bērnu, nejūtas labi, tad labāk mammai nodarboties ar ko sev tīkamu pie noteikuma, ka bērnam tiek atrasta laba aukle vai bērnudārziņš, kur grupiņās nav vairāk par 5-6 bērniem," stāsta Inta Zīle. "Mamma, kas pati ir dusmīga un īgna, kurai ir sajūta, ka bērns ir atņēmis viņai dzīvi un karjeru, ir toksiskāka un bērna attīstībai daudz kaitīgāka, nekā mamma, kas ies strādāt, bet atradīs aizstājēju, kas uz bērnu skatās ar prieku. Tad mamma, pārnākot no darba, būs citas kvalitātes mamma."
Omīte, aukle un pieskatīšanas grupas
Situācijās, kad patiešām nav iespējams mazulim būt kopā ar mammu vai tēti vismaz līdz divu gadu vecumam, Klaudija Hēla iesaka pirms bērna sūtīšanas uz pilnu dienu bērnudārzā vai bērnu pieskatīšanas grupā, vispirms piesaistīt kādu bērnam tuvu radinieku – omi vai tanti, piemēram.
Ļoti labi, ja šai radiniecei ir savi bērni – tas veidotu drošu un zināmu mazās grupas vidi.
Ja nav arī šādas iespējas, tad labāka izvēle par bērnudārzu mazulim būs auklītes izvēle, kas spēs nodrošināt individuālu pieeju, būt līdzās bērnam, sadzirdēt, uzklausīt to. Un arī šajā gadījumā ir labi, ja auklei ir savi bērni, kas var veidot it kā mājas vidi. Te gan svarīgi, ka mamma var pieņemt šo cilvēku no “ārpuses”, jo svešs nereti ienāk ar saviem uzstādījumiem. Arī omes var būt citādi domājošas.
Tomēr vecākiem noteikti ir jāvienojas ar mazuļa pieskatītāju, ka bērns būs vidē ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi ir arī ģimenē. Par to var vienoties izrunājoties. "Visu atļaujam, vai visu aizliedzam, vai ir rīki, kur bērns var kāpt, vai ļaujam bērnam pašam spēlēties, vai visu laiku spēlēsimies ar viņu kopā, vai velkam ķiveri drošībai, vai ļaujam iepazīt pasauli, kādreiz arī nokrītot, vai darām bērna vietā, vai ļaujam darīt pašam.. Lietas, ko vecāki redz kā svarīgas, audzinot savu bērnu, auklei vai vecvecākiem ir jāpieņem," stāsta Klaudija Hēla.
Lai kādi būtu senāriji mazā cilvēka gatavošanai lielākiem kolektīviem ārpus ģimenes, svarīgi, lai viss notiktu pakāpeniski.
"Auklei ģimenē ir jāienāk pamazām, lai bērns pie tās var pierast un uzticēties. Arī bērnudārzā sākumā labāk iet uz pāris stundām un kopā ar mammu vai tēti, lai bērnā nav sajūtas, ka pēkšņi vecāki ir pazuduši un visriņķī tikai sveši cilvēki," norāda Inta Zīle.
Niķi un agresija mājās
Ja bērns uz bērnudārzu ir palaists, Klaudija Hēla ieska pievērst pastiprinātu uzmanību mazulim.
Pazīmes, kad bērns netiek galā ar jauno situāciju, būs atkarīgas no bērna temperamenta – nodarbībās atsakās spēlēties, ir noslēgts, nevēlas komunicēt ar citiem bērniem, vai tieši otrādi – kļūst agresīvs vai ļoti emocionāls.
Kā gan 18 mēnešus vecs mazulis var pastāstīt, ka bērnudārzā šodien negāja labi? Viņš nevar. Tāpēc mājās to nereti izpauž ar fiziskām darbībām - košanu, kliegšanu, agresiju, grib tikai mammai, tētim sēdēt klēpī, neizlaiž vecākus no acīm. Jau nopietnāki ir gadījumi, kad bērns arī mājās negrib spēlēties, atsakās ēst, sākas problēmas ar vēdera izeju, kad bērns jau ilgi nav kakājis. Bērniem pēc trīs gadiem gultā vai biksēs čurāšana arī ir nopietna pazīme par bērna nespēju tikt galā ar dienā piedzīvotajām emocijām.
Turpretī situācijās, kad bērns pastāvīgi spēlējas grupā un komunicē ar citiem bērniem, ir skaidra zīme, ka mazulis šajā vidē jūtas droši. Reizēm var paiet pat divi mēneši, kad vecāki vairs fiziskas nesēž grupiņā blakus, līdz bērns tiešām ir iedzīvojies.
MOTHER HAS TO BE LEFT
"Pauudzei, kas audzināta ar Spoka metodēm, jau agrīni tika ielikta pamešanas sajūta, bet vecākiem ar pamešanas traumu bērnu atlaist ir daudz grūtāk. Pēdējais brīdis, kad seperācijai ir jānotiek, lai bērnam netraucētu tā attīstību, ir apmēram trīs gadi. Ja mamma "aizsēžas", viņa ne tikai nogriež bērnam iespēju gūt pieredzi, bet arī nedod signālu – pētīt pasauli ir forši!" stāsta Inta Zīle. Mamma, kas piedzīvojusi pamestības traumu, būs kontrolējoša, hiperaprūpējoša, kas bērnā var izsaukt uzvedības traucējumus, alerģijas.
Mamma - joprojām sieviete
Raksta sākotnējais uzstādījums “mamma ar bērnu līdz trīs gadu vecumam” var tikt pārprasts. Līdz trīs gadiem bērnam nav nepieciešama tikai mamma – modelī, kad mamma neatstāj bērnu ne uz stundu. Atcerēsimies, ka bērnam ir divi vecāki un visbiežāk abi taču gribēja mazuli. Tāpēc jaunie tēti bieži paši ir ieinteresēti darboties ar mazuli. “Manā pieredzē ir brīnišķīgi stāsti, kad tētim ar savu bērnu ir gulēt likšanas rituāls. Tētis pārnāk no darba, kopā ar bērnu iet vannā un pēc tam – kopīgi gulēt. Bet mamma iziet vai uz vingrošanu, vai ar draudzeni satikties. Bērns pēc pirmā pusgada vidēji jau vairs neiemieg pie krūts, lai tētis teiktu, ka bērns bez mammas nevar,” stāsta Klaudija Hēla. “Un nevajag satraukties - bērns zina, ka arī tētis ir “manējais”.”
Cits jautājums, kad sievietes izmanto savu statusu, vīram norādot, ka bez viņas neviens nesaprot tik labi, kas bērnam ir vajadzīgs. “Kad mazais piedzimst, sieviete mēdz ieņemt pozu “mans”. Un pēc laika, kad sievietes gribētu, lai to uz kādu brīdi nomaina, vīrietis loģiski pasaka – bet tas tak "tavs"! Veselīgā modelī būtu labi, ja vīrs, pārnākot no darba, redz, ka mamma ir nogurusi, un teiktu – es nolikšu gulēt bērnu, tu vari iziet ārā, ja vēlies. Ja pamodīsies, iedošu pudeli,” norāda Klaudija Hēla.
"Bērnam nevajag vecākus, kas atsakās no savām vēlmēm bērna dēļ, jo šie vecāki pēc tam bērnam pārmetīs, ka tik daudz ko ziedojuši, visu atdevuši bērnam, bet viņš.. Tādi bērni ir vairāk pakļauti dažādu atkarību riskam nākotnē, jo jūtas vecākus pievīluši, kaut nemaz nav "atsacīšanos no dzīves" tiem lūguši," stāsta Inta Zīle.
“Mamma” nav statuss, statuss ir “cilvēks”. Mammas loma ir dzīvot. Un tēta loma ir tik pat svarīga, kā mammas loma. Tāpēc par savu laiku aizmirst nevajag nevienam no vecākiem. Ir vientuļie tēti, kas uzaudzina brīnišķīgus bērnus. Tieši tāpat, kā to spēj vientuļās mammas. Un tomēr, ja bērnam ir iespēja būt ar diviem vecākiem, abi tam ir līdzvērtīgi svarīgi.
***
Konsultēja: Psihoterapeite, psihosomatiskās medicīnas speciāliste INTA ZĪLE, sertificēta fizioterapeite ar maģistra grādu, topošā Piklera pedagoģe KLAUDIJA HĒLA .