Būt mammai - dziļa un intīma laime

Updated: Mar 1

Televīzijas raidījuma “Bez Tabu” vadītāja EVELĪNA STRAZDIŅA nu jau sešus gadus ir arī dūla. Viņa pavada jaunos vecākus ceļā pie sava bēbīša. Un atzīst, ka arī pati kā mamma aug kopā ar satiktajām ģimenēm. Aprīļa vidū Evelīnu kā moderatori redzēsim arī tiešsaistes konferencē “Labi vecāki šodien”.



Satiekos ar Evelīnu uz pēcpusdienas tēju, kamēr mazā Ulliņa pagalmā saldi guļ ratos aiz loga. “Esmu mamma ar mazu bērnu un putru galvā,” viņa atvainojas, rosoties pa virtuvi. Apsēžas, atkal kaut ko atceras un pieceļas, lai paveiktu. “Mans Teodors arī reiz bija maziņš, to putru es labi pazīstu,” smejos. Viņa tā laimīgi plūst un visu laiku smaida. Un es viņu redzu – sievieti, kas sevi satikusi. Kas ļoti bauda būšanu par mammu.


Februāra sākumā Tu kļuvi par mammu piektajam bērniņam. Kā Tu jūties?


Apjausma, tā “piešķilšanās”, ka pieci bērni ir diezgan daudz, nāk caur citiem. Kad parasti kāds saka – “O, tev ir pieci bērni!”, tad es nodomāju –“Jā, man tiešām ir daudz bērnu.” (Smejas.) Lai gan – kas kuram ir daudz. Citiem pāriem arī viens bērns ir daudz.


Kad biju gaidībās ar Ulliņu, no cilvēkiem saņēmu ļoti dažādas reakcijas. Kāds sāka taisnoties – “Mums jau arī vajadzētu, bet mēs nevaram, jo tā un šitā.” Cits uz to skatījās ar aizdomām un šausmām. Tad domāju, kāpēc cilvēki man to visu stāsta, un sapratu, ka mēs katrs patiesībā runājam par sevi. Tās biju citu domas par to, kā viņi izjustu piekto bērnu. Tad sev teicu – “Hei, tas ir mans (!) piektais, mana laime, ko tik ļoti esmu gribējusi un gaidījusi.” Šodien kopumā jūtos laimīga, ļoti piepildīta, pat bail skaļi par to runāt. To nemaz nevar aprakstīt, tā ir man dziļa un intīma laime.


Kāpēc bail?


Mūsu sabiedrībā nav ierasts lepoties ar to, ka sievietei patīk būt mammai. Bet man, protams, patīk būt arī sievai un sievietei. Negribas, ka kāds to skauž vai aprunā.


Vai Tu bērnībā domāji, ka būsi mamma bērnu pulciņam?

Vēl nesen atcerējos, ka man bija kādas 12 lelles. Katru no tām nosaucu mammas draudzenes vārdā, kas tās dāvināja. Un es ar šīm lellēm tiešām ņēmos, spēlējos, audzināju.. Jau bērnībā manī bija kas mātišķs. Divdesmit gados, protams, nevarēju iedomāties, ka man būs pieci bērni, tomēr tagad es pilnīgi un skaidri esmu atradusi lielu daļu no savas identitātes caur būšanu par mammu saviem bērniem. Un man tas tiešām patīk!


Pirmo reizi par mammu kļuvi pirms 24 gadiem. Kādu sevi tolaik atceries?


Ļoti gaišu! Tagad esmu jau nopietnāka. Mēs visi 21 gada vecumā esam tādi ticīgi dzīvei un skaisti. Ar gadiem sākam sazemēties. Mūža otrajā pusē atkal jāmācās atzemēties, lai varam labi aiziet.. Biju jauna, gaiša, priecīga. Dzīvoju mazliet ilūzijā, ka foršā dzīve notiek kaut kur tur ārpusē, kamēr es esmu ar bēbīti. Šodien man tādu sajūtu vairs nav. 21 gada vecumā pa dzīvi vēl jātraucas, tusēt ir dabisks stāvoklis.

Naudas toreiz nebija vispār nekādas, bet bija pilnīgi citas prasības pret dzīvi. Tolaik bija vienkārši tāda laime dzīvot.

Kā Ziedonis teica – visu naudu notērēsim kedās...


Jā, jā! (Smejas.) Ar savu pirmo bērnu kopā kaut kur skrēju, pabaroju, taisīju ielu intervijas, visu laiku biju kustībā. Baidījos, ka nokavēšu darbus, ka nebūšu vērtīga. Šobrīd mans vecums palīdz man būt te, vienkārši sēdēt ar mazo un justies labi, ka varu nekur nesteigties.


Vai izaicinājumi ar pirmo un piekto mazuli atšķiras?


Ar pirmajiem bērniem liels uzdevums ir iemācīties saprast mazo būtni, kas ienāk, ļauties empātijai, būt tādā siltā, lielā tuvumā. Šobrīd izaicinājums ir paspēt būt ar visiem bērniem. Tu esi viens, bet tev ir pieci un katrs prasa savā veidā, citreiz visi runā reizē. (Smejas.) Sanāk ļoti dalīt savu laiku starp visiem.


Vai Tev ir pazīstamas pēcdzemdību skumjas?


Par šo tēmu es daudz domāju saistībā arī ar savu dūlas darbu, un man šķiet, ka pēcdzemdību skumjas man bijušas pēc katra mazuļa.

Jau gaidību laikā esam ļoti, ļoti jūtīgas. Daba to paredzējusi, lai varam ar mazuli pēc tam būt līdzvērtīgi emocionāli atvērtas, lai mazuli varam “lasīt”, lai būtu iespējams tāds emocionālais kailums. Tāpēc sieviete, kura gaida bērnu, ir svēta.

Ja teiksim šajā laikā sievietei ko sliktu, tas iekritīs viņā ļoti, ļoti dziļi. Viņa to var atcerēties visu dzīvi un pārdzīvot tik personīgi! Tāpat arī, kad sieviete ir tikko dzemdējusi, – nedod dievs kādas negācijas! To svarīgi būtu apzināties gan mammai, gan cilvēkiem, kas ir viņai blakus. Bet dzīve jau turpinās, un savā kailumā jāturpina soļot ar jauno atbildību līdzās. Tas nav vienkārši.

Ar Stīnu trīs dienas pēc viņas piedzimšanas piedzīvoju šādu epizodi, lasot kādu grāmatu. Ir tāds režisors un rakstnieks Eižens Grīns. Viņa filmas man vienmēr šķitušas liriski dīvainas, dzejiskas un jaukas. Tā nolēmu, ka arī grāmata būs līdzīgi maiga. Lasu un priekšā pēkšņi vardarbības epizode ar vācu gestapo nežēlībām, un es vienkārši sabruku. Par vēlu sapratu, ka vajadzēja apstāties, ka nedrīkstēju to lasīt. Sēdēju pie grāmatas un raudāju, raudāju, raudāju.. Jā, šis trauslums var būt sākums depresijai, ja līdzās nav atbalsta, ja nav ar ko parunāt.


Tāpēc, nedod Dievs, likt sev kaut kādas latiņas, un tad krist. Bet depresija var būt arī neidentificējama. Jaunā mamma var slikti justies un domāt, ka netiek galā. Bērns vesels, bet prieka nav. Un tad vēl kāds pajautā, kāpēc jaunā mamma nepriecājas, jo viss taču ir lieliski. Mēs varam būt ļoti skumji un tad atkal priecīgi, galvenais nekrist vainas sajūtā un saglabāt iespēju paskatīties uz sevi no malas. Tāpēc ir labi, ka līdzās ir kāds cilvēks, kurš var piestutēt un nomierināt. Un nekautrēties prasīt palīdzību speciālistiem, ja šīs skumjas nepāriet un pāraug arvien smagākās sajūtās.


Tāpat Tu arī zini, ko nozīmē saliktā ģimene.


Jā, kad satiku savu vīru, man bija divi bērni, bet vīram – meita.

Šķiršanās – tā ir nelaime, tas ir zaudējums. Tas nozīmē atzīt, ka neizdevās. Un tas sāp. Patiesībā tajā mirklī tā ir padošanās. Neviens tur nevar justies labi. Tas ir trauksmains un bēdīgs laiks, jo aiz laimes jau nešķiras.

Tagad mums ir psihologi un mediatori, kas palīdz pārim arī cieņpilni izšķirties, agrāk tādu iespēju nebija. Skaidrs, ka lielie savā starpā “peras” ne aiz laba prāta un laimes, bet bērnus vajag pasargāt, neiesaistīt, nesākt ar tiem tirgoties. Bērni mīl abus vecākus, šādas izvēles ir briesmīgas – kad bērns nevar mīlēt to, ko dabiski ir paredzēts mīlēt. Mani bērni joprojām ir brīnišķīgā kontaktā ar savu tēti, tas ir ļoti svarīgi.


Vai tolaik nebaidījies, ka jūsu šķiršanās radīs bērniem traumas?


Baidījos, protams! Baidījos par visu! Un es joprojām baidos, ka satraumēšu savus bērnus ikdienā. (Smejas.) Mūsdienās vecāki nereti sevi parāk daudz čeko, vai drīkst to darīt, vai nē, un iebrauc otrā grāvī – tādā overparentigā. Lai tikai viss būtu labi, lai tikai bērniem nebūtu jāpiedzīvo kaut kas traumējošs. Jo mēs zinām šo vienkāršo patiesību, ka mūsu pašu traumas mums traucē dzīvot.


Zinu vairākus arī cieņpilnas šķiršanās stāstus.


Tādās situācijās bērns redz, ka dzīvē tā var notikt un ar to arī var tikt galā. Jo dzīve tiešām turpinās! Arī no pārdzīvojumu traumas mēs bērnam varam kaut ko iemācīt – parādīt, ka vecāki prot arī sadarboties. Bet visbiežāk tam ir vajadzīgs gana ilgs laiks.


Tu par savu vīru publiski esi teikusi – “mēs varam kā Lācītis un Ezītis būt pilnīgi atšķirīgi, bet ēst no podiņa aveņu zapti un mums ir svarīgas vienas zvaigznes, uz kurām skatāmies”. Ļoti skaisti.


No filmiņas “Ezītis miglā”.. (Silti smaida.) Mums ir svarīgs kopīgs virziens un kopīgas lietas, kas abiem interesē, un ko varam darīt kopā.


Vai bērnu piedzimšana pamainīja attiecības?


Nu, protams! (Smejas.) Tā taču ir pilnīgi jauna dzīve! Kad ar vīru satikāmies, mēs abi jau bijām ar bērnu pieredzi, bet kopīgu bērnu mums nebija. Katrs bērns pamaina attiecības. Reizēm šķiet, ka būs tikai daudz grūtāk, bet no savas pieredzes varu teikt, ka resurss tikt ar visu galā kaut kā vairojas, un sirdī vietas pietiek gan bērniem, gan partnerim. Bet ik pa laikam arī mēs, protams, esam pilnīgā besī un pārgurumā, kad gribas tikai gulēt.


O, jā, miegs ir ļoti svarīga jaunās ģimenes veselā saprāta daļa.


Jā, galvenais ir gulēt, cik iespējams. Tas ir pāri visam. Es menedžēju savu miegu, lai varētu gulēt reizē ar bēbīti. Tikko esmu neizgulējusies, depresīvā sajūta ir klāt. Fiziskās vajadzības tomēr ir pamats. To es saku arī mammām, ar kurām strādāju. Lai gan ar padomiem jābūt uzmanīgiem.


Es kā dūla saprotu, ka katrai mammai ir savs ceļš, un ar savu patiesību uzbāzties nemaz nedrīkst. Esmu pārstājusi uzspiest savu patiesību, un tā ir tik laba sajūta! Dažkārt situācija jau iepriekš ir noteikta, un es kā dūla varu tikai atnākt un palīdzēt iziet tai cauri.

Mēs visi varam būs atbalstoši un pieņemoši, bet “nopakot” otru ar padomiem ir jēga tikai tad, ja otrs to tiešām un apzināti vēlas. Uz citu dzīvēm jāraugās pazemīgāk. Katram savi skatu punkti un sava patiesība.

Vai šobrīd pandēmijas ierobežojumi ļauj dūlām piedalīties dzemdībās?


Var iet vīrs vai dūla, viens no abiem. Bet dūla jau ir atbalsts ģimenei, ne tikai mammai. Pēdējās dzemdības, kurās piedalījos, bija laikā, kad gaidīju Ulliņu. Vienā brīdi gan sapratu, ka sava bēbīša dēļ vairs nedrīkstu negulēt, tad metu mieru.

Manas darba attiecības ir mīlestības attiecības, kur bez piesaistes un savstarpējās uzticības nav iespējama emocionāli tuva atbalsta radīšana. Ar katru ģimeni ir citādāk. Kādreiz es sev jautāju, kāpēc Dievs man ir atsūtījis šo ģimeni. Vai tas ir tāpēc, ka es varu izdarīt vai iedot ko īpašu? Bez augstprātības! Varbūt gaidāmais mazulītis to vēlas, varbūt tas ir svarīgi mammai, mēģinu sajust ar sirdi.


Katrs atnākšanas stāsts ir ļoti īpašs, jo piedzimšana nav nekas ikdienišķs. Tas ir kaut kas absolūts un īsts, un mazuļa pasaules nākšanas brīdī gan mamma, gan tētis satiek sevi, neko nevar nospēlēt un nekur no sevis nevar paslēpties. Mazā cilvēka dzimšanas laikā es vienmēr apkārt skaidri jūtu un redzu dažādas zīmes. Cenšos tās nepalaist garām un varbūt vēlāk nodot vecākiem. Esmu redzējusi tādu sauli un hallo ap to! Citreiz man norezonē kāda mūzika..


Ļoti enerģiju dodošs darbs..


Es dodu un ļoti daudz arī saņemu. Palīdzošajās profesijās cilvēki mācās neienirt par dziļu savā altruismā. Ir jāmāk novilkt robežas, izvērtēt savs darbs, strukturēt ikdienu, atjaunot resursus. Tāpēc jau par dūlām mācās. Citādi sevi var pazaudēt ļoti ātri. Izdegšana ir palīdzošo profesiju viens no galvenajiem riskiem.


Bez dūlas darba Tu piedalies arī dažādos citos projektos. Pavasarī Tevi kā moderatori redzēsim konferencē “Labi vecāki šodien”.


Jā, es biju moderatore arī pagājušajā konferencē, tas bija brīnišķīgi! Es šo konferenci ļoti gaidu gan kā moderators, gan kā vecāks. Pirmā bija tik dzīvi apliecinoša, tik vērtīga! Šogad tas būs tiešsaistes pasākumus, programma ir sadalīta uz divām dienām, lai dalībniekiem nav no rīta līdz vakaram jāpavada pie datora.


Šī gada tēma par atdalīšanos arī man pašai ir ļoti aktuāla, tā ir būtiska pilnīgi visos vecumos. Es domāju, cik esmu atdalījusies no savas mammas, cik mani bērni no manis. Vai mani bērni ir pietiekami pastāvīgi un tajā pašā laikā joprojām piesaistē.. Esmu procesā.

Patiesībā savus vecākos bērnus apzināti stumju savā dzīvē, zini, tā, ka reizēm ar konkrētu stumšanas metodi. (Smejas.) Ar elkoni! Un tas ir baigi dīvaini, lai gan dabiski un ļoti svarīgi. Es absolūti ticu saviem bērniem, viņi man ir tik pašpietiekami! Un zinu, ka tas ir lāča pakalpojums, - viņus man te vēl turēt.

Viņiem ir jāiet savā dzīvē. Un zinu, ka mani bērni to tiešām var. Bet ērtā mamma un ērtības ikdienā ir tik patīkamas, vai ne? Tad lielie bērni spiež uz leju durvju rokturi un stumj tās durvis uz priekšu, bet es otrā pusē turu ciet. Tā mēs pastīvējamies, tad es ielaižu samīļoties un atkal stumju ārā. Patiesībā man ir mazliet bail ieskatīties šīs konferences tēmās. (Smejas.)


Jo uzzināsi kaut ko jaunu un varēsi sev teikt – atkal es to bērnu notraumēju? (Smejamies.)


Jā, jā! Atkal jauns atbildības kalns, ko pārkāpt.


Kā pasaulē nāca Tavi bērniņi?


Pirmie divi piedzima stacionārā, nākamie trīs – mājās. Bet vienmēr esmu izvēlējusies personīgāku aprūpi, jo tā ir bijusi mana vajadzība – zināt savu vecmāti, izveidot attiecības jau pirms tam.


Vai vīrs neprotestēja, ka mājās dzemdēt taču nav droši..


Par drošību mājdzemdību kontekstā runā visi un visās ģimenēs. Pirmkārt, mediķu asistētas mājdzemdības ir absolūti legālas, otrkārt, visi riski tiek izvērtēti pirms tam. Vecmātes jau nenāk tukšām rokām, viņas ir ļoti profesionālas un ieinteresētas, lai viss būtu labi.

Tas ir mehānisms, nekas mājdzemdībās netiek improvizēts. Reizēm man šķiet, ka cilvēki par mājdzemdībām spriež, nezinot īsti neko par procedūru, kas tiek veikta, lai mājdzmedības vispār realizētu.

Mans mīļais vīrs saka – “Ir lietas, kurās sieviete nosaka toni, un dzemdības ir viena no tām. Kāpēc lai es nepiekristu, ja tev tas ir tik ļoti svarīgi un tu tā varēsi labāk justies.”


Vai Tev kā dūlai ir vairāk mājdzemdību vai stacionāra dzemdību?


Noteikti stacionāru, jo tā arī ir biežākā izvēle, kā tiek laisti pasaulē bēbīši. Un tieši stacionāros ir īpaši svarīgs šis atbalsts. Vecmātes tur ir ikdienas dežūrās, varbūt nav līguma dzemdības. Un es nerunāju par nevērību vai emocionālu vardarbību, ko sieviete no personāla varētu piedzīvot, bet par to, ka ir forši, ka līdzās vienkārši ir savs cilvēks, uz ko paļauties. Vecmāte ir savā darbā, varbūt ir vēl kāda dzemdētāja, kas nozīmē, ka uzmanība tiks dalīta. Manā gadījumā ar vecmātēm vienmēr izdevies ļoti labs kopdarbs.


Kādā intervijā reiz teici, ka viss ir nejaušība. Lasīju un domāju, - cik interesanti, man šķiet, ka nejaušs nav nekas! (Smejos.) Vai Tu tici Liktenim, tādai lietu kārtībai?


Es ticu Dievam, un ar to daudz sarunājos. Arī ar bērniem runājam par to, kas ir Dievs un kā ikdienā to jūtam, kā viņš mums ir līdzās. Cik ļoti likumsakarīgi varam redzēt savu dzīvi? Cik ļoti no malas varam redzēt savu dzīvi? Atskatoties, - jā, ir situācijas, kuras redzam kā ļoti likumsakarīgas. Un tomēr viss nav un reizē ir nejaušība.



***

594 views0 comments

Recent Posts

See All