Kad uzplaukst mīlestības trūkums

Updated: Sep 25, 2019

Konsultē psihoterapeite un narkoloģe INĀRA VĀRPA, ģimeņu psihoterapeite AINA POIŠA.


Man vienmēr ļoti sāp sirds, kad dzirdu pieaugušus cilvēkus sakām “kāds tas tīnis ir nepieklājīgs, viņam taču nekas neinteresē, kāds viņš bravurīgs, neaudzināts un vispār jau norakstīts, jo ar visādiem dīvainiem tipiem tusējas..” Vienmēr sev jautāju, vai tad bērns šāds nokrita no Kosmosa? Es netiesāju vecākus, netiesāju nevienu. Tikai, audzinot pati savu puisīti, cenšos atcerēties, ka ļoti daudz uzvedības problēmu pamatā tomēr ir mīlestības un uzmanības deficīts no vecākiem. Viss, ko mēs, arī lieli būdami, vēlamies – būt mīlēti..

Bērns kā vērtība


Pirmajā dzīvības gadā uzticēšanās ir pamata vajadzība, ko caur drošo piesaisti ar mammu mazulim ir ļoti svarīgi saņemt. “Bet tādu mīlestību bez nosacījumiem var sniegt mamma, kas pati ir emocionālā līdzsvarā, kurai ir gana resursu sev, lai atbildētu uz sava bērna vajadzībām,” piebilst Aina Poiša. Mazulis, kas sākotnēji ir atkarīgs no savas aprūpes personas, ir jāpiepilda ar šīm rūpēm, lai vēlāk bērns veidotos kā neatkarīga personība. “Kad mazulis jūtas pieņemts, aprūpēts, bērns pats uz divu trīs gadu vecumu rāda, ka viņš ir pats un mamma ir pati par sevi.” stāsta Aina Poiša. “Ja bērns uzticās sev un sev tuvajiem cilvēkiem, un sāk izrādīt iniciatīvu dažādām sadzīviskām darbībām, bērnu vajag atbalstīt, lai arī lielākā vecumā tie spētu uzņemties iniciatīvu vadīt savu dzīvi un nemeklētu iespējas, kas šo pustukšo trauku spētu aizpildīt.”

Tāpat šajā laikā bērns veido savu vērtību sistēmu. “Lai gan var šķist savādi, bet

vērtības, ko savā agrīnajā bērnībā redzējām un sajutām, veido mūsu kā pieaugušu cilvēku kodolu, zemapziņā saglabājoties uz visu dzīvi,"

norāda Ināra Vārpa. „Ja bērns bijis “seksa produkts”, nav bijis plānots, nav ieņemts mīlestībā no abiem vecākiem, mazulis to diemžēl kā mantojumu saņem ģenētiskās un kodētās informācijas veidā tālāk savai dzīvei,” norāda Ināra Vārpa. “Varbūt sievietei vecuma dēļ tā bijusi pēdējā iespēja pie mazuļa tikt, varbūt tas bijis veids, kā no bērna tēva saņemt labus alimentus, vai piesaistīt vīrieti, lai to noturētu. Un jau radīšanas sākumā mēs kā bērni patiesībā zinām, vai būsim laika kavēkļi, vai tēva apliecināšanās vajadzība, ka viņš ir auglīgs un bērnu var uztaisīt, vai patiesas mīlestības zieds,” stāsta Ināra Vārpa.


“Spurainie” pusaudži


Mēdz teikt, ka briedums iestājas tad, kad zaudējam ilūzijas. Pirmā dabiskā (un personības attīstībai tik vajadzīgā!) vilšanās jeb krīze aptuveni trīs gadu vecumā bērnam ir pret saviem vecākiem – tas, kas man ir, nav īsti tas, ko es vēlos. Tā ir daba iekārtojusi, lai bērni spētu atdalīties no saviem radītājiem un uzsāktu savu ceļu.

Atbalstot bērna iniciatīvu un pastāvību pirmajos viņa dzīves gados, ļaujot viņam justies droši un radot vidi, ka bērns var vērsties pēc atbalsta un palīdzības pie vecākiem, ja palīdzība ir vajadzīga, ir pamats, lai tīņu gados pusaudzis nākamo lielo (un daudz spilgtāku) atdalīšanās posmu pārdzīvotu veiksmīgāk.

“Krīze būs mazāka, arī mijiedarbība ar vecākiem būs daudz labāka, jo bērna un vecāku kontakts būs saglabājies,” stāsta Aina Pioša. “Vecāki, kas mazotnē nav pārtraukuši sava bērna vadību un kontroli, provocē savu atvasi būt dumpiniekam.”


"Stutes" no ārpuses..


Vienkāršā valodā runājot, atkarība personība ir cilvēks, kam nepieciešama stute, balsts. Cilvēks, kam trūkst neatkarības sajūtas, kas nezina, kas īsti viņam der, cilvēks, kas nejūtas vērtīgs, kas līdz galam nav pieaudzis. “Psihoemocionālā bērnības pieredze, ģimenes sistēma ir viens no faktoriem, kas cilvēku var veidot par atkarīgu personību,” stāsta Aina Pioša. Un šajā gadījumā runa nav tikai par alkohola vai narkotisko vielu lietošanu. Atkarību formas ir dažādas, pat šķietami nekaitīgas, piemēram, ēdiens un attieksme (atzinības saņemšana, piemēram).

Ja nav bāziskās drošības, ko svarīgi saņemt līdz trīs gadu vecumam, visu laiku būs sajūta, ka jāmeklē kaut kāds piepildījums no ārpuses.

“Bet, ja pusaudzis izvēlējies narkotiku ceļu, to varam saukt par oda vērtību un morāles nāvei,” skarbi norāda Ināra Vārpa. “Mēs visi zinām, ka narkotisko vielu pirkšana, lietošana un izplatīšana ir krimināli sodāma. Ja to apzināmies, bet tik un tā to darām, morālei mūsos ir jābūt mirušai,” norāda Ināra Vārpa. Un tad bērns atrod sev jaunu „ģimeni”- jaunu identitāti lietotāju barā, kur izjūt piederību, cieņu, drošību un sevi kā vērtību. „Tāda situācija no bērna puses runā bez vārdiem – es izaugu deformētā vidē, jūs mīlējāt naudu, sevi, visu kaut ko citu, savu izrādīšanos, bet pēc tiesas un taisnības jūs nemīlējāt mani un neļāvāt man justies vērtīgam,” no pacientu pieredzes stāsta speciāliste.


Bērns kā vecāku turpinājums


Mīlestības izpratnes ir ļoti dažādas, arī izpratnes par to, kas bērnam vajadzīgs. Un bakstīt ar pirkstu: “Re, kā tā mamma vai tētis muļķīgi uzvedas” - mēs viens otram nemaz nedrīkstam. Mēs kā mammas un tēti patiesībā bieži tikai “padodam tālāk” to, ko paši esam (vai neesam) saņēmuši.


Bet, ja vecākiem šķiet, ka pusaudzis pats par sevi ir problemātisks, tam jāārstējas, jo problēma ir tikai bērnā, tad gan kļūst bezgala skumji, jo bērns taču aug kopā ar savu mammu un tēti. „Vecākiem ir jādomā par to, cik apzinīgi tie audzina savu mazuli. Tiem jāsaprot, vai un ko tie vēlas lielajai dzīvei sagatavot. Tur, ārā, piedāvā azartspēles, narkotikas, Ibiza salu, kur ir viss kopā.. Radot bērnu, par to ir jādomā! Arī par to, cik mentāli un fiziski veseli ir vecāki. Un to, cik stipra dzimta esam, cik augsta riska pakāpe mūsu ģimenē ir atkarībām, un vai tas mūs kā vecākus nebaida,” stāsta Ināra Vārpa. “Tāpēc gatavošanās bērniņa ienākšanai ģimenē nevar aprobežoties ar skaistiem ratiņiem, labu auklīti un idejām, kurā skolā bērnu laidīs. Te jau ir pilns ar riskiem atkarībai, ja šādi skatāmies uz bērnu. Bērns ir kā tīrradnis, kas, nonākot deformētā vidē, sabojājas, kā uz palodzes nolikts ābols, un to ar savu nekritiskumu ir izraisījuši vecāki,” tieši norāda Ināra Vārpa.


Dzīvē nav tikai balts vai melns


“Ir normāli, ka, būdami vecāki, atzīstam, ko neesam mācējuši, ko neesam zinājuši, ko neesam spējuši iedot sev (!) un saviem bērniem par to runāt,” stāsta Aina Poiša. Mums katram ir labas lietas, ko esam saņēmuši no savas ģimenes, un lietas, kas mūs ir sāpinājušas. Svarīgi redzēt un spēt pieņemt abas puses. Mums katram noteikti ir par ko saviem vecākiem pateikt paldies. Bet ar pārējo jāmācās izlīgt, jo, kad esam jau pieauguši, tā vairs nav vecāku atbildība, tā ir mūsu pašu – pieaugušo cilvēku atbildība, ko ar savu pieredzi darām.


***

"Izaugt mīlestībā" materiālu pārpublicēšana atļauta tikai ar šīs platformas īpašnieku atļauju.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā