Sāpes dzemdību kontekstā nereti šķiet biedējošas, jo sieviete prāto, kā spēs tās izturēt. Ir vairākas teorijas par to, kas tieši un kāpēc sievietei sāp dzemdību laikā.
Bailes sāp vairāk
Par to, vai dzemdību sāpes būs panesamas, ir atbildīga sievietes sāpju uztvere, kā un vai spēj sāpes pieņemt psiholoģiski. Ja nejaucan sāpju sajūtu (fizioloģiskās sāpes) ar sāpju uztveri (emocionālie iemesli), dzemdības var palikt atmiņā kā brīnišķīgs piedzīvojums.
Mēs taču zinām, ka bez sāpēm bērniņš pasaulē ienākt nevar; tās ir vajadzīgas, tās rāda, ka dzemdības norit pareizi, jo mazulis tuvojas.
Tomēr to nav tik vienkārši pieņemt, ja sievietei ir kādas nepatīkamas atmiņas par jau piedzīvotām dzemdībām, ja izveidojušies priekšstati, kas sakņojas bērnībā, vai citādi psiholoģiski (cita dzīves pieredze) iemesli, kas liek baidīties no sāpēm. Par šo ir vērts padomāt pirms bērniņa dzimšanas, lai veidotos pārliecība, ka sāpes dzemdībās ir normālas un vēlamas. “Ja sievietes ķermenis bailēs saraujas katru reizi, kad viņa iedomājas par dzemdībām un dzemdību sāpēm, būtu vērtīgi paanalizēt sevi un pajautāt, kāpēc tā. Bieži vien tieši dūla var palīdzēt sievietei šajā ziņā un atrast veidus, kā atbrīvoties no apziņas spriedzes vai negatīvām atmiņām, kas neļauj pieņemt gaidāmo notikumu,” teic Zīle Dāvidsone.
Četras sāpju teorijas
Dzemde, iespējams, ir pats spēcīgākais muskulis sievietes ķermenī, jo tās uzdevums ir dzemdību laikā izstumt mazuli. Ikviena no mums pazīst sajūtu, kad pēc lielas fiziskās slodzes “sāp visas maliņas”, tāpēc viens no skaidrojumiem ir šāds: sāpes dzemdību laikā rada dzemdes (kā muskuļa) lielais darbs un nogurums. Sāp arī saites, muskuļi un audi, kas tiek iestiepti, mazulim virzoties pa dzemdību ceļiem.
Otrs skaidrojums saistīts ar dzemdību hormonālo norisi, jo šo procesu uz priekšu virza dažādi hormoni. Vieni no galvenajiem ir endorfīni un oksitocīni, kas “atbild” par dzemdes saraušanos un mazuļa stumšanu dziļāk iegurnī. Un tas ir sāpīgi. Tajā pašā laikā šie hormoni “atbild” arī par mīlestību, pieķeršanos (dzemdību kontekstā tas nozīmē pieķeršanos dzimstošajam bērnam, vēlmi par to rūpēties) un mazāku sāpju sajūtu. Tātad tie gan virza dzemdību procesu uz priekšu, radot sāpes, gan arī kalpo kā organisma dabiskie atsāpinātāji un ļauj sievietei pieņemt šīs sāpes, dod garantiju, ka tās būs izturamas.
Trešā teorija – intensīvās sāpes ir kā ziņnesis, lai sieviete palīdzētu mazulim piedzimt. Dzemdību laikā mazulis veic vairākus pagriezienus, lai izrotētu cauri iegurnim. Ja sieviete jūt diskomfortu un sāpes, viņa spēj uz tām reaģēt, instinktīvi meklējot ērtāku pozu gan sev, gan bērniņam (var nomesties četrrāpus, ietupties, apļot gurnus, staigāt vai, tieši pretēji, gulēt). Un tas noteikti palīdzēs mazulim nākt pasaulē.
Un ceturtā versija – sāpes nepieciešamas, lai sieviete laikus nokļūtu drošā vietā. Tas raksturīgs visām zīdītāju mātītēm, kas instinktīvi saprot, ka ar viņu ķermeni notiek kaut kas liels un jāmeklē patvērums, lai pārciestu sāpes un būtu drošībā, atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī.
Kad sāpes tikai vairojas..
Cilvēka organisms ir ļoti gudri veidots, un ikvienai sāpei fizioloģiski ir mērķis un nozīme. Tomēr brīdī, kad mums sāp, tīri instinktīvi sasprindzinām ķermeni un aizturam elpu, it kā aizsargājoties. Šādā veidā sieviete sāpju sajūtu tikai pastiprina, jo organismā trūkst skābekļa, izdalās adrenalīns, un tā iespaidā visas maņas (līdz ar to arī sāpju sajūta) kļūst izteiktākas.
Kad, sākoties kontrakcijām, sieviete aiztur elpu it kā paciešoties, sāpēm tiek dots papildu spēks. Šāda taktika palielina slodzi uz muskuļiem, un tie ātrāk nogurst, jo adrenalīns iztukšo spēka rezerves.
Ja sieviete pirms dzemdībām ir izslāpusi vai nav paēdusi, viņa izjūt nogurumu, un tad sāpes šķiet spēcīgākas. Tāpēc ir labi zināt dzemdību gaitu un saprast, kuri dzemdību posmi prasa visvairāk piepūles un kad ir svarīgi taupīt spēkus.
Arī mazuļa guļai ir nozīme – ja mazulis iekārtojies ar muguriņu pret mammas muguru, dzemdības var būt arī garākas, jo mazulim jāveic papildu puspagrieziens, tādējādi sieviete var vairāk nogurt un izjust lielākas sāpes. Tomēr mierinājumam jāteic, ka salīdzinoši maz mazuļu izlemj dzimt šādā veidā, liela daļa bērniņu dzemdību laikā pagriežas pareizi. Ja nu bēbītis nekādi nevēlas mainīt pozu, palīdzēt var arī gudra vecmāte, iegrozot mazuli dzimšanai izdevīgākā pozīcijā.
Dzemdības sāpīgākas var padarīt arī stimulācijas procedūras. Organismā ievadītais ķīmiskais hormons (oksitocīns) bloķē dzemdes receptorus, kas izdala dabiskos hormonus, līdz ar to dzemdes muskulis darbojas, bet tam netiek klāt baudas hormoni: dabiskais oksitocīns, endorfīni, reloksīni un citi. Paliek tikai sāpju sajūta.
Epidurālās anestēzija
Ja sieviete jau laikus apsver jautājumu par epidurālo anestēziju, svarīgi zināt, ka arī šis solis var sagādāt papildu sāpes. “Pētījumos pierādīts, ka epidurālā anestēzija pagarina dzemdības. Un, ja procesa laikā viss nevedas raiti, ja ārsti konstatē, ka kontrakcijas nav gana stipras, lai bērniņš nāktu pasaulē, mediķi var izmantot stimulāciju,” stāsta dūla. “Epidurālā anestēzija efektīvi noņem sāpes, bet sieviete tāpat var izjust dažādas neērtības, ko var radīt ieilgušās dzemdības, sirdstoņu monitorings, kas bieži ir daļa no epidurālās anestēzijas procesa un liek mammai atrasties nekustīgā pozā vairākas stundas, sarežģīta mazuļa izstumšana un visa rezultātā nespēja rast kontaktu ar mazuli pēc tā dzimšanas. Tāpēc vienmēr iesaku sievietēm padomāt par vairākiem sāpju pārvarēšanas mehānismiem arī tad, ja plānots izmantot epidurālo anestēziju.”
Galvenais ir elpot
Dabisks dzemdību process ir perfekts, tikai sievietei nevajag tam pretoties. Sāpes pārvarēt noteikti var palīdzēt sakārtota elpošana. “Kad sākas kontrakciju radītās sāpes, ir jāelpo. To pārvarēšanai der jebkāda elpa, bet vislielākais ieguvums ir tad, ja sieviete spēj kontrolēt savu elpu, proti, elpot dziļi un lēni un, samazinot stresu un spriedzi ķermenī, samazināt arī sāpju sajūtu,” skaidro dūla.
Elpa ir instruments, ar ko atslābināt ķermeni lielās sāpēs, un, tiklīdz tas ir panākts, sāpju sajūta šķiet panesama.
“Sāpju slieksnis ir mītisks jēdziens, ko sieviete nereti pati izdomā, tāpēc šo attieksmi var mainīt, iemācoties kontrolēt spriedzi ķermenī,” teic dūla, piebilstot, ka, piemēram, bikini vaksācijas sāpes var būt saistītas tieši ar spriedzi, ko pirms procedūras pašas radām.
Savilkts žoklis – savilkta iegurņa pamatne
Vecmātes teic: ja topošajai māmiņai dzemdību laikā ir sakrampēts žoklis, sieviete ir “sakrampējusi” arī iegurni un neļauj mazulim brīvi virzīties pa dzemdību ceļiem. Tāpēc dzemdību laikā jāatceras par atslābināšanos un jāsāk ar žokli. “Pēc žokļa var redzēt, kā sieviete tiek pāri sāpju izraisītajai spriedzei. Tā ir vieta, kam sekot līdzi var gan pati sieviete, gan viņas atbalsta persona, lai ar katru izelpu atbrīvotu sakrampēto žokli un ļautu elpai viegli izplūst,” aicina Zīle Dāvidsone. To izdarīt var palīdzēt zemas, dobjas skaņas izpūšana, kas atgādina rūkšanu, tā liekot strādāt gan augšējai, gan apakšējai diaframai. Tikai nevajag raizēties, ko domās personāls, ja tā rūkšu. Tas, kas māmiņai palīdz, ir atļauts un pat vēlams, jo mamma ar mazuli ir šā lielā notikuma svarīgākās personas.
***
Konsultē dūla Zīle Dāvidsone.
댓글