Dusmas kā jūtas ir daļa no gandrīz ikviena cilvēka dzīves. Dažreiz dusmām ir maza nozīme mūsu dzīvē un tās nerada vērā ņemamas problēmas. Tomēr dusmas var kļūt arī par lielu mūsu dzīves daļu. Tās var kļūt par mūsu dzīvi. (Īpaši šodien šajos apstākļos.) Mazliet padalīšos ar kādu nodaļu no Melodijas Bītijas grāmatas. Varbūt kāds no ieteikumiem noder arī jums!
Ļauj sev sajust dusmas
Daudzi no mums ir sastapušies ar reālu dilemmu attiecībā uz savām dusmām, īpaši, ja ir dzīvojuši tādā ģimenes sistēmā, kas teikusi: "Nejūti, jo īpaši nejūti dusmas." Mēs dusmas norijam, iekožam mēlē, sasprindzinām plecus, iestumjam tās mūsu vēderā, ļaujam tām tarkšēt mūsu galvā, bēgam no tām, ārstējam tās vai iedodam tām cepumiņu. Mēs vainojam sevi, pārvēršam dusmas depresijā, iegāžamies gultā, ceram, ka nomirsim, un kļūstam vai slimi no tā visa.
Apspiežot dusmas līdzīgi kā citas emocijas, rodas problēmas. Reizēm mūsu dusmas var noplūst pilnīgi nepiemērotā veidā. Mēs kliedzam uz kādu, uz kuru pat nebijām domājuši kliegt. Mēs saviebjam seju, sakniebjam lūpas un palīdzam cilvēkiem justies tā, ka viņi pilnīgi noteikti nevēlētos būt mums līdzās. Mēs sakām to, ko neesam domājuši. Vai arī, kā notiek visbiežāk, mēs pasakām to, ko patiesībā esam domājuši. Vai arī mēs varam izdarīt ko tādu, kas sāpina mūs pašus. Kad cilvēki jautā, kas mums kait, mēs caur sakostiem zobiem sakām: "Nekas, viss kārtībā, paldies." Mēs pat varam sākt darīt mazas zemiskas lietiņas vai lielas zemiskas lietas, kļūstot tādi paši kā tie, uz kuriem dusmojamies.
Ja dusmas apspiestas jau ilgu laiku, galu galā tās paveiks ko stipri lielāku nekā izgāzīsies uz āru. Nepatīkamas izjūtas ir kā nezāles. Tās nepazūd, ja mēs tās ignorējam.
Dusmas ir vienas no dziļājakām izjūtām, kādas dzīve spēj mums radīt. Tās ir viena no mūsu emocijām. Mēs tās jutīsim, kad tās būs mūsu ceļā, - pretējā gadījumā mēs tās apspiedīsim. "Es neuzticos cilvēkiem, kuri nekad nekļūst nikni. Cilvēki vai nu kļūst nikni, vai nomierinās," saka mans draugs Šarons Džordžs, profesionālis garīgās aprūpes sfērā.
Mums ir visas tiesības justies tik dusmīgiem, cik mēs jūtamies. Tādas pašas tiesības ir arī citiem cilvēkiem. Tomēr mums ir arī pienākums - primāri pašiem pret sevi - pienācīgi tikt ar šīm dusmām galā.
Kuram mītam es ticu?
* Nav pareizi just dusmas.
* Dusmas ir laika un enerģijas lieka tērēšana.
* Labi, jauki cilvēki nejūt dusmas.
* Mums nav jājūt dusmas, kad mēs tās jūtam.
* Kad dusmosimies, mēs zaudēsim kontroli un sajuksim prātā.
* Cilvēki mūs pametīs, ja mēs uz viņiem dusmosimies.
* Citi cilvēki nekad nedrīkstētu dusmoties uz mums.
* Ja citi uz mums ir dusmīgi, mēs noteikti esam izdarījuši ko sliktu.
* Ja citi cilvēki ir dusmīgi uz mums, mēs esam likuši viņiem tā justies un esam atbildīgi par viņu jūtu sakārtošanu.
* Ja mēs esam dursmīgi, kāds cits mums ir licis tā justies, un tas cilvēks ir atbildīgs par mūsu jūtu sakārtošanu.
* Ja mēs jūtamies uz kādu sadusmojušies, attiecības ir beigušās un šim cilvēkam ir jāiet prom.
* Ja mēs uz kādu esam sadusmojušies, mums šis cilvēks ir jāsoda par to, ka viņš mūs sadusmojis.
* Ja mēs uz kādu esam sadusmojušies, šim cilvēkam ir jāmaina tas, ko viņš dara, tā, lai mēs vairs uz viņu nedusmotos.
* Ja mēs jūtamies dusmīgi, mums kaut kas ir jāsit vai kaut kas ir jāsalauž.
* Ja jūtamies dusmīgi, mums ir jākliedz un jābļauj.
* Ja mēs uz kādu esam dusmīgi, tas nozīmē, ka mēs šo cilvēku vairs nemīlam.
* Ja kāds uz mums ir dusmīgs, tas nozīmē, ka šis cilvēks mūs vairs nemīl.
* Dusmas ir grēcīgas emocijas.
* Ir pieņemami justies dusmīgam vien tad, ja spējam attaisnot savas izjūtas.
Brīdī, kad sākam tikt galā ar dusmām, pamanām, ka izjūtam dusmas diezga bieži. Tā parasti notiek. Mēs ar to netiksim galā nevainojami. Neviens ar to netiek galā nevainojami. Kļūt mierīgam ir vispārpieņemtā atbilde dusmām. Visam ir vajadzīgs laiks.
Ieteikumi, kā tikt galā ar dusmām
Apdomājiet ikvienu mītu par dusmām. Dodiet sev atļauju justies dusmīgiem, kad jums ir tāda vajadzība. Dodiet arī citiem cilvēkiem atļauju justies dusmīgiem.
Jūtiet savas emocijas. Pat ja tās ir dusmas, tā ir tikai emocionāla enerģija. Tā nav pareiza vai nepareiza. Tā neprasa nekādu novērtējumu. Dusmām nav jābūt attaisnotām vai izskaidrotām. Ja enerģija ir, jūtiet to. Jūtiet arī visas citas emocijas, kas ir zem tā visa - sāpes vai bailes.
Apzinieties domas, kas nāk līdzi šīm jūtām. Labāk pasakiet šīs domas skaļi.
Apsveriet domu gājienu, kas pavada šīs jūtas. Turiet tās gaismā. Apskatiet, vai tajā nav kādi defekti. Mēģiniet saskatīt modeli un situācijas, kas atkārtojas. Tā mēs daudz iemācīsimies par sevi un vidi sev apkārt.
Pieņemiet atbildīgus lēmumus par to, kas jādaram ja vispār kaut kas jādara. Mēģiniet iedomāties, ko mūsu domas mums mēģina pastāstīt. Vai dusmas mums uzrāda problēmas sevī un vidē ap mums, kurām vajadzētu pievērst uzmanību? Vai mums ir jāmainās? Vai mums kaut kas ir vajadzīgs no kāda cita?
Liela daļa dusmu nāk no neapmierinātām vajadzībām. Viens no ātrākiem veidiem, kā kliedēt dusmas, ir pārtraukt kliegt uz cilvēku, uz kuru esam dusmīgi, aptvert, kas ir tas, ko mēs no šī cilvēka vēlamies, un pajautāt viņam vai viņai to, ko vēlamies.
Ja viņš vai viņa nevēlas vai nespēj mums to dot, mums jāizdomā, ko darīt tālāk, lai parūpētos par sevi.
Neļausim dusmām kontrolēt mūs. Ja atklājam, ka esam dusmu varā, mēs varam sevi apturēt. Mums nav jāturpina kliegt. Nepārprotiet - reizēm kliegšana palīdz. Tomēr reizēm tā nepalīdz. Tā vietā, lai ļautu dusmām pieņemt lēmumu, labāk to izdarīt pašiem. Mums nav jāzaudē kontole pār mūsu rīcību. Tā ir tikai enerģija, nevis maģisks lāsts pār mums. Emocionāli atdalieties. Aizejiet uz citu istabu. Aizejiet uz citu māju. Nomierinieties. Tad izdomājiet, kas jums ir jādara. Mums nav jāļauj, lai citu cilvēku dusmas kontolētu mūs. Esmu bieži dzirdējusi līdzatkarīgos sakām: "Es nedarīšu to vai šo tāpēc, ka viņš (vai viņa) dusmosies." Nepakļaujiet briesmām savu drošību, bet centieties atbrīvoties no dusmu varas - gan savas, gan citu cilvēku. Mums nav jāreaģē uz dusmām. Tā ir tikai emocionālā enerģija. Reizēm pat nav jāreaģē, kļūstot dusmīgiem, ja mēs tā nevēlamies. Pamēģiniet to kādreiz.
Atklāti un godīgi pārrunājiet savas dusmas, kad tas ir piemēroti. Mēs varam pieņemt saprātīgus lēmumus, kā atklāti un atbilstoši izpaust savas dusmas. Tā vietā, lai izgāztu savu niknumu uz konkrēto cilvēku, mēs varam just savas jūtas, apzināties savas domas, saprast, ko mēs no šī cilvēka vēlamies, doties pie viņa atpakaļ un paust savu vajadzību, nevis vienkārši bļaut.
Uzņemieties atbildību par savām dusmām. Mēs varam teikt: "Es jūtos dusmīgs, kad tu tā dari, jo.." nevis: "Tu padari mani traku!". Mums nav vienmēr jārunā tādiem vārdiem, it kā mēs tikko būtu iznākuši no terapeitiskas grupas.
Esiet jūs paši. Vienkārši atcerieties, ka mēs esam atbildīgi par savām dusmām - pat ja tā ir atbilstoša reakcija uz kāda cita nepieņemamu uzvedību.
Runājiet ar cilvēkiem, kuriem uzticaties. Runāšana par dusmām un tikšana uzklausītam un pieņemtam tiešām palīdz attīrīt gaisu. Tas ļauj pieņemt pašiem sevi. Atcerieties, mēs nevaram turpināt virzīties uz priekšu tikmēr, kamēr neesam pieņēmuši, kur šobrīd atrodamies. Un ir cilvēki, kuriem rūp. Ja mums ir dusmas, kas ir nostiprinājušās aizvainojumā, tad atceries, ka aizvainojums mūs var sāpināt daudzreiz vairāk kā palīdzēt.
Izdedziniet dusmu enerģiju. Iztīriet virtuvi. Uzspēlējiet bumbu. Vingrinieties. Ejiet dabā. Notīriet sniegu. Rociet dārzu. Ja nepieciešams, būvējiet kaut ko.
Dusmas rada ārkārtīgi lielu spriedzi, un fiziskas nodarbes palīdz atbrīvot šo enerģiju.
Nevainojiet sevi vai citus par dusmošanos. Neļaujiet citiem cilvēkiem sist vai citādi jūs apvainot brīžos, kad viņi jūtas dusmīgi. Nesāpināsim citus cilvēkus, kad esam dusmīgi. Meklēsim profesionālu palīdzību, ja esam ļaunprātīgi izmantoti.
Rakstiet vēstules, kuras neplānojat nosūtīt. Ja jūtamies vainīgi par dusmām, tad šī metode tiešām palīdz. Sāciet vēstuli ar jautājumu: "Ja es varētu dusmoties par jebko, neviens nekad to neuzzinātu, un nebūtu nepareizi tā justies, tas, par ko es justos dusmīgs, būtu.." Kad dusmas ir uz papīra, mēs varam tikt galā ar vainas izjūtu. Arī tad, ja ciešam no depresijas, šis vingrinājums var palīdzēt.
Tieciet galā ar vainas izjūtu. Atbrīvojieties no nepelnītas vainas sajūtas. Atbrīvojaties no visas vainas sajūtas. Vainas sajūta nepalīdz.
Nav veselīgi rīkoties naidīgi. Dzīvē bez dusmām ir vēl daudz citu emociju. Tomēr ir normāli dusmoties tad, kad mums tas ir vajadzīgs.
***
Fragments no Melodijas Bītijas grāmatas "Pārtraukt līdzatkarību". Mansards, 2008.