Izziņa, interese, iniciatīva – šie ir atslēgas vārdi, runājot par divgadniekiem un trīsgadniekiem. Līdz ar smadzeņu nobriešanu, garīgo attīstību, vertikālo ķermeņa stāju, zīdainis pārvēršas par patstāvīgu cilvēku, kurš aizvien vairāk apzinās savas spējas. Un iepazīst savas emocijas.
Nošķiršanās no mammas
Līdz trīs gadu vecumam bērnam nobriest sapratne, ka viņš ir pats par sevi. Savu atdalīšanos no mammas bērns pastiprina, paplašinot savu darbošanās zonu – tāpēc viņam tik lielu prieku sagādā bēgšana. Šādi divgadnieks dabiski mācās pats kontrolēt tuvināšanās un attālināšanās iespēju un atgriezties pie savas drošās salas – mammas un tēta – kad jūt tādu vajadzību.
Bērni šajā vecumā ir zinātkāri, tāpēc ir labi, ja vecāki šo izziņu veicina – nebaida, ka tas un šis ir bīstams, bailīgi neiegrožo.
Iedrošinot savu divgadnieku izmēģināt ko jaunu un pārliecināties par savām spējām, tiek sekmēta ne tikai garīgā attīstība, bet arī ķermeņa fiziskā attīstība.
Tieši šādi divgadniekam attīstās pašapziņa. Bērns aizvien biežāk saskaras ar situācijām, kad viņa vēlmes nevar tikt izpildītas vai arī vecāki tās izpildīs pēc laika. Bērns mācās ievērot noteiktas robežas, vecāku norādes un šādus tādus aizliegums. Divgadnieks sāk saprast, ka nav pasaules centrs, tāpēc arī reizēm mēdzam piedzīvot bezspēcīgas bērna dusmas un vēlmi visu sajaukt – tā ir normāla bērna reakcija, kas rāda, ka viņš pamazām sāk apjaust šīs robežas. Un tas ir iemesls, kāpēc sodi šajā vecumā neveicina nekādu personības attīstību. Tieši pretēji –
Sodot divgadnieku, mēs riskējam bērnu izveidot par cilvēku bez sava viedokļa un gribas. Bērns pašsavaldīšanos var apgūt vien tad, ja līdzās ir mīļi un mierpilni vecāki.
Aktualitāte pāriet uz “otru galu”
“Zīdaiņu vecākiem galvenā rūpe visbiežāk ir par mazuļa apetīti, - lai viņš ir paēdis, lai nekrītas svarā, bet divgadnieku vecākiem jau svarīgāk ir tas, lai mazajam vēders ir izgājis,” stāsta terapeite. Dzīves pirmajā gadā bērns juteklisko baudu saņem caur muti, bet nākamajā fāzē baudas sajūtas pārvietojas uz tūpļa un urīnizvadceļu apvidu.
Tā ir fizioloģija. “To apstiprina arī vecāki, kas ar divus trīs gadus veciem bērniem vēršas pēc palīdzības ar tādām sūdzībām kā “mans bērns nekakā jau trīs dienas”, “manam bērnam ciets vēders”, teic Gunta Andžāne. Un, kamēr divgadnieks vēl tikai mācās pastāvīgi ēst, apģērbties, par sevi parūpēties un kontrolēt savus ikdienas procesus, viņš jau tagad lieliski spēj izvēlēties – izspiest kaku vai nē. “Divgadnieks ļoti labi saprot, ka, sasprindzinot sfingteru, viņš var izspiest un var arī neuzspiest kaku. Šodien to novērot ir grūtāk, jo autiņbiksītes vairs neliek vecākiem saasināt uzmanību uz faktu, lai tikai bērns pirms pastaigas ārā būtu pasēdējis uz podiņa. Savus 30 gadus atpakaļ mammas izmantoja marles autiņus, tāpēc, lai kaka nepieliptu pie dibena, bērnus sēdināja uz podiņiem, mācot, ka tagad ir svarīgi pakakāt.
Bērns saprot, ka mamma un tētis ļoti grib, lai viņš pakakā podiņā. Nu, kurš vecāks nepriecājas, kad mazais savas dabiskās vajadzības ir nokārtojis pats savā podiņā? Mēs visi tā darām, jo tiešām priecājamies, ka bērns ir apguvis ko jaunu. Bet zemapziņā divgadnieks sāk saprast, ka tas, ko viņš pats var izdarīt un kontrolēt, mammu un tēti iepriecina.
Un šāda situācija veido pirmās tirgus attiecības: ja mamma vai tētis būs pret mani labi, es viņiem došu. Ja mamma kreņķējas un saka: mans bērns jau trešo dienu nekakā, tad rodas jautājums: kas mainījies attiecībās, ka divgadnieks no sevis “neko negrib jums iedot”.
Jo tas ir vienīgais, ko divgadnieks pats spēj šajā vecumā izvēlēties – dot vai nedot. Uztura speciālisti teiktu, ka bērns ēdis ēdienu, kas slikti šā gremojas, un sava daļa taisnības tur var būt, tomēr psihoemocionālā pasaule noteikti joprojām ir līdzās,” stāsta ārste – psihoterapeite.
Mazliet par kaunu
“Bet, lūk, tas otrs gals jau vairs nav tik smaržīgs un skaists, un visiem rādāms, tāpēc mums par šo netīk runāt,“ smaida Gunta Andžāne. “Tas ir ķēpīgs, smirdīgs, mammai un tētim seja bieži savelkas manāmā riebumā: “fui, pē”. Jo neviens jau nekaifo par vēdera izeju,” stāsta speciāliste. “Tomēr ir būtiski saprast, ka riebums ir saistīts ar kauna sajūtu.
Kauns ir divgadnieka galvenā emocija, ko bērns izjūt, un vecāki to ierauga arī viņa mīmikā, ķermeņa pozā, uzvedībā.
Vienkāršoti varam teikt, ka piedzimstot mūsos ir septiņu emociju pakete: prieks, dusmas, bēdas, riebums, kauns, vainas sajūta un bailes. Šīs emocijas attiecīgajā attīstības posmā “atmostas” ar uzdevumu palīdzēt psiholoģiski reaģēt uz ārējo kairinātāju un nodrošina personības izaugsmē. Kauns, vainas sajūta un bailes ir vienā “komplektiņā”. Zīdainim no šīm trim redzamākās ir bailes, bet divgadniekam jau pievienojas arī kauna sajūta.
To labi pierāda piemērs, kad mainām zīdainim autiņbiksītes. Mēs varam teikt: trakums, nokakājies līdz padusēm, omes segu arī apkakāji, nu, šausmas, bet zīdainis tikai laimīgs smaida, ticis pie plika dupša. Ne jau bērnam tajā brīdī ir kauns, bet mammai. Taču divu gadu vecumā mēs bieži vien kauninot papildus pastiprinām kauna sajūtu, kādu jau tā šajā laikā bērnā aktivizējas. Tad nu sanāk, ka bērns saņem ne tikai savu dabisko un vajadzīgo kauna sajūtu, bet vēl arī vecāku kaunu.
Labs piemērs ir visiem zināmā situācija, kad ejam pa ielu ar savu divgadnieku un satiekam sen neredzētu paziņu, ar ko bērnam nav nekādu asociāciju. Divgadnieka dabiskais kauns liek tam paslēpties aiz mammas, un tas ir akceptējami. Bet tik bieži sabiedrībā vērojam vecāku reakciju: ko tu slēpies, nāc parādies, cik liels esi izaudzis, šī taču ir mammai pazīstama tante!
Ķēpāšanās divas sejas
“Smērēšanos ar ēdienu vai kakām, kā tas mēdz būt divagdnieku vecumā, mēs uztveram ar skaļu un izteiksmīgu “fui”. Šādās situācijās mammai gribas visu pēc iespējas ātrāk satīrīt. Un tas ir saprotams, jo tās ir destruktīvas, nepatīkamas darbības.
Tomēr bērna dabiskajai vajadzībai – ar to, ko es radu, varu kaut ko arī darīt – ir jādod iespēja izpausties.
“Mīcam picas mīklu, spēlējamies smiltīs, no mitrajām smiltīm veidojam pilis, dodam bērnam krāsas, lai izķēpājas, dodam kinētiskās smiltis, plastikas, palstalīnu,” rosina speciāliste. “Ieliekam dabisko vēlmi un vajadzību skaistā formā bez bērna kaunināšanas. Un lapu, kur izķēpātas guaša krāsas, ierāmējam kā skaistu darbiņu un pieliekam pie sienas!”
“Es neaicinu uz nekārtību, bet pārspīlēta tīrība no vecāku puses divgadnieka vecumā dod lielu iespēju, ka nākotnē viņā nostiprināsies sajūta, ka visam dzīvē jābūt pārspīlēti kārtīgi un precīzi,” stāsta Gunta Andžāne.
Kauns, tīrība un kārtība ir ļoti cieši saistīti jēdzieni. Tāpēc pārspīlēts perfekcionisms un kontrole pieaugušā vecumā ir sievietes vai vīrieša kā divgadnieka traucējums.
Vecāki, kuri, protams, neko sliktu negribēdami, šajā laikā nepārtraukti atgādina: neaiztiec zemi, nenosmērē drēbes, šito neņem rokās, fui, pē, netīrs, riskē vēl ar ko būtisku. Ja bērns neizķēpājas divu gadu vecumā, nākotnē šis cilvēks var saskarties ar sarežģījumiem dzimumattiecībās.
“Sekss jau arī nav nekāda tīrā padarīšana – divi sasvīduši ķermeņi, kas pūš un elš, un beigās vēl kaut kas izdalās. Kas gan tur skaists?” retoriski jautā Gunta Andžāne. “Te arī atbilde, kāpēc pieaugušā vecumā sievietes un vīrieši pret seksuālajām attiecībām ir kategoriski: darīšu to kārtīgi un tīrīgi, seši/deviņi pozā, noteiktā laikā un tikai tad, kad gribēšu bērnu, nekādas brīvās seksuālās aktivitātes no manis neprasiet.”
Trīsgadnieka “uh!” periods
Trešajā dzīves gadā arvien vairāk attīstās bērna fiziskā un emocionālā pastāvība. Bērns spēj ilgāku laiku palikt bez mammas un tēta, nav nepieciešams pastāvīgs redzes un dzirdes kontakts ar mammu vai tēti. Bērns par sevi vairs nerunā trešajā personā, apzinās savu “es”. “Tiklīdz bērns sāk izmantot vārdu “es”, viņš rāda, ka ir psihoemocionāli gatavs socializēties,” skaidro Gunta Andžāne. Trīsgadnieks ir sasniedzis spītības vecuma augstāko punktu, un tas ir dabisks un svarīgs personības attīstības process, jo bērnam ir jāapgūst sava pastāvība. Mazinās maigums, bet pastiprinās izzināšanas kāre par to, no kurienes cēlies, kāds bijis maziņš bēbītis. Ja bērns aug brīvs un nenomākts (tas gan nenozīmē – pilnīgi neierobežots), tad arī viņa smadzeņu darbība attīstās labi.
Tas, cik spēcīgi bērns spēs pateikt “es”, ir atkarīgs no vecākiem. Un, lai cik interesanti tas būtu, jo vairāk šajā laikā bērnu cenšas iegrožot, jo spēcīgāka kļūst trīsgadnieka dabiskā spītība.
“Trīsgadniekā pamostas arī dzimuma identitāte un no iepriekš minētajām emocijām - vainas sajūta,” stāsta Gunta Andžāne. “Šajā vecumā bērns aizvien vairāk izzina pasauli pastāvīgi, kaut ko pa klusam nokrāso, pārkārto, dažreiz savā pētnieciskajā procesā arī salauž. Tad vecākiem nereti izsprūk: kurš šito izdarīja, kurš ir vainīgs? Ja vecāki ar šo vainošanu “nodarbojas cītīgi”, bērns izaug ar sajūtu, ka ir vainīgs teju par visu, lai gan patiesībā ir bijis savā dabiskajā izziņas procesā. Un šie patiešām nav kaut kādi muļķīgi psiholoģiskie pārspīlējumi,” uzsver speciāliste.
Mums ir jābūt uzmanīgiem ar saviem izteicieniem, jo kaunināšanai un vainošanai ir milzīgs spēks. Tas nenozīmē visatļautību, ikdienu bez noteikumiem. Bet, ja uz sienas bērns nedrīkst krāsot, tad vecākiem vajadzētu uzlikt lielu lapu un teikt bērnam, ka, lūk, šeit tu drīksti izpausties. Tas, kā vecākiem izdosies iziet cauri trīsgadnieka vecumam atspoguļosies bērna 16 gadu vecumā. Tikai tad jau bērnu vairs nevarēs pasist padusē un aiznest, kur nepieciešams.
Konfliktu risināšana kā spēle
“Divgadnieki trīsgadienieki kopē sava dzimuma vecākus. Kā dara tētis, darīs arī dēls, un meita rīkosies tāpat kā mamma. Bet attiecības bērni kopē no pretējā dzimuma. Kādas attiecības mamma veido attiecības ar dēlu, tētis ar meitu, tādas attiecības bērns veidos ar sociumu, sabiedrību,” Stāsta Gunta Andžāne.
Tāpēc nevajag mājās spēlēt skolotājus. Būsim vecāki, kas veido draudzīgas attiecības ar saviem bērniem! Tiklīdz kaut ko dabisku, kas bērnam jādara ikdienā, mēs pārvēršam par uzdevumu, mērķi vai cīņu, spēle ir sākusies! Bērnam ir jāzina noteikumi mājās, bet viņš skatās, vai paši vecāki tos,” norāda Gunta Andžāne. Ļoti svarīga ir spēja nosaukt vārdā viņa emocijas arī konfliktu situācijās.
Kopš agra vecuma mēs domājam, kā bērns attīstīsies intelektuāli. Bieži vecāku vidū notiek tāda kā sacensība, kura bērns jau skaita dzejolīšus, dejo tautas dejas. Ja mēs tikpat cītīgi mācītu emocijas! “Es esmu dusmīga”, “Tu esi dusmīgs”, “Man ir kauns”, “Man ir bail” – mums nepatīk izrādīt savas emocijas un mēs neiztulkojamo bērnam viņa emocijas. Jo tā nav pieņemts!
Piemēram, bērns veikalā uztaisa histēriju. Tad mamma jānotupstas pie bērna un jāpaskaidro: es redzu, ka tu esi dusmīgs, es arī tavā vietā būtu dusmīga, bet šoreiz mēs varam paņemt šo vienu konfekti. Pēc tam jāpaņem bērns pie rokas vai klēpī un jāiet uz kasi samaksāt. Šādās situācijās vecāki jūtas slikti, viņiem šķiet, ka no malas izskatās teju smieklīgi. Vecāki izjūt gana lielu kaunu, lai šādi ar savu bērnu parunātu. Kāpēc? Jo reti kurš tā dara,” stāsta speciāliste.
Sabiedrības spiediens
“Nu jau sabiedrība ir kļuvusi pieņemošāka, nevar salīdzināt ar attieksmi pirms 10-20 gadiem, kad svešas tantes un onkuļi nekautrējās izteikt dzēlīgas piezīmes: kā tad nu tā, mammīt, šitāds bērns, šausmas, vārtās te veikalā pa grīdu un bļauj kā nelabais. Šodien mammām kauns un vainas sajūta (ko par mani padomās) arī ir salīdzinoši mazāka, tomēr ir joprojām. Un kaunam ir jābūt, bez tā nevar, jo uz tā balstās tikums, morāle, pieklājība. Bet tiem, kuri uzauguši padomju laikos, kauns ir pārdozēts. Šiem vecākiem bieži kauns ir teju par visu,” stāsta terapeite.
Tāpēc nereti tie vecāki, kas vēlas citādāk, kuri veido ar bērnu emocionāli tuvas un drošas attiecības, izjūt kaunu un atstumtības sajūtu. Ir ārkārtīgi grūti izturēt spiedienu. “Tad ir grūti arī sadzirdēt speciālistu, kurš saka: mammīt, pusaudžu gados jūs redzēsiet, kā nāks atpakaļ jūsu ieguldītās pūles, un jūs būsiet laimīgi vecāki laimīgam pusaudzim,” stāsta Gunta Andžāne.
Liels spiediens un niecīgs atbalsts. “Mēs baidāmies kļūdīties, lai gan kļūdas ir dabiskas. Neviena mamma savam bērnam nenodara apzināti pāri. Bet ja blakus ir kāds bubinātāks: “Nu, nu, nu, kā tu tā”, tas tikai audzē kaunu, vainu, bailes, represētās jeb apspiestās dusmas un jaunie vecāki bieži jūtas kā slazdā - ka neko mainīt nevar, jo no visām malām skan pārmetumi. Tāpēc tik ļoti svarīgs ir atbalsts! Palīdzi un paslavē jaunos vecākus! Arī bez bakstīšanas no malas viņi savu reizi izjūt nepārliecinātību,” aicina Gunta Andžāne. “Ja ir vēl iekšējais cenzors un spiediens, ka visi tā dara un man arī tā jādara, citādi mani no sociuma izmetīs un nepieņems, ja nav līdzās neviena, kas saka, ka esi pietiekarī laba mamma un tētis, pārdegt ir ļoti vienkārši. Ir vajadzīgs kāds, kas saka: viss ir pupu mizas, paskaties, cik tavs bērniņš ir laimīgs, vesels, cik jūs labi saprotaties!
Jo vairāk būs “super mammas”, kas izrāda savus “superbēbjus”, jo vairāk citām mammām, ieraugot savu mazuli, kas nosmērējies ar auzu putru līdz acīm, šķitīs, ka viņas bērns un viņa pati nav derīgs sabiedrības locekļi,” stāsta Gunta Andžāne.
Ir svarīgi izglītoties un izprast bērna attīstības psiholoģiskās puses, tomēr tik pat svarīgi ir nepazaudēt savu kā mammas un tēta sajūtu šajā visā.
***
SITUĀCIJAS UN RISINĀJUMI
Situācija: Bērns atsakās ģērbties, un iziešana no mājas regulāri beidzas ar traci
Risinājums: “Jebkura veida pavēles no vecākiem, piemēram, ”Nāc ģērbties!” vai ”Nāc ēst!” divus trīs gadus mazam bērnam ir spēle. Kādu spēli mēs “palaižam”, tādu mazulis spēlēs. Vecāki var spēlēt sacensības: kurš pirmais. Protams, ar noteikumu, ka pieaugušais neuztver to pārāk nopietni un, saģērbies pirmais, no prieka nelēkā: jā, es tevi uzvarēju! Tad mazais saprot, ka nekad mūžā nevarēs saģērbties tik ātri, ja nu vienīgi tad, kad pašam būs 30 un tētim jau 60,” smejas ārste-psihoterapeite.
Situācija: Bērns veikalā gāžas gar zemi
Risinājums: Tā arī ir spēle. Bērns domā: mamma mani ņem līdzi uz veikalu, es gāžos zemē, mamma sarkaniem vaigiem stutē mani augšā un purina, lai savācos. “Neņemšu vairs tevi līdzi,” mamma norūc. Un nākamajā reizē bērns tāpat ir kopā ar mammu veikalā. “Nevajadzētu draudēt, ja zinām, ka to neizdarīsim. Vislabāk, ja šajā spēlē nemaz neiesaistāmies. Bet brīdī, kad bērns ieņēmis pozu, ka viņam vajag šo vai to, citādi viņš gauži raudās, vecākiem vajadzētu notupties bērna acu augstumā un paskaidrot, kas patlaban notiek. Paskaidrot viņam savas emocijas. Un varbūt kādreiz vērtīgi uz veikalu tomēr doties bez divgadnieka,” iesaka Gunta Andžāne.
Situācija: Divgadnieks iesit un smejas
Risinājusm: Bērnam jāsaka – “Stop, mammai (vai kādam, kuram sit) sāp. Ja tu kaut ko vēlies, pasaki vai parādi.” Ir ne tikai nepareizi, bet arī bezjēdzīgi viņam atdarīt ar to pašu, jo bērnam arī šī ir spēle. Viņš rotaļājas! Arī tad, ja šādi mēs gribētu likt bērnam saprast, ka tad, ja iesit, sāp, bērns šajā vecumā vēl nekādi nevar to “salikt kopā”. Viņa smadzeņu darbība vēl nav tā attīstījusies. Izpratne, ka viņa sišana otram sagādā sāpes, bērnam rodas krietni vēlākā vecumā.
***
Konsultē: ārste - psihoterapeite GUNTA ANDŽĀNE
Foto: Daiga Ellaby