Pirmos konfliktus, kad bērns atsakās sadarboties, vecāki visbiežāk pamana jau mazuļa pirmā dzīves gada beigās. Un lai gan tad šķiet, ka šis “izlaidenis” vēlas mammu un tēti kaitināt, sāpināt un provocēt uz strīdu, tā nav. Bērna smadzenes gluži vienkārši vēl nav attīstījušās, lai viņš pats varētu regulēt savus impulsus, saprast to, ko vecāki saka, un izteikties pats. Kas notiek ar mazuli, kas notiek ar vecākiem un kā sadarboties, atklāj VITA KALNIŅA.
Tie nav niķi, tas ir pārpratums
Sadarbība ir abpusēja vienošanās par to, kā sasniegt kopīgu mērķi. Un atslēgas vārds šajā visā ir “kopīgs mērķis”. Ja vecāka mērķis ir pagūt laikā uz darbu, bet bērna mērķis tajā pašā laikā ir paspēlēties, jo uz bērnudārzu iet negribas, kopīga mērķa nav. Līdz četriem gadiem bērni nesaprot, kad sakām - “mammai ar tēti ir jāsteidzas, fiksāk”. Un lai gan sabiedrībā valda spēcīgs uzskats, ka bērniem vecāki ir jāklausa, tā nav. Vecāki un bērns – tā ir mijiedarbība un draudzība. Sadarbība, ko iespējams apgūt!
Bet, protams, ka sadarboties ar nerunātāju var būt ļoti sarežģīti. Kad bērns domā vienu, vecāki citu – skandāls ir teju neizbēgams. “Ja šitā nav labi, un tā nav labi, tad tiec galā pats!” situācija ir teju klasika. Tomēr jāsaprot, ka
neviens bērns negrib padarīt savus vecākus trakus, bērni tiešām nesaprot, ka mamma ar tēti var pasauli saprast citādāk.
Un tad tieši bērns var uztvert, ka vecāki tīšām pretojas, speciāli atsakās darīt, kā bērns vēlas. Tikai apmēram sešu gadu vecumā bērns spēj pilnībā regulēt savus emociju impulsus, izvērtēt arī to, vai un kā reaģēt. Tāpēc nepalīdzēs, ja vecāks teiks – atvainojies mammai vai tētim,- jo bērns to sāk saprast tikai apmēram četru gadu vecumā. Un vislabāk atvainošanos, protams, mācīt, kad paši atvainojamies bērnam. Kad bērns paaugsies, tas sāks lietot uzvedības modeli, ko vecāki ir rādījuši agrā bērnībā.
Mazo pusaudžu vecums
Jau apmēram bērna 10-11 mēnešu vecumā varam piedzīvot situācijas, kad ar mazuli ir ļoti grūti vienoties, grūti kaut ko sarunāt, bērns reaģē ar dusmām, košanu vai sišanu. Tad šķiet, ka bērns tīšām dara ne tā, kā vajag. Mazliet lielākā vecumā bērnudārza audzinātājas mēdz norāt vecākus – “jūsu mazais mežonis neprot uzvesties!”. Vecāki tad domā – kāpēc tā, mājās taču mēs nevienam pāri nedarām, ak, un ja nu mans bērns izaug par traku agresoru?
Kulmināciju šādi protesti sasniedz apmēram 2,5 gadu vecumā (ko psiholoģijā sauc par attīstības autonomijas posmu), un “finišē”, bērnam sasniedzot apmēram četru gadu vecumu. Jā, ir vēl viens vecums, kad bērns “pārvēršas” – pusaudžu vecums, - bet tas jau ir nedaudz cits stāsts.
Kur dzimst pastāvība
Es iedomājos vecāku sejas, lasot, ka spītnieks norims tikai uz četru gadu vecumu. “Jēzulīt! Kā to izturēt tik ilgi!?” Bet nav tik traki! Mums tikai jāzina pāris lietas, kāpēc šādas situācijas rodas.
Mēs visi zinām, ka katras veiksmīgas sadarbības sākums ir tajā, ka mēģinām viens otru saprast. (To redzam visur – biznesā, attiecībās, bērnu audzināšanā..) Ja mēs gribam otru “pielauzt”, pierunāt, manipulēt ar otru, lai viņš dara, kā mēs vēlamies, tas visticamāk nestrādās. Ilgtermiņā noteikti ne. Pirmajā bērna gadā uzdevums ir “uztankot” maksimāli daudz drošības sajūtas, būt ciešā kontaktā ar savām piesaistes personām, kas regulāri reaģē uz bērna vajadzībām un palīdz tās bērnam apmierināt. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērns var attīstīties un ar katru gadu doties pasauli pētīt plašāk. Kad tuvojas bērna gada jubileja, mazulis iet cauri svarīgam attīstības procesam – autonomijas iepazīšanai, sava “es” attīstībai. Un lai autonomiju varētu attīstīt, bērnam ik pa laikam ir jācenšas nokļūt situācijās, kuras ne visai patīk mammai un tētim.
“Ja es pats neesmu šo izvēlējies, tad mammas un tēta izvēlei man IR jāpasaka “nē”, tikai tad es varu sajusties es pats,” bērns domā.
Nekā personīga, kā mums, pieaugušajiem, patīk teikt :) Un šī ir ļoti svarīga lieta – ļaut bērnam kaut ko ikdienā ietekmēt (izvēlēties, piemēram, zābakus, ko vilkt), un tajā pašā laikā, protams, noteikt robežas. Tieši tā bērnā lēnām veidojas pastāvība.
Procesi bērna smadzenēs
Pavisam vienkāršoti - smadzenes dalās emocionālajā daļā un kognitīvajā daļā, kas atbild par domāšanu, lēmumu pieņemšanu, atmiņu. Emocionālā smadzeņu daļa ir vecākā smadzeņu daļa, kas mums ir vēl no tiem laikiem, kad cilvēki dzīvoja alās. Tāpēc briesmu un stresa situācijās vispirms cilvēkam reaģē un liek rīkoties emocionālā smadzeņu daļa, un tikai tad, iespējams, pieslēdzas arī kognitīvā puse, kas spēj izvērtēt, apzināties, saprast. Bērniem otrajā, trešajā dzīves gadā vēl nav līdz galam izveidojusies kognitīvā smadzeņu daļa, lai bērns spētu analizēt likumsakarības.
Tāpēc daudz biežāk ir situācijas, kurās, sajūtot spēcīgas emocijas, bērns uzreiz reaģē (stresa situācijā reaģē ar agresiju, piemēram). Jo citādāk pagaidām vēl neprot.
Ja vecāki kliedz uz bērnu, aizliedz kaut ko (kas visbiežāk arī notiek), bērna stress tikai pieaug. “Man ņem nost mantas un mamma vēl kliedz trakā sejas izteiksmē,” bērns nodomā.
Divgadnieks ar to emocionāli noteikti nespēj tikt galā. Un tieši tad savā emociju pārplūdē notiek slavenā izklāšanās veikalā vai mājās uz grīdas, ko pavada varena aurēšana, reizēm varbūt arī sišana vai spļaušana. Bet tā nav nekāda spītības lēkme. Bērns tikai (kā mācēdams!) cenšas no spēcīgajām emocijām atbrīvoties.
Pirms cenšamies bērnu savaldīt, svarīgi zināt, ka līdz trīs gadu vecumam bērns nesaprot valodu tik pilnvērtīgi, lai uztvertu vecāku skaidrojumus. Valodu bērni mācās pēc neverbālām izteiksmēm (balss intonācijas, piemēram!). Un arī tad, ja bērns saprastu, ko mamma vai tētis skaidro, - ir neiespējami domāt un mācīties paaugstinātā stresa apstākļos. Bērnam ir vajadzīga pārliecība, ka mamma man nāk kā palīgs, lai varu savas emocijas izreaģēt, nevis papildus apdraudējums.
Impulsīvās rīcības kontrole
Viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem pirmajos četros gados ir palīdzēt bērnam izregulēt savas emocijas.
Un tas nozīmē mammai vai tētim pašam spēt savaldīties. Nonākt “šeit un tagad” brīdī, sajust sevi, atzīt savas dusmas, kas iekšā vārās - “es to sīko izlidināšu tulīt pa logu!” – to visu just ir normāli! Atzīt to, nomierināties un tikai tad pievērsties bērnam. Tad vecāks var pat ieraudzīt bērna ciešanas, izmisumu, redzēt, ka bērns NEVAR citādāk.
Tas, vai un kā mēs dusmojamies, tiešā veidā spoguļo mums mūsu pašu bērnības pieredzi. Neapzināti mums un nepazināti saviem bērniem mēs atgriežamies laikā, kad saskārāmies ar līdzīgām sajūtām agrā bērnībā, un ar tām slikti tikām galā. Un neapzināti mēs ķeramies pie tā, ko tolaik piedzīvojām no saviem vecākiem. “Intuitīvi uzkliedzam, intuitīvi uzšaujam, ieliekam bērnu kaktā..” Te izpaužas arī dusmas, ko patiesībā esam apspieduši pret saviem vecākiem agrāk. Reti kurš mūsu bērnu vecvecāks spēja reaģēt ar “es saprotu, ka esi uz mani tik dusmīgs, jo nevar konču ēst, bet mēs pirms vakariņām končas neēdam, tā tas vienkārši ir”. Visbiežāk sekoja sodi, kaunināšana, - lietas, ko negribam “nodot” bērniem, bet tomēr tā rīkojamies, jo neesam vēl sevi līdz galam izpratuši, lai rīkotos citādāk.
Bet labā ziņa ir tā, ka kognitīvā smadzeņu daļa ir trenējama, un savas emocijas atpazīt un kontrolēt varam iemācīties, arī lieli esot! Un svarīgi nekad neaizmirst, ka mēs darām to, ko intuitīvi uzskatām par pareizu un labāko, ko varam izdarīt. Nevajag iekrist pašpārmetumos, jo mēs rīkojamies tā, kā zinām un saprotam. Bet ir vērtīgi izprast situācijas un turpmāk darīt labāko no tā, ko esam uzzinājuši.
Par to, kā risināt ikdienas situācijas, kad divgadnieks jau atkla protestē pret visu pasauli, uzzini ŠEIT.
***
Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.