Mīlestībai nav ne reliģijas, ne tautības

Updated: Aug 3

Klausoties dziedātājas un mazās Miriam Amiras (gads un deviņi mēneši) mammas DINĀRAS RUDĀNES stāstā, dažbrīd šķiet neticami – kādi tik musturi dzimtas seģenēs netiek ieausti! “Tev jāuzraksta grāmata,” teicu. Sauciet to, kā vēlaties, - par likteni, dieva pirkstu – vienalga! Bet sarunā ar Dināru par šo domāju ļoti. Tāpat kā par vecāku spēju savās šķiršanās sāpēs “nesodīt” bērnu. Un par prieku dzīvot. Par spīti vai pateicoties visam.


Dinārai ir tik skanīgi smiekli! Ziniet, tādi, kuros klausoties, gribas sākt smieties līdzi tikai šo smieklu dēļ. Un smējāmies mēs daudz! (Speciāli atstāju visas mūsu smiešanās pauzītes arī tekstā.) Jo patiesībā humors ļauj vieglāk izbrist cauri nejēdzībām, izaicinājumiem un dažādām sāpēm, kas, jā - pieder pie dzīves!


Kad aicināju Tevi uz sarunu, zināju, ka man būtu ļoti interesanti parunāt par Tavas lielās ģimenes tradīcijām. Tatāru tradīcijām. Pastāstīsi?


Man tiešām ir liela tatāru radinieku saime Kazaņā, tomēr dažas paaudzes atpakaļ šī ģimene spēcīgi sašķēlās. Ģimenē valdošie noteikumi bija tik strikti, ka mana vecmamma nedrīkstēja runāt krievu valodā. Par to viņa varēja dabūt riktīgi pa mizu. (Smejas.) Bija jārunā tikai tatāru valodā. Tāpat nevarēja tikties ar puišiem, kas runā krievu valodā, jo tatāriem bija svarīgi turpināt dzimtu ar tatāriem, nepazaudēt saknes. Saistībā ar ticību, kā jau musulmaņiem, - nedrīkstēja ēst cūkgaļu, lietot alkoholu.. Un tāpat tatāriem, kā daudziem musulmaņiem, vīru izvēlas ģimene, vecāki atrod piemērotāko kandidātu, bet mana vecmamma, kas bija jaunākā no 11 bērniem, iepazinās ar manu vectēvu, krievu tautības vīrieti, iemīlējās un no šīs tatāru ģimenes aizgāja.


Vai viņa netika “izslēgta” no ģimenes?


Mana vecmamma palika ar vectēvu turpat Kazaņā, beigās pat sanāca, ka dzīvoja ar saviem vecākiem teju vienā pagalmā tikai savās mājā. Bet, kad piedzima mana mamma, mani vecmāmiņas vecāki manu mammu paņēma dzīvošanā pie sevis. Mana mamma piedzima ne no tatāra, līdz ar to mammas vecvecāki uzskatīja, ka viņi par viņu pratīs parūpēties labāk. Lūk, līdz ar to mana mamma arī nedrīkstēja runāt krievu valodā, lai gan tā runāja viņas tētis.


Kā Tu piedzimi Latvijā?


Mana mamma bija atbraukusi pie draudzenes uz Daugavpili un tur arī iepazinās ar manu tēti. Tad ilgu laiku viens otram sūtīja vēstules, līdz mamma pēc laika atbrauca vēlreiz uz Daugavpili un tā arī tur palika. Sanāk, ka tas ir mammas nopelns, ka tagad dzīvoju Latvijā.


Kuras no tatāru tradīcijām Tev joprojām ir tuvas, lai gan ikdienā šajā vidē nedzīvoji?


Musulmaņu kultūrā ir strikti pieņemts, ka ģimenes sanāk kopā, dzīvo netālu viena no otras. Eiropiešiem to ir grūti saprast, bet, piemēra, Arābu Emirātos tā ir norma – ja redzi kādu rajonu, tad zini, ka tas, visticamāk, ir vienas lielas ģimenes ietvaros.

Savā bērnībā to pieredzēju – sanākt kopā visiem bija pašsaprotami, nebija tādu atrunu, lai nenāktu uz ģimenes svinībām.

Omīte nomira pirms diviem gadiem, bet arī tad, kad bija vēl dzīva, pēdējos gados mēs redzējāmies reti. Skolas laikā es braucu vasarās dzīvot uz Kazaņu. Man gribējās, lai mammā būtu vairāk tās kultūras, ko redzēju no vecmammas puses. Varbūt tāpēc, ka man trūka vecmammas, tāpēc joprojām pietrūkst arī tās kultūras. Ik pa laikam joprojām klausos korānu, jo vecmamma katru rītu klausījās lūgšanas. Zinu nedaudz no lūgšanām. Lūdzu mammai, lai iemāca man tatāru valodu, bet viņa atbildēja, ka man tā nenoderēšot. Lai gan man bija tatāru ābece, mēģināju kaut ko izburtot, bet nu nevar jau pats bez skolotāja to apgūt.


Man ģimene ir ļoti svarīga, un radiniekiem ir jāturas kopā. Kurš gan pie tevis atnāks, ja dzīvē būs kāda nelaime, noteikti ne sociālo portālu sekotāji vai pat ne draugi, bet gan ģimene! Kuram tu rūpēsi vairāk par sava paša ģimeni? Tāpēc ir svarīgi savu kultūru nodot tālāk, jo tas stiprina saites vienam starp otru. Ģimene ir atbildība un atbalsts.


Tā tam būtu jābūt, jā. Tomēr citiem draugi ir daudz tuvāki par asins radiniekiem.


Protams, ir arī tā, bet es tikai gribu teikt, ka ir svarīgi rūpēties par tiem, kas ir līdzās. Esmu par to, lai ģimene ir saliedēta, jo man, piemēram, ir divi pusbrāļi, - viens no mammas, viens no tēva puses, ar kuriem es gandrīz nekontaktējos. Ar abiem man ir 15 gadu starpība – uz augšu un uz leju, un saprasties ir grūti, jo viens no pusbrāļiem ir Krievijā, bet otrs - Anglijā. Tā lielās ģimenes sajūta man šobrīd vairāk tiek caur vīra radiem, un, protams, man Latvijā ir mamma. Un lai kā nebūtu gājis, mamma bija, ir un būs man visstuvākais cilvēks. Joprojām pirmais, ko daru, kad man skumji vai esmu saņēmusi ļoti labas ziņas - dalos tajā ar mammu. Īsi pēc meitiņas piedzimšanas es nespēju mammu palaist prom uz viņas mājām, jutos kā maza meitene, kura ir bezpalīdzīga bez mammas klātbūtnes. Mamma man ir ļoti nozīmīga.


Tavi vecāki izšķīrās?


Jā, kad man bija pieci gadi. Savu tēti es satiku pēc tam tikai 24 gadu vecumā. Izlēmu, ka gribu viņu satikt. Pēc šķiršanās paliku ar mammu.

Man ir ļoti sāpīga pieredze, kad vecāki izšķiras un nespēj atrast kopīgu valodu, un no tā cieš bērns. Tas ir stulbākais, kas var pasaulē notikt. Kad tavs tētis negrib tevi satikt, jo negrib satikt tavu māti. Un otrādi. Šādu situāciju apkārt ir tik daudz!

Reiz runāju ar savu draudzeni, stāstīju, cik man ļoti bērnībā ir pietrūcis tēta, uz ko viņa atbildēja: “Mani vecāki joprojām dzīvo kopā, un zinu, ka tikai manis un brāļa dēļ. Man ir pāri divdesmit gadiem, un es joprojām jūtos vainīga pie tā, ka viņi nav laimīgi.” Es nesaku, ka nevajag šķiries, es saku, ka bērns nav vainīgs pie tā, kas notiek starp vecākiem.


Par tēti bieži domāju, līdz piecu gadu vecumam viņš mani audzināja un šīs atmiņas ir saglabājušās. Atceros, ka man ļoti nepatika, ka viņš man dod buču, jo tad viss vaigs palika slapjš. (Smejas.) Bet viņš bija vislabsirdīgākais cilvēks, ko zināju, es pie viņa vienmēr slēpos. Man bija ļoti stingra mamma, varēja dabūt arī pērienu, bet tētis vienmēr mani aizstāvēja. Un līdz savu 24 gadu vecumam es jau savas mammas aizvainojumus pret tēti biju sapratusi, lai secinātu, ka šķiršanās varbūt bija citādāka, kā stāsta mamma.

Bieži bērniem iestāsta, cik briesmīga ir mamma vai tētis. Tā nu es pieņēmu lēmumu - tiklīdz nokārtošu moča tiesības, braukšu pie tēta, atradīšu viņu.

Kā Tu uzzināji, kur viņš ir?


Kad vecāki izšķīrās, pēc laika pārtrūka arī mans kontakts ar tēti. Paliku vienā krastā – pie mammas. Kad nolēmu savu tēti atrast, es nezināju nevienu numuru, adresi, neko! Bet iedomājies, kāds liktenis, - notika tāds pavērsiens! Bērnībā daudz dzīvoju pie tēta mammas, kur dzīvoja arī brālēns, ar ko šausmīgi kāvāmies. Tur bija arī tēta māsa, kuras matus atceros - ļoti gari, viņa tos vienmēr pina bizē.

Un pēc daudziem gadiem, kad nebiju ar šiem radiem tikusies, es pēc bizes atpazinu savu radinieci trolejbusā, braucot uz sava moča skolas nodarbībām! Iedomājies? Piegāju pie šīs dāmas un no mugurpuses uzrunāju – “Tante Marija?” Un viņa pagriezās pret mani. Tā tiešām bija viņa!

Un zini, kas ir jocīgākais? Es neatceros viņas seju, kā viņa izskatījās. Atceros tikai bizi. Viņa man iedeva tēta numuru, un tad es tētim piezvanīju. Viņš, protams, bija šokā.


Kāda bija šī pirmā tikšanās?


Aizbraucām pie viņa vesela kompānija - es, draudzene un vēl trīs baikeri. Iedomājies – pēc teju divdesmit gadu klusuma pēkšņi ieripoju ar savu moču bandu tēta pagalmā – te nu es esmu! (Smejas.) Tētis bija ļoti satraucies, pirmā frāze no viņa bija: “Es domāju, ka tu mani ienīsti.” Tad biju tik pārsteigta, jautāju: “Ak, kungs, kāpēc gan?” Pieļauju, ka viņš domāja, ka mamma būs man sastāstījusi par viņu visu ko sliktu. Viņiem savā starpā bija dažādi aizvainojumi, bet man taču ar to nebija nekāda sakara!

Atceros, ka reizēs, kad savārīju kādas nepatikšanas, mamma varēja pateikt “visa tēvā!”. Un šīs frāzes rāda uz aizvainojumu. Bērnam pašam ir jāiegūst priekšstats par saviem vecākiem.

Sava rakstura dēļ mamma atteicās no alimentiem, tāpēc visu laiku strādāja. Un jebkuru nogurušu mammu, protams, ir viegli izvest no pacietības.Šobrīd es to saprotu ļoti labi, savu mammu nevainoju.


Šodien es redzu visu vēl daudz plašāk. Arī to, ka cilvēks ar savu otru pusīti ražo vienu ķīmiju, bet ar kādu citu pusīti – pavisam citu ķīmiju! Un tad no malas šķiet – pilnīgi cits cilvēks! Bet īstenībā nemainās cilvēks, mainās savienības enerģija. Attiecības veido divi cilvēki, abi ir svarīgi, lai sanāktu vai nesanāktu. Tāpēc reizēm liekas savādi – kā šis vīrietis ar to sievieti bija agresīvs, bet ar šo sievieti – tik citāds!

Par šo esmu pārliecināta arī no savas dzīves pieredzes. Savas pirmās laulības laikā ar vīru bijām sarunājuši, ka mums bērnu nebūs, jo negribam. Kad pēc šķiršanās sagāju kopā ar Edvīnu, ar ko bijām pazīstami jau 15 gadus, jo kopā mācījāmies, mums abiem šķita – kā bez bērniem? Protams, ka mēs gribam bērnus! Mēs to sajutām uzreiz! Lūk, ķīmija! Es bērnus negribēju 32, bet tad tu satiec partneri, ar kuru kopā tu redzi pilnīgi citu savas dzīves vīziju.


Kad tu uzzināji, ka būsi mamma, vai Tev bija sajūta, ka esi tam gatava?


Nu, jā, mēs bērniņu ļoti gaidījām. Laikam tikai jaunībā viss notiek ātri un nejauši! (Smejas.) Un lai gan ļoti gaidīti, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, - atceros domu – viss taču mainīsies, ārprāts! Notiek tas, ko vēlējies, bet tam nav iespējams sagatavoties, un šoks ir neizbēgams.

Lielākās bažas bija par karjeru, par to, kā visu apvienošu. Jo viss, kas manā dzīvē tolaik bija, šķita pilnīgi nesavienojams ar bērnu – ne mocis, ne hokejs, ne bokss. (Smejas.)

Protams, ka visu var apvienot, un joprojām šīs lietas daru, tikai divreiz retāk.


Esi stāstījusi, ka laiks pēc meitiņas piedzimšanas Tev bija grūts.


Jā, un man šķiet, ka mums sabiedrībā vairāk ir jārunā tieši par pēcdzemdību laiku, pirmajiem mēnešiem mājās. Tās lielākās problēmas jau sākas tad. Pašas dzemdības, grūtāk vai mazāk grūti, - tās beidzas apmēram diennakts laikā. Mazulis ir klāt. Un lai gan šķiet, - fū, tas nu ir galā, viss patiesībā tikai sākas! Piemēram, krūts barošana, - pilnīgs kosmoss!

Sākumā uztraucos, kāpēc man nav piena, pēc tam – kur lai to visu tagad liek? (Smejas.) Hormonu dēļ raudāju: “Cik šausmīga mamma esmu! Ne es varēju pati piedzemdēt, ne varu tagad pabarot!” Tik daudz un tik īsti pārdzīvojumi, kas tikai tagad šķiet pupu mizas. Tajā brīdī viss, kas notika, bija jauns un nezināms, un vēl tie horomi! Tas bija traki.

Tagad, protams, es domāju, par ko es pārdzīvoju, es pati vispār kā zīdainis no trīs mēnešu vecuma tiku barota ar govs pienu. Govs! Iedomājaties, kurš šodien dod zīdainim govs pienu. Bet, re, cik vesela esmu ! (Smejas.) Ķeizergrieziens vai dabīgās dzemdības, mātes piens vai mākslīgais maisījums – visi šie tik daudzie jautājumi nav viennozīmīgi. Līdzās ir dažādi blakus faktori, kas izslēdz iespēju runāt par kādu vienu vislabāko iespējamo scenāriju.


Cik ilgi Tev bija grūti?


Kādus divus mēnešus. Tā negulēšana rāva nost jumtu. Pirmās divas nedēļas gandrīz necēlos no dīvāna, jo nebija jēgas! Baroju pie krūts 40 minūtes, tad mēģinājām ar vīru uz maiņām meitiņu ieaijāt, tad es pusdzīva sēdēju dīvānā vai kaut ko ieēdu tajā mazjā starplaikā līdz nākamaji barošanai. Cik paliek laika sev? Necik! (Smejas.) Un tā apziņa, ka šis jaunais ne-ritms nav uz mazu brīdi, pāris dienām, tas var ilgt pat veselu gadu! Sākumā es turējos pie regulāra barošanas ritma. Pēc tam gan sapratu, - kāpēc man būtu jāmodina bērns no miega, lai pabarotu? Mazulis taču modīsies, ja būs izsalcis! Es lēnām atguvu savu intuīciju, sāku klausīties pati sevī.

Atceros, ka pirmajās dienās pēc meitiņas piedzimšanas, viņai sāpēja puncītis, un medmāsa slimnīcā man prasa: “Ko jūs ēdāt?” Es atbildu: “Nu, to, ko jūs slimnīcā devāt! Un vēl aveņu tēju.” Uz ko māsiņa: “Šausmas! Tas skaitās, tas arī ir sarkans!” Es šokā: “Kas sarkans? Kas ir ar sarkano?” (Smejas.) Tad man pasaka, ka nevar ēst neko sarkanā krāsā, jo tas nebūs labi bērniņa puncītim. Pēc tam māsiņa aizgāja, un es pie sevis domāju: “Drausmas, es izdzēru aveņu tēju, un vēl lapu tēju, tādu kārtīgu SARKANO tēju!” (Smejamies.)

Tagad ir smieklīgi, jā, bet toreiz tas bija traki, jo domāju - medmāsas taču zina, ko runā! Un vēl pa virsu tam uzbirst hormoni. Tā mammas intuīcija, par ko visi runā, nāk vēlāk. Tad, kad mammā ir miers, un miera bieži sākumā nav.


Tu daudz raudāji?


Jā, raudāju bieži. Vienu nakti, kad meitiņa mocījās ar koliku sāpēm. Pēc stundām garas nēsāšanas es salūzu. Viņa raudāja tik skaļi, ka es savā bezspēkā sāku raudāt viņai līdzi tik pat skaļi. Un viņa apklusa! Edvīns tonakt pat nepamodās, iedomājies, cik arī viņš bija noguris, ka nedzirdēja, kā divas blakus istabā brēc! (Smejas.)


Kādas metodes Tu izmantoji pret kolikām?


Es rūpīgi rakstīju visu, ko ēdu, un biju sapratusi, ka ir divi dārzeņi, pēc kuriem naktis ir grūtas. Arī Instagram dalījos ar savu vecmāmiņas recepti – diļļu sēklu uzlējumu. Divām tējkarotēm diļļu uzlej karstu ūdenī un, kad ūdens atdzisis, 20 min pirms bērna barošanas divas tējkarotes šī ūdens izdzer. Liekas pretīgi, bet koliku situācijās es domāju, ka mammas var apēst ne to vien, ja tikai palīdz. Un man pat tas ūdens garšoja!


Pastāsti, kā meitiņa nāca pasaulē?


Septiņos no rīta nogāja ūdeņi, vienos naktī man beidzot veica ķeizergriezienu. Gribēju laist pasaulē meitiņu pati, bet nesanāca, kā plānots.

Man vīrs ļoti, ļoti daudz palīdzēja. Edvīns bija milzīgs atbalsts! Pirmās četras stundas pēc smagām dzemdībām, kas mūsu gadījumā beidzās ar neplānotu ķeizergriezienu, meitiņai pirmā tikšanās bija nevis ar mani, bet ar vīru. Man tikai parādīja mazuli, pielika pie sejas uz mazu brīdi un aiznesa. Rokās bēbīti nedeva. Paliku operācijas zālē, kamēr Edvīns bija pie mazulītes. Māsiņas teica: “Ej pagulēt!”, Edvīns atbildēja: “Nē, es te sēdēšu.”

Un arī par šo tēmu man jāsaka – nekas nav viennozīmīgs! Dzemdību ceļi nav tik paredzami, kā šķiet. Pirms dzemdībām man cilvēki teica: “Tu nodarbojies ar sportu, presīte ir stipra, tev viss būs viegli!” Prasīja, kā es piedzimu, teicu – mamma pati piedzemdēja. “Nu, tad tu arī pati piedzemdēsi!” pareģoja līdzcilvēki. Bet ir tik daudz faktoru, kas var ietekmēt bērniņa pasaulē nākšanu. Mums katram ir sava bioloģija, savas emocionālās lietas,- kādu gan scenāriju var mums kāds paredzēt. Man draudzenei, kurai ārsti teica, ka būs dēliņš, piedzima meitiņa. Pat šis, lūk, nav garantējami! (Smejas.) Un trakākais, kas var būt, pēc tam iekrist sevis vainošanā.


Jūsu lēmums – saglabāt cilmes šūnas. Vai pastāstīsi, kā par to izlēmāt?


Mums paziņas taisīja cilmes šūnu procedūru, no viņiem dzirdējām daudz labu atsauksmju par šo iespēju. Es ticu tehnoloģiju attīstībai un zinu, ka mēs nekad nevaram paredzēt nākotni saistībā ar veselību. Saredzēju iespēju. Esmu no cilvēkiem, kuru īsti nevar ne ar ko pārsteigt, jo vienmēr izdomāju visus variantus, arī sliktos scenārijus, lai sagatavotos. Protams, ka jādomā labas domas, bet, jo vairāk iespējas mēs apsveram, jo vairāk pasargāti esam no šoka.


Manā gadījumā pati procedūra notika nemanāmi, jo man aiz krūtīm bija aizkariņš, es gulēju un neko neredzēju. No mājām biju paņēmusi līdzi kasti, ko iedeva cilmes šūnu klīnika ar procedūrai nepieciešamo, ko tālāk jau izmantoja mediķi. Visas vecmātes to darīt ir apmācītas. Arī materiālu, audus tālāk cilmes šūnu klīnikai nogādāja speciālisti, par to man nebija vairs jāraizējas.


Skatoties Tavas Instagram ziņas, es vienmēr nopriecājos redzēt, ka Miriam Amira ir kopā ar jums teju visu laiku. Arī tad, kad esat darbā.


Jā, mums aukles nav. Un savus projektus lēnām atsāku, kad meitiņai bija divi mēneši. Mums palīdz mana mamma, reizēm Edvīna tētis.

Mani ļoti ietekmēja reiz lasīta saruna ar kādu krievu tautības humoriķi. Viņa teica: “Es zaudēju savu dēlu, kad viņam bija divdesmit gadi. Un ja es varētu atgriezt laiku atpakaļ, es ņemtu savu dēlu, cik iespējams, visur sev līdzi, neatstātu ne auklēm, ne vecvecākiem. Tā es būtu ar viņu vairāk kopā, redzētu viņu. Bet tagad - pagājuši divdesmit gadi, esmu daudz strādājusi, kaut ko nopelnījusi, bet kam tas viss? Kur es to likšu? Nevienam es to vairs iedot nevaru, un arī atmiņu par savu bērnu man ir maz.”

Kad šo lasīju, es vēl nebiju mamma. Bet šķita tik precīzi pateikts, ka atceros to joprojām. Jā, reizēm šo kopā būšanu nav viegli apvienot, un kādreiz jau Miriam Amira ir arī pie vecmāmiņas, bet bērnam vecāki ir ļoti vajadzīgi.


Pa kuru laiku Tu zīmē tos skaistos papagaiļus?


Naktīs, kad visi guļ, zīmēju līdz pat četriem no rīta. Esmu nakts putns jau kopš 24 gadu vecuma. Patiesībā mēs ar vīru visu savu apzināto mūžu esam bijuši nakts putni, arī Miriam Amiru liekam šobrīd gulēt ap pusnakti. Nezinu, kā būs skolas laikā, bet bērnudārzu mēs neplānojam, tāpēc bērnam sanāk pielāgoties mūsu dzīves un diennakts ritmam.


Vai neplānojat bērnudārzu vispār?


Es gribu izlaist visas tās slimošanas, bez kurām, kad paklausies vecākus runājam, nav iespējams tikt cauri, ja bērns tiek vests uz bērnudārzu. Parasti jau bērna slimību izslimo visa ģimene. Jā, viens no pirmajiem iemesliem ir tas, ka mūzikas dēļ es nevaru atļauties slimot. Varbūt domas vēl mainīsies, bet šobrīd domāju šādi.


Tas nozīmē, ka ar šī brīža dienas ritmu viņu virzāt mākslinieku virzienā?

Nē, es nedomāju, ka viņas dzīvei obligāti būtu jāsaistās ar mūziku. Un kā liela daļa vecāku, es pat negribētu, ka viņa izvēlētos mūsu profesiju. Šķiet, ka tikai ārsti vēlas, lai bērni turpinātu viņu arodu. Ar Edvīnu noteikti Miriam Amiru vērosim, uz ko viņai ir talants. Mēs ar Edvīnu esam ļoti dažādi – es neesmu loģiski domājoša, viņš ir pārāk loģisks. Es varu visu naudu iztērēt vienā dienā, viņš ir taupīgs. (Smejas.) Varbūt tas ir ļoti sievišķīgi. Edvīns man reiz jautāja: “Kā tu agrāk vispār dzīvoji?” Es smejos: “Nezinu, kaut kā jau izdzīvoju.” Es patiesībā pati nesaprotu. Lūk, mēs esam ar vīru dažādi, tad nu skatīsimies, ko Miriam Amira mums “izmetīs”!


Bet es noteikti nebūšu tas cilvēks, kas liks savam bērnam izvēlēties prestižu profesiju. Domāju, ka tur, kur tu esi labs, tur tev maksās vairāk. Zinu, ka daudz viesmīļi labi nopelna, jo viņiem sanāk, viņi ir savā vietā! Zinu pēc savas pieredzes – strādāju ar mammu biznesā, kur varēja labi nopelnīt, bet es biju ļoti nelaimīga. Sapratu, ka velti tērēju savu laiku. Dzīve notiek šodien, tagad, bet prieka nav! Un man ir bijis arī tāds periods, kad saprotu, ka ar savu kaislību nevaru nopelnīt. Reiz, kad domāju mest mieru, man mūzikas nozares pārstāvis, labs draugs teica: “Ir acīm redzams, ka tev ir talants. Vai tev nav bail par to, kas notiks tad, ja savu talantu izmetīsi miskastē? Ja tev tas ir dots, vai tev šķiet, ka no tā vajag atteikties?”


Kas šobrīd notiek ar mūziku Tavā pasaulē Covid-19 laikā?


Šis nav vienkāršs laiks. Mēs bijām pirmie, ko aizsūtīja uz soliņa apsēsties. Vēl strādāja tik daudz publisko vietu, sporta zāles un visi veikali bija vaļā, kad mūziķiem jau atcēla visus koncertus. Un mēs noteikti arī pēdējie no šī iziesim. Iedomājies, cik dārgām jābūt biļetēm, lai nodrošinātu koncertu atļautajiem 20 cilvēkiem! Ja nebija uzkrājumu, es nezinu, kā šo laiku varēja izturēt. Un tik daudziem nebija šo uzkrājumu, ne tikai mūziķiem! Nu, cik procentu cilvēku mūsdienās var šos uzkrājumus regulāri veidot? Vienīgais, kas glābj šajā laikā, ir doma, ka talantu jau nevar atņemt.


Domāju, ka pēc pandēmijas būs lielas izmaiņas mūzikas jomā. Nav iespējams paredzēt, uz kuru pusi, bet cilvēki būs citādāki. Jau ir citādāki, es to jūtu arī no sevis – nevaru vairs paklausīties to, kas šķita labs pirms pandēmijas. Sauc to par kādu mistiku vēlies, bet manas sajūtas saka, ka cilvēkiem tuvākas būs melodijas.


Šajā laikā es arī sapratu, cik daudz man ir drēbju, un cik bieži es iepirkos agrāk. Koncertu laiks pieprasīja vienu fotosesiju pēc otras, regulāru jaunu apģērbu iegādi. Tāda patērētāju sabiedrība! Un šajā pandēmijas laikā, kad esam daudz vairāk mājās, saprotam, ka bez visa tā var iztikt un pat ļoti labi! Tāpēc man šķiet, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, jo cilvēkiem ir citas, mazliet jaunas sajūtas par dzīvi. Lasīju “Armani” modes nama veidotu materiālu, kurā viņi runā par to, ka jāpārdomā fashion week regularitāte – kāpēc gan šos pasākumus veidot cauru gadu un tik bieži?

Tas pats notiek ar Instagram – mēs liekam visādas ziņas tikai, lai noturētu regularitāti. Pazūd konteksts. Bijām tā ieskrējušies, ka nejutām, ka runājam tāpēc, lai par sevi atgādinātu, nevis tāpēc, ka mums tiešām ir ko teikt.

Tā diemžēl ir. Man ļoti gribas cerēt, ka šajā laikā mēs būsim šo to sapratuši. Viens par otru, katrs par sevi, par saviem līdzcilvēkiem un pasauli. Gribas cerēt, ka tādi vispasaules notikumi, kā šis vīruss, būs mums iedevis gana daudz arī laba, ne tikai atņēmis. Viss jau atkarīgs no tā, kā uz notikušo savā dzīvē skatāmies, vai ne?


***

651 views
  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā