Decembris jau klāt, un pavisam drīz ik uz soļa dzirdēsim aicinājumus gādāt dāvanas. Šie būs nedaudz citādi Ziemassvētki, bet nemainīga paliks vēlme iepriecināt citus. Kopā ar draugiem no GEGE šoreiz domājām par to, kā svētku gaidīšanas laikā neaizmirst galveno.
Nosargāt prieku
Ierobežojumi, kādos šobrīd dzīvojam, nenoliedzami, rada un uztur spriedzi ikdienā. Varbūt šis stress būs tā stresa vietā, kas katru gadu uz Ziemassvētkiem mēdza pārņemt, skrienot ar dāvanu sarakstu rokās pa veikaliem. Protams, arī šogad mēs rūpēsim ko jauku saviem mīļajiem, tomēr mana sajūta saka – tas būs citādi.
Līdzīgi domā arī psihoterapeite Aina Poiša. “Neesmu slikti informēta optimiste un domāju, ka ierobežojumi mūs visus gaida arī Ziemassvētkos,” viņa saka. “Tas nozīmē, ka būsim aicināti uz lielāku radošumu savā domāšanā. Pats svarīgākais – nezaudēt prieku. Ja zūd prieks, ir viegli iekrist pelēkā ikdienas dzīvē, ko koriģē pandēmija un tās noteikumi.
Un, lai gan bailes ir milzīgs ienaidnieks cilvēka pozitīvajam resursam, neviens mums nevar atņemt iekšējo spēju priecāties par mazumiņu.”
Ja zaudējam prieku, hormonālā sistēma nav spējīga strādāt, tāpēc ir tik svarīgi saprast, kas veido mūsu labsajūtu. Ja kādam endorfīni izdalās pastaigas vai skrējiena laikā – atrodiet tam brīdi! Ja kāds ļoti labi jūtas, gleznojot vai mīcot mālus, – nepametiet šīs nodarbes! Tieši tāpat ar dāvanām citiem – lai iepriecinātu un vairotu laimes hormonus organismā, dāvanām nav jābūt lielām. “Mēs bieži aizmirstam, cik daudz varam paveikt paši savām rokām,” saka Aina Poiša. “Izveidojiet un nosūtiet mazu paciņu, uzrakstiet vēstuli.
Cilvēcību nekad nevarēs nopirkt, un cilvēcība – tā taču ir uzmanība.”
Vienmēr tā nebūs
“Šobrīd visa pasaule ir nemierīga, un mēs šūpojamies kopā ar to. Taču jāsaglabā ticība, ka tam visam ir vienkārši jāiziet cauri,” stāsta Aina Poiša. “Man patīk frāze “vienmēr tā nebūs”. Tie nav kārtējie banālie “viss būs labi” vārdi, tas ir fakts – notiek pārmaiņas. Arī pavasaris atnāks.” Svētku laikā varam paskatīties savu mājnieku acīs un pateikt viens otram kādus spēka vārdus. “Un to trako mērkaķi, kas galvā dauza šķīvjus un kliedz: “Tam jāpērk, tam jāpērk, vēl tiem dāvanas jāsagādā...” – atlaidiet no darba,” smejas Aina Poiša. Vairāk ikdienu piepildiet ar humoru un asprātību!
Tāpat ir svarīgi uzturēt dialogu pašam ar sevi – slikto sajūtu nomainīt pret pateicību. Jā, šobrīd nav iespējams šis un nav iespējams tas, bet kas ir iespējams?”
Materiāla konsultante: psihoterapeite Aina Poiša
Ko dāvinās viņi?
Anna Panna. “Mēs, pieaugušie, cits citu radu lokā katru gadu sveicam ar pašu gatavotām dāvanām, visbiežāk – ēdamām, piemēram, ceptu maizi, pašgatavotu sviestu, garšaugu sāli. Šie svētki nebūs izņēmums, bet kopā būšanas vietā, iespējams, ar video konferenču platformas “Zoom” palīdzību kaut ko pagatavosim kopā, varbūt Ziemassvētku cepumus!”
Baiba Mellenberga. “Vecvecākus šogad nesatikšu, tāpēc jau tagad zinu, ka gatavošu ēdamas paciņas. Sacepšu piparkūkas un pīrāgus, Matilde uzzīmēs kartīti. Jau labu laiku dāvanas gatavojam paši. Kad svinējām lielākā lokā, dāvanu katrs gādāja vienu: kam – izlozēja. Un arī ar noteikumu, ka tai bija jābūt pašu radītai. Te nu es varu izpausties, jo rokdarbi ir mana stiprā puse. Izšūti iepirkumu maisiņi, tamborēta cepure ar brieža ragiem. Pati esmu saņēmusi no krekla šūtu spilvendrānu un tamborētu groziņu. Bet vislabāk man patīk mūsu ģimenes spēle “Laimes kaka”, kur katrs no savas mājsaimniecības paņem kaut ko, kas viņam nav vajadzīgs, smuki iesaiņo, un tad visi met metamo kauliņu, lai izlozētu savu dāvanu. Ļoti jautri!”
Klāvs Ozoliņš. “Jau daudzus gadus šajā it kā mierīgajā laikā jūtamies ļoti trauksmaini. Tas tāpēc, ka pastāv sociāls spiediens – iepriecināt ikkatru, meklēt dāvanas, pavadīt laiku veikalā, nevis mājās. Par to vairākkārt ģimenē esam runājuši un ļoti priecājāmies, ka ar radiniekiem pērn vienojāmies svinēt bez dāvanām. Protams, tas neattiecas uz pašiem mazākajiem, bet pieaugušajiem niekus (kurus bieži vien nemaz arī nevajag) vairs nedāvinām. Tā vietā mēs radām mieru un priecājamies par kopābūšanu. Un, ja ir patiesa vēlme tērēties, naudu var ziedot kādam, kuram tas ir patiešām svarīgi (mēs izvēlējāmies SOS bērnu ciematu, kuru atbalstām arī katru mēnesi).”
Dace Helmane. “Es vienmēr atceros savu tanti, kura ar īpašu rūpību glabāja piecdesmit vai pat septiņdesmit gadus senas dāvanas – no vecākiem, krustvecākiem, vīra. Tas bija gan rotaļu lācītis, gan karotīšu komplekts, gan skaista rota. Nezinu, vai daudzi no mums atceras, ko pēdējā laikā esam saņēmuši dāvanā, kas ir bijis vērtīgākais un ko atcerēsimies pēc desmit vai divdesmit gadiem.
Man jautājums par dāvanām vienmēr ir bijis sarežģīts. Es nekad neesmu spējusi vienkārši izvēlēties dāvanas ne saviem tuviniekiem, ne draugiem, ne kolēģiem. Vienmēr gribu tam veltīt īpašu uzmanību un rūpes. Laikam tieši šī iemesla dēļ jau sen mainīju pieeju dāvināšanai kā tādai, lielāku uzmanību pievēršot personīgam kontaktam, svinībām vai vismaz iespējai satikties. Tomēr, iespējams, tieši jaunajos apstākļos man atkal nāksies atgriezties pie dāvanām. Taču, ja nopietni, man vienmēr ir licies, ka pārāk koncentrējamies uz svētkiem, bet neprotam baudīt ikdienu. Iespējams, šogad vairāk nekā jelkad mums ir jāsniedz saviem tuvākajiem visa uzmanība, jo tieši laika parasti pietrūkst, bet visa cita ir par daudz. Arī es pati šogad esmu nolēmusi koncentrēties tikai un vienīgi uz attiecībām, tāpēc manā dāvanu sarakstā būs:
ar roku rakstīti apsveikumi tuvākajiem radiem un draugiem;
viena īpaši izvēlēta dāvana katram no bērniem, tāda, kurā apvienots gan prieks, gan praktiskums. Pie šī principa esam vadījušies katru gadu, taču šoreiz dāvana katram tiešām būs viena;
un dāvana sev, jo šogad mēs katrs esam pelnījuši ko īpašu. Vēl neesmu izdomājusi, kā tieši sevi lutināšu, bet zinu, ka noteikti gribēšu laiku vienatnē un tieši tik ilgi, lai paspētu noilgoties pēc visiem un uzlādētos jaunam cēlienam.
Ingemārs Dzenis. "Mēs ģimenē vienmēr organizējam loterijas veida dāvināšanu, tas nozīmē, ka katrs izlozē radinieka vārdu, kam dāvinās kaut ko par budžetu līdz 15 vai 20 eiro. Bet svarīgākais - dāvana vienmēr ir jānopelna! Dzejolis, dziesma, deja - jebkas! Vienīgais izņēmums ir mazi bērni, tiem dāvanu "izpirkt" var vecāki. Lielākiem bērniem, kā likums, kauna nav un viss aiziet gludi! Dāvana, protams, varbūt arī paša gatavota. Galvenais ir domāt par konkrēto cilvēku un nepirkt kaut ko bezjēdzīgu tikai tāpēc, lai būtu nopirkts."
Materiāls tapis sadarbībā ar draugiem no GEGE!