top of page
Writer's pictureIzaugt Mīlestībā

Šis ir cits laiks

Updated: Oct 23, 2023

Danas Gulbes vārds var asociēties katram ar mazliet ko citu. Kāds viņu sauks par bērnudārza audzinātāju un grāmatas “Kas notiek bērnudārzā?” autori. Kāds viņu atcerēsies no TV3 raidījuma “Dana ar kasti”, šovu "Restarts" un saistīs ar grāmatu “Sakārto māju, sakārto prātu”. Viņa organizē seminārus, vada online kursus un slēgtajā grupā dalās iedvesmojošās un praktiski noderīgās lekcijās. Un tāpat viņa ir sieva un divu bērnu mamma - Jēkabam (7 gadi) un mazajai Almiņai (3 mēneši).


Kad aicināju Danu uz interviju, pat nenojautu, ka 28. sarunas minūtē es izplūdīšu asarās un raudāšu arī tad, kad kafejnīcā pēc laika šifrēšu un rakstiskā formā “likšu sarunu kopā”. Tik daudz līdzību sadzirdēju! Man tikai vēl nepieciešams laiks iekšējā miera un pamata sajūtas stiprināšanai par to, ka gaidības un pēcdzemdību periods nav lielo profesionālo projektu, sevis pierādīšanas un ballīšu laiks. Šis ir cits laiks. Citādi skaists un īpašs.


Ar kādām sajūtām jūsmājās atnācis šis rudens?

Pēc darbīgas vasaras esam sagaidījuši brīnišķīgu rudeni. Pēc Almiņas piedzimšanas, dzīvojāmies visi kopā mājās, dēls uz dārziņu negāja, tagad ir atsācies skolas ritms. Rudens ir foršš, Almiņa ir superbēbītis - tik mierīga! Kaut kad savā Instagram profilā minēju, ka neesmu tik iedomīga, lai teiktu, ka tas ir mans nopelns. Domāju, ka liela nozīme ir tam, ka man bija mājdzemdības un pēcdzemdību periodu tiešām pavadīju mājās. Tas man bija ļoti svarīgi. Guvu mieru, paļāvību, jo bija maz blakus viedokļu, kas bieži nosit mammām intuīciju. Nesaku, ka esmu atklājusi perfekto formulu un visām sievietēm vajag piedzīvot mājdzemdības. Tas derēja man.


Pirmais dēliņš arī piedzima mājās?

Nē, Jēkabs piedzima Rīgas Dzemdību namā. Nevaru teikt, ka piedzīvoju traumatisku pieredzi, bet šoreiz citādāk skatījos uz teicienu “mammai dzemdībās jājūtas droši”. Bez šīs izjūtas dzemdību procesā neizdalās tik svarīgais oksitocīns. Katrai mammai šis “droši” ir kas cits - kādai blakus vajag operācijas zāli un ārstu komandu. Man tas drošības sajūtu neiedod. Man vajag manus palagus, manu kafijas krūzi, dušu, manu vidi. Jau pirms septiņiem gadiem sapratu, ka slimnīcas vide manī drošības sajūtu nevairo. Zināju, ka otrs bērns dzims mājās.


Tagad esi jau atpakaļ darbos?

Pirmos mēnešus bēbītis man ir kā pielipis, un esmu metra rādiusā un pieejama meitiņai visu laiku. Vēl neesmu nekur gājusi, neesam izmantojuši ne pudelīti, ne knupi. Jā, vīrs ir fiziski visu laiku līdzās, un es lēnām darbojos arī savos projektos, tomēr man pagaidām visu apvienot nav apgūtinoši, jo neesmu sev uzlikusi kā pienākumu spēt kaut ko tagad obligāti izdarīt. Mans darbs ir būt blakus Almai, nekas cits. Protams, arī vecākais dēls prasa uzmanību, jāatrod brīdis pabūt arī ar viņu.


Jaunu kursu veidošanai šobrīd sevī resursus neredzu, bet man ir kāds sapnis, ko gribas realizēt - radīt koučinga programmu mammām - laikam, kad sieviete pēc dekrēta plāno atgiezties darbā. Būšana ar mazo ir fantastiska iespēja pilnībā restartēties un no jauna sev uzdot jautājumus - kas es esmu, ko es gribu, kas man ir svarīgi, vai vēlos turpināt to pašu profesionālo ceļu un kāpēc? Atgriežoties no dekrēta, sievietei blakus ir arī bēbītis, kas prasa uzmanību, tāpēc klasiskās koučinga programmas bieži vien neder, jo nav fiziski laika paveikt visus paredzētos uzdevumus. Man gribas uztaisīt programmu, kas īpaši pielāgota jaunajām mammām.


Ja par darbiem, tad visvairāk šobrīd manu laiku prasa slēgtā grupa, kur katru mēnesi veidoju jaunu lekciju. Oktobra tēma būs “Neērtas sarunas ar bērniem” - šajā gadījumā ļoti noder mana kā bērnudārza audzinātājas pieredze. Ir daudz jautājumu, uz kuriem mums kā mammām un tētim ir grūti atbildēt, bet bērniem tas interesē. Jēkabs ļoti gribēja piedalīties Almiņas dzemdībās, bet viņš gan tajā brīdī nebija mājās. Viņš ļoti labi zināja, kā tas notiek, kā bērns nāk pasaulē, kā izskatās dzemde.

Es ticu, ka bērnam nedabiski vai bailīgi liekas tikai tas, ko vecāki pasniedziedzam kā dīvainu. Tas ir absolūti atkarīgs no vecāku attieksmes. Ja vecāki kautrējas, slēpjas vai mulst, bērns uztvers kailumu vai asinis kā kaut kas dīvainu.

Es piekrītu. Tie esam mēs, kas uztaisa ķermeni bērna acīs par tabu, mēs dodam bērnam priekšstatus par seksualitāti, paši bieži jaucoties jēdzienos “sekss”, “dzimumakts”, “seksualitāte”..

Kad bērni atrod paketes vai tamponus, ko mamma dara - slēpj un saka “liekam to nost, kur tu lien” vai atbilstoši vecumam par to pastāsta. Pēcdzemdību laikā Jēkabs diezgan daudz redzēja, jo atbrauca mājās trīs stundas pēc Almiņas piedzimšanas. Tajā brīdī staigāju pa māju pieaugušo autiņbiksēs, no krūtīm tecēja piens, bet man pat drusciņ nebija sajūtas, ka šādi dēlā kaut ko notraumēšu. Man šķiet, ka tas ir skaisti, - tu redzi, kāds brīnums ir cilvēka ķermenis!


Vai ar dēlu runājāt ne tikai par māsiņas piedzimšanas procesu, bet arī to, kā tas būs, kad mājās būs bēbītis?

Sapratu, ka pat nemēģināšu radīt ilūziju, ka nekas nemainīsies. Vecāki bieži saka: “Viss būs tāpat, darīsim kopā visu to pašu.” Man tas nešķiet pareizi, jo tā nav taisnība - mainās pilnīgi viss. Kad šobrīd Jēkabs ir dusmīgs, es saku: “Jā, mums visiem dzīve ir mainījusies, un tam ir vajadzīgs laiks.” Turpinām teikt, ka bērnu mīlam, bet praktiski taču tik daudz kas mainās! Ja agrāk dēlu liku gulēt katru otro dienu, tagad tā ir viena reize nedēļā, pārējos vakarus to dara tētis. Tas ir paskaidrots, un jaunā kārtība visiem ir lēnām jāiemācās pieņemt.


Līdzīgi ar partnerattiecībām. Ar pirmo bērnu kā es, tā mans vīrs un mēs abi kopā pēc iespējas ilgāk vēlējāmies uzturēt ilūziju, ka nekas jau tik ļoti nav mainījies. Ja šo spēli pārī spēlē abi, tad problēmas ir neizbēgamas, jo vīrietim tas fiziski ir iespējams, bet sievietei nav. Rodas liela nesakitība, kad partneris turpina savu ierasto dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis, kamēr es ar bērnu sēžu mājās. Ar otro mazuli mūsu gadījumā tas vairs tā nav, jo šoreiz šī tēma ir izrunāta. Tāpat esmu sapratusi, ka bērns nekādā veidā nedrīkst kalpot kā mēģinājums attiecības saglābt vai uzlabot, jo visas problēmas, kas ir pirms bērna, būs arī pēc bērna - un dubultā. Tikai tad uz spēles likta jau ne vien divu attiecības, bet visa ģimene.


Vai jums šobrīd jau ir izveidojusies kāda ikdienas rutīna?

Pirms dzemdībām sev pateicu, ka pirmie trīs mēneši būs manas grūtniecības turpinājums, un noliku malā visas ekspektācijas pret sevi. Tas man ļoti palīdz. Pamostos no rīta un nezinu, kāda mums šī diena būs, pagaidām sekoju tikai tam, ko saka bēbītis. Tiekos tikai ar cilvēkiem, kas spēj pieņemt, ka mani plāni pēdējā mirklī var mainīties - tāpēc arī piekritu mūsu sarunai, jo tu biji ar mieru uz šiem noteikumiem. Man pagaidām nav ilūziju attiecībā par ritmu starp mani un Almu. Un ja šķiet, ka tikko esi kaut ko atklājis, piemēram, ka, ieliekot vanniņā, meita labāk aizmieg, kā likums, ka tas darbojas tikai vienu reizi. (Smejas.) Dēlam ir skola, jā, tas prasa grafiku, bet citādi - mēs plūstam.

Es sev neuzdodu jautājumus, kāpēc viņa raud, ko es ne tā izdarīju, vai ko es ne tādu apēdu? Es vairs nemēģinu meklēt savu vainu.

Man ļoti gribētos, ka visas mammas ieraudzītu, cik daudzām muļķībām mēs noticam. Mēs sevi vainojam, un veidojas tāds apburtais loks. Tomēr bērni raud, tā notiek un tā patiešām var nebūt mammas vaina. Normālā situācijā, piemēram, mammas ēdienkarte neietekmē mazuļa raudāšanu, ja nu vienīgi nav stāsts par kādām alerģijām. Ar pirmo bērnu es tā nespēju - ja dēls raudāja, tad gan jau tāpēc, ka bijām ciemos, jo apēdu šokolādi, jo pati esmu nemierīga…


Līdzīgi par mājas tīrīšanu - ar Jēkabu un arī tagad jūtu, ka mani nomierina un man patīk kārtot māju. Tajā pašā laikā es varu pilnīgi mierīgi barot meitiņu, redzot gan to veļas kaudzi, gan nomestos lādētājus, istabā atstātās krūzes un par to absolūti nesatraukties. Ar Jēkabu bija citādi - ātri pabaroju dēlu, noliku viņu gultiņā un tad skrēju krāmēt māju. Ar Almiņu es mierīgi stundu pagaidu, kad viņa man rokās izgulēsies, tad vakarā kādā brīdī istabu savācu.

Ar katru nākamo bēbīti paliekam gudrākas?

Daļēji tam var piekrist, bet zinu vairākas mammas, kurām ar pirmo bija smagi, bet ar otro ir vēl smagāk. Ja mēs domājam, ka ar otro mums būs vieglāk, tomēr tā nav, varu tikai iztēloties, cik slikta mamma par sevi tad tu jūties! Tāpēc vienmēr tas tā nenostrādā. Es arvien mazāk ticu tam, ka bēbītis atnāk kā pilnīgi balta lapa. Jā, videi ir ļoti liela ietekme, bet mazulis piedzimst ar savu temperamentu, savu jūtīguma pakāpi. Manai draudzenei ir bēbītis - mēnesi vecāks par Almu, un es redzu, cik atšķirīgas ir abas meitenītes. Almiņai var mazgāt dibenu ar aukstu ūdeni, viņu var ģērbt, ņurcīt, degunu iztīrīt - pilnīgs miers, kamēr draudzenes meitiņa jūt vannītē pat viena grāda ūdens temperatūras atšķirību. Dažāds jutīgums, un kāda gan te ir mammas ietekme? Nekāda!


Man ļoti daudz ir palīdzējusi daktere Dina Krūze. Atceros, ka aizbraucu pie viņas, kad Jēkabam bija sešas nedēļas. Tas bija pirmais brīdis, kad mazliet sāku izbaudīt būšanu par mammu. Skatos tagad uz Almu un priecājos par to, cik mums savā starpā ir intuitīvs kontakts, cik droši par viņu jūtos. Ar Jēkabu es tā nejutos. Tas bija mazs, bļaujošs kunkulītis, kuru es mīlēju, bet tā mīlestība bija bailīga. Aizmidzināju un tad visu ap sevi uzmanīju, lai tikai būtu klusums. Katra vannošana izvērtās ar raudāšanu, un tie izmisīgie mēģinājumi “iebarot” knupīti - liku ar marlītēm klāt, lai nespļauj ārā. Lietas, par kurām tagad domāju, - kāpēc es tā ņēmos, kāpēc tā stresoju?


Gaidību laikā tevi varēja redzēt aktīvi darbojamies dažādos projektos, filmējies arī pārvērtību šovā “Restarts”. Vai paspēji pārslēgties uz Almas dzimšanu?

Jā, un es uz to ļoti apzināti gāju divus mēnešus. Alma piedzima 9. jūlijā, un es jau no maija sākuma "nogriezu nost visus darbus" - gan savu slēgto grupu, reti ieliku pa kādam ierakstam savā Instagram profilā. Es jau labi saprotu, ka man kā uzņēmējai ienākumi ir tieši atkarīgi no tā, cik daudz izdaru, bet es ar to rēķinājos.


Tomēr savs grūtums šajā laikā arī man bija - ātri pieņēmos svarā un man nepatika tas, ko redzēju spogulī. Ar Jēkabu vēl devītajā mēnesī šķita, ka man lielāks ir tikai puncītis. Šoreiz tiešām jutu, kā krājas rezerves un nāk klāt svars. Es to sievišķīgi ļoti pārdzīvoju, jo būt televīzijā un redzēt sevi no malas ne skaistākajā formā nav viegli. Bet arī par to ir svarīgi runāt. Tolaik savai terapeitei teicu, ka man ir kauns, ka pārdzīvoju par savu klāt nākušo svaru, kamēr citas sievietes nevar tikt pie bērniņiem vispār vai piedzīvo kādas veselības grūtības. Šķita - kā es drīkstu par to pārdzīvot, ko es te ņemos par saviem pieciem vai septiņiem kilogramiem!


Ko tev terapeite atbildēja?

Domāju, ka to teiktu jebkura terapeite, - visas emocijas ir normālas, tu jūties tā, kā jūties un tas ir okei. Jo vairāk mēģināsi nejust, jo vairāk tas tevi grauzīs.

Man ikdienā palīdz pateicību izteikšana, jo esmu ievērojusi, ka blakus pateicībai ir ļoti grūti just vēl kādu citu emociju. Kad saki savam ķermenim “paldies” un blakus nenostati, cik grūti ir citiem vai varētu būt tev, varam izjust tikai dziļu un mīlestības pilnu pateicību.

Atceros, ka tiklīdz sevi sāku zāģēt un pārmest, teicu sev - “stop, mans ķermenis dara brīnišķīgu darbu, es neuzdrošinos teikt par sevi neko sliktu”.


Klausos un priecājos, ka tev ar meitiņu bijis tik veiksmīgs gaidību laiks, dzemdības un arī šobrīd jums klājas mierpilni. Tikai domāju par izaicinājumiem un grūtībām, ko aprakstīsi savās vēstulēs mammām ?

(*** Saruna notika pirms Danas uzaicinājuma sievietēm pietiekties bezmaksas vēstuļu grupai, kurā viņa dalās savās pārdomās par bērnu tēmu. Uz šo brīdi vairāk nekā 600 mammas jau saņēmušas četras vēstules no Danas.)

Redzu, ka mammu temati ir ārkārtīgi aktuāli. Mammas grib zināt, kā iet citām mammām, un daudzām sievietēm ir saistošs tieši mans redzējums par šīm tēmām, tomēr man sociālajā vidē neseko tikai bērnu tēmu dēļ. Bezmaksas vēstuļu grupas izveide šķita laba ideja, lai es pati saliktu pa plauktiņiem to, kas man šobrīd aktuāls saistībā ar bērnkopību, un reizē arī izdarītu ko labu, daloties savā redzējumā ar tiem, kam tas interesē. Man ir daudz tēmu, par ko rakstīt, neraugoties uz mierpilno laiku ar Almiņu šodien. Esmu mamma diviem, un man ir arī cita pieredze - ar dēlu pirms septiņiem gadiem.


Uz mani dziļu iespaidu atstāja kāda paziņa pēc tam, kad biju publicējusi Instagram ierakstu “ar ko ir vieglāk - pirmo vai otro bērnu?” Tur bija daudz brīnišķīgu komentāru, bet paziņa atklāja, ka viņai ir kauns par dusmām, ko izjūt, lasot šīs labās pieredzes, jo viņai tā nav bijis. Šai sievietei ir divi bērni ar 1,5 gadu starpību, otrs mazulis bijis neplānots. Mazam bērnam autiņbiksēs, tādam, kas vēl nerunā un joprojām intensīvi vajag mammu, pievienojas zīdainis. Viņai šis laiks bija nevis smags, bet depresīvs. Tad, kad esam tikušas tajā zemajā punktā, tad sākam sevi apšaubīt un pat domāt, kāpēc vispār kļuvām par mammām, jo citām viss taču sanāk. Šādos brīžos fokuss tik ļoti sašūpojas, ka mēs patiešām neredzam, ka patiesībā visas sievietes ar kaut ko cīnās - visām ir dienas, kad nekas neizdodas. Viss, ko mēs redzam, ir ka citām sanāk un es esmu vienīgā lūzere. Lai gan tā nav.


Šī pieredze man atsauca atmiņā vientulības sajūtu, grūto laiku ar Jēkabu, kad nespēju pieņemt savu jauno lomu, par dusmām uz viņu. To ir tik grūti atzīt, jo ir tik ļoti kauns!

“Nu, kas tev ir, ko tu gribi, kas tev notika?” Ieliku dusmās bērnu gultiņā un pati aizgāju uz otru istabu raudāt. Esmu gājusi cauri arī tam. Un tad ir tik milzīga nožēla! Un tik ļoti sāp, ka laiku pagriezt atpakaļ nevar.

To es ieraudzīju tikai nesen, kad sapratu, ka uz Almu vēl neesmu dusmojusies, bet uz Jēkabu šajā vecumā biju sadusmojusies jau vairākas reizes. Un tad šīs teorijas par zelta stundām, kad mammai svarīgi uzlikt mazuli uz vēdera pēc piedzimšanas, un visi šie stāsti, ka divas nedēļas peldējāmies laimes hormonos... Tu lasi un tajā brīdī tavam mazulim varbūt ir divi mēneši, divi vai divdesmit gadi un domā, kāpēc es savam bēbītim toreiz to neiedevu, kāpēc es nesaņēmos un to vienkārši neizdarīju?


Tas ir stāsts arī par mani. (Izplūstu asarās.) Atceros, kad Teo bija tikko dzimis, domāju - kaut viņš ātrāk izaugtu. Tolaik man kopumā nebija viegls dzīves periods, bet tas nešķiet kā attaisnojums. Kad paskaties uz savu mazuli pēc laika un saproti, cik bezgalīga taču ir tā tava mīlestība uz viņu tagad, bet nebija tolaik - godīgi ieraugot arī visus apstākļus, kuros tolaik biji, tik un tā ir tik grūti sev piedot. Tagad šķiet, ka gribas otro bērnu, lai piedzīvotu jauku un mierpilnu pēcdzemdību laiku. Cik man ir ļoti žēl, ka nespēju būt savam mazajam Teo emocionāli klātesoša! Šodien jau ar to vairs neko nevar izdarīt. Un zinu, ka nav godīgi sev pārmest “uz atpakaļu”. Bet tas tik un tā tik ļoti, ļoti sāp.

Man ar pirmo bērnu vajadzēja divus mēnešus, lai saprastu, ka man ir bēbītis. Vitai Kalniņai ir brīnišķīga grāmata “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” - tomēr to lasi un nevari nedomāt par savu pirmo pieredzi - “šito es neizdarīju, šitais mums nebija, šitais arī mums nebija”. Un pirmie dzīves mēneši taču nosaka visu dzīvi! Viss ir sačakarēts un palaists garām! (Smejamies.) Tik daudz mammas dzīvo ar skatu pagātnē - “kāpēc es neizdarīju to un šo, kāpēc?!” Kaut es varētu atgriezties… Tās ir tik ļoti mokošas sajūtas. Esmu novērojusi, ka ar daudz ko sievietes savā dzīvē var teikt - neko nenožēloju, viss notika tā, kā tam bija jānotiek - darbs, projekti, pat partnerattiecības! Bet attiecībā uz bērniem ir ļoti grūti pateikt - viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Emocionāli tam noticēt ir ļoti grūti. “Es varēju citādāk, ja vien man būtu bijis tas un šis, ja vien es būtu vairāk par to painteresējusies, ja vien būtu meklējusi..” Vai uz šo ir kāds universālais padoms? Tikai atgādināt sev, ka darīju labāko, ko tolaik spēju.

Otra lieta, ko bieži piemirstam, - labi, palaidu garām pirmos sešus mēnešus, bet es taču esmu mamma savam bērnam visu dzīvi! Otrs labākais laiks ir tagad! Citreiz vainas sajūta ir tik liela, ka, dzīvojot pagātnē, mēs palaižam garām tagadni.

Starp abiem bērniem tev ir septiņi gadi. Vai esi domājusi par to, kas tieši ļāva ieraudzīt lietas citādāk?

Es ticu, ka brīdis, kad esi mājās ar bēbīti un neesi sabiedrības panākumu ritenī, ļoti palīdz no malas ieraudzīt dažādas lietas par sevi. Gads mājās ar Jēkabu man bija kārtīgs restarta punkts, uzdevu sev daudz jautājumus - vai vēlos atgriezties darbā bērnudārzā, kāpēc un cik ilgi? Laiks ar bēbīti var būt ļoti dziļš savu uzskatu pārskatīšanas laiks. Šobrīd atkal esmu satikusi sajūtu, kad esmu sasniegusi savu robežu, piepildījusi savu kastīti, kurā mani uzskati ļauj man būt - par attiecībām, finansēm, sasniegumiem.. Tagad notiek iekšējas pārmaiņas - kaut kas sabrūk, kaut kas dzimst. Biežāk sev jautāju - ko esmu pelnījusi, cik esmu pelnījusi? Jūtu, ka tagad ar Almu atkal esmu šajās krustcelēs. Man gribas iedrošināt jaunās mammas sev uzdot šos lielos jautājumus, lai cik bailīgi tie būtu. Tur ir tukšums, tāds starpstāvoklis, jo vecais ir beidzies, bet jauno vēl pagaidām tu neredzi. Gribas pasteidzināt to, ko nevar. Ir jāgaida.


Vai tev neprasās pēc tāda laika tikai sev?

Esmu par šo terminu daudz domājusi. Ko tas īsti nozīmē - “par sevi rūpēties”? Šobrīd šķiet, ka ir tik skaisti arī spēt pilnībā ziedot sevi bērniņam - vismaz tos pirmos mēnešus. Es gribētu apgriezt matus, ļoti gari izauguši, bet man arī neliekas, ka tas ir tik svarīgi un neatliekami. Citreiz skatos Instagram - bērnam ir nedēļa, un mammai jau gribas kaut kur izskriet, satikties ar draugiem, kad mamma izmisīgi cenšas saglabāt to veco dzīvi - es ar pirmo bērnu arī tā darīju! Gribēju visiem pierādīt, ka nekas jau manā ikdienā nemainās - tikos ar draudzenēm, skrēju iepirkties - tikai dienas beigās pati pārgurusi, bēbītis nemierīgs.

Dina Ceple man reiz teica: “Ar pirmo bērnu bieži gribam radīt sajūtu, ka nekas nemainās, bet ar otro saprotam, ka mainās viss. Un paldies Dievam, ka mainās.”

Tā ir arī mana šī brīža sajūta. Es šobrīd nekur neraujos un nejūtos, it kā iesprūdusi mājās. Esmu sev pateikusi, ka šis ir cits laiks.

Kad mani aicina uz vakariņām vai satikties, protams, ka daļa manis gribētu pasākumos piedalīties. Bet tad es sev saku, ka ir laiks, kad tiekamies ar draugiem, ir laiks, kad sēžam terasītēs, ejam uz koncertiem, filmējamies, realizējam sevi profesionāli, bet šis nav tas laiks. Tas laiks bija un atkal ļoti drīz pienāks, bet šis ir cits laiks.

Man šis teikums ļoti palīdz pateikt “nē, paldies” ļoti daudziem piedāvājumiem, kur pirmais impulss ir teikt - “eh, varbūt kaut kā varu visu tomēr sariktēt”.


Kad nesen bija dzimis Jēkabs, mani ļoti nogurdināja ciemiņu uzņemšana. Mani tā kafiju vārīšana un rūpēšanās par viesiem tik nenormāli izsūca, ka šoreiz ar Almu es to vairs nedaru. Ratu pastaigām arī saku “nē”, jo zinu, ka tas no manis prasa ļoti daudz - pielāgošanos konkrētam cilvēkam un laikam. Jaunā mamma, tu drīksti nenovākt drēbes, neuzņemt ciemiņus, tu drīksti vecākajam bērnam negatavot trīs maltītes dienā. Tu drīksti citiem atklāt savas vajadzības un lūgt tās pagaidām uztvert kā prioritāti. Lūk, mana atbilde uz tavu jautājumu! Laiks sev un rūpes par sevi pēcdzemdību periodā ir spēja pateikt “nē” nesvarīgajam. Un esmu laimīga, ka man ar otro mazuli tas patiešām izdodas.


xxx


648 views0 comments

Recent Posts

See All

Comments


bottom of page