DACE HELMANE ir mamma četriem bērniem - Krišjānim (14), Martai (7), Otīlijai (4) un Albertīnei (1,5 gadi). Viņa ir traki šiverīga dāma mirdzošām acīm, kas dzīvi mīlēt ir mācījusies. Un vēl Dace ir ļoti drosmīga, jo vienmēr izvēlējusies ceļu, kuru iet aicinājusi viņas sirds. Arī tad, ja vienkāršāk būtu atstāt visu pa vecam.
Nereti samulstu, kad sarunas ievadā jāapraksta ģimene, zinot, ka ir gaidīti vai pasaulē sagaidīti vairāk bērniņi par tiem, kas šobrīd ir ar šo ģimeni kopā. Dacei un viņas vīram Uvim ir divi eņģeļu bērniņi. Vienmēr šķiet mazliet negodīgi ko tādu stāstos izlaist.. Jā, nāve šķiet biedējoša tēma. Jo sāpīga, nezināma, nesaprotama. Un tomēr šajā sarunā apjautu, ka arī tad, kad ejam cauri dzīves tumšākajām naktīm – tumsas nav, ir tikai maz gaismas.
Zinu, ka mums sarunai ir limitēts laiks, jo šodien Tev vēl daudz darāmā. Pie kādiem projektiem šajā laikā strādā?
Ikdienā esmu Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja, bet, sākoties pandēmijai, īstenoju sen lolotu projektu – sarunu ciklu “Cilvēks kā cilvēks”, kura ietvaros gribu palīdzēt citiem mazināt savus stereotipus un aizspriedumus un iepazīt fantastiskas personības. Man reizēm ir skumji, ka Latvijā neizmantojam visu mūsu cilvēku potenciālu, turklāt es gribu, lai mūsu bērni izaug atvērtā sabiedrībā, kur viņi netiks vērtēti pēc dzimuma, seksuālās orientācijas vai veselības stāvokļa.
Kad cilvēki Tev jautā, ko īsti nozīmē Tavs amats, ko Tu viņiem atbildi?
Es bērnībā ļoti vēlējos kļūt par skolotāju. Man šķiet, ka katram cilvēkam vajadzētu atcerēties, ar ko viņš gribēja nodarboties, kad bija bērns, jo, manuprāt, tas vislabāk norāda uz to, ar ko dzīvē tiešām vajag nodarboties. Savā ziņā esmu skolotāja, tikai nemācu bērnus, bet uzņēmumus par to, kā darboties atbildīgi un kāpēc šāda rīcība palīdz uzņēmumam būt veiksmīgākam.
Zinu, ka šobrīd Albertīnei ir auklīte. Vai Tev vienmēr ir palīdzējušas aukles?
Nē, lielākoties es pati esmu centusies tikt galā, bet lielu atbalstu vienmēr ir sniegusi ģimene – mana mamma, vīra tante un māsa.
Ar vīru Uvi jums ir četri bērni, lai gan ģimene ir krietni plašāka.
Jā, mēs ar vīru esam pat izdomājuši sarežģītu matemātikas uzdevumu par mūsu ģimeni, sakot – vīram ir pieci bērni, man ir četri, bet kopā mums ir seši. Mums ģimenes jēdziens ir plašāks, kā esam raduši sabiedrībā domāt. Arī strādājot ar uzņēmumiem, jūtu, ka ģimene kā koncepts tiek saistīta ar bērniem. Man šķiet, ka tas tā nebūt nav.
Par mūsu ģimeni runājot, robežas novilkt ir grūti. Kur tā sākas, kur beidzas.. Kad iepazinos ar pirmā bērna Krišjāņa tēti, viņam jau bija trīs bērni, kuri tolaik jau bija pusaudži. Tagad, kad viņiem ir 30, rīkojam spēļu vakarus, daudz laika pavadām kopā ar viņu otrajām pusītēm. Man šķiet, ka asins radniecība nav svarīga, lai cilvēks tiktu iekļauts ģimenē. Tāpat reizēm asins radinieks var būt ļoti, ļoti tāls.
Vai Tu esi augusi daudzbērnu ģimenē?
Nē, man ir tikai viens jaunāks brālis.
Tad šī kuplās saimes sajūta no bērnības nenāk..
Es biju vecākā no mazbērniem, tāpēc man par viņiem visiem vajadzēja rūpēties. Mani četros gados atstāja ar gadu vecu brāli. Tīņu vecumā visiem teicu: “Man vispār nekad nebūs bērnu.” Visa tā auklēšana bija mani tā nokaitinājusi! Atceros, ka savā kladē biju ierakstījusi kādu frāzi no žurnāla – “Es nebūšu vista perētāja, varbūt tāds taurenis, kas palido, palido un nomirst.” Tagad es ar četriem bērniem domāju, cik tālu no patiesības tas tomēr ir. Neesmu vista perētāja, nekad neesmu bijusi tāda mammu mamma, bet bērni man ir vesels pulciņš.
Mammu mamma. Kāda tā ir?
Sieviete, kas pazudusi bērnos. Kas pēc dzemdībām publicē tikai apgarotas fotogrāfijas, sieviete, kas no mammas lomas neizkāpj. Man ar bērniem ir līdzvērtīgas attiecības. Zinu, ka smilšu kūkas cept smilšu kastē es nevaru. Bet mēs cepam virtuvē īstas kūkas.
Kādā vecumā bija Krišjānis, kad izšķīrāties ar dēla tēti?
Viņam bija gandrīz divi gadi. Jau dzīvoju kopā ar Uvi, kad Krišjānis vakarā pēc bērnudārza mājās man teica: “Es jau dārziņā stāstīju, ka jūs ar tēti izšķīrāties, jo visu laiku strīdējāties.” Biju šokā, jo mēs nekad nestrīdējāmies. Zvanīju Krišjāņa tētim, abi nesapratām, kāpēc bērnam tāds priekšstats. Beigās izrādījās, ka bērnudārzā citi bērni ir dalījušies savā pieredzē, un mūsu dēls ir izdarījis līdzīgus secinājumus.
Kāpēc pieņēmāt lēmumu šķirties?
Svarīgi būt godīgam pret sevi un otru. Man apkārt ir daudz pāru, kas velk garumā, atsaucas uz bērniem, nespēj godīgi uz savām attiecībām paskatīties.
Es tiešām ticu, ka bērnam būt vidē, kur mīlestības enerģijas nav, ir ļoti grūti. Tolaik es sev jautāju – vai es tiešām vēlos, lai bērni uzaug, redzot šādu attiecību modeli?
Likās, ka attiecības ir sevi izsmēlušas. Tas bija mans lēmums, un, protams, ka tas sāpēja. Zaudējums vienmēr sāp.
Pirms vēl satiku Uvi, sapratu, ka ir ļoti svarīgi, lai pārī abus cilvēkus vienotu kopīgas vērtības. Ar Krišjāņa tēti mums joprojām ir ļoti interesantas sarunas, bet pamatlietās katrs esam no savas pasaules. Un otru mēs mainīt nevaram. Ar Uvi sapratām, ka esam uz viena viļņa – laulība, ģimene, ģimeņu kopā būšanu pasākumi – tas viss bija svarīgi mums abiem.
Kad man bija tā krustceļu sajūta, Krišjānim bija 18 mēneši. Sapratu, ka šajās attiecībās nevaru palikt, bet nevaru saņemties un aiziet, jo bērniņš vēl ir tik mazs. Tad pirmo reizi dzīvē aizdevos pie astroloģes. Man ļoti patika, kā viņa teica: “Tu vari palikt, bet tad rēķinies, ka izaugsmes šajās attiecībās tev kā personībai nebūs”. Zvaigznes jau nepieņems lēmumu! Mani tik spēcīgi ietekmēja doma par samierināšanos un remdenas dzīves dzīvošanu, ka saliku somas un aizgāju.
Kā jūs iepazināties ar Uvi?
Jau labu laiku dzīvoju savā jaunajā mājvietā. Man šķiet ļoti svarīgi iepriekšējās attiecības noslēgt pirms tiek uzsākts kaut kas jauns. Es citādāk nemaz neprotu. Varbūt tāpēc tagad man ar pirmo dzīvesbiedru ir ļoti labas attiecības, jo izpalika aizvainojumi. Arī Uvis ar Krišjāņa tēti labi saprotas, jo nebija nekādu pārpratumu un krāpšanu.
Bet Uvi es satiku, kad vēl strādāju Latvijas Basketbola Savienībā. Sākumā bijām draugi, iepazinām viens otru bez slavenajiem tauriņiem. Pirms romantikas bija cieņa. Uvis tolaik vēl nebija oficiāli šķīries, bet dzīvoja atsevišķi, jo gāja cauri šim procesam. Viņa gadījumā lēmuma pieņēmēja bija sieva. Viņam tas nebija emocionāli viegls laiks. Kad sākām dzīvot kopā, Uvim bija tukša tikko uzcelta māja, nebija pat krāsns – tikai mikroviļņu krāsns un mazs ledusskapītis. Šajā laikā mums ir izdevies radīt ģimenes māju.
Kā Uvis un Krišjānis sapratās?
Pirms iepazinos ar Uvi, nolēmu sev noformulēt, kādu vīrieti sev līdzās vēlos. Ļoti konkrēti. Un viena no lietām, ko vēlējos, lai Krišjānim ir labas attiecības ar šo vīrieti. Tolaik Krišjānim bija trīs gadi, jau tāpat gana sarežģīts vecums. Daudzas sievietes pieļauj kļūdu, nostājoties bērna pusē. Uvis baidījās iesaistīties, jo nezināja, cik tālu viņš drīkst iet, lai audzinātu, lai ko teiktu.. Man savukārt jau bija pieredze ar Krišjāņa brāļiem. Tad Uvim stāstīju, ka toreiz ieņēmu stingru pozīciju – ja es te esmu, mēs ievērosim noteikumus, lai visiem te ir labi. Tas mainīja attiecības visiem. Un tieši tāpat bija arī Uvim. Kad viņš pateica “arī man te ir kaut kāda loma”, attiecības uzlabojās, jo robežas taču dod drošības sajūtu. Tagad Krišjānim ir 14 gadi, ik pa laikam viņam visi ir stulbi un idioti, bet kopumā Uvim ar Krišjāni ir lieliskas attiecības.
Minēji, ka šķiršanās laikā biji aizgājusi pie astroloģes..
Jā, tolaik es sevi ļoti meklēju. Sāku arī savas dzimtas pētīšanu. Vienmēr klātesoša man bija arī kristietība, divas reizes biju arī pie Ragaciema Agneses. Atceros, ka toreiz, kad viņa ienāca pieņemšanas telpā, viņa noteica: “Redzu, ka jūs ar sevi jau esat pastrādājusi”. Mums bija ļoti interesanta saruna, jo tad jau biju izpētījusi savu dzimtu. Man viņai bija daudz jautājumu par saviem radu rakstiem, jo mans tētis nomira, kad man bija mēnesis, tētim vecāki bija šķīrušies, līdz ar to es neko nezināju par sava tēva pusi. Tad izrādījās, ka enerģētiski esmu ciešāk saistīta tieši ar tēva puses sievietēm. Visas dzimtas sievietes no tēva puses līdz pat 18.gadsimtam, cik jau nu apzināju, ir bijušas otrās sievas saviem vīriem, tāpat kā es saviem abiem vīriem. Iedomājies! Jautāju Ragaciema Agnesei, kāpēc tā, un viņa teica: “ Jums visām iekšējā sajūta neatbilda tam, kādā vidē bijāt.” No sērijas – kalējs Jānis ir ļoti jauks cilvēks, bet gribas arī parunāt. Statuss neļāva precēties ar saimnieku, bet sajūtas neļāva palikt tur, kur viņas bija.
Pētīt savas saknes ir ļoti interesanti! Joprojām, kad man ir grūti, iedomājos par savu vecvecmammu Alīdu Johanu, kura bija dzimusi gadsimta sākumā, precējusies ar 17 gadus vecāku vīrieti, kam bija pieci bērni no pirmās laulības, kopā pasaulē nāca vēl četri bērni. Savos grūtajos brīžos domāju par viņas spēku – viņai bija saimniecība, vīrs, kurš ātri palika uz gultas, deviņi bērni, un viņai nebija trauku mašīnas, veļasmasīšnas..
Dūlas, PEP mammas, sociālais atbalsts, krīzes tālruņa..
(Smejamies.) Jā, nekā no tā.
Kad pētīju savas saknes, sapratu, ka manai vecvecmammai pietrūka kādas ļoti būtiskas lietas – viņai nebija laika savus bērnus mīlēt.
Es nekad tā arī nesatiku savu vectēvu, jo viņš par mani neinteresējās, bet es runāju ar viņa sievu pēc vectēva nāves, kas teica: “Viņa mammai nekad nebija saviem dēliem laika.” Šo es mēģinu ikdienā paturēt prātā. Kad jūtu, ka pārāk daudz strādāju, kad zūd līdzsvars, es sev atgādinu, ka esmu atbildīga, lai to neturpinātu.
Vai Tu joprojām konsultējies ar astrologu pirms nopietnu lēmumu pieņemšanas?
Nē, tas laiks ir beidzies. Bet arī tad, kad devos pie kāda speciālista, piegāju tam ļoti kritiski, ar skaidru jautājumu, skaidru mērķi, ne intereses pēc. Es nejautāju “kāds ir mans dzīves uzdevums”.
Tā pa īstam uz sevi spogulī es paskatījos, kad īsi pirms dzemdībām mums ar Uvi nomira dēliņš un man pēc laika konstatēja priekšvēža izmaiņas. Es sapratu, ka nedzīvoju savu dzīvi.
Biju kristīga sieviete, kas vispār nebija mans virziens. Es beidzot sev godīgi un skaļi atzinu, ka man patīk pelnīt, just naudas enerģiju. Pieteicos mācībām, kolēģiem pateicu, ka esmu gatava strādāt par pasniedzēju, un tieši tad visi projekti veiksmīgi iegriezās! Iznīcināju visas tā laika bildes, nespēju uz sevi paskatīties.
Tas bija laiks starp mūsu ar Uvi divām meitām, trīs gadi lielā apjukumā par sevi un pasauli.
Man bija 33 gadi, kad skaidri sapratu – mēs lūdzam dievu mainīt situāciju, nesaprotot, ka dievs dod situāciju, lai mainītu mūs.
Neliekuļošu, sakot, ka zinu, kā jūtas sieviete, kas zaudējusi bērniņu. Varu tikai nojaust, cik milzīgas sāpes tās ir.
Pirmo reizi tas notika pirms pašām dzemdībām. Pārdzīvoja visa lielā ģimene. Meitai Martai savos trīs gados sākās neirodermatīts, Krišjānim bija emocionāli smagi. Kad nosūtījām saviem tuvajiem cilvēkiem ziņu, lūdzām mūs nežēlot. Teicām, ka paši esam visu sapratuši, un tā arī bija. Savi secinājumi pie mums atnāca, tāpēc nebija dusmu un citu vainošanas. Aizvainojums vispār man šķiet ļoti destruktīva reakcija, esmu iemācījusies sevī aizvainojumus nenēsāt. Es ikdienā redzu, cik destrutīvas attiecības veido, piemēram, vecāki ar saviem bērniem, kas tur ļaunu prātu, aizvainojumu uz saviem vecākiem.
Teici – pirmā reize..
Jā, īsi pēc šī notikuma es atkal paliku stāvoklī un piedzima mūsu otrā meita Otīlija, tomēr vēl pēc dažiem gadiem ceturtajā mēnesī pazaudējām bērniņu otro reizi. Nezinu, kā tas nākas, bet tieši otrā reize man bija emocionāli smagāka.
Kad dzemdības ir piedzīvotas, kad bērniņš ir apglabāts, iestājās tāda pabeigtības sajūta. Bet otrajā reizē šīs sajūtas nebija, it nekas nenoslēdzās. Un jā, es netiku ar šo situāciju galā.
Īsi pēc tam pieteicās Albertīne, un pēc meitiņas piedzimšanas man sākās pēcdzemdību depresija. Es zināju šīs depresīvās sajūtas no pusaudžu gadiem. Es tās atpazinu, un varu teikt, ka mani izglāba ikdienas darbi – vīrs strādāja Lietuvā, mamma tolaik saslima ar plaušu karsoni, arī vīra mamma saslima, un man bija jātiek galā pašai.
Pastāsti, kā būt līdzās mammai, kas ir piedzīvojusi ko šādu?
Vismuļķīgāk ir teikt – es zinu, kā tu jūties, jo to nevar iztēloties. Pēc Albertīnes teicu Uvim, ka vairāk bērniem laikam neesmu vairs gatava. Man pēc visa notikušā paziņa teica, ka arī viņai ir bijusi šāda sāpīga pieredze, bet tas, ko viņa nožēlo, ka atstāja bērniņu Dzemdību namā un nav šo visu noslēgusi, lai izsērotu un dotos tālāk.
Par tētiem mēs runājam maz, bet arī viņi sēro šādās situācijās. Kā Uvim tolaik klājās?
Man šķiet, ka tolaik bijām īpaši tuvi. Viņš ļoti, ļoti pārdzīvoja. Tolaik viņš strādāja Liepājā, mēs abi kopā braucām uz Liepāju dzīvot, lai viņš nepaliek viens. Man bija ļoti svarīgi izsērot šo kopā. Uvis bija un ir tik ļoti atbalstošs, ka ne brīdi nevarēju viņā vilties. Pieļauju, ka mazākā laikā vīrietim to saprast ir grūtāk. Mūsu gadījumā zaudējums bija milzīgs abiem. Ja pāris tiek šim cauri kopā, tas ir milzīgs resurss pārim nākotnē.
Zini, tas ir prātam nesaprotams paradokss – kad esam atvērti mīlestībai, esam atvērti arī sāpēm. Nevar izvēlēties piedzīvto vienu, neizvēloties otru.
Sarunas sākumā teici, ka nu jau dzīvojat lielajā ģimenes mājā, kas, Tev ienākot, bija pavisam tukša. Kā jums tur klājas?
Esam šeit jau 11 gadus, un lai gan māja atrodas Pierīgā, Krišjānis skolā kādreiz stāstīja, ka dzīvojam mežā. Laikam tieši meža tuvumu un lielo pagalmu novērtēju visvairāk, īpaši, pēdējos mēnešos, kad iespējas iziet ārpus mājas būtiski saruka. Man ir svarīgi uzņemt ciemiņus un veidot māju par vietu, kur visiem pulcēties, turklāt ne tikai jubilejās vai Ziemassvētkos, bet bez īpaša iemesla.
Lai gan no laukiem uz Rīgu pārcēlos jau 15 gados, sākot mācības Franču licejā, un ilgi teicu, ka nekad vairs negribu dzīvi laukos, tieši šobrīd kopīgi ar vīru atjaunojam arī tēva māju un plānojam, kā ilgtspējīgi apsaimniekot 30 hektārus zemes.
Te esam laimīgi. Kaut arī joprojām ik pa laikam piedzīvojam savus attiecību izaicinājumus. Bet tad atsaucu sev prātā vērtības, kāpēc izvēlējos šo partneri, kāpēc esam kopā, kas mums kā ģimenei ir būtiski. Atceros sākumpunktu, tieši tāpēc es vienmēr saku, cik ļoti svarīgi ir pamati, uz kā kaut ko būvējam. Vai tās būtu attiecības, vai māja.
***