Mammas “atvaļinājums” pēc pašas izvēles

Updated: Aug 28

Šobrīd valsts atmaksāta bērna kopšanas atvaļinājuma maksimums ir 18 mēneši. Bet ko darīt, ja vecāki negrib savu mazo uz pilnu darba dienu laist uz bērnudārzu, un viņiem nav neviena, kas šo pagarināto “atvaļinājumu” varētu sponsorēt?


Pirmā lielā interese par pasauli


Jāsāk ar to, ka bērnudārza gaitu uzsākšanai nav vienas pareizās formulas, kas garantētu visiem bērniem veiksmīgu pāreju no mājas uz dārziņa vidi. Un tas, ka bērns nepārdzīvos, ja sāks iet bērnudārzā trīs vai četros gados, arī nav tiesa. Tomēr ir daži priekšnoteikumi, lai bērnudārza uzsākšana būtu organiska un nenodarītu mazulim pāri.


Kad bērns ir gatavs pētīt pasauli arī ārpus ģimenes ligzdas, viņš vecākiem rādīs pats, - svarīgi gan šo zinātkāri ieraudzīt un atbalstīt. “Visbiežāk uz gada vecumu mazulim parādās ziņkāre, pēc pāris mēnešiem bērns “atgriežas”, saprot, ka vēl ir mazs, un mammu ar tēti uzmana vēl cītīgāk, bet atdalīšanās ir sākusies. Šis arī ir laiks, kad mamma pati jūt, ka vēlas un drīkst (!) pakāpeniski atgriezt savas nodarbes, intereses” skaidro Inta Zīle.


Tomēr uz gada vai 18 mēnešu vecumu, raugoties no bērna psihes aspektiem, bērns noteikti vēl nav gatavs bērnudārzam, kur grupā ir divdesmit bērni.

“Ja bērns zaudē sev svarīgu pieaugušo brīdī, kad viņam vēl nepieciešama aprūpe, viņš to nenoliedzami izjutīs kā pamešanu. Lielām grupām uz pilnu dienu bērns psiholoģiski ir gatavs tikai no trim gadiem,” stāsta Inta Zīle.

Lai varētu izvēlēties, ir jābūt izvēlēm


Vecāki ir dažādi, un arī lēmumam agrāk vai vēlāk sūtīt bērnu uz pilnu dienu bērnudārzā ir dažādi argumenti. Tomēr, ja mamma vai tētis redz sevī resursus un vēlas dzīvot pirmos divus trīs gadus pamatā ar savu bērnu pats, tādai iespējai no valsts vajadzētu būt.


“Rotaļu grupās mammas man bieži saka, ka labprāt dzīvotu ar savu mazuli mājās līdz trīs gadiem, ja darba devējs to ļautu,” stāsta Klaudija Hēla. “Vecāki man pat ir teikuši, ka būtu ar mieru uz modeli - pirmos 18 mēnešus ar mazo pamatā dzīvojas mamma, bet otros 18 mēnešus – tētis. Arī tas ir bērnam ļoti draudzīgs risinājums.”

“Lielākais aizspriedums, ko esmu dzirdējusi, ka šādā modelī, divus trīs gadus bērnam dzīvojot ar mammu vai ģimeniskā vidē, bērns tiek izolēts no ārpasaules, puiši aug par “memmes dēliņiem”. Tas ir aplami, jo ģimene notiekti visu šo laiku neatrodas mājas vidē.

Mamma ar tēti taču iepērkas, dodas ciemos pie draugiem, apmeklē pasākumus,” stāsta Klaudija Hēla. “Šajā laikā līdz trīs gadiem būtiskākais ir bērnā nostiprināt drošību, stabilitāti, stiprināt viņa piederību savai ģimenei.”


Trīs tik svarīgie gadi


Psihologi jau sen ir pierādījuši, ka cilvēka personība izveidojas viņa pirmajos trīs dzīves gados. “Bērni, kas uzsākuši bērnudārzu trīs gadu vecumā, ir drošāki un pa dzīvi iet ar sajūtu, ka viņi ir veiksmīgi. Atšķirībā no agrīni nošķirtiem bērniem, kas uz dzīvi nereti raugās kā uz cīņu,” stāsta Inta Zīle.


“Bērns šajā laikā apgūst arī vērtību sistēmu, uz ko balstās visa viņa tālākā dzīve. Ja šajā laikā bērns uztrver, ka vērtība ir nauda – “es tev nopirkšu to, tikai dari tā, tikai paklusē, mammai darbiņš, tētim darbiņš – nav laika,” bērns šo paņem arī kā savu vērtību dzīvei,” norāda Klaudija Hēla.

Ja bērns šajā posmā nejūt izteiktu piederību kādai kopienai (ģimenei), pusaudžu gados viņam var būt problēmas ar savas personības identificēšanu.

“Man šķiet, ka cilvēku fizioloģija jau mums pasaka priekšā, ka mazulim mamma viņa dzīves sākumā ir ārkārtīgi būtiska, jo veic zīdīšanas funkciju, kas ietever arī pamata vajadzību – barības uzņemšanu,” stāsta Klaudija Hēla.


Trīsgadneiks noteikti būs daudz gatavāks doties uz bērnudārzu, jo uz to laiku bērns ir stabilāks un gatavāks iekļauties citos kolektīvos, arī verbāli spēs izteikt, ko vēlas, kas nepatīk, kas sāp.


Bērnudārzs un slimošana


Ir neskaitāmi pētījumi (un paši taču no savas pieredzes zinām), ka imunitāti ļoti ietekmē cilvēka emocionālais dzīves fons, nervu sistēma.

Pusotra gada vecumā bērnam ir ļoti svarīga individuāla pieeja, mazais cilvēks tad vēl nevar “gaidīt” vai “paciesties”. Tīri fizioloģiski to prasīt no tik maza vēl nav iespējams. Bet, ja grupiņā ir 18-20 šādi bērni un uz visiem tikai divas skolotājas, - tīri cilvēcīgi - cik klātesošas šīs audzinātājas var katram mazulim būt?

Ja šādam mazam mājās ir māsas vai brāļi, kas taču arī it kā māca paciesties, - tas ir nedaudz citādāk, jo mājās bērnam ir droša un zināma vide.


“Mana pieredze rāda, ka bērni, kas ienāk pieskatīšanas grupā vai bērnudārzā pakāpeniski, tiešām tik daudz neslimo,” novērojumos dalās Klaudija Hēla.


Kas notika (un nenotika) 2014. gadā?


Tas, ka šodien mamma vai tētis var izvēlēties, - būt ar bērnu mājās gadu vai pusotru, stājās spēkā ar 2014. gada 1. janvāri. Tolaik mainījās vēl kas – tika nodrošināts visām mammām vienāds pamata bērnu kopšanas pabalsts – 171 eiro – neatkarīgi no tā, vai uz grūtniecības brīdi mamma bijusi darba attiecībās, vai nē. Ja mamma vai tētis izvēlas 18 mēnešu garu bērnu kopšanas atvaļinājumu, tad kopējā summa pabalstā ir par 10% lielāka, kā tiktu saņemts tikai par gada periodu. Tolaik tika panākts arī tas, lai privātie bērnudārzi vismaz daļēji tiktu līdzfinansēti no valsts un pašvaldības budžeta, ja bērnam pašvaldības bērnudārzā vietas nav.


Bija paredzēti, bet netika īstenoti vēl vairāki uzdevumi, kas joprojām ir aktuāli. Piemēram, bērnu kopšanas pabalsta palielināšana. “Tas ir svarīgi, lai arī studējošām mammām, kas nolēmušas pasaulē laist bērnu, ir nodrošināts vismaz minimālais ienākumu līmenis bērna kopšanas laikā līdz 18 mēnešu vecumam. Un lai gan tolaik koalīcijā vienojāmies, ka bērna kopšanas pabalsts tiks celts pakāpeniski, tas tika pacelts tikai vienu reizi. Šodien (2019.gadā) tam būtu jābūt 301 eiro plus vecāku pabalsts procentuāli no veiktajām sociālajām iemaksām,” norāda Imants Parādnieks.


“Līdz šim brīdim Saeimā nav izdevies veikt grozījumus, kas noteiktu, ka pašvaldībām būtu pienākums atmaksāt auklītes pakalpojumus vai pilnībā atmaksāt vietu privātajā bērnudārzā tiem bērniem, kuriem nav vietas pašvaldības bērnudārzā. Tas būtu tikai pašsaprotami,” stāsta Imants Parādnieks.


Pēc būtības pašvaldībām ir jāpiekrīt šādam finansēšanas modelim, - pašvaldībām katrs bērns no 18 mēnešu vecuma ir burtiski jāietāmē savā budžetā. Ja viens bērns pašvaldības bērnudārzā izmaksā, teiksim, 300 eiro mēnesī, tad, piemēram (!), 60% no šīm izmaksām (180 eiro) tiktu novirzīti mammai vai auklei. Šādā situācijā ir vairāki plusi – pašvaldībām ir iespēja atrisināt bērndārzu pieejamības problēmu un fiktīvo rindu esamību, pašvaldība pat ietaupītu, jo izmaksas par bērnu ir mazākas, un šādā kārtībā daļa (piemēram 10%, 18 eiro) no 180 eiro tiktu novirzīti personai, kura rūpējas par bērnu, sociālajai apdrošināšanai. Tāpat bija plāns pašvaldībām segt visu mācību maksas summu privātajos bērnudārzos, ja summa nepārsniedz kādu vidējo pakalpojuma izmaksas aprēķinu, piemēram, 350 eiro).


Tomēr brīva izvēle vecākiem būtu tad, ja mamma vai tētis brīdī, kad pašvaldības bērnudārzs aicina "ir brīva vieta jūsu bērnam", vecāks varētu pateikt, - "līdz divu trīs gadu vecumam ar bērnu labprāt būšu mājās pats". Ja vecāki to grib un redz sevī spēku un vēlmi, tad kāpēc bērnu sūtīt uz bērnudārzu vai dot auklei?

Plāns ir!


“Izejas pozīcija iespējamām pārmaiņām ir likumā noteikta obligāta norma, ka katrai pašvaldībai, sākot no bērnu 18 mēnešu vecuma, ir jānodrošina bērns ar izglītības iestādi. Otrs atskaites punkts ir lietpratēju atzinums, ka bērnam līdz trīs gadu vecumam, labākais izaugsmes pamats ir pašu vecāku rūpes. Un tik pat svarīgs jautājums ir par mammu profesionālos prasmju saglabāšanu,” stāsta Imants Parādnieks.


Jautājums par bērna kopšanas pabalsta pagarināšanu jāskata kontekstā ar citiem saistītajiem jautājumiem, bet risinājums šim visam esot.

“No bērna 18 mēnešu līdz 3 gadu vecumam vecākiem vajadzētu nodrošināt četras brīvas iespējas, no kā izvēlēties. Pirmā opcija - mammai vai tētim maksāt par to, ka viņš ir kopā ar savu bērnu. Otrā opcija – ģimenē izvēlētu auklīti līdzfinansē pašvaldība. Trešā opcija – pašvaldība nodrošina bērnu ar vietu bērnudārza. Ceturtā – bērnam tiek nodrošināta apmaksāta vieta privātā bērnudārzā,” stāsta Imants Parādnieks.

Ieguvējs ne tikai bērns


Modelī, kad valsts atbalstītu mammas vai tēti, kas pamatā paši rūpētos par saviem bērniem līdz divu trīs gadu vecumam, netiktu mākslīgi radītas bērnudārzu rindas, kā tas notiek šobrīd.

“Tagad ģimenes, kas nav drošas, ka savu bērnu sūtīs uz bērnu dārzu, rindu tik un tā aizņem. Kad mamma atrakstās uz “kādu laiku”, bērnudārzā neiet ne viņas bērns, ne nākamais bērns rindā,” norāda Imants Parādnieks.

“Ja valsts nāk pretī vecākiem, vecāki var godīgi pateikt, kad tiešām ir gatavi savu bērnu sūtīt uz bērnudārzu.”

“Tāpat, lai nākotnē valstij nebūtu jātērē liela nauda uz cilvēku somatisko traucējumu, atkarību ārstēšanu, būtu svarīgi valstiski paredzēt pakāpenisku bērnu iekļaušanu lielākās grupās ārpus ģimenes,” norāda Inta Zīle.

“Būtu jādomā arī par tiem vecākiem, kas strādā maiņu darbu, būtu nepieciešams lielāks atbalsts uz nepilnu slodzi strādājošajiem vecākiem. Vērtīga varētu būt arī aktīvo senioru iesaiste. Tā būtu iespēja ietaupīt naudu uz veco ļaužu izmeklējumiem un kompensējamiem medikamentiem, jo šie cilvēki justos noderīgi, vairotos viņu dzīves prieks. Un bieži cilvēkiem pēc 60 gadiem ir viedums, ko tie var dot arī bērnam,” stāsta Inta Zīle.


Bet būtiskākais un varbūt pat svarīgākais uzdevums, ar ko sākt, būtu ieviest likumu, kas paredz, ka grupiņās līdz trīs gadu vecumam ir ne vairāk kā 10-12 bērnu.


***

Konsultē: Klaudija Hēla, Sertificēta fizioterapeite ar maģistra grādu, topošā Piklera pedagoģe; Inta Zīle, psihoterapeite, psihosomatiskās medicīnas speciāliste; Imants Parādnieks, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas deputāts.


Šis materiāls ir oriģinālsaturs, tā pārpublicēšana bez atsaucēm nav atļauta.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā