Pirms izsakām savu viedokli..

​

Būšu atklāta, es strādāju ar kritiku katru dienu! Gan to, kas vērsta pret mani, gan to, kas laužas no manis pret citiem. Var jau būt, ka esmu tāda bijusi vienmēr, tomēr līdz ar dēliņa piedzimšanu, es jūtu, cik skarba varu būt, ja tas, ko redzu, šķiet absolūti nepieņemami.

Es sevī (un reizēm arī skaļi) varu dikti dusmoties par nejēdzīgumu.

​

Un tomēr! Mans puisēns man māca netiesāt. Mums katrai (un katram) ir sava dzīves pieredze, notikumi, kas ietekmē to, kāpēc rīkojamies vai uzvedamies tā, kā uzvedamies. Un vai gan no malas kāds var zināt, cik viegli vai grūti jaunajai mammai ir, piemēram, nesadusmoties uz savu bērnu pēc neskaitāmām negulētām naktīm? Neviens jau nerunā par to, vai tas ir pieņemami. Nav! Uz bērnu, kas nevar pat piecelties un iziet no istabas, kliegt nedrīkst. Bet, ja paraugāmies ar sapratni - mēs mācāmies būt par mammām visu dzīvi. Un domāju, ka nevienam nekad nav palīdzējis nosodījums. Nav palīdzējis kļūt par labāku sevis versiju.  

 

Pacietība un mīlestība dara brīnumu lietas. Spēks tiešām slēpjas sapratnē un atbalstā.